• Šobrīd

    weather img

    Rīga +12°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Starp blekmetālu un naftu. Jāņa Zvēra ceļojuma apraksts – Norvēģija

    Ceļošana
    Jānis Zvērs
    Jānis Zvērs
    20. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Jānis Zvērs
    Skaista, mežonīga daba, augsts dzīves līmenis un dārdzība. Norvēģijas loterijas biļete kopš sešdesmitajiem gadiem ir nafta, taču atšķirībā no arābu valstīm, te valsts savu naudu netērē ārišķīgās greznībās, bet taupa nebaltām dienām un investē. Savrupi neatkarīga, svešiniekiem grūti izprotama, pieticīga un sakopta – tāda ir Norvēģija.

    Sestā pasaules vislabāk pārtikusī valsts atrodas vien pusotras stundas lidojuma attālumā no Rīgas. Tomēr vēl pirms 50 gadiem Norvēģija nebūt nebija starp bagātākajām nācijām. Visu mainīja naftas atradņu uziešana jūras dzelmē, kas nesa astronomisku peļņu. Nauda nenonāca privātuzņēmēju kabatās, bet gan tika meistarīgi apgūta šim nolūkam 1972. gadā dibinātajā valsts kontrolētā uzņēmumā Statoil. Gadu gaitā tas mainījis nosaukumus, bet ideja ir vienkārša: naftas naudu nenotriecam, bet investējam akciju fondos visā pasaulē, lai gūtu peļņu un krātu drošības spilvenam nebaltām dienām. Teorētiski katram norvēģim uzkrājumā no naftas ieguvēm ir 200 000 dolāru, taču šo naudu neviens viņam uz rokas neizmaksās.

    Rezultātā valstī ir lielas algas, bet reizē arī lieli nodokļi, taču par pabalstiem nelaimes, bezdarba gadījumā, kā arī par bezmaksas augstāko izglītību un ārstniecības izdevumiem nav jāuztraucas. Pieticīgi, pārtikuši un prātīgi.

    Skandināvi laikus saprata, ka tieši laba izglītība un sociālā drošība ir atslēga, lai radītu gudru un bagātu tautu.

    Vidējais norvēģis gan savā dzimtenē dikti bagāts nejūtas, bet, izbraucot uz teju vai jebkuru citu pasaules valsti, gan var uzdzīvot bez bēdu.

    Viens no veidiem, kā mēra valstu dārdzību, ir Big Mac indekss – proti, laikraksta The Economist apkopojums, kurās valstīs makdonalda kotlešmaize ir visdārgākā. Aiz Šveices un Zviedrijas pēc šīs mērauklas godpilno trešo vietu dārdzības ziņā ieņem tieši Norvēģija, tur 2021. gada BigMac cena ir nedaudz virs pieciem eiro gabalā. Oslo ielās gan ātro ēdienu bauda krietni izsmalcinātākos veidos. Krastmalas promenādē iekārtojušies food court jeb auto furgoni, kuros par aptuveni desmit eiro var iegādāties burgerus ar karamelizētiem sīpoliem. Turpat blakus arī vegānu, veģetāriešu virtuves šedevri, grillēts siers un citi vēderprieku piedāvājumi. Interesanti, ka arī vēsā laikā, kad ārā ik knapi pāris grādi plusos, kafejnīcu terases ir vaļā, un kā vietējie, tā tūristi labprāt bauda maltīti svaigā gaisā. Norvēģiem cieņā ir tīrība, kārtība un askētisms. Tas manāms gan arhitektūrā, gan ielu kultūrā: neatrast nevienu piecūkotu stūri, atšķirībā no postpadomju un dienvidnieku valstīm, kur rūpes par kopējo dzīves telpu mēdz pieklibot.

    Viens no savdabīgākajiem skatiem Oslo piekrastē ir publiskā pirts uz pontoniem, tieši pretim Nacionālās operas ēkai. Vides aktīvisti pirti izveidojuši no fjordos atrastiem koka gabaliem. Neparastajā saunā var satilpt 12 cilvēki, un ikviens garāmgājējs var nolūkoties, kā pirtī esošie svīst un karsējas, jo viss redzams caur milzu stikla sienu. Ik pa brīdim atskan plunkšķi, kad iekarsušie metas atveldzēties kanāla ūdenī. Turpat blakus uz laipas izvietota koka būdele, kādas ierasts redzēt Ziepniekkalna bezpajumtnieku kolonijās. Tas, šķiet, ir namiņš, kur glabā pirts lietas. Uz necila grila desas cep atpūtnieki, kas noīrējuši pirtiņu. Nez kāda būtu rīdzinieku reakcija, ja šādu caurspīdīgu saunu ar visu ambrāžu uzstādītu 11. novembra krastmalā vai kanālmalā pretim Operai? Te ir vēl viens aspekts, kas atšķir pārtikušos skandināvus no postpadomju valstu iedzīvotājiem. Te neviens īpaši nesatraucas, «ko par mani padomās citi», «kā tas izskatīsies», un tā tālāk. Katrs dzīvo savu dzīvi pēc augstākajiem Rietumeiropas individuālisma standartiem, netraucē citus un rūpējas par sevi.

    Norvēģijas galvaspilsētas ielas ir pilnas ar veikaliem, arī Latvijā tik populārais Helly Hansen zīmols, kura skatlogā Oslo izlikti celtnieku un jūrnieku apģērbi. Tieši skarbā vide ar asajiem vējiem, bargo jūru un nepieciešamību izdzīvot baisos apstākļos, ir izrādījusies viens no norvēģu trumpjiem un 19. gadsimtā sāktais zvejnieku apģērbu bizness jau sen izaudzis līdz pasaules slavenam brendam, kura jakas Latvijas veikalos ne tikai čipē ar pretnozagšanas ierīcēm, bet pat ar metāla striķi pievieno pie stendiem, lai nenozog. Augstā kvalitāte un atturīgais stils tieši raksturo Skandināvijā ražoto (vai vismaz dizainēto) preču būtību un atspoguļojas arī cenā.

    Kas vidējam norvēģim šķiet pieņemami vai varbūt pat lēti, lielākajā daļā pasaules valstu ir high end produkts, ko atļauties var tikai bagātākie.

    Ņemot vērā valsts īpatnējo ģeogrāfiju – lielos, bet mazapdzīvotos teritoriālos apmērus, te attīstīts dzelzceļš un iekšējā aviācija. Ar vilcienu no Oslo devos uz pašu vecāko Norvēģijas pilsētu, Tonsbergu, kuru 9. gadsimtā dibināja norvēģu karalis Haralds Skaistmatis, kas faktiski apvienoja valsti un bija slavens… ar saviem skaistajiem matiem. Vismaz pēc nostāstiem. Pilsētiņa gan ir maza, bet mīlīga. Man tā atgādināja angļu piejūras ciematus ar senatnīgiem, bet rūpīgi sakoptiem namiem, kuros iekārtoti krodziņi, kafejnīcas un viesnīcas. Vientulīgajās ielās visbiežāk pārvietojas riteņbraucēji, ģimenes ar bērniem, visiem galvā ķivere. Velo infrastruktūra te sakārtota pienācīgi, bez īpaši ierīkotajiem ceļiem arī apkopes stacijas, kur atrodami visi nepieciešamie instrumenti, lai savestu kārtībā braucamo, ja nu sanākusi neraža. Uz ielām daudz Tesla elektroauto, un norvēģi, lai gan dzīvo naftas lielvalstī, ļoti spiež uz zaļā kursa ievērošanu it visur, saudzējot kā dabu, tā savu iedzīvotāju veselību. Pilsētas centrā ir pamatīgs pilskalns, no kura paveras iespaidīgs skats, ierīkots arī senās, nocietinātās pilsētas makets metālā. Runājot par metālu, tas norvēģiem ir sirdij tuvs, arī muzikālā izpratnē.

    Tieši true black metal žanrs jeb melnmetāls ir mūzikas subkultūra, kas Norvēģijas vārdu padarījusi slavenu visā pasaulē. Skarbā daba, ilgās ziemas un vientuļie vakari astoņdesmito gadu beigās iedvesmoja vietējos jauniešus, kas sāka pulcēties pagrabos, lai spēlētu smagu mūziku par troļļiem, okultismu un tamlīdzīgām tēmām. Laika gaitā norvēģu blekmetālisti izkopa savu firmas zīmi. Ne tik vien ar skarbo ģitāru zāģi un nelabo ķērkšanu, bet arī corpsepaint jeb līķveidīgo grimu, kas ir neatņemama šā mūzikas žanra spēlētāju skatuves imidža sastāvdaļa.

    Pirms astoņiem gadiem mediji ziņoja, ka šīs valsts diplomātus paredzēts apmācīt norvēģu blekmetāla vēstures pamatos, lai viņi pārzinātu tēmu, par ko runā ne tikai matainie metālisti, bet arī smalki ierēdņi, un varētu atbildēt uz jautājumiem pieņemšanās pie šampanieša glāzes. Kulta statusu ziemeļnieku trakuļi iemantoja arī ar asiņainiem noziegumiem un baznīcu dedzināšanām, par ko sarakstītas grāmatas un radītas mākslas filmas. Protams, par slavu parūpējās daži īpatņi, lielākā daļa metālistu ir miermīlīgi un nekaitīgi. Taču nešpetnākie puiši praksē darīja to, par ko dziedāja. Tāpēc arī viņus sauc par true jeb īstajiem blekmetālistiem.

    Viens no trakākajiem gadījumiem: 1991. gadā grupas Mayhem dalībnieks ar segvārdu Dead veica pašnāvību, ar ieroci savu galvu pārvēršot šķidrā substancē. Grupas biedrs Euronymous, ieraugot šaušalīgo skatu, nebūt nesauca glābšanas dienestus, bet uzreiz steidza pēc fotoaparāta, lai šo skatu iemūžinātu un izmantotu kā albuma vāciņu. Savukārt Euronymous dzīve beidzās no cita mūziķa – Burzum jeb Varga Vikerena – rokas, un šī tiesas prāva iemantoja pasaules mēroga ažiotāžu. Burzumam piesprieda 21 gadu cietumā, bet par labu uzvedību izlaida jau pēc 16 gadiem, viņš tagad dzīvo Francijā. Vēl nesenākā vēsturē pasauli šokēja Andersa Bēringa Breivīka 2011. gadā pastrādātā asinspirts, nogalinot 77, bet ievainojot 319 cilvēkus.

    Neņemot vērā šos pāris trakos gadījumus, kopumā Norvēģija ir īsta miera osta – trešā drošākā valsts pasaulē. Sevišķi laukos, kur cilvēku jau tā ir maz un visi cits citu pazīst. Svēta lieta vietējiem ir ģimeniski pārgājieni svaigā gaisā, kalnos un mežos, un tādā ziņā šī valsts ir īsta pasaka. Daudzās tūrisma takas, kempingi, makšķerēšanas braucieni sniedz iespēju izbaudīt ziemeļniecisko maģiju līdz saknei.

    Un kā nu bez klasiskajiem norvēģu atpūtas namiņiem ar sarkanajām sienām un baltajiem logiem – katrai sevi cienošai norvēģu ģimenei ir šāda lauku māja, kurā atvilkt elpu no ikdienas kņadas. Te roku pieliek strādnieki no Latvijas un Lietuvas, kurus krietnā skaitā izmanto kā salīdzinoši lētu, taču kvalitatīvu un uzticamu darbaspēku.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+