Scenārists Reinis Piziks: To naudu, ko nopelnu komēdijā, manā ģimenē sauc par smieklu naudu

Vīru sarunas
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
3. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Olafs Ošs
REINIS PIZIKS ir reklāmas tekstu autors un viens no scenāristiem Pusnakts šovam septiņos ar Jāni Skuteli. Reinis ir 37 gadus vecs, un, ja var ticēt gaišreģei no Elejas, tad šogad viņš kļūs slavens.

– Skatos uz tevi un nevaru saprast, cik vecs esi.

– Man ir 37 gadi. Patiesībā par to ir interesants stāsts. Es piedzimu Bauskā, kur netālu tolaik praktizēja tantīte Elejas Veronika. Šai sievietei bija iespēris zibens, viņa redzēja cauri cilvēkiem un tāpēc par cilvēkiem varēja izstāstīt interesantas lietas.

Visi, kuri dzīvoja Bauskas apkārtnē, uzskatīja par vajadzību savus bērnus aizvest pie viņas, lai uzzinātu, kas ar tiem dzīvē notiks. Viņa nepieņēma naudu. Par manu apskatīšanu mans sencītis viņai uzcēla sētu.

Lūk, pēc apskates viņa paziņoja, ka man būs jānēsā brilles, jo bērnībā gultiņā biju atsitis galvu, un, otrkārt, viņa paredzēja, ka 37 gadu vecumā kļūšu slavens. Tā kā man šogad liels gads. Vispār šis gads sākās ar pārsteidzošu ziņu – uzzināju, ka Laurim Reinikam šogad paliek 40 gadu. Tas man liek saņemties. Gribas tomēr izdarīt ko lielu, piemēram, uzfilmēt seriālu.

– Tev šķiet, ka dzīvē obligāti kaut kas jāsasniedz?

– Šogad noteikti (smejas). Man nav slavas kāres, bet es runāju par sauso atlikumu. Veidojot pusnakts šovu, sajūta ir, kā izdodot avīzi, – šodien ir, rīt nav. Un atkal no jauna. Līdzīgi ir reklāmā, jo pēc mēneša visi tevi aizmirst. Par šo mums reiz arhitekts Andis Sīlis teica: «Ja jūs uztaisīsiet sūdu reklāmā, par jums mēnesi smiesies sociālajos tīklos, bet, ja to savā profesijā izdarīšu es, man to acīs metīs visu mūžu.»

– Runājot par seriāliem, man jāsaka, ka latviešiem, manuprāt, nav neviena kaut cik jēdzīga seriāla ar humora devu. Visbiežāk viss jau tiek sabojāts saknē, izvietojot seriālā reklāmas produktus un personvārdus lietojot deminutīvā.

– Produktu izvietošana ir viena no sadaļām. Otrs iemesls ir līdzināšanās jau kaut kam esošam. Latviešu scenāristiem ir problēma ar dialogiem. Laikam tāpēc reklāmās ir maz dialogu. Savukārt scenāristi saka, ka pro­blēma ir aktieros, jo no viņiem spiežas ārā Dailes teātris. 

– Tu esi daudzu labu reklāmu autors. Tavs rokraksts redzams arī CSDD kampaņās.

– Viss šajā mākslā, ja to tā var saukt, balstās sadarbībā un komandas darbā. Pēdējais, par ko man pašam lepnums, ir Live Riga projekts. Tas ir Latvijas superstāsts, ka šādas reklāmas filmēšanai var piesaistīt tādu režisoru kā Jānis Nords.

Viens no maniem vismīļākajiem darbiem, kurš palicis bez apbalvojumiem, ir produkts, kuru iegādājās Jānis Ošlejs, uzņēmuma Primekss priekšsēdētājs. Viņš nopirka pasaulē garlaicīgāko web kameras tiešraidi. Kamera filmēja betona grīdu un uz ekrāna apakšā bija rakstīts – bez izmaiņām jau tik un tik ilgi. 

– Tie reklāmisti, kuri pazīstami man, agri vai vēlu piedzīvojuši izdegšanu, ieslīgšanu alkoholā, pārlieku lielās izklaidēs un nereti arī ar veselības sarežģījumiem nonākuši slimnīcā. Kā tev izdevies izdzīvot līdz saviem 37 ­gadiem?

– Es esmu normāls (smejas). Vienīgi padaudz ēdu. Zini, kas man palīdz? Tas, ka ar katru kāju esmu savā laivā. Ja visu laiku būtu tikai reklāmā, kur nepārtraukti jāsaskaras ar to, ka esi lohs, būtu citādi. Kā teica Stendzenieks, ikreiz, taisot jaunu darbu, sliktāk tu vairs nedrīksti, bet labāk vēl nevari. Taču, ja tev ārpus reklāmas ir vēl citi darbi, tu tik ļoti neņem visu pie sirds un vari labāk realizēties abās jomās.

– Kurā brīdī beidzi apvainoties uz klientiem, kuri atkal un atkal liek pārtaisīt tavu garadarbu?

– Brīdī, kad biju uzaudzējis pietiekami biezu ādu. Protams, reklāmā strādā jūtīgas dvēseles – mākslinieki un dzejnieki, kuri grib nopelnīt. Braukšana uz Indiju, psihoterapijas seansi – tāds visbiežāk arī ir reklāmista liktenis. Bet ne vienmēr. Tajā visā ir arī tādi, kas dzīvo normālu ģimenes dzīvi.

– Nekad neesi bijis tajā punktā, kad esi gatavs sūtīt ratā savu karjeru šajā nozarē?

– Protams, esmu! Man bijis nevis karjeras kāpums, bet karjeras bumerangs. 2012. gadā sāku strādāt DDB. Tad 2015. gadā aizgāju no aģentūras un gadu strādāju pie Jāņa Skuteļa. Tad man sāka šķist, ka nekas vairs nav smieklīgi, un es no Pusnakts šova aizgāju atpakaļ uz DDB. Bet pēc gada atkal atgriezos pie Jāņa.

– Tad tu drīzumā atkal atgriezīsies DDB?

– (Smejas.) Tā vajadzētu būt. To naudu, ko nopelnu komēdijā, manā ģimenē sauc par smieklu naudu. Ņirdzamais Reiņa kāposts.

– Reiz dzirdēju, ka klients reklāmas aģentūrai, pasūtot margarīna reklāmu, lūdza, lai viņi šo produktu padara evaņģēlisku.

– Nopietni (smejas)? Vistrakākais, ko atceros, bija čalis, kurš kaut kur bija ticis pie vagona ar ­akmeņoglēm. Viņš bija izdomājis, ka akmeņ­ogles vajag iepakot pa četrām, lai var pārdot cilvēkiem Statoilā kā iekuru. Tās ogles nenormāli smērēja rokas, tāpēc iepakojuma komplektā nāca arī cimdi. Mēs uztaisījām iepakojumu un pārdevām arī nosaukumu – Cimušs. Kas ar šo produktu notika pēc tam, nezinu. Bet tas viss bija ļoti ­dīvaini.

Reklāmā ir bijušas daudzas jautras situācijas. Agrāk Live Riga sauklis bija Easy to come, hard to leave. Mārtiņš Ābols, rakstot šo saukli, pārrakstījās, un tautās aizgāja versija – Easy to come, hard to live*.

Gadās, ka ātro kredītu kompānijas kā klienti cenšas aģentūru pārliecināt, cik daudz laba viņi patiesībā dara. Taču vistrakāk laikam rīkojās Krājbanka.

Kad sākās krīze, viņi stratēģiski izlēma fokusēties uz pensionāriem, jo viņu ienākumi, lai gan nav lieli, taču ir regulāri. Krājbankas komunikācija bija senila, bet mērķēta uz pensionāriem. Pēc tam to pašu darīja Norvik Banka. Tie bija viņu pēdējie gārdzieni pirms beigām. Atceros, toreiz strādāju ar Krājbanku. Baigā steigā vajadzēja nodot kampaņas materiālus, un te pēkšņi neviens vairs neatbildēja ne uz e-pastiem, ne telefona zvaniem. Iestājās ­klusums.

– Tev pašam ir sava iekšējā cenzūra? Ir klienti, ar kuriem ­nestrādā principa pēc?

– Kad man piedāvāja darbu pie klipa vienam politiķim, kurš ilgus gadus bija Rīgas domes vadībā, es padomāju un sapratu, ka negribu to darīt. Bet es neesmu balts un pūkains. Man patīk strādāt ar alkoholu. Viena no manām mīļākajām nodarbēm ir vārdu spēle. Reiz vajadzēja adaptēt Tullamore saukli. Angliskais tas skanēja – True Irish. Man prātā ienāca sauklis – Īrs un vārds. Tie ir mani prieciņi, ja izdodas šādi prātu kutinoši teksti.

– Gadās, ka tev pašam sava ideja patīk, bet pārējie nav vienis­prātis?

– Gadās, un tas ir baigi traki. Atceros, reiz pičojām ideju Latvijas Balzamam, bet mūs izbrāķēja. Reklāma bija mērķēta uz ārzemju patērētāju. Balzamam ir sena vēsture un vairāk nekā 40 sastāvdaļu. Kā to visu pateikt trāpīgi? Mūsu ideja bija – Long story shot. Bet viņiem tā neiepatikās.

– Tiešām? Šādās reizēs man šķiet, ka mārketings, ar kuru jāsadarbojas, līdz galam nejēdz un neprot novērtēt mākslu.

– Dažreiz ir arī tā, taču bieži vien viņi zina kaut ko tādu, ko mēs nezinām. Ir viegli domāt, ka klients ir idiots. Bet gadās, ka ir otrādi. Tā gan ir patiesība, ka klients ir bailīgs un konservatīvs, jo, kad viņi pie mums atnāk, viņi saka, ka grib Meteorītu. Bet, kad tu viņiem pasniedz Meteorītu, tad klientam bikses ir pilnas.

Šī izklausīsies pēc sazvērestības, bet esmu dzirdējis, ka lielās kompānijas nemaz nealkst pēc baigi labajām kampaņām. Viņiem nedrīkst būt 10 procentu pieaugums. Viņiem der konstants mazs pieaugums, procents vai divi un tā, lai tas noturas pēc iespējas ilgāk.

– Tu esi viens no scenāristiem Jāņa Skuteļa šovā. Kura daļa tajā nāk no tevis?

– Visi smieklīgie joki ir manējie (smejas). Lai kā man gribētos teikt, ka rakstu jokus Skutelim, tā gluži nav. Mēs esam trīs scenāristi. Pats Jānis, Ieva Bite un tikai tad es.

– Esi kādreiz analizējis, kas veidojis tavu humora izjūtu?

– Pirmais, kurš uz mani atstājis ietekmi, ir Roberts Gobziņš. Viņa daiļrade ir mācījusi saprast sviestu. Atceros, reiz viens labs draugs stāstīja epizodi, pēc kuras viņš sapratis, ka sviests tik tiešām mēdz būt. Epizodē meitene skrēja gar jūru, viņai galvā bija cepure, un viņa smējās par to, ka puisis viņai šo cepuri cenšas no galvas nosist nost. Viņa puisim teica: «Bet vēja jau nemaz nav.» Lūk, sviests.

Deviņdesmitajos gados, kad dzīvoju Uzvarā, visiem pazuda siltais ūdens. Bet tā vietā parādījās viens satelīta šķīvis visam ciemam, kas raidīja RTL, PRO7 un Eurosport kanālus. Es samācījos vācu valodu, skatījos Štefanu Rābi un seriālu Friends. Tam, protams, sekoja arī Misters Bīns.  

– Kāds humors tev patīk tagad?

– Man patīk klausīties stendapus. Šonedēļ ar Jāni un Ievu brauksim skatīties, kā uzstājas Demetri Martin, čalis no Amerikas. Man komēdijā patīk insight jeb kāda jaunatklāta patiesība, kuru tu pats neesi iedomājies, bet tai absolūti piekrīti. To meklē gan reklāmisti, gan komedianti. Taču, runājot par leitnaitu, vispār tā ir vieglā izklaide. Cilvēki pusnakts šovā dažkārt pārprot un gaida baigo izsmiešanos. Mums bijušas diskusijas – vai cilvēki sapratīs, tamdēļ nereti kaut ko izņemam.

– Ko jūs nogriežat jau saknē? Melno humoru?

– Tagad televīzija ierobežojusi lamāšanos. Pat pateikt sūds vairs nedrīkst. Mums tas ir jācenzē. Lamuvārdi strādā vienmēr. Reiz pie Skuteļa viesojās Grēviņš, kurš pastāstīja, ka Jāni uz radio vairs nedrīkst aicināt, jo viņš ēterā pateica – bļ… Skutelis, to dzirdot, pārjautāja: «Ko es pateicu? Bļ… es pateicu? Es tiešām pateicu bļ…?» Zāle kratījās smieklos.

Viens no maniem topa jokiem, kuru nenobremzējām un palaidām, bija par to, ka Ķīna bija satraukusies Ziemeļkorejas izšautās raķetes dēļ, un viņi paziņoja, ka uz šo situāciju vēl vairāk acis pievērt nevar.

Bija tāds gadījums, kad kādam ķīnietim ASV pasu daļa lika pārbildēties pases bildei, jo viņi uzskatīja, ka vīrieša bilde ir – too yellow**.   

(Smejas.) Bet, zini, ne vienmēr scenārista darbā viss ir gaiši un smieklīgi. Es rakstīju jokus vienam politiķim Cepienam festivālā Lampa. Ārprāts, cik viņam slikti gāja. Publika esot pat būjinājusi. Tik traki bija.

– Ko tu esi novērojis, skatoties uz publiku, kas apmeklē pusnakts šovu?

– Cilvēki pavelkas uz to, ko viņi saprot. Ambient humorā vai Monty Python manierē mēs nemaz nevaram iet. Nesapratīs. Un es arī nesaku, ka mēs to varētu. Ļoti labi aizgāja pārklausītās dziesmas. Piemēram, Mielava un Agneses dziesma, tā, kurā cilvēki sadzirdēja vārdus «Es Imantā», vai arī Jumpravas «Kurmīt, mana Ziemeļmeita».

Taču, ja cilvēks nesaprot, par ko ir joks, viņš aiziet aizsardzībā un sāk baigi domāt, vai tik kāds viņu negrib apčakarēt.

– Bieži gadās, ka kāds pieceļas un aiziet?

– Gadās. Pārsvarā tie ir zināmi cilvēki, kuri pēc tam par savu aiziešu izsakās skaļi. Bet reiz gadījās tā, ka aizgāja pats viesis. Tā notika ar Ainaru Mielavu. Bija paredzēts, ka pēc intervijas viņš dziedās, taču viņš atteicās to darīt, piecēlās un aizgāja. Tieši pēc tā raidījuma man zvanīja Jānis Skutelis un pirmo reizi piedāvāja rakstīt scenārijus. Mielava aiziešanai bija lielas atskaņas, jo pēc tam atteicās nākt Guntars Račs.

Arī Andris Kivičs atteica, jo Jānis Mielava viesošanās laikā ekrānā nodemonstrēja, kā Ainars ar Andri raidījumā Rampas ugunis klausās Ainara dziesmu. Viņi vairākas minūtes vienkārši sēdēja un klausījās. Lūk, un Andris to ņēma ļaunā, sakot, ka nekur citur pasaulē tas nav ok, ja viens raidījuma vadītājs smejas par citu.

– Ir arī tādi viesi, kurus neaicināt raidījuma standartu dēļ?

– Jā, mēs arī esam apsvilinājušies un uzaicinājuši tādus, kurus nevajadzētu. Kad Artusu Kaimiņu ievēlēja, mēs viņu uzaicinājām uz šovu. Ne gluži, lai atmaskotu, bet ar domu parādīt, kas tad īsti ir ievēlēts.

Pēc raidījuma beksteidžā sastapu cilvēkus, kuri, nākot iekšā, teica: «Tomēr baigi labais tas Kaimiņš, ne?» Tajā brīdī sapratu, ka neesam trāpījuši. Tagad ar ierindas politiķiem esam uzmanīgi.

Arī izvēloties muzikālos viesus, mēģinām izvairīties no pilnīgākās popsas. Gribas palīdzēt tiem, kuri paši sev nevar palīdzēt. Piemēram, mēs palīdzam suņiem, jo viņi paši sev nevar uztaisīt raidījumu.

– Tu esi precējies?

– Esmu.

– Saki, tu smejies kopā ar sievu?

– Nē, un es nezinu, kāpēc. Mani ģimenē neuzskata par baigi asprātīgo. Mans jaunākais dēls Pauls teica, ka tad, kad Jānis Skutelis nomirs, viņš būs Jānis Skutelis. Es savu sievu satiku ļoti sen, mēs esam kopā no pirmā kursa. Tolaik rakstīju dzejoļus un ar tiem lauzu sirdis. Jau tad viņa man lika saprast, ka viņu tie dzejoļi neinteresē. Mana sieva ir mārketinga cilvēks, viņu vairāk interesē skaitļi un rezultāts.

Ja man izdodas sasmīdināt sievu, tad ir izdevies baigi labais joks. Tā notiek reti.

Sievai patīk praktiskie joki. Viņa man reiz 1. aprīlī nozaga riteni. Turklāt viņa šo joku ievilka līdz vakaram. Es visu dienu domāju, ka ritenis ir prom. Esmu arī redzējis, kā viens džeks draudzenei solīja braucienu uz Maltu. Meitene paņēma atvaļinājumu, un viņš viņu aizveda uz Maltu Latgalē. 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+