Rīga 0°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raimonds Krollis, futbolists
Speru pa bumbu iztēlē un sapņos
«Man bija seši gadi, gāju bērnudārzā, kad uz turieni atnāca futbola skolas Metta pārstāvji – stāstīja, rādīja bumbu, piedāvāja iesaistīties. Principā – ja viņi toreiz nebūtu atnākuši, visdrīzāk es spēlētu hokeju. Mājās, kad nebija ko darīt, bieži koridorā dauzīju bumbu, traucēju vecākiem dzīvi. Ka kaimiņi būtu nākuši sūdzēties – to gan neatceros.
Bērnībā bija ļoti svarīgi, kāda tev ir bumba. Atceros, biju nopircis ļoti smuku dzeltenzaļu bumbu ar uzrakstu Brazīlija.
Futbola nometnē viens kolēģis aizmirsa aizslēgt durvis, un man to bumbu nozaga – tad es reāli iekritu depresijā, treneri pat sauca policiju!
Pēc kādām divām nedēļām zagļi atnesa to bumbu atpakaļ, un tad es raudāju no priekiem, viss atkal bija skaisti. Kaut kā tā smukā Brazīlijas bumba man bija nu ļoti pie sirds… Tagad svarīgāks nevis izskats, bet kvalitāte, materiāls, svars. Man bumba nav nekas maģisks – tas ir priekšmets, ar ko es spēlēju. Futbolā populārākās ir Nike un Adidas bumbas. Bumbas it kā visas ir vienādas un tomēr – nav vienādas. Šāgada Nike bumbas ir pasmagas, kaut kā ne pārāk lido, citus gadus bija labākas. It kā bumbām ir reglaments, vienoti parametri, bet tomēr spēlē jūt atšķirību. Taču, ja spēle neizdodas, tātad pats esi vainīgs, jo tu jau kontrolē bumbu. Ja bumba kontrolē tevi – iespējams, tu neesi īstajā sporta veidā.
Nevienu stiklu izsitis ar bumbu neesmu. Kad vēl spēlējām Hanzas vidusskolas stadionā, tur aiz laukuma vārtiem bija tīkls un vēl nedaudz tālāk – auto apdrošinātāju birojs. Tur vienmēr stāvēja daudz mašīnu. Bumbas regulāri tika aizsistas pāri un trāpīja pa tām mašīnām – tad bija strīdi ar šo uzņēmumu, jo viņu automašīnas tika apskādētas. Atceros – ejam meklēt to bumbu, bet tās vairs nekur nav! Kāds jau paņēmis. Kas attiecas uz bumbas sitieniem pa ķermeni – tās svars ir apmēram 400 gramu, tāpēc vissāpīgāk ir, ja vīrietim trāpa ar bumbu pa viņa bagātību, nujā, tas ir ļoti sāpīgi!
Gadās – redzu bumbu arī sapņos, bet pirms spēlēm un brīvajā laikā es bieži savā prātā iztēlojos bumbu un to, kā es pa to situ un kā es iesitu tos vārtus. Tā doma ir šo iztēloto realitāti pārvērst īstenībā, un citreiz tas deja vu pēc tam nostrādā – tad ir lieliski! Es galvā jau esmu iedomājies – kā es skrienu, kā situ pa bumbu un kā es pēc tam svinu!»
