Sociālā uzņēmējdarbība — bizness lūzeriem vai miljonu veiksmes stāsts?

Pēdējos gados arvien skaļāk sevi piesaka sociālā uzņēmējdarbība, kas tikusi pat pie sava likuma. Kāpēc mums ir vajadzīgs bizness, kam peļņa nav pašmērķis? Konsultē Madara Ūlande, Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas direktore.
Uzņēmējdarbība
Elīna Kārkluvalka
31. marts

Saglabāt

Foto: Pixabay

Kas ir sociālā uzņēmējdarbība? Sociālā uzņēmējdarbība ir bizness, kam pamatā ir sociālais mērķis, bet peļņa, darbinieki un produkti ir kā līdzeklis tā sasniegšanai. Mācību grāmatās raksta, ka klasiskās uzņēmējdarbības galvenais mērķis ir maksimizēt peļņu uzņēmuma īpašniekiem, bet sociālajai uzņēmējdarbībai gala labums jeb mērķis ir sociālas problēmas risināšana jeb palīdzēšana mērķa grupai.

Pēc būtības sociālā uzņēmējdarbība Latvijā ir bijusi gan pirmskara gados, gan padomju laikā, bet tad neviens to tā nedēvēja. Līdz pat krīzes gadiem šis termins Latvijā nebija pazīstams, lai gan bija cilvēki, kas ar sociālo uzņēmējdarbību nodarbojās. Vēsturiski tas ir sācies ar dažādu invalīdu apvienību dibinātiem uzņēmumiem, kurus veidoja, lai radītu darbavietas kādu izstumto grupu pārstāvjiem, kuriem ir grūtāk iekļauties darba tirgū. Darba integrācijas uzņēmumi arī ir pirmais, kas nāk prātā, izdzirdot nosaukumu sociālā uzņēmējdarbība gan pasaulē, gan Latvijā, taču tas ir daudz vairāk.

Sociālie uzņēmēji uz visu raugās ļoti pragmatiski un racionāli, kamēr labdarības organizācijas bieži ir ļoti personīga iesaiste. Sociālajiem uzņēmējiem tas palīdz gan finansiāli savilkt kopā galus, gan neizdegt, gan izdomāt jaunus risinājumus. Vēsturiski mūsu sabiedrība balstās uz trim vaļiem – valsts, kurai ir pienākums rūpēties par sociālām problēmām, bizness, kas rūpējas par ekonomiskā labuma ražošanu, un pilsoniskās sabiedrības vai NVO sektors, kas paveic to, ko neizdara valsts.

Pēdējos 20–30 gados gan redzam, ka šie trīs vaļi ar uzdevumu īsti netiek galā. Lai arī cik pārtikusi būtu valsts, tā nespēj atrisināt visas problēmas vairāku iemeslu dēļ. Galvenokārt tas ir resursu trūkums un nespēja ātri reaģēt, taču mēs dzīvojam laikā, kad risinājumu nepieciešams rast ļoti ātri. Demokrātiskais process ir nepiemērots ātrai reakcijai, tādēļ valsts ar visām problēmām netiek galā, savukārt bizness to nevēlas, jo tur nav peļņas. Arī nevalstiskās organizācijas nespēj visu paveikt, jo nepietiek resursu, un bieži tās darbojas uz labdarības finansējumu.

Pasaulē 70.–80. gados bija skaidri redzams, ka ir sociālās problēmas, ko nevar atrisināt ar līdzšinējām metodēm. Bija vajadzīga revolucionāra pieeja, sakombinējot biznesu ar sociālo problēmu risināšanu. Tas ir grūts ceļš un nav paredzēts visiem. No biznesa vides ļoti maz cilvēku ir gatavi uz to parakstīties, arī no pilsoniskās sabiedrības nav daudz tādu, kas ir spējīgi pieņemt biznesa spēles noteikumus.

Latvijā redzam, ka svaru kausi bieži nav līdzsvarā – grib glābt pasauli, bet nav ne mazākās sajēgas, kā nopelnīt naudu.

Otra galējība ir, kad cilvēks labi spēj ģenerēt ekonomisko labumu, bet viņam nav intereses vai izpratnes, kā to varētu izmantot sociālo mērķu sasniegšanai. Tikai retos gadījumos tas sastopas vienādās proporcijās.  Tāpat ir divi slazdi, kuros sociālie uzņēmumi mēdz iekrist, ražojot preces, – viens ir atdot to pārāk lēti, jo viņiem ir grūti novērtēt, iepakot un pārdot. Otrs slazds ir pārdot pārāk dārgi, uzreiz pasakot, ka šis ir premium segmentā, bet cena vidusmēra cilvēkam nav ikdienā paceļama.

Attiecībā uz sociālo uzņēmējdarbību ir ļoti daudz mītu un nepareizu priekšstatu. Viens no tiem ir uzskats, ka sociālā uzņēmējdarbība nozīmē tikai vecmāmiņas, kas ada un pārdod zeķītes. Protams, tam stereotipam kājas no kaut kurienes aug, bet tas nav vienīgais sociālās uzņēmējdarbības veids.

Cits mīts ir, ka sociālajiem uzņēmējiem nav naudas – biznesa lūzeru nākamais solis ir taisīt sociālo uzņēmumu. Tas nav viss stāsts – mums ir sociālie uzņēmumi Latvijā, kam apgrozījums ir miljonos eiro.

Vienam no lielākajiem Latvijas sociālajiem uzņēmumiem Latvijas Samariešu apvienībai apgrozījums ir virs pieciem miljoniem eiro gadā, un tur strādā vairāk nekā 700 darbinieku. Arī tradicionālam biznesam tas būtu pietiekami iespaidīgs rādītājs.

Ir stereotips, ka sociālajam uzņēmējam jādzīvo nabadzībā. Te ir nepieciešama sabiedrības izaugsme un nobriedušāks skatījums uz to, kas ir labdarība un sabiedriskais labums. Cilvēki, kas stāv aiz katra sociālā uzņēmuma, ir ļoti dažādi. Ir tādi, kuriem sociālā uzņēmējdarbība nāk no personīgās pieredzes – cilvēks ļoti identificējas ar grupām, kam palīdz, un ir tajā pilnībā iekšā. Citi vairāk mēģina distancēties un saka – mums ir bizness, mēs šiem cilvēkiem palīdzam, bet neesam tajā iekšā –, skaidri mēģinot novilkt robežas.

Vēl ir daļa, kas nodarbojas ar sociālo uzņēmējdarbību, bet tas viņiem ir tikai viens no daudziem projektiem. Mēs cīnāmies ar stereotipu, ka ar sociālo uzņēmējdarbību jānodarbojas par brīvu un, nolemjot tai pievērsties, cilvēks parakstās uz mazturīga cilvēka dzīvi un strādāšanu par minimālo algu. Tā nebūt nav, jo sociālajos uzņēmumos algas ir vidējas un pat virs vidējā līmeņa. Sociālie uzņēmēji cenšas maksāt pienācīgu atalgojumu, lai varētu noturēt labākos darbiniekus – no viņiem emocionāli tiek prasīts vairāk nekā tradicionālos uzņēmumos. Arī sociālie uzņēmēji, tāpat kā citi šobrīd Latvijā, saskaras ar darbaspēka trūkumu un problemātisku darbinieku attieksmi.

Mans redzējums ir tāds – ja dāvanu Ziemassvētkos tāpat vajag nopirkt, ārstu komisiju autovadītāja tiesību saņemšana iziet vai kafijas pauzi pasākumam nodrošināt, kāpēc to nedarīt, izmantojot sociālā uzņēmuma pakalpojumus, ja redzi, ka nauda tiek tērēta ar papildu vērtību? Labāk lai tā aiziet ar pievienoto vērtību mums visiem, nevis kādam, kurš par šiem līdzekļiem nopērk jahtu vai aizbrauc vēl vienā ceļojumā uz Ēģipti.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada martā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs