Viens pret visiem jeb Visi mīl Rodžeru

Teniss
Didzis Bērziņš
Klubs
Klubs
27. novembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Viņi bija divi – Rodžers Federers un Novāks Džokovičs. Bet viņiem pa vidu tikai viena vieta – uz pjedestāla augstākā pakāpiena, Vikipēdijas tenisa šķirkļa attēlā vai ļaužu atmiņā kā vislabākajam savā sporta veidā.

Jūlija vidus un zemeņu laiks. Svētdienas pēcpusdiena un Vimbldonas tenisa turnīrs. Vīru vienspēļu fināls. Centrālajā laukumā aptuveni 15 tūkstoši sēdvietu piepildītas bez mazākā iespējamā izņēmuma. Uz finālmaču vidējā biļetes cena svārstījusies ap 10 tūkstošiem mārciņu. Neskaitot tos, kuri tika pie ekskluzīvas iespējas finālu redzēt klātienē, vēl vairāki miljoni mūslaiku tenisa gladiatoru cīņu noraudzījās viedierīcēs.

Par Vimbldonas tenisa turnīra nozīmi būs dzirdējuši arī ļaudis, kuri sportam ikdienā neseko.

Profesionālajā sportā kārotāku virsotņu nav daudz.

Absolūto auditoriju skaitļos daži mūsdienu globālie sporta pasākumi vēl var paspēkoties ar senāko tenisa turnīru, taču tradīciju, izsmalcinātības un notikuma īpašās garšas ziņā Vimbldona majestātiski noraugās no augšas. Tā atšķirībā no daudziem citiem mūslaiku grandiozajiem notikumiem joprojām iemieso sportu kā 19. gadsimta beigu augstākās šķiras brīvā laika pasākumu, vienlaikus demonstrējot cilvēka šā brīža fizisko un garīgo spēju augstākās robežas.

Aristokrātiski baltā tērptie un uz dabīgā zāliena tenisu spēlējošie meistari iemieso gan mūsdienu globalizāciju, gan antīkās fiziskās kultūras elementus, uz ko, dārza svētkos dzenājot tenisa bumbiņu, iespējams, tiecās orientēties zinātnes, progresa un nacionālisma gadsimta nogales buržuāzija. Kognitīva disonanse, vai ne? Elitāri ekskluzīvs pasākums, ko vēro teju visapkārt globusam. Kaut kas no šā visa sajaukuma Vimbldonas fanu robežas paplašina krietni ārpus ierasto sporta interesentu loka.

Starp citu, šā tenisa centra galveno kortu visu gadu gatavo divām nedēļām, kuru laikā norisinās viens no četriem sezonas lielajiem turnīriem. Ikgadējo finālu tā sauktajā Royal Box vēro karaliskās ģimenes pārstāvji, kas pēc cīņas improvizētā pieņemšanā uzsit nelielu small talk ar uzvarētāju un viņa radiņiem.

Tiktāl par skatuvi. Iespaidīgi, piekritīsiet? Arī aktieri nav slikti. Tenisa zinātāji mēļo, ka šī varēja būt viena no pēdējām šveicieša Rodžera Federera reālajām iespējām cīnīties par vēl vienu Grand Slam titulu. Divu dvīņu pāru (Rodžers un Mirka audzina dvīnes un dvīņus) tēvam šogad jau 38. No profesionālā sporta viedokļa – nav maz.

Pirms viņa konkurētspējīgu tenisu tādā vecumā spēlējuši vien daži, kur nu vēl visaugstākajā līmenī.

Neraugoties uz to, Federeram šobrīd ir lieliska sportiskā forma un tikpat lieliska bija iespēja Vimbldonas finālā uz viņa iemīļotā seguma – zāliena. RF#1 20 reižu uzvarējis kādu no Grand Slam turnīriem, vairāk lielo titulu nav nevienam citam, turklāt vismaz reizi viņš triumfējis gan Sidnejā, gan Parīzē, gan Vimbldonā, gan Ņujorkā. Visilgāk bijis vīru tenisa profesionāļu asociācijas (ATP) reitinga virsotnē. Viņu pēdējā desmitgadē itin bieži gan komerciāli, gan gluži fanātiski apzīmējuši kā Greatest of All Time. Pretargumentus tam, šķiet, pagrūti piemeklēt…

Ja vien neesi Novāks Džokovičs. Šābrīža pirmais numurs vīru tenisā, kurš dominējis pasaules tūrē pēdējos gadus, visos būtiskākajos karjeras statistikas rādītājos ir turpat netālu vai pat priekšā Federeram. Cita starpā, šobrīd ir jau gandrīz skaidrs, ka Džokovičs, kuram šobrīd ir 32 gadi, karjeru noslēgs ar labāku savstarpējo spēļu bilanci nekā Federers (šobrīd 26:22 par labu Novākam). Turklāt serbam, iedvesmojoties no sīvākā konkurenta, visdrīzāk sagaidāmi vēl vairāki kvalitatīva tenisa gadi. Ir visas iespējas atkārtot un pārspēt teju visus nozīmīgākos priekšgājēja sasniegumus.

Te nu ir tā vieta filmā, kur, izrādās, viņi nemaz nav divi, bet gan trīs. Klausoties sarunu par visu laiku labākajiem, turpat blakus nervozi mīņājas spānis Rafaels Nadals, kuram ir vēl izteiktāks pārsvars pār Federeru savstarpējos dueļos (šobrīd 24:16), viņam jau uz mūžu nodrošināts «māla karaļa» tituls, daudz pašam savu un šķietami nepārspējamu rekordu, kā arī pagaidām vairāk Grand Slam un Masters trofeju nekā Džokovičam.

Visu iespējamo epitetu var nepietikt, lai raksturotu šo vīru tenisa ēru un trijnieka – Federers, Nadals, Džokovičs – dominanci tajā.

Apmēram 17 gadu laikā kopš 2003. gada Vimbldonas, kur Federers izcīnīja savu pirmo Grand Slam, līdz šodienai notikuši 65 šādi augstākās raudzes turnīri, pa četriem ik gadu. No šiem pēdējiem 65 turnīriem 54 reizes ir uzvarējis kāds no lielā trijnieka – 20 tituli Federeram, 18 Nadalam un 16 Džokovičam.

Tā tenisa pasaulei un arī sportam kopumā līdz šim ir teju neiedomājama dominance. Masters, kas ir nākamās pakāpes raudzes turnīri pēc Grand Slam un tiek izspēlēti ik gadu, ir līdzīga aina – Džokovičam 34 tituli, Nadalam 33, Federeram 28. Salīdzinājumam – tuvākais sekotājs ir iepriekšējās paaudzes spēlētājs Andrē Agasi ar 17 Masters tituliem. Vīru tenisa vēsturē visbiežāk aizvadītajos dueļos pārliecinoši līderi ir Džokovičs pret Nadalu, Federers pret Džokoviču un Nadals pret Federeru. Pēdējo divu desmitgažu nozīmīgākie turnīri pārsvarā noslēgušies ar kādu divu no izcilā trijnieka savstarpējo spēkošanos. Šie vīri ir uzvarējuši visu, par ko var sapņot jauns tenisists savu sportisko gaitu pašā iesākumā.

Visiem trim palicis vairs tikai viens pakāpiens, neformāls tituls – «Visu laiku labākais».

Bet cik tur bija vēl brīvās vietas uz brieža… Te 2019. gada Vimbldonas fināls. Grandiozākā sporta skatuve. Cita starpā – pēc visuresošo citu naudas skaitītāju aprēķiniem spēli klātienē noraudzījās pasaules bagātākais cilvēks tehnoloģiju uzņēmējs un investors Džefs Beizoss. Kopā ar savu jauno draudzeni.

Savukārt Federeram, aizvadot satriecošu karjeras nogali, pēc uzvaras pusfinālā pār Nadalu bija iespēja skaļi aizcirst durvis un finālā pieveikt otru pretendentu uz troni – Džokoviču. Vimbldonā tā bija vēl viena izšķirīgā cīņa par visu laiku labākā tenisista statusu. Un iespēja nokļūt vēsturē – kaut vai tikai uz laiku kā labākajam, kas jebkad spēlējis tenisu. Varbūt arī kā visvairāk mīlētajam? Tāda spēles likme.

Best of Five

Noteiktā jūlija svētdienas pēcpusdienā, nebūdams Vimbldonā, es varēju atrasties tikai pie TV ekrāna. Pārraide iesākās, vēl ilgi pirms sportisti bija iznākuši arēnā. Ievadvārdi, organizatoriskas nodevas, un te nu viņi pa šķietami nebeidzamu koridoru dodas centrālā korta jeb skatuves virzienā.

Soļo ilgi – cauri starmešu gaismām, fotoaparātu nebeidzamiem klikšķiem kā uz stiklotas paplātes miljonu acu pāru priekšā.

Federers izskatās noslēgts. Rada iespaidu, ka vispār nemana, kas notiek apkārt. Pilnībā koncentrējies uzdevumam, tik vien kā dežūrsmaids un rokas vēziens, ienākot arēnā. Džokovičs šķiet atvērtāks, raugās apkārt, uzsmaida kādam atpazītam cilvēkam, bet, iesoļojot slavenākajā tenisa laukumā pasaulē, paraugās visapkārt, tad debesīs un visbeidzot uzskatāmi ieelpo lielu Vimbldonas centrālā tenisa korta gaisa malku.

Seko iesildīšanās, vēl dažas organizatoriskas un formālas nodevas – sasveicināšanās, izloze un bildēšanās ar cilvēku, kuru noteikti novērtē, cieni, turklāt pazīsti gandrīz tikpat labi kā sevi, bet kurš vienlaikus ir tavs lielākais pretinieks uz kāroto virsotni.

Abu kopbilde neizskatās īpaši aizkustinoši. Spriedze jūtama pat nekustīgi fiksētā fotomirklī.

Spēles ievadā garākajās izspēlēs Federers šķiet pussolīti lēnāks par jaunāko oponentu, tomēr ar lielisku servēšanu turas līdzās. Ja Federera katra otrā serve viņa laukuma pusē neatgriežas, serbam jācīnās gandrīz katrā izspēlē. Tomēr Novāks atrod veidu, kā nezaudēt savu servi un seta noslēgumu nospēlē krietni precīzāk. Apskatnieki jau vairākus gadus norāda – lai pārspētu Džokoviču Best of Five spēlē, Rodžeram noteikti jāņem pirmais sets. Tas nav izdevies.

Kāpēc es atbalstu Federeru, nevis Džokoviču? Nezinu, tā vienkārši ir. Tikmēr zviedrs, 20. gadsimta beigu tenisa spīdeklis un šobrīd arī kanāla Eurosport eksperts Matss Vīlanders, kurš pats izcīnījis septiņus Grand Slam, paredz, ka Džokovičs savu spēli tikai uzlabos. Federeram jācenšas iegūt svarīgos punktus.

Notikumi laukumā satriec smaidīgā Matsa prognozi. Kā dažkārt notiek, pēc smagi uzvarēta iepriekšējā seta, Džokovičs otro iesāk pasīvāk. Rodžers iespēju izmanto. Svaru kausi strauji sasvērušies. Ja nebūtu iepriekš redzējis Džokoviča spēles, domātu, ka noticis izšķirīgais lūzums.

Federers spēlē lieliski. Labāk nekā pēdējā uzvarētajā Vimbldonā. Varbūt labāk nekā jebkad?

Pirmajos divos setos Džokovičam nav bijis nevienas iespējas uzvarēt geimu, servējot pretiniekam. Ko teiks Vīlanders? Viņš atzīst, ka alojies, un norāda, ka tagad Džokoviča spēles kāpinājums vairs nav prognoze, bet nepieciešamība, lai serbs saglabātu izredzes. Imperatīvu «palikt spēlē» Novāks pieprot labāk par visiem. Arī atrast veidus, kā uzvarēt šķietami bezcerīgās situācijās.

Tikmēr iesācies jau trešais sets, un tā ievadā Federers turpina lidot, bet Džokovičs bremzē tempu, cenšas nospēlēt precīzāk. Garajās izspēlēs joprojām neliels pārsvars viņam. Tomēr Novāka problēmas ar servi Federeram ļauj uzbrukt. Serbs dažbrīd sakāvnieciski plāta rokas un skatās komandas virzienā, radot iespaidu par bezcerību. Bet tā viņš darījis daudzos vēlāk skaisti uzvarētos mačos, kad pēc šādi izspēlētiem vājuma brīžiem jau nākamajā mirklī bijis neuzvarams. Iniciatīva Federera pusē, bet uz tablo pilnīgs līdzsvars.

Rodžera sieva Mirka, kuru kamera starp izspēlēm rāda visbiežāk, šķietami lūdzas.

Lai pārtvertu iniciatīvu, Džokovičs sit asāk, spēcīgāk un kļūdās biežāk, nekā ierasts. Federeram vairākas iespējas lauzt pretinieka servi, tomēr krīzes brīžos Džokovičs ir nevainojams, Rodžers pašā noslēgumā nodreb tāpat kā pirmā seta izskaņā. Federers nav pieļāvis nevienu savas serves breika iespēju, bet pēc trim setiem zaudē ar 1:2. Tas nozīmē, ka uzvarēt iespējams tikai piecu setu spēlē. Tādā, pēc ekspertu domām, Džokovičs ir izteikts favorīts vecuma starpības dēļ.

Ceturtā seta ievadā pārliecinošāk izskatās Džokovičs, viņš ir atradis servi un ritmu izspēlēs. Ķermeņu valoda liecina, ka cīņas gaitu jau kontrolē serbs, tomēr situācija mainās strauji. Šveicietis negaidīti pārņem iniciatīvu un vadību setā. Kembridžas hercogiene Ketrīna, kurai atkal pievērsušās kameras, savam vīram, princim Viljamam, zīmīgi atkārto Federera žestu, ar kuru viņš acīmredzot aicina publiku un arī sevi saglabāt mieru.

Rodžeram tas ir 77. Grand Slam turnīrs. Pieredze kā nevienam.

Līdzīgi kā otrajā setā, arī ceturtā noslēgumā Džokovičs izskatās izdzīts ārpus ierastās teritorijas, Federers turpretī spēlē savu labāko tenisu un turpina dominēt. Pēc trīs stundu cīniņa tenisa pasaule nokļūst tur, kur fani un cienītāji klusībā vai skaļi cerēja, – piektajā, izšķirīgajā setā. Tā ir teritorija, kurā uzvara ir apsolīta Novākam – vienā balsī runā kā statistika, tā vecuma rādītāji un spēlētāju īpašības. Tomēr Federers šodien spēlē lieliski. Neskaitot abus taibreikus, iespējams, labāko tenisu savā žilbinošajā karjerā. Tad kurš kuru?

Vimbldonas centrālā laukuma tribīnēs jautājumu vairs nav. Tās kļuvušas par lielu Rodžera fanklubu, kas lec kājās ik pēc uzvarēta punkta un saķer galvu pēc katras neveiksmes. Novāku skaļi atbalsta viņa kaste un vēl dažas fanu saliņas. Ne pirmo un ne pēdējo reizi. Ko viņš domā tādā brīdī? Džokovičs vismaz pēdējo piecgadi ir pārliecinoši labāks tenisists pat par abiem titulētajiem kolēģiem.

Tomēr šis seriāls joprojām saucas Visi mīl Rodžeru!

Teju visos lielākajos finālos – izteiktāk spēlēs pret Federeru, bet arī cīņās pret Nadalu – Džokovičs ir «viens pret visiem». Vai viņu nemīl? Abus konkurentus mīl vairāk? Vai viņš ar to var tikt galā? Tenisa līdzjutēju pasaule ir sadevusies rokās cerībā uz vēl kādu Federera vai Nadala skaistu uzvaru pār šķietami nepārspējamo Džokoviču.

Izšķirīgais sets. Jaunajam kompromisa formātam, kur taibreiku spēlē pie 12 pret 12, būtu jāsniedz kārtējā galīgā atbilde uz jautājumu, vai vīru tenisa pasaules pirmo numuru noliks pie vietas «visu laiku labākais»? Vai varbūt tomēr pasaules pirmais numurs arī ir «visu laiku labākais»? Cīņa uz vislielākajām likmēm.

Pirmais problēmās nokļūst Federers. Vai ar to sagrūs viņa sapnis par devīto Vimbldonas titulu? Tomēr nē. Uzreiz Rodžeram izdodas atgūt zaudēto serves geimu. Spēle un dzīve turpinās. Lai nepalaistu garām neko svarīgu, stāvu kājās apmēram metru no televizora. Pamanu, ka atšķirībā no manis bērnu performance ir nevis tenisa varoņi televizorā, bet tēta darbības pie TV ekrāna.

«Kāpēc gan Federera uzvara man ir tik būtiska?» iešaujas prātā.

Cīņa par katru punktu. Spriedze kāpj, tā nedaudz mazina izpildījuma kvalitāti, tomēr abu reizinājums piedāvā fantastiska tenisa baudījumu. Federers tiek pie divām mačbumbām. Vai tiešām izdosies? Pirmās izspēlē Rodžers kļūdās, bet otrajā Džokovičs viņu soda par nepārliecinošu izgājienu pie tīkla. Federers uzreiz zaudē vēl divas izspēles un izservēt savu devīto Vimbldonas titulu viņam neizdodas. Publika noelšas. Vai pēc šāda pavērsiena viņš nesabruks? Tiesnesis uz mirkli pārsakās un nosauc 11:9, kas nozīmē Džokoviča uzvaru. Tas izraisa smieklu šalti publikā.

Izrādes kulminācija. Abu grandu cīņa pārspēj cerības. Ilgāka šī kārtējā cīkstēšanās par vislabākā nosaukumu nevarēja būt. Čempions tiek noskaidrots pašā cīņas galotnē, rezultātam esot 7:6 (5), 1:6, 7:6 (4), 4:6, 12:12…

Izšķirīgajā nogrieznī Federeram snieguma kritums, netrāpītas serves, nepārliecinoši lēmumi un to izpilde. Džokovičam trīs mačbumbas, pirmās izspēlē Rodžeram noraujas forehand sitiens, un cīņa ir galā. Ilgākajā finālā turnīra vēsturē Džokovičs izcīna savu piekto Vimbldonas titulu. Piecas stundas tenisa kortā un arī pie televizora ekrāniem. «Vai tas ir prātīgi?» iedomājos.

Neesmu taisnīgs soģis, kurš šai brīdī līdz galam novērtēs Novāka pārākumu. Esmu Rodžera fans.

Līdz šai spēlei viņš savā vairāk nekā divas desmitgades ilgušajā Vimbldonas turnīra karjerā bija zaudējis trīs taibreikus – seta izšķirīgos nogriežņus. 2019. gada finālspēlē pret Džokoviču viņš zaudēja vēl trīs. Federera spēle burtiski sabruka izšķirīgajos brīžos. Rodžers ir bijis pārāks visos statistikas rādītājos, tai skaitā uzvarējis par 15 izspēlēm vairāk nekā konkurents, bet zaudējis pašās svarīgākajās izspēlēs. Tie esot brīži, kas atšķir čempionus no pārējiem.

Apbalvošanas ceremonijā Džokoviča runā pamanu kādu zīmīgu niansi – Novāks Federeru nodēvē par «vienu no visu laiku labākajiem». Tas nozīmē tikai to, ka izaicinājuma cimds uz publisko troni ir mests. Noteikti ne pirmo un ne pēdējo reizi, taču šoreiz tas patiesi izskatās nevis pēc pretendenta, bet gan topošā karaļa žesta. Arvien vairāk tenisa ekspertu, tostarp jau vairākkārt piesauktais Matss Vīlanders, biežāk un biežāk norāda, ka Džokovičs ir labāks arī par saviem izcilajiem konkurentiem, skaļo «visu laiku labākais» vēl artikulēti neizsakot. Tāds laiks, visticamāk, tuvākajā desmitgadē pienāks.

Vai arī, neraugoties uz bezkaislīgajiem skaitļiem un ekspertu atziņām, Federers tomēr paliks ļaužu apziņā kā īstais «visu laiku labākai»? Vai vismaz visvairāk mīlētais? Jo viņam, iespējams, labāks, tā teikt, mārketings? Viņš spēlē uzbrūkošāku, spontānāku, iespējams, pat mākslinieciskāku tenisu nekā nesakaujamais un teju perfektais Džokovičs? Iespējams, tāpēc ka Federeram, tāpat kā Vimbldonai, pamatkoda līmenī piemīt šķietami netverams majestātiskums, arvien izzūdošais džentlmeniskums un vēl sajūtama aristokrāta atblāzma?

Vai arī tāpēc, ka viņš gluži vienkārši šķiet cilvēcīgi ievainojamāks pretstatā Džokoviča pārliecībai, stabilitātei un spēles disciplīnai?

Varbūt arī tāpēc, ka viens šveicietis, otrs – serbs? Varbūt Džokovičs šajā ekselences trīsvienībā pieteicās nedaudz par vēlu, un mēs jau bijām sadalījuši favorītus? Vai varbūt mēs tomēr esam spējīgi mīlēt procesu – triju mūsdienu maestro demonstrēto augstākā līmeņa sāncensību, nevis vienu labāko? Vai mēs vispār saprotam un cenšamies saprast, ko un kāpēc mēs mīlam? Daudz jautājumu, un sajūta, ka katra atsevišķā atbilde nepiedāvās jelkādu skaidrību. Vai mēs spējam izskaidrot pieķeršanos, mīlestību tās dažādajās izpausmēs? Un vai to vispār vajag mēģināt darīt?

Ekrānā vēlreiz parādās Džokovičs. Viņš šķiet laimīgs, atvieglots, pārguris, priecīgs, bet arī vissvarīgāko tomēr nesasniedzis. Viņš varētu pamatoti sev jautāt: «Ko gan vēl man izdarīt, lai jūs mani mīlētu vairāk?» Sak, es esmu labākais pasaulē, esmu ideāls, disciplinēta sportista piemērs. Atvērts un pretimnākošs, humora izjūta lieliska – teju simbolisks perfekta sportista etalons, kas, sekojot svaigēšanas principiem un tādējādi radot precedentu, spēj būt labākais vienā no konkurences ziņā iespaidīgākajiem sporta veidiem.

«Ko gan vēl es varu paveikt, lai jūs mani novērtētu un atbalstītu tā kā to otru puisi?» raugoties visuresošo kameru objektīvā, šķietami jautā Novāks.

Varbūt viņš tādus jautājumus sev nemaz neuzdod? Pēc neticamās uzvaras šā gada Vimbldonas finālā Džokovičs presei atzina, ka brīžos, kad fani skandē Rodžera vārdu, viņš dzirdot savējo. Varbūt arī tā un varbūt tāpēc? Bet varbūt viņam mana un tava mīlestība nemaz nav vajadzīga?

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

Klubs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

AutoBild.lv

Māja un Dārzs

Dārzs

Santa+