• Solījums, stils un vērtība. Ko stāsta gredzeni?

    Tetovējums
    Gundega Gauja
    Gundega Gauja
    Lolita Lūse
    Lolita Lūse
    30. novembris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis
    Īpaši izgatavoti, nosapņoti, pirkti vai dāvināti, gredzeni mēdz iemiesot laikmeta aktuālās idejas, tos var mantot un nodod paaudžu paaudzēs, uzvilkt īpašos gadījumos vai nenovilkt nekad. Klusi, kliedzoši vai pavisam nemanāmi, gredzeni vienmēr nes vēstījumu par sava īpašnieka būtību un vērtībām – par ko viņš deg, ko pārstāv un aizstāv, kā dzīvo, domā un jūt.

    Ķetna ar dakšu

    «Ar gredzeniem ir līdzīgi kā ar tetovējumiem – mēs paši uz sevis rakstām savu vēsturi,» saka Valts Ernštreits, Lībiešu kultūras centra vadītājs, tulks, rakstnieks.

    «Man ir četri gredzeni. Visi ir pasūtījuma darbi, gredzenus valkāju tikai uz kreisās rokas – tā iegājies. Dzīvē visam ir divas dabas – tā arī manas rokas atšķiras: viena ar gredzeniem un tetovējumiem, bet uz otras nav nekā. Patīk, ja labā ir pilnīgi brīva.

    Lielākoties mani gredzeni ir saistīti ar cilšu kultūrām – Dienvidamerikas, Ziemeļamerikas, Āzijas. Piemēram, lielajā gredzenā izmantots melnais obsidiāns jeb vulkāniskais stikls – tas pats materiāls, no kā indiāņi taisīja bultu uzgaļus. Mazais gredzens ir no Āzijas – tas ir Ziemeļtaizemes cilšu tradicionālais sudraba juvelierizstrādājums. Laulības gredzens, kas vienīgais nav saistīts ar cilšu tematiku, izgatavots no titāna ar sudrabu.

    Visīpašākais no maniem gredzeniem ir izgatavots no sudraba dakšiņas. Gredzenu iegādājos Berlīnē pirms piecpadsmit gadiem no peruāņu juveliera. Peru un vispār Dienvidamerikā ir plašas šādu gredzenu izgatavošanas tradīcijas. Interesanti, ka cilvēki skatās uz gredzenu, bet ne vienmēr saprot, kas tas tāds ir: tā tiešām ir pārveidota sudraba dakšiņa, un vislabāk to var redzēt no sāniem. Mani arī ļoti uzrunāja ideja par lietu atkārtotu izmantošanu. Kaut kas savu laiku nokalpojis, bet tad tam iedod citu dzīvi un citu funkciju. Ļoti dekoratīvs gredzens!

    Matīss Markovskis

    Mani interesē pirmiedzīvotāju jautājumi – lībieši, sāmi, Amerikas indiāņi, tautas Āfrikā, Āzijā. Lībiešu tēmai veltītu gredzenu man nav, toties tā redzama manos tetovējumos.

    Pēdējā laikā gredzenus velku retāk. Kopš man ir arī tetovējumi, brīžiem šķiet, ka visa nu jau ir par daudz.

    Otrkārt – kad strādāju kā mutvārdu sinhronais tulks, stresa un spriedzes situācijās man vajag pilnīgi brīvas rokas.

    Kad pirkstos ir gredzeni, cilvēki visvairāk pēta un vaicā tieši par dakšas gredzenu. Uzmanības netrūkst, jo roka gandrīz vairāk pēc tādas kā ķetnas izskatās, un man tas patīk!»

    Nameja kods

    «Biznesa vidē rotaslietām spēkā ir princips – mazāk ir labāk. Parasti te vīrietim galvenie aksesuāri ir pulkstenis, aproču pogas, kaklasaites piespraude, kā arī laulības gredzens kā sociālā statusa elements,» saka Juris Binde, Latvijas Mobilais telefons prezidents.

    «Laulības gredzens man ir pirkstā jau četrdesmit trīs gadus, es to nekad nenoņemu. Precējāmies 1978. gadā – gredzena iekšpusē ir iegravēts gads, datums un sievas Valdas vārds. Protams, pa šiem gadiem gredzens ir apdilis, jo galu galā – tas ir krietni ilgs laiks.

    Tolaik gredzenus varēja nopirkt tikai ar speciālu izziņu jaunlaulāto veikalā Pavasaris, taču šis gredzens nav pirkts tur. Man bija senču mantojums – vecāsmātes un vēl senāki zelta gredzeni, kas neaiztikti stāvēja kastītē. Tie tika pārkausēti, un tā tapa divi laulības gredzeni.

    Pēdējos desmit gadus man pirkstā vienmēr ir vēl arī otrs gredzens – Nameja gredzens. Doma par to, ka gribētu sev vēl kādu citu gredzenu, man bija jau sen. Vīrietim tā ir iespēja kaut nedaudz atšķirties no pārējiem.

    Ieva Andersone

    Zīmoggredzenu negribēju, arī ar senas dzimtas ģerboni to īsti nevarētu izrotāt, tāpēc izvēlējos Nameju. Savulaik tas bija viens no seno zemgaļu simboliem cīņās pret vācu krustnešiem. Namejs nes ideju par neatkarību, brīvību, pienākumu un atbildību. Gredzenu sev nopirku pats. Izvēlējos zeltu, lai abiem gredzeniem būtu viens materiāls.

    Man vienmēr jābūt abiem šiem gredzeniem – tā ir pieturēšanās pie zināmas lietu kārtības, kas padara dienu sakārtotu.

    Nameja gredzenu noņemu, kad spēlēju golfu, jo tas ir masīvs un, uzvelkot cimdu, nedaudz traucē spēlēt.

    Nameja gredzens zināmā mērā ir arī latviešu identifikācijas kods. Savulaik, ja nemaldos, Vaira Vīķe-Freiberga stāstīja, ka reiz braukusi grupā uz Kanādu, un visiem bijuši Nameja gredzeni. Robežsargs skatījies ar lielām aizdomām – kas tā par sektu? Nameju īpašnieku brālības nav, bet de facto tā tomēr pastāv. Kaut kur pasaulē ieraugot kādam pirkstā šo gredzenu, ir skaidrs – vai nu šis cilvēks ir latvietis, vai kaut kā ļoti cieši saistīts ar Latviju.»

    Noteikumi Čakstes gaumē

    Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes, gredzenu mantiniecēm ik pēc 100 gadiem jāsatiekas pie prezidenta kapa. Tā viņš noteica, pasniedzot dāvanu savām četrām meitām.

    Pirmajam Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem un viņa sievai Justīnei bija deviņi pēcnācēji: pieci dēli un četras meitas. Čakste ļoti mīlēja savus bērnus, rūpējās par viņu izglītību un domāja par nākotni.

    Viņš uzskatīja, ka dēli saņems pašu svarīgāko – uzvārdu Čakste, kas no paaudzes paaudzē atgādinās par kopīgajām saknēm. Savukārt meitas apprecēsies, uzvārdu nomainīs, un, kas zina, ar laiku kopīgais sākums piemirsīsies. 

    Tāpēc prezidents Čakste visām četrām meitām – Janinai, Aldonai, Maigai un Dailai – 1924. gadā uzdāvināja īpašas ģimenes relikvijas. Katra meita saņēma speciāli kaltu piemiņas gredzenu: apzeltītu stīpiņu ar ozollapās ieskautu putnu čaksti.

    Apdāvinot meitas, tēvs noteica, ka viņām gredzens tālāk jānodod savai vecākajai meitai, bet, ja nav meitas, tad vecākajai mazmeitai, un tā no paaudzes paaudzē.

    Kā jau juristam, Čakstem noteikumi dikti patika. Arī humora izjūta viņam bija laba, tāpēc prezidents noteica vēl ko. Proti: reizi 100 gados visām gredzena valkātājām Jāņa Čakstes dzimšanas dienā, 14. septembrī, jāsatiekas pie viņa kapa, un pirkstā jābūt ģimenes gredzenam, kas apliecinātu piederību dzimtai. Trīs gredzeni ir drošībā un gaida tikšanos.

    Vecākajai Čakstes meitai Janinai dzima dēli, tāpēc viņas gredzens glabājas pie vecākās mazmeitas Annas Teriņas, kura dzīvo Zviedrijā.

    Meitas Aldonas gredzens ilgi atradās pie viņas vecākās meitas Barbaras Tepferes, kurai bija divi dēli, tāpēc gredzenu mantoja vecākā mazmeita Kerija – viņa tagad ir pusaudze, dzīvo Austrālijā.

    Jaunākā meita Daila apprecējās ar nākamā prezidenta Gustava Zemgala dēlu Paulu, un viņas gredzenu glabā vecākā meita Justīne.

    Vienīgi Maigas gredzena atrašanās vieta nav zināma. Maigu, vienīgo no Čakstu ģimenes, 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja uz Sibīriju. Dzīvokli tajā pašā naktī izlaupīja, un gredzens kopš tā laika ir pazudis.

    Gredzena valkātājas ik pa laikam satiekas godos, salidojumos vai ciemojoties, bet pirmie 100 gadi kopš gredzenu saņemšanas būs ­pagājuši 2024. gadā. 

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+