Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Andris Ozols, pirmais neatkarīgās Latvijas Regbija federācijas prezidents
Pie bumbām – caur liftu
«Regbiju sāku spēlēt 1960. gadā. Tolaik doma, ka katram spēlētājam varētu mājās būt tāda bumba, bija pilnīgi neiespējama! Regbijs kā tāds Padomju Savienībā bija persona non grata, jo tā bija kapitālistu spēle.
Protams, iepirkt tādas dārgas bumbas no Rietumiem nebija iespējams, bet kaut kādas bumbas regbijam tomēr tika ražotas uz vietas. Tās bija tik zemas kvalitātes, ka – ja spēles laikā uznāca lietus, tā no ovālas bumbas pārtapa apaļā. Kvalitatīvākas bumbas Latvijā parādījās pēc 1965. gada, kad mums izveidojās starptautiskie sakari ar čehiem, vāciešiem. Tolaik es strādāju VEF, un VEF uzaicināja pie sevis ciemos Prāgas Autorūpnīcas regbija komandu, un no tā brīža mēs ar viņu palīdzību varējām sākt iepirkt kvalitatīvākas bumbas.
Savas bumbas spēlētājiem parasti nemaz nebija, mēs trenējāmies VEF stadionā vai ziemā – sporta zālē un kādas padsmit bumbas vienmēr stāvēja tīkla maisā. Bumbas spēlēs taupījām, ilgi lietojām, jo tās bija šausmīgi dārgas.
Bumbas bija ļoti jāuzmana, bija nozīmēts cilvēks, kas uzreiz pēc iesildīšanās savāca tās tīklā un atstāja tikai vienu spēlei, jo bija daudz nočiept gribētāju.
Bija novērots, ka dažkārt pie laukuma grozījās arī mazi puišeļi, kuriem neviens it kā nepievērsa uzmanību, un tad tā bumba ātri pazuda. Mūsu komanda savām bumbām iekrāsoja abos galos tādus gredzenus, lai pa gabalu var redzēt ka tā ir VEF komandas bumba.
Bet pie visīstākajām regbija bumbām tikām tikai pēc neatkarības, kad 1992. gadā Maskavā uzvarējām Krievijas izlasi un tikām uz Pasaules kausu 1993. gadā Skotijas pilsētas Edinburgas pazīstamajā stadionā Murrayfield. Tolaik es jau tur nonācu kā federācijas prezidents un pilnīgi netīšām liktenis piespēlēja iespēju – liftā satikos ar labākā bumbu ražotāja un izplatītāja Gilbert direktora sievu. Es viņai uzdāvināju dažus suvenīrus no Latvijas un nākamreiz liftā satikāmies jau kopā ar viņas vīru. Vīram uzdāvināju Latvijas Regbija federācijas kaklasaiti, un tālāk tā saruna bija tāda – viņš vaicā, vai tiešām mums neesot Gilbert bumbu? Teicu, ka nav. Divas nedēļas pēc turnīra mēs saņēmām desmit īstas Gilbert bumbas ar Latvijas federācijas oficiālo logo, uzrakstu un Latvijas karogu. Vēlāk jau vajadzēja vairs tikai atrast naudu – samaksā, un tev atnāk maiss ar Gilbert bumbām.
2001. gadā kļuva zināms, ka beigs pastāvēt VEF stadions, jo tā vietā iecerēts būvēt jauno Teiku, tāpēc regbija veterāni un vēl citi interesenti tur noorganizēja improvizētu atvadu spēli no desmitgadēm ierastās Latvijas regbija mājvietas. Pēc spēles tās dalībnieki parakstījās uz tajā izmantotās Gilbert bumbas. Šo bumbu joprojām glabāju. Dažus parakstus varu atšifrēt, bet bēdīgi, ka daudzi no tās spēlēs jau ir citos regbija laukumos. Tās ir atmiņas, ko es glabāju.»
