Profesors Andris Pētersons: «Sekss maratonā ir vēl vairāk noslēpts, nekā lidmašīnu tālajos reisos»

Stāsts par tavu pirmo patiesi garo skrējienu, kura laikā iepazīsi sevi labāk nekā desmit gados. Mūs baro uzvaras, un pat vienā maratonā to būs daudz, it īpaši pirmajā. Profesors Andris Pētersons, Biznesa augstskolas Turība Komunikācijas fakultātes dekāns.
Maratons
Andris Pētersons
5. jūlijs

Saglabāt

Atverot pieteikšanos Rīgas maratonam, organizatori jau astoņus mēnešus pirms šā notikuma dod signālu, ka jāsāk tam gatavoties. Maratons ir pārbaudījums ikvienam – gan skrējējam ar tauku saturu ķermenī zem desmit procentiem, kurš gadiem trenējas pēc arvien saspringtāka treniņu plāna un līdz sekundei plāno ātrumu ikvienā kilometrā, gan pilnīgam iesācējam, kuram šis, iespējams, būs vienīgais maratons, par kuru leģendās tiks vēstīts pat bērnu bērniem.

Sak, tētis pieveica maratonu – 42 km un 195 metrus, pēc kuriem, kā zināms, vismaz viens grieķis ir nomiris, nevis kaut kādu pusmaratonu vai minimaratonu, kad izmanīgi tirgzinības speciālisti piekabina ietekmīgo maratona vārdu divdesmit vienam, desmit vai pat pieciem kilometriem. Mēdz teikt, ka maratons sākas tikai pēc pusmaratona.

Lai identificētu sevi gaidāmajā milzu notikumā, godīgi jāatbild sev uz jautājumu: vai tu esi cilvēks parastais, kurš skrien reizi nedēļā pa pieciem kilometriem un maratonā finišēsi labākajā gadījumā tad, kad to slēgs?

Vai tu skrien trīs reizes nedēļā, vismaz teorētiski zini, kas ir intervālu treniņš, un finišēsi četrās stundās?

Vai esi sportists, kurš tēmē uz rezultātu, kas mazāks par trīs stundām, vai olimpietis, kuram jāizpilda olimpiskā kvalifikācija 2:19. Atkarībā no pozīcijas līdz maratonam jāpavada laiks. Vari izvēlēties – tie ir seši grūti mēneši pirms sacensībām vai pārpūles pilnas sešas, labi, piecas stundas.

Visvieglāk gatavoties skriešanai, ja tu dzīvo kopā ar sportistu. Vienkārši seko viņam. Aizraujošāka par kopdzīvi ar sportistu ir tikai kopdzīve ar olimpieti. Ņemsim otro nozīmīgāko izgudrojumu civilizācijas vēsturē pēc mobilā tālruņa – ledusskapi. Parastajam mirstīgajam tajā glabājas piens no Valmieras vai Rīgas Piena kombināta ar 2 vai 2,5 procentu tauku saturu. Līdzās atrodas sportista piens no sojas, jo govs doto organismam ir grūti pārstrādāt, tas dara organismu skābu, uzdzen pienskābi utt.

Kur tad olimpieša piens? Olimpietim ir maisiņš ar mandelēm, kuras jāmaļ un jāšķaida ar ūdeni, lai iegūtu pienu. Ja cilvēks parastais zina, ka alus bez degvīna ir vējā izmesta nauda, sportists zina, ka viņš izmet naudu par cūkgaļas karbonādi ar sēņu mērci, jo enerģija, kas izlietota šīs barības pārstrādei, pārsniegs iegūto. Bet, ja aizej uz kāzām, un galvenais ēdiens tajās ir rīsi ar ievārījumu, zini, ka vismaz viens no jaunlaulātajiem ir olimpietis.

Drēbju skapī parastam mirstīgajam glabājas uzvalks, džinsi, daži krekli, T krekli. Sportistam plaukti pilni ar Odlo treniņtērpiem. Tie sašķiroti: treniņtērps siltam laikam, treniņtērps aukstam, treniņtērps vidēji aukstam un treniņtērps vidēji siltam laikam. No rīta parastais mirstīgais, kuram deviņos jābūt darbā, ceļas septiņos. Tīra zobus, ēd brokastis, brauc uz darbu. Sportists ceļas pulksten 5.30, jo ir rīta treniņš. Vakarā pēc desmitiem parastais mirstīgais iet gulēt.

Sportists iet gulēt 23, jo vakara treniņš. Aiziet uz kino ar sportistu ir gandrīz neiespējami.

Jāskatās treniņu plānā, jāmeklē, kur iespējams iespraukties ar nepieciešamajām divām stundām un četrdesmit minūtēm. Divas stundas un piecas minūtes filmai, trīsdesmit minūtes līdz un no kinoteātra un piecas minūtes, lai nopirktu popkornu. Pēc 2 h 40 min. kinoteātrī sportists kļūst tramīgs un domā par treniņu. Olimpiešus kino nemana. Lai pazīstams olimpietis varētu apprecēties, nācās gaidīt garo garu. Par laimi, sacensību organizatori nebija pamanījuši, ka garajā gadā nāk klāt viena brīva diena.

O, kāds pārsteigums – nedēļas nogale bez sacensībām! Ja sportistam ir 150 eiro, viņš nebrauc ekskursijā ar Tallink prāmi uz Stokholmu, kā parastais mirstīgais, bet dodas uz Latvijas Olimpisko vienību, kur iziet funkcionālās diagnostikas testu, citiem vārdiem, lai četras stundas mirtu, testējot robežu, kuru sasniedzot viņš varētu mirt. Sportisti zina savu pulsu no galvas, ne tikai guļot un skrienot, bet arī ejot, sēžot, aizsienot kurpes utt.

Ja sportista tuvumā nav vai tu netiec viņam līdzi, var palīdzēt lielās sporta preču izpārdošanas, kas notiek rudenī. Sāc ar to, ka nopērc pulsometru un seko, lai, pārvietojoties, pulss nekāpj debesīs. Tad vari nopirkt pašus vieglākos sporta apavus, sporta kreklu un bikses, tādējādi iegūstot simt gramu smagu priekšrocību.

Pavasarī satiksi skrējējus, parasti kungus, kuri diebj, numuru aizbāzuši aiz bikšu gumijas, tādējādi ietaupot vēl sešdesmit gramu un uzturot labu aerodinamiku.

Tomēr viss ir galvā un pavisam nedaudz citās ķermeņa daļās, arī tajās, kuras parasti nav atsegtas apkārtējo skatam.

Sāksim ar tām. Ir tāda populāra studentu anekdote. Students nomirst un nokļūst tieši ellē. Ellē iet jautri. Augu dienu visi spēlē kārtis, dzer, dzied, bučojas, joņo ar sporta automašīnām. Bet… vakarā atnāk velns un ikvienam elles iemītniekam iedzen pakaļā naglu. Tikai studentu liek mierā. Nākamajā dienā atkal visi spēlē kārtis, dzer, bučojas, joņo ar sporta automašīnām. Vakarā velns atkal klāt un ikvienam iedzen pakaļā naglu, bet studentam neko. Tā paiet četri mēneši. Tad vienvakar atnāk velns ar spaini, pilnu naglām: «Nu, student, sesija klāt!» Šis attiecas uz ikvienu, kurš regulāri neskrien, bet nedēļu pirms sacensībām piesakās maratonam.

Tad patiesi jāpaļaujas tikai uz galvu. Daži iesmej par blondīnēm. Blondīne picērijā pasūta picu. Oficiants atnes vienu Pepperoni un piedāvā sagriezt. «Lieliski!» – blondīne ir priecīga. «Tad cik gabaliņos jums sagriezt – četros vai astoņos?» Blondīne domā, domā, tad saka: «Grieziet četros, astoņi ir par daudz. Es nevarēšu apēst.» Prātīga meiča, īsta gargabalniece. Ja ikdienas treniņš ir četri kilometri, distance tiek dalīta četru kilometru gabalos.

Ja ik rītu velc astoņnieku, dali pa 8 km. Centies nedomāt, ka ikviens nākamais kilometrs būs grūtāks.

Līdzās rēķiniem skrienot jāatceras, ka vispirms uz priekšu jāliek labā kāja, tad kreisā. Tad labā, tad atkal kreisā. Iesācējam maratona beigās tas varētu kļūt gana sarežģīti. Ir redzēts, ka skrējēji sajauc un krīt. Tad darbs mediķiem.

Atēnu maratonā, kas ir pret kalnu un visbiežāk arī pret vēju, pa ceļam ikvienā autobusa pieturā dežurē mediķi ar gatavu guļasvietu nestuvēs.

Bet ne vienmēr izdodas iekrist medicīnas darbinieku rokās. Ir reizes, kad vispār neviena nav līdzās – kā Mulgi maratonā pagājušovasar, kad nepilni četrdesmit skrējēji izstiepās pakalnos no Karksi Nujas Igaunijā līdz Rūjienai Latvijā.

Skrienot jādomā ne tikai par sevi, bet arī par skatītājiem. Latvijā, arī Lietuvā un Igaunijā sacensības un skrējēji apkārtējos interesē stipri mazāk nekā Marokā vai Itālijā. Tomēr arī baltieši reizēm sagatavo plakātus saviem draugiem, no kuriem spēku var smelties ikviens.

Ventspilnieki skrējējiem mēdz nolikt pie namdurvīm galdiņus ar ūdeni vai sulu. Valmierā, kur maratons pašā ābolu laikā, trases malā stāv grozi ar augļiem. Tādus laipnus cilvēkus nedrīkst sabiedēt, smagi elšot ar stipri pārvērstu ģīmi.

Droši padomās, ka kādu nogalina, bet nesapratīs, kāpēc tas notiek stundām ilgi!? Cilvēki ir pelnījuši, ka viņiem uzsmaida. Dari to, pat ja neesi samaksājis par oficiālajiem skrējiena foto.

Uz skatītāju replikām skrējiena laikā ieteicams atbildēt laipni. Lielākoties tās ir labvēlīgas. Vandrā, Igaunijā, kur ir astoņas mājas un pieci maratoni gadā, maratonu kolekcionāri laipni aicināti ziemā skriet trīs dienas pēc kārtas. Trešās dienas beigās iezemieši izturīgākos skrējējus pazīst pēc sejas, jo 42 km jāriņķo sešos apļos.

Dienas beigās ciemata klubiņā notiek ballīte, ir mežacūkas cepetis un vietējā degvīna degustācija, kura turpinās nākamās dienas sacensībās. Trases malā ir pārvietojamā pirts un milzīgs kubuls, kurā karstā ūdenī plunčājas finišējušie, kamēr citi met nākamos riņķus. Baļļā sēdētājiem starp diviem alus malkiem parasti netrūkst komentāru par skrējēju ātrumu un uzmundrinājuma vārdu..

Tādas riņķošanas vietas ir arī Valmiera ar sešiem apļiem un Kalderera Itālijā ar astoņiem apļiem, pēc kuriem no galvas vari noskaitīt visu trases malā esošo māju numurus. Acīmredzot nobažījušies, ka aplī kāds varētu sapīties, vasaras maratonā vandrieši liek skriet 21 km uz vienu galu un tikpat atpakaļ. Cik nepatīkami ir skriet prom, kad citi jau skrien atpakaļ, tik patīkami skriet atpakaļ, kad citi tikai skrien prom.

Maratonisti varētu būt nākamie aiz šahistiem, kuriem nav aktuāls jautājums līs vai nelīs sacensību dienā. Slapjš būsi jebkurā gadījumā. Vienā gadījumā sasvīdīsi, otrā izmirksi. Slapjo krekliņu un biksīšu konkurss starp skrējējiem gan nenotiek.

Sekss maratonā ir vēl vairāk noslēpts, nekā lidmašīnu tālajos reisos.

Ja lidmašīnā iespējams saņemt piedāvājumu: «Lidojam jau četras stundas, varbūt ieslēdzamies tualetē uz vienu fikso», skrienot nav dzirdēts «Skrienam jau četras stundas. Varbūt nozust tepat krūmiņos?»

Ja kāds arī nozūd, visticamāk, tas notiek, lai pakakātu, un ikviens vairāk domā par saviem asiņojošajiem krūšu galiem vai slapjo pakaļu, nekā par citu jaukumiem.

Dzimums maratonā nozīmē tik vien, ka sieviešu un vīriešu rezultāti tiek vērtēti atsevišķi. Neviena nečīkst un nelūdz: «Uznes mani tajā kalniņā.» Iespējams, kāds arī piekritīs to darīt, bet, visticamāk, jūs abus diskvalificēs, ja cīņa notiks par pirmajām vietām.

Vai arī uzgavilēs, ja rezultāts būs tuvu maratona slēgšanas laikam. Dzirdēts, gan, ka vairāk pieredzējis kungs, skrienot līdzās savai dāmai, auro: «Tu vari! Nomet vēl 10 sekundes uz kilometru!» Ja reiz kliedz, acīmredzot palīdz.

Ir kungi, kuri, paši aizelsušies, dāmām nes dzērienu, želejas, dvieli un droši vien nestu arī lietussargu, ja vien vējš to nerautu ārā no rokām, turklāt pamanās fotografēt un filmēt visas distances garumā. Bet arī šīm dāsni aprūpētajām dāmām kājas jākustina pašām.

Organizatoru uzsvērtais, ka mūsu maratonā tu skriesi kopā ar rakstnieku Murakami, rekordistu Kimeto vai kādu cits no žiglajiem kenijiešiem ar saulaino vārdu, tev daudz nepalīdzēs, jo tu skrien viens.

Vienlīdzības sajūta gan palīdz. Visi skrien vienu distanci, visiem būs viens kalns un vējš pretī, visiem būs lietus un karstums, un ikviens, kurš skrien uz rezultātu, būs izpumpējies. Maratons un viegli nav viena teikuma vārdi.

Pieņemts, ka organizatori sacensību vietā ierodas pirms dalībniekiem, bet ir izņēmumi. Islandē novembra maratons sākas no rīta, vēl tumsā. Pērn no nepilniem sešiem desmitiem maratonistu puse ieradās no ārzemēm – Meksikas, Čehijas, Kanādas, Lielbritānijas, ASV, arī Latvijas. Agrākie satraucās neredzot starta vietā organizatorus vai kādas zīmes, ka maratons notiks un tieši tajā vietā.

Pusstundu pirms starta piebrauca gaišs busiņš ar draudzīgiem organizatoriem: «O, puiši! Priecājamies jūs redzēt. Jāskrien no šejienes līdz okeāna krastam un atpakaļ.» Saņēmis šādu instrukciju, tu dipini prom, okeāna krastā tev pasniedz glāzi auksta ūdens, un tu dipadu dapadu nesies atpakaļ pēc vēl vienas ūdens devas plus glāzes kolas un šokolādes gabala. Teiksi, ka ir vietas, kur ūdeni servē lētāk? Bet kaut kas tajā visā ir.

Pirms starta spriegums kāpj un laužas uz āru. Tāda grandioza kopības sajūta lielajos maratonos – trīsdesmit, četrdesmit tūkstoši cilvēku vēlas skriet un, ko slēpt, čurāt. Ap tualetēm apvijušās rindas, kuras tur paliks vēl pēc starta, jo ar pilnu pūsli daudzi neuzdrošinās vai nespēj pakustēt.

Pieredzējušākie meklē glābiņu krūmos vai aiz mājas stūra. Viņus var atšķirt pēc ar dubultmezglu aizsietām sporta kurpēm vai lietus pončo, ja ir lietus vai auksts laiks, kamēr iesācēji ir tērpušies ūdensnecaurlaidīgās jakās pilnīgā pārliecībā, ka noskries tajās līdz finišam. Bet īpaši rūdītie turpat starta koridorā laiž tukšajās pudelēs.

Nepārproti, pieklājības un cilvēcības līmenis maratonā ir reizes desmit augstāks nekā ikdienā, tikai viss notiek dabiski un vienkārši.

Ja spiediens nav augsts, diena šķiet jauka. Sirds taisni gavilē. Tādā brīdī tev uznāk runājamais, un tu jūti, ka noteikti jāpasaka kaut kas visiem patīkams. Saki droši. «O, cik šodien brīnišķīga saulaina diena! Būs lielisks skrējiens.» Tālāk ir vairāki scenāriji. Pirmais. Uzrunātais skatās tevī lielām, lielām, melnām, melnām acīm. Un tu savelc kopā divas lietas.

Pirmkārt, maratona nosaukumā bija vārds international, otrkārt, tu stāvi starp nigēriešiem, un viņi skrien vismaz tikpat ātri kā kenijieši. Tātad tu pieteikumā, norādot finiša laiku, esi pārspīlējis vismaz par pusotru stundu. Tādā gadījumā mēģini atkārtot to pašu frāzi angliski, un viss būs kārtībā.

Otrais. Tu sper vaļā: «O, cik šodien brīnišķīga saulaina diena! Būs lielisks skrējiens.» Kaimiņš skaļā balsī atbild: «Tomēr nav tik karsts kā Losandželosā 2014. gadā,» – un skatās tevī mazliet ar nožēlu, ka tu neesi izbaudījis Losandželosas sviedrus. «Tomēr ir labāk nekā Londonā 1999. gadā,» vēl skaļāk uzķer otrais rūdītais buks turpat līdzās, un tad abi raugās visapkārt, vai visi citi ir to dzirdējuši.

Trešais scenārijs, visgarākais. Tu: «O, cik šodien brīnišķīga saulaina diena! Būs lielisks skrējiens.» Tavs šābrīža kaimiņš priecīgs piebalso: «O, jā! Kā saka mana vecmāmiņa – saulīte pa zemes virsu danco. Brīnišķīgs laiks skriešanai.» Kaimiņš izskatās patiesi jauks un laipns. Tāds, kurš patiesi izprot šā brīža vienreizīgumu, un ir gatavs tērzēt vēl…

Tomēr jūsu pacilāto sajūtu apmaiņu pārtrauc sacensību organizatori un sacensību atklājējs – tās vietas mērs, iespējams, pat valsts prezidents, kuriem arī sirdis gavilē un ir daudz ko teikt mikrofonos, un visbeidzot starta šāviens. (Jāpiebilst, ka Igaunijas prezidente, atklājot savas valsts simtgades maratonu septembrī, nebaidījās izšaut pati.)

Aiziet! Pēc desmit kilometriem tu pamet skatienu sānis un redzi, ka līdzās skrien iepriekšējais sarunas biedrs. «Kāda silta diena šodien!» tu saki. «Tieši tā, saule ir jūtama,» kaimiņš piekrīt. Vēl pēc desmit kilometriem tu saki: «Karsts, bļa

Arī kaimiņam, turoties līdzās, tas ir skaidrs: «Svilina, bļa!» Vēl pēc desmit kilometriem jūs vienprātīgi rezumējat: «Bļa!» un «Bļa!»

Ceturtais scenārijs. Tu esi vienpatis, jo maratons galu galā ir individuāls sporta veids, vai arī startā nav neviena piemērota sarunas biedra, un tā var būt, jo jau pieminētajā Vandrā ir bijuši gadi, kad uz starta izgājušos skrējējus varējis saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Tādā gadījumā četrdesmit kilometru garumā tu vari parunāties ar kādu gudru cilvēku. Sevi. «O, cik šodien brīnišķīga saulaina diena! Būs lielisks skrējiens.» Pēc desmit kilometriem: «Kāda silta diena skriešanai.» Pēc desmit kilometriem: «Karsts, bļa!» Vēl pēc desmit kilometriem: Bļa!

Startā gan daži sāk tā, it kā nākamais kilometrs būtu pēdējais gan šajā maratonā, gan visā dzīvē. Rezultātā lielai daļai no viņiem tas arī paliek vienīgais, noskrietais šajā sacensībās. Tikpat bīstami, kā sākt par ātru, ir sākt par lēnu, jo pēdējiem finišētājiem ilgāk jāgaida rindā uz dušu vai dažos maratonos piesolīto masāžu.

Ja minētās labierīcības netiek solītas, par ātrumu vispār nav jāuztraucas. Uztver mierīgi, ja garām paskrien trīs reizes vecāki, resnāki vai tievāki, sasvērušies pavisam greizi. Saproti, ka dzīve turpinās ar vienu kāju, bez rokām, arī pēc septiņdesmit un astoņdesmit.

Te nav čīkstētāju un valda savstarpēja cieņa.

Vari, protams, apvaicāties kādam resnītim, vai viņš ir apmaldījies, jo makdonalds atrodas pretējā virzienā, bet tu riskē visu distanci skatīties uzrunātās personas pakaļā un viņa seju nākamreiz redzēt tikai finišā atieztu uzvarošā smaidā. Būs pelnīti. Soli vajadzētu pielikt tad, kad garām platā straumē sāk plūst zaķu, tomātu vai Betmenu bari. Ar retiem izņēmumiem, šie nav tie ātrākie.

Jo lielāks maratons, jo lielāka burzma. Dzirdināšanas punkti tādos gadījumos pārvēršas par šķēršļu zonu, no kuras steidzīgākie iznirst slapji ar atvainošanās vārdiem mutē un pusi malka ūdens glāzes dibenā. Ne visi rīkojas rāmi un organizēti kā somi, kuri savos maratonos apstājas, apēd želeju, padzeras un tad atkal uzņem ātrumu.

Otrajā distances daļā tu konstatē apbrīnojamu vienprātību skrējēju vidū – visi sāk taupīt spēkus. Arī tu, ieraugot cilvēku ar fotokameru, vairs nelec metriem augstu un priecīgi nevicini rokas. Tu pārtrauc sist pretim pastieptajās bērnu plaukstiņās. Neuzmundrini citus skrējējus. Tu nesmaidi. Pat nemiedz ar aci līdzjutējiem, kuri sauc Go daddy!

Patiesi – tu vairs neskrien, bet ej. Svarīgi, ka joprojām pārvietojies uz priekšu un nelaid sev tuvumā jautājumu – ko es te daru? Turies! Atbilde nāks tikai finišā, kad krampji un zili nospiestie nagi šķitīs tikai kā niecīga blakne, neliela samaksa par pozitīvo emociju lavīnu.

Visticamāk, drīz pēc trīsdesmitā kilometra sāksies lūziens. Jūtot, ka kaut kas stipri velk pie zemes, pēkšņi uznākušas zinātniskas intereses vadīts tu apčamdi sevi un konstatē, ka nes līdzi trīs litru burku pilnu ar taukiem. Iespējams pat, ka divas.

Par vēlu kaut ko mainīt, tāpēc saglabā optimismu – uzskati to par priekšrocība pret tiem, kuri bez burkām stiepj vēl pa maizes kukulim katrā padusē.

Bez tā visa jānes līdzi želejas. Ik pēc 30 minūtēm tu aprij kārtējo želeju, un jūti, ka kļūsti arvien saldāks. Drīz tu velies uz priekšu kā milzu ievārījuma burka. Apkārt riņķo lapsenes. Dzirdi, ka viņas čukst tev ausī mīļus vārdus un sauc par mammu. Tu baidies nopurkšķināties, – ja nu seko kas lielāks. Gadās manīt, kad dažiem tā noticis. Mierīgi pārdomā, kas ir cienījamāk, – pielaist bikses maratonā vai pālī, guļot ceļmalā.

Īsti bieza maratona dzirdināšanas punktā, parasti lielā nojumē, tevi sagaida cepumi ar ķimenēm, cepumi ar sezamu, ar mandelēm… pusducis dažādu tējas šķirņu, kafija, vismaz trīs veidu sulas, kola, ūdens, desiņas ceptas, desiņas vārītas, cepti kartupeļi, auzu biezputra, banānu un apelsīnu kalni. Atkal divi scenāriji.

Pirmais. Tu ieskrien/iesoļo/iestreipuļo/tevi ienes šajā paradīzē zemes virsū. Tu ērti iekārtojies uz gādīgu roku pasniegta mīksta matrača, palūdz piepūšamo spilventiņu un ņemies ēst cepumus ar ķimenēm, cepumus ar sezamu…. Tu izstiepies, lai izbaudītu masāžu, un ļauj uzlīmēt plāksterus uz diviem kāju pirkstiem, kur tulznas jau ir, un trešo – uz tā, kurš jau apsarcis. Tu palūdz nerunāt tik skaļi un uz brīdi piever acis…

Otrais. Tu aizjoņo gar kārumiem pārkrauto nojumi, paķer glāzi ūdens, varbūt banānu, un dzerot joz tālāk.

Pieticīgākās vietās, piemēram, Varšavā tevi gaida vannas ar cukura graudiem.

Vari pagrābt gabaliņus, kuri dienas sākumā ir balti, bet vēlāk kļūst gaiši brūni, jo ņēmēji pirms tam ir kasījuši paduses un vai ko citu. Visu nākamo nedēļu tu čurā cukura gabaliņus un visu nākamo gadu tēju dzer bez cukura.

Pamazām vai pēkšņi sāk sāpēt ķermeņa daļas, par kuru eksistenci tu pat neesi nojautis. Tevi vairs neinteresē, vai skrien cauri Vatikānam Romā vai noliktavu pelēkajām kastēm Helsinku ostā.

Tomēr vēl esi spējīgs just prieku, ka distance neved pret kalnu, pat, ja vieta ir ar tik skaistu apvārsni kā Kuršu kāpa. No tevis nāk dīvainas skaņas. Labi, ka tās pārmāc skaļā mūzika uzmundrinājuma punktos. Tieši Rīga ir tā vieta, kur DJ ar skaļruņiem un pūtēju orķestri tevi nepametīs vientuļu uz ilgu laiku. Kopības sajūta uzlādē.

Finišs ir otrā vieta sacensībās, kur pat pēc piecām vai pat vairāk distancē pavadītām stundām daži atklāj, ka ir spēks vēl 100 metru spurtam un sāk drudžaini traukties uz priekšu.

Apmeklētā maratonā viņiem izdodas ne tikai nogrūst kādu zemē, bet arī apdzīt. Visi tiek sagaidīti ar gavilēm.

Ja beigu izrāviens neizdodas, tu iesteberē finišā stīvām kājām un saņem tādu pašu medaļu kā ikviens pirms un pēc tevis. Vēl brīdi visā ķermenī būs tukšums. Izbaudi! Dažkārt organizatori laika mērīšanas ierīci jeb čipu liek piestiprināt pie apavu auklas, nevis ir pielīmējuši pie numura. Tādā gadījumā pirmās divas sajūtas pēc finiša būs a) vēlme nolamāt organizatorus un b) reāla bezpalīdzība.

Abas pāriet, kad skaista meitene noliecas palīdzēt. Vispār laba doma tiem organizatoriem, čipu piesiet pie apaviem. Tu virzies tālāk, saņem dažus kārumus un iesoļo atpakaļ ikdienā. Bet āķis paliek lūpā.

 

 

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs