Skandu meistars Arnis Mitrevics: «Perfektas akustikas radīšanu varētu salīdzināt ar Svētā Grāla meklējumiem»

Intervija
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
31. marts, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Jēdziens darbnīca šajā stāstā ir gaisīgs. Arnis Mitrevics brīvbrīžos taisa akustiskās sistēmas jeb skandas. Visvairāk laiku pavadot, zīmējot skices Sketchup programmā un veicot aprēķinus. Skaņas ķermeņa salikšana notiek gan dārzā, gan mājā. Bet kāpēc viņš to vispār dara? Laikam jau tāpēc, ka pašam ir savs priekšstats par skanējumu, kuru realizēt var vienīgi pats.

1973. gadā tēvs man atdāvināja savu lenšu magnetafonu. Tolaik pats draņķīgākais aparāts jau bija kaut kas. Kad mācījos pamatskolā, iecienīts bija veikals Čaklās rokas, kurā pārdeva visādus Radio tehnikas nelikvīdus. Tolaik sāku izgatavot savas pirmās konstrukcijas, tostarp arī akustiskās sistēmas.

Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, lai studētu radioaparatūras konstruēšanu un ražošanas tehnoloģiju. Tolaik vēl bija obligātais dienests. Pēc armijas atsāku studijas, taču entuziasms noplaka, saprotot, ka Latvijā šai profesijai nākotne nebūs.

Tas, ko šobrīd redzat istabā, ir maza daļa no manas kolekcijas – kopumā ir aptuveni 150 dažādām audiotehnikas vienībām. Reiz, runājoties ar kādu draugu, viņš teica, ka šos aparātus pat nevajag slēgt iekšā, lai tie patiktu, pietiek jau uz tiem skatīties. Runājot par audiotehniku, domāju, ka tās zelta laiks bija astoņdesmitie gadi, to vidus, jo tolaik vēl tā neekonomēja materiālus.

Ja mūsdienās nopirksim aparātu, kurš apstrādā skaņu, visticamāk, tam būs labs softs, taču dzelži būs lēti.

Iztēlojos, kā ražošana notiek tagad – konstruktors izgudro kaut ko foršu, tad tehnologs izfunktierē, kā ierīci dabūt līdz ražošanai, un tad pieslēdzas ekonomists un to visu nogalina.

Viesistabā, kurā, sēžot pie tējas tases, pļāpājam, masīvkoka plauktā izvietota dažnedažāda audiotehnika. Lenšu, kasešu, plašu, CD atskaņotāji, pastiprinātājs un ierīces, kuru nozīme man ir neskaidra. Pa kreisi zem kāpnēm ierīkots plaukts, kurā glabājas Arņa CD kolekcija – sakārtota alfabētiskā secībā. Pieejot pie plaukta, džeza pianista Oskara Pītersona ierakstiem līdzās redzu Pink Floyd, post pank trio The Police, kam turpat blakus arī triphopa ikona Portished. Bet pa labi no manis atrodas vēl viens masīvkoka plaukts, kurā vairākos nodalījumos, alfabēta secībā glabājas ap 1600 vinila plašu kopiju. Mēbeles no masīvkoka Arnis taisījis pats, jo tādas, kas atbilstu viņa un audiotehnikas prasībām, veikalā nopirkt nevar.

Neiespējamā skaņa

Cilvēks tā iekārtots, ka viņam vienmēr gribas ko labāku. Man tā ir ar akustiskajām sistēmām. Šo sistēmu cenu diapazons ir ļoti plašs: no pārdesmit eiro komisijas veikalā līdz desmitiem tūkstošu eiro high end salonos. Manuprāt, vidusmēra klausītāja budžets par akustiku varētu būt daži tūkstoši, lai iegūtu vērā ņemamu rezultātu.

Esmu klausījies ļoti daudz dažādu ražotāju akustiskās sistēmas. Tās visas skan vairāk vai mazāk labi, bet lielākoties līdz pilnībai ir pietrūcis. Daudzi uzskata, ka konkrētā sistēma piemērota atbilstošam mūzikas žanram. Tam var piekrist, jo arī orķestrī katrs instruments skan savādāk, bet mēs šo skanējumu cenšamies iegūt ar vienu skaļruni. Tas būtībā ir neiespējams uzdevums. Perfektas akustikas radīšanu varētu salīdzināt ar Svētā Grāla meklējumiem.

Mana muzikālā gaume ir gana neizkopta – kolekcijā atradīsiet ierakstus no roka un metāla līdz elektronikai un klasikai. Ir patīkami, ja iekārta šo plašo spektru spēj atskaņot pēc iespējas kvalitatīvi. Tas ir dzinējspēks meklēt un konstruēt ko jaunu, aizvien labāku. Man nav darbnīcas, vasarā strādāju mājas pagalmā, kad pienāk brīdis ko samontēt, to daru istabā. Daļu detaļu pasūtu, jo to izgatavošana mājās prasītu neadekvāti daudz laika, bet daļu zāģēju un frēzēju mājās.

Sākot taisīt akustiskās sistēmas, mans mērķis bija radīt gala rezultātu, kurš skanētu maksimāli labi, un iespējami labi atskaņotu visus mūzikas žanrus. Piemēram, ļoti retos gadījumos akustiskā sistēma pilnvērtīgi spēj atskaņot klaviermūziku.

Pastāv dažādi akustiskie noformējumi, jeb konstrukcijas. Konstrukciju, kuru redzat šobrīd, mani apmierina, un esmu to pieņēmis kā pagaidām visveiksmīgāko. Tā ir onken-jensen ultraflex modifikācija. Šo konstrukciju izmanto arī daži ražotāji un neskaitāmi amatieri.

Otrā istaba

Arņa akustikas dizains atgādina kaut ko monumentālu. Ja šīs sistēmas būtu veidotas no granīta (jā – arī no šāda materiāla veido konstrukcijas), tās atgādinātu kaut kādu slepeno dārgumu glabātuvi no stāstiem par Indianu Džonsu. Esmu iecienījis britu firmas Tannoy skaļruņus. Daļēji arī dizainu esmu patapinājis no Tannoy, jo tas ir piemērots konstrukcijai, kuru lietoju. Skaļruņi nav tik vienkārši nopērkami, jo tos vairs neražo. Tāpēc ir veiksme, ja izdodas nopirkt new old stock skaļruņus, kuri sataupīti rūpnīcas iepakojumā.

Akustiskās sistēmas, kuras redzamas viesistabā, Arnis plānojis vairākus mēnešus, skicējot un rasējot Google produktā Sketchup. Pēc rasējumiem top robusts makets – tas ļauj pieslīpēt nianses. Pēc tā tiek izveidots tīrraksts, kādu mēs to redzam. Vizuālais iespaids ir tiešām nepārspīlēti patīkams.

Jaunus automobiļus iebrauc, tikai tad to dzinēji piedilst. Tā pat notiek ar skaļruņiem.

Sākotnēji skaļrunis ir stīvs, tāpēc tam jāiekustas, lai staigātu brīvi. Šajā ziņā skaļruņi ir ļoti dažādi. Daži savu skanējumu iegūst jau pēc 20 stundām, bet dažiem vajadzīgas pat 200 darba stundas.

Žēl, ka skaņu nevar nodrukāt. Arī uzrakstīt par to ir grūti. Arņa veidotās akustiskās sistēmas mēs iepazīstam, klausoties kādu džezīgu, un nedaudz sentimentālu skaņdarbu. «Varbūt paklausāmies vinilu?» Es ierosinu. Arnis plauktā atrod Kraftwerk – Man Machine albumu. Labi zinu, kā tas skan, tāpēc alkstu nepacietībā to dzirdēt uz high end kvalitātes skandām.

No viesistabas pārceļamies istabā, kurā gar sienu izvietoti vairāki nepieslēgti akustisko sistēmu pāri. Vienā telpas galā stāv audiotehnika – atskaņotāji un akustika, kas ir Arņa svaigākais projekts, bet tam pretī, telpas otrā galā atrodas dīvāns, kurā apsēžamies.

Kraftwerk, protams, skan labi. Tīra, dzidra, un ļoti izkopta skaņa. Kad Arnis mums atskaņoja daļu no džezīgās Patrīcijas Bārberes 9 minūšu garās dziesmas Nardis, beidzot sapratu, kā es raksturotu elektronisko mūziku. Elektronikā atšķirībā no dzīvo instrumentu mūzikas nav kļūdu. Bārberes ieraksts ir pilns ar sīkām niansēm, kas austiņās vai lētā gala akustikā vienkārši pazustu, bet šeit Tannoy skaļruņi atklāj visu kā uz delnas – dzirdu, kā bundzinieks nevietā trāpa pa bungu kantīti, un kā nočāpst Patrīcijas lūpu kaktiņi, atverot muti, lai dziedātu. Vai jau tā vien nav kvalitātes zīme? Britu skaļruņi Arņa akustiskajās sistēmās skan teicami.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada februārī.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+