Uldis Rudaks – vairs nedzer, bet joprojām brīvs

Intervija
Vintra Vilcāne
3. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Uldis Rudaks
Foto: Matīss Markovskis
Uldis Rudaks
Mūzikas apskatnieks ULDIS RUDAKS ir kolorīts tēls. Labs stāstnieks, neparastu situāciju provocētājs un, kā pats atzīst, joprojām nepieaudzis. Egoists, kurš atļaujas dzīvot tā, kā pašam patīk. Lai nu kā, viņa stāstā ir tāda fascinējoša brīvības garša. Tā parādās arī Aijas Bley dokumentālajā filmā Mēs gribējām izmainīt pasauli, kurā par vienu no galvenajiem varoņiem kļuvis Uldis.

– Filmas pirmizrādi droši vien vēroji attālināti un kopā ar abiem pārējiem tās varoņiem – pankroka grupas Inokentijs Mārpls leģendām Dambi un Skripu?

– Pirmizrāde tieši iekrita dienā, kad piedalījos kādā interneta tiešraides pasākumā bārā Walters un Grapa, kur spēlēja četras grupas un man bija sarunātas intervijas. Apakšstāvā tātad bija koncerts, un augšstāvā bija nolikts televizors, pa kuru arī noskatījāmies pirmizrādi.

Kad Aija mūs filmēja un visur staigāja līdzi, tas krita uz nerviem. Mums šķita – kāpēc tas viss, ko viņa liek, jādara? Vai viņa mācēs no tā visa izvilkt ārā kaut ko foršu? Taču beigu beigās filma ir sanākusi laba. Ja spētu vēl norobežoties no tā, ka pats esmu šajā filmā, teiktu – ļoti laba. Tomēr, skatoties pats uz sevi, ik pa brīdim aizdomājos – cik stulbi es to pateicu, cik debili vispār izskatos…

Bet šajā laikā, kad ir ārkārtējā situācija, lielākoties vispār sēžu mājās, un neteiktu, ka man būtu baigi garlaicīgi.

Esmu pieradis justies labi arī tad, ja neesmu cilvēkos, jo mana ikdiena tomēr vairāk vai mazāk ir saistīta ar rakstīšanu.

Pat tad, kad nerakstu kādam konkrētam preses izdevumam, pierakstu savu domu plūsmu – visu, kas ienāk prātā. Tas ir baigi labs rakstīšanas treniņš. Iespējams, rakstu pilnīgi nesakarīgas, nekam nevajadzīgas lietas, bet vienmēr izrādās, ka pēc kāda laika tās varu izmantot savos rakstos, vai pat rodas tēma kādam pētījumam vai grāmatai.

– Agrāk tam tev tik daudz laika neatradās?

–  Nē. Bet es nebiju iedomājies, ka man tik daudz laika un enerģijas paņēma tās nedēļas nogales, kurās spēlēju diskotēkās un ballītēs. Tagad šo enerģiju varu likt lietā citur. Kaut arī ik pa brīdim uznāk besis, jo kaut kā apnīk arī tas, ka nekur nav jāsteidzas.

– Tu biji ar mieru laist filmēšanas grupu iekšā savā dzīvoklī?

– Kad ieeju Jura Kulakova dzīvoklī, uzreiz iestājas miers, redzot, ka vēl kādam cilvēkam, kuru turklāt ļoti cienu un vēlētos uzskatīt par savu draugu, ir līdzvērtīgs bardaks kā man. Turklāt, tā kā Kulakovs par mani ir desmit gadu vecāks, tad viņa dzīvoklī tas kultūrslāņa uzkrājums ir vēl lielāks.

Jā, no kārtīga cilvēka viedokļa manā dzīvoklī ir haoss un bardaks. Bet tā ir mana kārtība, kurā ļoti labi jūtos un orientējos. Nekad nav bijis tā, ka es ilgi meklētu kādu priekšmetu un neatrastu. Kaut pēc pieciem gadiem, bet atrastu. Tas man laikam ir asinīs. Jau tad, kad vēl dzīvoju kopā ar vecākiem, es ārprātīgi savandīju savu istabu – viss tur gāzās un krita. Kad kādu laiku nebiju mājās, mamma, protams, sakārtoja manu istabu. Es pat par to priecājos, bet pēc mēneša mans vecais bardaks atkal bija vietā. Protams, trauki, plīts un grīda jau šad tad ir jānomazgā.

– Tagad to bardaku varētu sakārtot kāda no tavām draudzenēm.

– Ko es nespēju sakārtot gada laikā, to kāda var pat vienas dienas laikā. Ieraugot, kā izskatās manā dzīvoklī, viņas nevar tam neķerties klāt. Bet man nepatīk tā pārlieku lielā kārtošana, jo tad var nejauši izmest ārā kādā priekšmetu, kas izskatās pēc nekā, bet īstenībā man simbolizē kādu svarīgu notikumu. Piemēram, kādu bukletu vai divdesmit gadu vecas koncerta biļetes. Un tad es ieskatos atkritumu maisā un atrodu tur ļoti daudz vērtīgu lietu. Pēc tam es tās meitenes sabaru, un gadās, ka viņas mēdz aizbēgt uz visiem laikiem.

Es taču esmu pat mēģinājis sasistematizēt plates, bet ātri vien saprotu, ka tad, kad eju kaut kur spēlēt, man pēc tam jāpavada četras, piecas stundas, lai attiecīgās plates atrastu. Kaut kā labāk jūtos nekārtībā. Man par visu svarīgākas ir plates un mūzika, un tad es vispār aizmirstu, ka man kaut kas cits jādara.

– Filmēšanas process tev šķita komfortabls?

– Es vispār no savas dzīves esmu izslēdzis terminu – nekomfortabla situācija. Jebkura situācija mums paver iespējas, kas nerastos, ja viss būtu komfortā. Zinu, kā ir astoņas stundas sēdēt traumās rindā un gaidīt narkozi, īsti nezinot, kad tiksi klāt. Tiek ievesti cilvēki ar sašķaidītiem locekļiem, asiņaini un uz nestuvēm. Kad to redzi, saproti, ka tu te sēdi tikai ar savu nieka izmežģīto elkoni un tev nav nekādu tiesību dusmoties.

Arī to, kas nepatīk, var iemācīties kaut kādā ziņā izbaudīt vai vismaz gūt no tā kādu pieredzi.

Gaidīšanas laikā taču var mierīgi lasīt grāmatu vai rakstīt. Ja nav interneta pieslēguma, blociņa un pildspalvas, tad var vienkārši sēdēt un domāt. Jebkura dzīves situācija un doma, kas man ienāk prātā, kaut kādā veidā pamaina mani kā cilvēku.

– Noskatoties filmu, man palika prātā viens kadrs – tas, kurā tu baro pīles. Tev patīk barot pīles?

– Man nav pārāk daudz atmiņu par pīļu barošanu. Bet viena ir. Reiz biju pie kanāla Rīgas centrā, un pēkšņi nāca Renārs Kaupers. Mēs abi pabarojām pīles, drusku papļāpājām un atvadījāmies. Viņš teica: gan jau pēc kāda laiciņa atkal satiksimies. Pēc tam viņš uzrakstīja dziesmu, kurā ir vārdi: «Mēs barojām pīles, un asaras krita tev lielas kā ozolu zīles…» Vai nu Renārs bieži baro pīles, vai arī pēc šīs mūsu tikšanās sacerēja to dziesmu. Ej nu sazini! Neesmu prasījis. Pavisam nesen gan izlasīju, ka pīles nemaz nedrīkst barot ar maizi, ka tā viņām ir ļoti kaitīga.

Bet es jau savā ziņā esmu tāds bērnišķīgs, un režisorei droši vien šķita, ka pīles piestāv manam tēlam.

– Tomēr visaizkustinošākais brīdis filmā man šķita tas, kur tava mamma tev – piecdesmitgadīgam vīrietim – dzied šūpuļdziesmu Aijā, Ancīt, aijā! Tev pašam arī tas bija emocionāli?

– Nu bet iedomājies – ja tev mamma šajā vecumā nodzied šūpuļdziesmu tā, kā nav dziedājusi piecdesmit gadu… Pēc tam daži cilvēki teica: tava mamma vienīgā tajā filmā prot dziedāt. Mammai šogad paliek astoņdesmit, un viņas balsī neparādījās nekāds trīsuļojošs vibrato. Viņa dziedāja tik tīri, stabili, skaisti un labi nostādītā balsī. Tiešām ļoti smuki. Un, ja viņa tik skaisti ir dziedājusi manā agrajā bērnībā, tas, iespējams, ir atstājis iespaidu uz manu jutīgo dzirdi un mīlestību pret skaņām.

Ja par kaut ko mēdz teikt – aizkustinoši līdz asarām –, tad tā tiešām bija.

– Mamma arī tev uzadījusi šalli un cimdus no tava suņa Odiņa vilnas.

– To Odiņa vilnu es pats vācu daudzus gadus. Lai vasarā Odiņam nebūtu karsti, pavasarī plucinu viņa spalvu un lieku maisā. Atradu kādu, kas savērpa spalvu dzijā, un mamma pēc tam uzadīja cimdus un šalli. Nu jau man atkal maiss ir pilns ar spalvu, tagad varētu sanākt pat džemperis. Vienīgā problēma – suņa vilna kož.

– Tu filmā saki tā: «Man ir sajūta, ka dzīve tikai vēl sāksies. Un kā nesākas, tā nesākas.»

– Tas jau ir tāpat, kā gaidīt brīdi, kad izaugsi liels, un tad būs tā un tā. Un tas mirklis kā nepienāk, tā nepienāk. Es sevi nejūtu kā pieaugušu. Visu laiku kaut ko gaidu – ka nu tik kaut kas mainīsies. Kas man šobrīd ir? Ir savs dzīvoklis, un es dzīvoju patstāvīgu dzīvi.

Ko es gaidu? Ka man beidzot izdosies pabeigt gadiem ilgi iesāktās grāmatas. Gaidu saņemšanos no sevis.

Laikam jau man vajag, lai kāds stāv ar pletni blakus, lai izdevniecība slēdz ar mani līgumu, ka nenodošanas gadījumā būs soda sankcijas. Kaut kā nemāku sevi disciplinēt. Kas man ir iesākts? Grāmata par Juri Kulakovu, 100 labākie latviešu albumi, grāmata par Rolandu Ūdri, vēl ir iecere grāmatai par grupu Dzelzs vilks. Kopš 2000. gada esmu ļoti sekojis līdzi un draudzējies ar viņiem, iedziļinājies Dzelzs vilka dziesmās un darbībā. Varētu apkopot arī savus stāstiņus, un vēl man ir iecere izdot pavārgrāmatu.

– Pavārgrāmatu?

– Tā nebūtu tāda standarta pavārgrāmata, bet grāmata, kurā aprakstīti visādi jocīgi ēdieni. Piemēram, galvas buljons. Man liekas interesanti, ka kādam cilvēkam vienmēr termosā līdzi ir galvas buljons, ar kuru viņš pacienā citus cilvēkus. Un tad, kad notiek viņa bēres, visi bērinieki dzer galvas buljonu. Kādas galvas, tas paliek noslēpums, jo zārku vaļā neviens netaisa (smejas).

Bet, ja nopietni, es arī pats bieži vien vāru buljonu, un, kā teiktu Mārtiņš Rītiņš: jo ilgāk vāra, jo labāk sanāk. Rītiņš ieradās Latvijā 1992. gadā, ja nemaldos, uz kanādiešu filmas Red Hot uzņemšanas laiku. Tā filma bija par rokenrola ienākšanu socvalstī, un es tur strādāju par operatora asistentu. Atceros, Mārtiņš Rītiņš toreiz pīpēja, cepot gaļu, maisot ēdienus un pamanoties tur neiebērt pelnus. Tad es nodomāju – cik stilīgi ir, taisot ēst, uzpīpēt. Tagad man arī tā patīk.

– Viena grāmata – Rokupācija – tev jau ir. Laba grāmata.

– Ir pagājis jau divpadsmit gadu, kopš tā iznāca, bet cilvēki joprojām man nāk klāt un atzīstas, ka viņiem tā patikusi.  Tomēr man nav tādas godkāres rakstīt vēl. Gribētos, lai tās manī būtu vairāk, jo rakstīšanas prasmes gēns, man šķiet, ir ielikts jau šūpulī. Līdz ar to tā ir dāvana.

Un pret dāvanām, pie kurām tu baigi neesi piestrādājis, jau parasti ir diezgan vieglprātīga attieksme.

– Vai kāda sieviete tev varētu palīdzēt sevi saņemt rokās?

– Visvisādi ir bijis un mēģināts. Man ir bijušas gan draudzenes, kas pašas raksta, gan fanes tam, ko es daru, gan tādas, kuras es respektēju un iedodu savus gabaliņus izlasīt, un ieklausos viņu viedoklī, gan arī tādas, kuras manis rakstītais neinteresē, gan tādas, kuras vispār nemāk lasīt (smejas). Laikam esmu tik ļoti egoistisks, ka jebkurā situācijā darīšu tā, kā man būs vieglāk.

– Iespējams, tev vajadzētu bērnu, kurš tevi varētu disciplinēt…

Bet es iedomājos, kā būtu dzīvē iegrozījies, ja trīsdesmit gadu vecumā nodibinātu ģimeni, man būtu bērni un tad būtu spiests meklēt kādu citu nodarbošanos, lai uzturētu ģimeni. Tad būtu pazudusi tā vieglprātība, kas saistīta ar to, ko daru jau trešo gadu desmitu.

Tagad varu atļauties dzīvot tā, ka brīžiem man nauda ir, bet brīžiem nav.

– Vai tu kādreiz esi kādu bildinājis?

– Ar gredzenu ne. Bet astoņpadsmit gadu vecumā es vienu meiteni bildināju. Tur gan nebija ne krišanas uz ceļa, ne gredzena – nekā no tā. Bet nekas tur arī nesanāca, jo viņa negribēja. Tad vēlāk viena cita meitene atkal ļoti gribēja ar mani precēties, un viņa teica tā: vai nu ejam sarakstīties, vai tinies prom! Uzreiz tīties prom man negribējās, bet nebiju arī pārliecināts, vai man gribas palikt uz visiem laikiem kopā. Iesniedzām dokumentus, bet divu oficiālo nogaidīšanas mēnešu laikā es paspēju aizbēgt. Katru dienu, dodoties uz darbu kinostudijā, kur strādāju par operatora asistentu, pamazām vien aiznesu prom savas mantas.

– Un tad tā meitene tevi ienīda uz visu mūžu?

– Nē, mani gandrīz neviena neienīst, visas noskaņotas labvēlīgi. Atceros, kā vienai meitenei pirku šokolādi. Tas bija deviņdesmito gadu sākumā, tajā laikā tieši mainījās nauda, un šokolāde bija šausmīgi dārga. Bet tai meitenei ļoti garšoja, un es katru reizi, kad ar viņu tikos, sagrabināju naudu un atteicos no visa pārējā.

– Kam jānotiek, lai tevi noturētu?

– Varbūt mani ir iespējams noturēt, bet kaut kā vienmēr esmu centies aizbēgt no visām grūtībām. Mana attieksme pret dzīvi ir veselīgs pofigisms – pamatā man viss ir vienalga, un ļauju, lai dzīve mani nes. Un tad, kad kaut kur aiznes, varu bišķiņ pakustināt roku vai kāju. Kaut kā viss baigi forši ir noticies.

Kaut gan mana mamma, protams, gaida manus bērnus. Manai māsai, piemēram, ir jau četri. Bet, ja man tagad parādītos bērns, kad viņam būtu 20, man jau 70. Man liekas, ka bērnam jāiemāca tas, ko pats proti, jānodod tālāk savas intereses un ieradumi.

Liela daļa manu draugu savus bērnus neaudzina, un tā es negribētu.

Tāpēc, no vienas puses, man tomēr prieks, ka mani bērni kaut kur nestaigā apkārt pa pasauli.

– Skatoties filmu, aizdomājos par to, ka jūs, būdami 30 gadu kopā ar grupu Inokentijs Mārpls, esat kopā novecojuši.  Vienīgi Dambim ir sirmi mati, bet tev joprojām melni.

– Jā, tā ir, un es matus nekrāsoju. Man tikai bārda ir sirma. Bet tas jau laikam ir no tā mana veselīgā pofigisma.

– Alkoholu tu arī esi atmetis.

– Jā, es nedzeru jau kādus divus gadus. Tas ir ilgs laiks. Kā es atmetu? Pats. Kaut arī visi man teica: jāiet uz Minesotas programmu. Man gribējās teikt: «Ejiet d…t ar savām minesotām!» Gāju tikai uz sapulcēm, un ar to man pietika. Pirmajos atmešanas mēnešos gan jutu, ka kļūstu īgns, ka mani sāk besīt piedzērušies cilvēki. Īpaši tad, kad kāds vienu un to pašu teikumu atkārtoja desmito reizi, man kļuva garlaicīgi, un es pārvācos uz nākamo krogu. Tagad man nav absolūti nekas pret cilvēkiem, kuri dzer. Varu sēdēt kopā ar viņiem pie viena galdiņa, kamēr viņi piedzeras.

– Vai, atmetot alkoholu, interesantie notikumi dzīvē arī mazinās?

– Nē, neinteresantāk nekļūst. Noteikti ne. Varbūt tikai drusku pietrūkst alkohola dotās romantikas. Tās sajūtas, kas pārņem, kad pamosties nezināmā vietā, nezini, kur tu esi, un nesaproti, kas tev blakus, kas ir izdarīts. Tie brīži bija interesanti.

– Esmu dzirdējusi, ka par tevi saka – tavā dzīvē vienā dienā ir vairāk notikumu nekā citiem visā dzīvē.

– Es nenožēloju neko no tā, kas manā dzīvē ir bijis. Tas ir bijis forši. Piedzīvotais veidojis mani kā cilvēku, kā personību. Jebkura dzīves pieredze rakstīšanai nāk tikai par labu. Pilnīgi viss var noderēt. Arī netīrs konfekšu papīriņš uz zemes. Pat par to var izdomāt stāstu.

Jā, tu nodari kādam pāri, tev kāds nodara pāri, tu kaut ko pazaudē, apmaldies, bet par visu to var rakstīt. Un tad tu sasmelies zināšanas, nevis lasot citu sarakstītas grāmatas, bet pats no savas dzīves.

– Feisbukā tu piekriti uzaicinājumam katru dienu iepostēt vienu dziesmu, kas riebjas. Pirmā tavā sarakstā bija tituldziesma no filmas Titāniks. Kāpēc tieši šī?

– Man ļoti nepatīk tā dziesma. Reiz tulkoju Zvaigznes ABC izdoto grāmatu par 100 ievērojamākajiem pasaules popa un roka mūziķiem. Iedomājies, starp simt pasaules izcilākajiem mūziķiem ir arī Selīna Diona! Neticami.

Pirms vairākiem gadiem manā skolā Purvciema bija salidojums. Aktu zālē skanēja šlāgeris, ēdnīcā – lēta deju mūzika. Abas mūzikas man ir neciešamas un nebaudāmas. Drusku pasēdēju vienā zālē, drusku otrā un iedzēru. Ko citu es varēju darīt? Bet viss kārtībā, šlāgeris arī ir vajadzīgs.

– Zini, nākot uz sarunu ar tevi, kāda kolēģe izteica komplimentu par tavu izskatu. Tu pats sev patīc?

– Pārsvarā vienmēr esmu bijis paškritisks pret savu izskatu. Tīņa gados, piemēram, likās, ka man deguns ir par platu. Gāju ciemos pie klasesbiedrenes, kas man ļoti patika, un pirms tam trepju telpā kādas desmit minūtes stāvēju ar iespraustu knaģi degunā. Tad, kamēr deguns vēl nebija paspējis izplesties, ātri zvanīju pie meitenes durvīm. It kā viņa skolā mani katru dienu nebūtu redzējusi ar manu parasto degunu… Man savs ģīmis jaunībā ļoti nepatika, arī bildēs es sev nepatiku.

Bet tagad, kad paskatos, kā es izskatījos divdesmit piecos vai trīsdesmit gados, domāju – kāpēc toreiz visas meitenes nebija manējās? Laikam nepratu tā smuki iepazīties.

Bet zini, kas vēl ir ar nedzeršanu? Kad atmetu, pirmajos mēnešos, kad organisms attīrījās, izskatījos labāk. Bet tagad ārēji vairs nekas īpaši nemainās. Un skatos, ka atkal sev nepatīku. Bet nav jau pašam sev jāpatīk. Katrā ziņā uz selfijiem nekad neesmu bijis nasks.

– Tu pats kādreiz esi gribējis izmainīt pasauli, taisīt revolūciju?

– Nē. Pasaule pati mainījās. Astoņdesmitajos gados tā pārdzīvoju, kas notiks, kad izaugšu liels un mans tēvs jūrnieks man vairs nevedīs no ārzemēm drēbītes, džinsus, krekliņus un botas. Domāju – bļin, visu mūžu taču tēvs mani neapgādās! Ar ko varētu nodarboties, lai pats tiktu pie tām ārzemju lietām? Man tas bija svarīgi. Bet manas lūgšanas tika uzklausītas, jo sabruka Padomju Savienība un viss tāpat kļuva pieejams. Tā nu es varēju brīvi tikt gan pie ierakstiem, gan drēbēm.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+