• Starp mums, vīnmīļiem, runājot

    Alkoholiskie dzērieni
    Aigars Nords
    23. janvāris, 2023
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Gada laikā esmu rūpīgi klausījies un noklausījies. Tīši un netīši. Par to, par ko runā, strīdas un kaislīgi cepas vīnmīļi. Gan skaidrā, gan ne. Spilgtākās atziņas esmu piefiksējis, pacietīgi atšifrējis, pēc savas saprašanas painterpretējis un sagrupējis pa tipiem jūsu lietošanai. Mēģiniet atrast sevi. Tikai pārāk nopietni, protams, neņemiet.

    «Patīk – nepatīk»

    Šis vīns esot vienkārši fantastisks, ļoti patīk. Bet tas tur? Tas gan ne. Nav labs. Nepatīk. Varu saderēt, ka tamlīdzīgus spriedelējumus esat dzirdējuši atliku likām. Ja ne par vīnu, tad par mākslu («mūsdienu māksla ir pilnīgs sviests»), kino («Titāniks ir visu laiku izcilākā filma!») vai mūziku («Šostakoviča ceturtā simfonija ir ļauns murgs»). Nākamreiz šādus gudriniekus un gudrinieces pārtrauciet, lūdzu, pusvārdā. Dārgais draugs, jūs teiksiet. Pat, ja kāds vīns kādam vai kādai dikti labi iet pie dūšas, tas nebūt nenozīmē, ka vīns ir labs. Un otrādi. Ja jums riebjas šardonē, tad, dārgais draugs, tā ir tikai un vienīgi jūsu problēma. Vīna kvalitātei ar patikšanu vai nepatikšanu bieži vien ir mazs sakars. Kvalitāte vai nu ir, vai nav, bet patikšana vai nepatikšana vien nav augstākās raudzes vīnu mēraukla. Dienviditālijas primitīvo būs saules lutināts, piesātināts un būdīgs, skaļš un bravūrīgs vīns. Mačo. Ja tāds stils jums neiet pie dūšas, tas vēl nenozīmē, ka vīns ir slikts. Trīs gadiņus jauns premjer krū šablis (chablis) savukārt būs aukstasinīgs un komunikācijā pavisam neieinteresēts snobs. Un ko mēs? Šī iemesla dēļ šablim uzgriezīsim muguru?

    Iesācējiem (un es atvainojos, protams, bet pa lielam mēs visi vīnu lietās esam iesācēji) veselas vīnu kategorijas ir tik elementāri norakstīt uz triviāla «patīk – nepatīk» rēķina. Nu, piemēram: «Kabernē soviņons tik ļoti savelk muti – kā kaut kas tāds var patikt?». Ar šādu tekstu no savas vīnmīļa literatūras pilnībā izsvītrojam cēlākos bordo (un, ticiet man, jūs negribat izsvītrot bordo), kā arī gūzmu neatvairāmu Čīles, Kalifornijas un Dienvidāfrikas kabernē. «Vecās pasaules soviņon blanki ir tik skābi un neizteiksmīgi, ka dzert tos vienkārši nav iespējams» – ar šo, savukārt, jūs paši sev tikko nozagāt neskaitāmas neaizmirstami laiskas un ievilkušās pasēdēšanas uz saules pielijušas terases.

    Paga, paga, jūs teiksiet. Vai tad vīna jēga nav nodrošināt mums baudu? Kāpēc gan kādam būtu jādzer vīni, kas «nepatīk»? Elementāri.

    Tiekot vaļā no «patīk – nepatīk» mērauklas, pavērsies pilnīgi jauna vīna atklāsmju pasaule.

    Cita baudas orbīta. Hedoniski intelektuāla orbīta. Jaunu reģionu pirmatklājēja prieks, piedzīvojumi, iepazīšanās, vīndari, leģendas un atmiņas. Ko izvēlēsieties jūs?

    «Mans mīļākais vīns ir…»

    Nekā labāka par bordo neesot. Cik interesanti! Un kas tieši bordo uzrunā visvairāk? Ar kabernē piesūcinātais kreisais krasts? Ar merlo apaļumiem bagātais labais krasts? Kurš nams? Varbūt atceraties konkrētu vīnu, kas lika iemīlēt bordo? Klusums. Tagad tā uz sitienu nevarot pateikt. Jautāju, vai kabernē no citiem pasaules reģioniem arī ir mēģināti? Īsti nē. Bet kālab? Nekā labāka par bordo neesot, un kāpēc gan dzert ko citu, izņemot etalonu?

    Tālāk. Dāma labākajos gados. Dzerot tikai šampanieti. Vīns vispār negaršojot. Pasakiet kādam, ka dzerat tikai šampanieti, un tas jūs automātiski ieceļ gandrīz svēto kārtā. Kurš gan negribētu dzert «tikai» šampanieti – planētas cēlāko, izcakotāko un leģendām apvītāko dzērienu, kura cenā ietverts arī gurmānisma piesūcināts sociālais statuss. Gadījumos, kad sastopu «tikai» šampanieša cienītājus/as, kuriem «p(a)rastie» vīni neinteresē kā šķira, mulstu par to, kā delikātāk paskaidrot, ka šampanietis arī ir tikai vīns. Ar burbuļiem, bet vīns. Tikpat cēls kā visi pārējie cēlie, un ar, iespējams, ķēpīgāko tapšanas procesu, bet vīns. Ko nu?

    «Nu nemāk austrieši taisīt vīnu…»

    Vēl nesen sastapu vīnmīli, kas nopietnu sejas izteiksmi mēģināja pārliecināt, ka austrieši no vīndarīšanas neko nejēdzot (lai pamēģina to pateikt Villija Brundlmaiera klātbūtnē, piemēram, vai noprovē konkursā «Gada vīns» zelta medaļu ieguvušo Allram Straiser Gaisberg Riesling!), bet Ungārija darinot tikvien kā lētus saldos (šo gudrinieku pilnveidošanās nolūkos pa taisno aizsūtīju uz «Vietu»). Visu laiku hrestomātiskāko saviesīgās sarunās noklausīto atziņu vidū īpaši jāatzīmē arī, piemēram, atklāsme, ka Itālijas sarkanvīni, lūk, nepavisam neuzrunājot (tikpat labi kāds, kurš uzdodas par gardēdi, varētu ar vieglu roku norakstīt Itālijas virtuvi), ka Jauno pasauli vienkārši nevarot iedzert (un ka par tās vīniem jau sen (!) viss skaidrs), un ka, cik provēts rīslings, tas nekad nav pārliecinājis. Tādos gadījumos, cik vien smalkjūtīgi iespējams, mēģinu uzjautāt, cik daudz un kas ir provēts. Atbildi jūs jau zināt. Nekas un necik nav provēts. Plika muldēšana.

    «Es taču pats esmu tur bijis…»

    Daudz ko jaunu var uzzināt sarunājoties, piemēram, ar tiem, kas paši visur tur, t.i., vīna zemēs, jau sen pabijuši. Un lai nestāstot viņiem visādas pasaciņas. Itālijā, piemēram, vislabākie esot «metodo» vīni (dies’ vien zina, kas tie tādi?). Gruzijā esot provēti tādi sarkanie (nosaukumu neatceroties), kuriem neviens franču bordo klāt nestāvot, pie tam maksājot tie tik lēti, ka tiek jau apsvērts apjomīgs imports. Bet Austrālijā?! Izņemot Penfolds Grange, nekā dzerama tur vispār neesot. Tiešām? Bet pasaule taču nebeidz jūsmot par Austrālijas jaunā viļņa šardonē, pino nuār un sirā! Nē. Tas viss esot m-u-ļ-ķ-ī-b-a-s!

    Un vēl. Francijā pat supermārketā varot nopirkt izcilus vīnus. Bet pie mums? Nu nē. Latvijā normālus vīnus nopirkt nevarot. Pie mums nākot tikai «atšķaidītie». Situācija nebūtu tik komiska, ja to nemēģinātu apgalvot visādi citādi inteliģents un savu pirmo miljonu sen nopelnījis pilsonis.

    «Viss ir slikti»

    Šis vīns esot krietni par siltu. Bet tas ledus spainī pārsaldēts. Un nedzerams, jo pārāk noslēdzies. Visticamāk, atvērts krietni par jaunu. Vajadzēja glabāt. Un vispār – kopš kura laika tiek dzerts sakņu dienās (pēc biodinamiķu kalendāra). Un vai tad normāla dekantera šajās mājās neesot. Atkal būšot jāciešas un vīns glāzē jāelpina. Kaut gan, ko gan te vairs elpināt. Šim vīnam labākie gadi jau sen aiz muguras. Nekāda potenciāla. Acīmredzami slikti glabāts. Un kas tās vispār par tādām glāzēm. Pārāk daudz izceļ tanīnus. Neļauj buķetei atplaukt. Vīns arī tāds nekāds. Uzbāzīgi vulgārs. Izdzert labākajā gadījumā var vienu glāzi, ne vairāk. Struktūras vispār nav. Un cena garām. Alkohols 15 ar pusi? Tas laikam kaut kāds joks. Un ražas gads briesmīgs! 89 punkti, ne vairāk. Pēc aromātiem spriežot, vīnogas novāktas par vēlu. Arī vīndara vīzijas trūkums jūtams. Nu labi, dzert var. Slikti tikai, ka no parastās pudeles. Tās vairs īsti neuzrunā. Magnums būtu bijis iespaidīgāks. Klau, bet šis ir korķēts. Neatgriezeniski. Atnesiet citu pudeli. Kaut ko normālu beidzot.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē