Tautas sporta fotogrāfs Mareks Gaļinovskis. Simtdaļu stāsti

Personība
Ralfs Dravnieks
6. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mareks Gaļinovskis
Atceros, reiz sevi pieķēru pie domas, ka jānoskaidro, kas ir fotogrāfs Mareks Gaļinovskis, jo gandrīz katra bilde, kas bija saistīta ar lielākiem vai mazākiem maratoniem, bija viņa uzņemta. Sporta žurnālists Armands Tripāns dēvē Mareku par Latvijas sporta oligarhu. Ja ne piedalās pats, tad organizē; ja ne organizē, tad fotografē. Tā vai citādi, bet saistība ar tautas sporta kustību Marekam ir liela.

EJ! vasaras numurā publicējām sarunu ar Igoru Martinovu, kurš nodarbojas ar kanikrosu. Bildi, kuru tu uzņēmi, viņam ar suni esot distancē, perfekti atspoguļo to, par ko ir pati saruna. Saki, kuras no savām fotogrāfijām tu vērtē visaugstāk?

– Šī īpašība – vērtēt – man ar laiku ir atrofējusies. Galvenokārt sapratu, ka par to nav vērts iespringt, jo cilvēkiem ļoti patīk dažādas bildes. Tāpēc esmu iemācījies savu bildi nevērtēt. Katru mirkli, ko uzskatu par vērtīgu, tveru tik skaisti, cik vien varu.

Fotografējot sporta pasākumus, pieļauju, ka bieži vien īstais kadrs slēpjas sekunžu simtdaļās.

– Jā un nē, bet svarīgs faktors – nospiest fotoaparāta pogu īstajā laikā, īstajā vietā un īstajā rakursā, lai pēc tam skatītājs redzētu un saprastu pasākuma stāstu, gaisotni un emocijas, ja tādas ir. Būtībā man patīk, ja izdodas uzburt stāstu.

To, ko tu dari, varētu salīdzināt ar šāvienu nezināmajā.

– Tā ir sekunžu tūkstošdaļu noķeršana. Daudz bildēju tautas sportu. Atšķirībā no profesionālā sporta te dalībnieki necīnās par ļoti augstas klases rezultātu. Te vairāk ir cīņa tikai ar sevi un par savu iedomāto mērķi. Līdz ar to viņi vairāk izbauda pasākumu ar sirdi un bildēs redzami smaidīgi, emocionāli. Viņi bieži pozē un māj.

Arī maratons lielai daļai dalībnieku tomēr ir plezīrs, kam katrs gatavojas pa savam.

Domāju, ka apmēram puse skrējēju uz maratona grābekļa ir uzkāpuši nesen. Man gan ne pārāk patīk stāvēt finišā un taisīt dežūrbildes, lai arī tur ir visvieglāk iemūžināt medaļas garšu un pārdzīvojumu, kas atklājas mīmikā un žestos.  

Smaids un prieks ir emocijas, bet, ja saprotu pareizi, tev tuvākas ir emocijas, kas atspoguļo ciešanas un grūtības.

– Man tuvas ir jebkuras emocijas, kas savukārt rada emocijas fotogrāfiju skatītājos. Un īsto emociju var noķert mirklī, kad cilvēks pat nenojauš, ka viņu fotografēju.

Ieraugot fotogrāfu, sieviete uzreiz piedomā par matiem vai sejas krāsu, bet vecis ievelk vēderu.

Tā pazūd īstums.

Tu fotografē arī cīņas sportu?

– Nē, jo man ne visai patīk bildēt telpās. Tas, iespējams, veidojies vēsturiski, jo kādreiz iekštelpu apgaismojums fotogrāfijai nebija piemērots, turklāt telpā tu bieži vien esi ielikts rāmī. Bet es esmu outdoor cilvēks. Man patīk izvērsties. Arī pats esmu piedalījies īsajos un garajos outdoor pasākumos. Esmu gan skrējis, gan gājis, braucis ar velo un peldējis. Bet tas, protams, nenozīmē, ka telpās nefotografēju gan komandu sacensību disciplīnas, gan individuālās, vienkārši dodu priekšroku tam, kas notiek ārpus telpām.

Varbūt esi skrējis leģendāro ultramaratonu Rīga–Valmiera?

– Divas reizes. Vienu reizi finišēju, otru ne. Kad skrēju pirmo Valmieru, jau biju paspējis noskriet diezgan daudz maratonu. Treniņā vidēji skrēju no 20 līdz 30 kilometru.

Pirmajā reizē ultramaratonā pirmos 60 kilometrus noskrēju ar smaidu uz lūpām.

Jāpiebilst, ka vairāk biju gatavs mentāli, nevis fiziski, jo netrenējos atbilstoši specifikai. Pēc 60. kilometra sāku apjaust, ka neesmu tik gatavs, kā domāju. Nekas cits neatlika kā ņemt talkā raksturu. Pēdējos padsmit kilometrus nogāju raitā solī. Šī soļa temps bija ātrāks nekā mana skriešana.

Atgriežoties pie fotografēšanas, saki – vai bildējot tev ir svarīgi redzēt sportista seju?

– Nebūt ne. Citreiz svarīgāk ir redzēt siluetu, jo es nolasu kopējo kontekstu. Pastāstīšu par bildi, kas man pašam joprojām ļoti patīk. Tas nav stāsts par sejām vai emocijām, tas ir stāsts par mirkli. Bilde tapa Latvijas rogaininga čempionāta laikā.

Čempionāts notika ļoti ainaviskā un paugurainā vietā. Visapkārt daudz mežu, pļavu un grantētu ceļu. Turklāt diena bija karsta. Pēc starta dalībniekiem ļāvu izklīst, bet pēc divām stundām ar videooperatoru devāmies ceļā, lai meklētu sportistus. Triju stundu laikā nesastapām nevienu pašu sacensību dalībnieku. Lielajā teritorijā viņi bija pilnībā izšķīduši. Palikām bešā, pat apbraukājot tos punktus, kuros dalībniekiem pēc loģikas vajadzētu parādīties. Atgriezāmies sacensību centrā. Dažām komandām līdzi bija iedoti GPS raidītāji. Izrādījās, ka komandas ir izklīdušas pilnīgi pretēji mūsu loģikai.

Pirms saulrieta devāmies virzienā, kur sportistu koncentrācija bija vislielākā. Braucām pa līkumotu, kalnainu, grantētu ceļu, kad tālumā pamanīju putekļu mākoni. Mums garām lielā ātrumā panesās kāds džips, kura atstātajā biezajā putekļu mākonī pamanīju tuvojamies divus skrienošus siluetus.

Pēc manas zibenīgās komandas mūsu šoferis strauji nobremzēja, un mēs ar operatoru metāmies laukā no mašīnas.

Kad sāku bildēt, sacensību dalībnieki bija aptuveni 40 metru attālumā. Biezs putekļu mākonis pilnīgā bezvējā it kā uzkārās gaisā. 45 grādu leņķī pret objektīvu spīdošā saulrieta gaisma spilgti izcēla skrienošos siluetus un sulīgi iekrāsoja visu ļoti piesātinātajos oranžajos saulrieta toņos. Siluetos, kas mums tuvojās, bija rakstīts viss. Nākamajā gadā Latvija rīkoja pasaules čempionātu rogainingā. Čempionāta logotipu veidoja pēc šīs bildes parauga, paņemot to kā prototipu logotipa izskatam un stāstam.

 

Tev ir vēl kāds līdzīgs stāsts?

– Vairākus gadus pēc kārtas Lattelecom Rīgas maratonā skrēju pats ar fotoaparātiem, bildēju un iepazinos ar kungu no Vācijas, kuram pāri par 80 gadiem un kurš šeit brauca skriet, jo viņa meita, šķiet, ir ieprecējusies Latvijā. Pagājušogad Reinholda kungs skrēja pusmaratonu. Iepriekšējā nedēļā viņš bija noskrējis maratonu un teica, ka divus maratonus tik īsā laikā nebūtu prātīgi skriet.

Reinholda kunga temps ir lēns. Taču viņu nevar sajaukt ne ar vienu citu, jo viņa stāvs zem gadu nastas ir sašķiebies uz vienu pusi. Viņam skrienot, to labi var redzēt. Ar Reinholda kungu uzņemtie kadri man patīk. Viņš ir skrējis daudzus pasaules lielākos maratonus, gan Bostonā, gan Ņujorkā, gan Tokijā.

Cilvēks leģenda.

– Ir ļoti daudz šādu piemēru, leģendu – mums tikai jāatver acis un jāpaskatās apkārt. Ir ļoti daudz stāstu, likteņu, par kuriem ir vērts uzzināt. Arī savā dzimtajā Siguldā biju iepazinis vietējo leģendu. Tās dēļ pats dziļāk pavilkos uz skriešanas filozofiju. Pirms gadiem desmit kalnos iepazinos ar vīru no Latvijas, vārdā Jevgēnijs. Tolaik viņš jau bija pensionārs, bet katru gadu devās uz kalniem – slēpot, skriet, kāpt. Vasarās viņš vienatnē ceļoja ar velosipēdu pa Eiropu. Jevgēnijs sāka skriet diezgan pieklājīgā vecumā. Pirms sāka skriet, pēc stāstītā, viņš pamatīgi bija iedzīvojies kaitīgos ieradumos un liekajā svarā.

Dažu gadu laikā kopš dzīvesveida maiņas viņam izstrādājās kaut kāda iekšējā izpratne par treniņiem, režīmu, uzturu. Kalnos, piemēram, viņa vienīgās brokastis bija iepriekšējā vakarā ar ūdeni aplieti griķi. Jevgēnijs uzturā nelietoja gaļu, lai gan nebija ne pārliecināts vegāns, ne veģetārietis, katrā ziņā ar šo ideju nebija uzbāzīgs un to neakcentēja.

Cita starpā viņš bija arī rūdīts maratonists. Viens no viņa iecienītākajiem pasākumiem bija Rīgas maratons un Siguldas kalnu maratons. Viņa stāsts, paradumi un filozofija aizķēra manī kaut kādas dvēseles stīgas, kas arī pašam tagad liek atrast un uzburt savus stāstus, iedvesmot citus, atklāt un dalīties ar līdzīgiem personību stāstiem.

– Pats tagad sporto?

– Apzināti, aktīvi un regulāri – šobrīd ne. Šad tad skrienu krosiņus, aukstajos gadalaikos peldos jūrā, Gaujā un citās dabiskajās ūdenstilpēs. Ziemā darbojos kā kalnu slēpošanas instruktors, sanāk ļoti labi izkustēties gan Latvijas pauguros, gan Alpos, bet vasaras sezona no aprīļa līdz oktobrim jau tā paiet vienā skriešanā, skrējienos, sporta un citos pasākumos, kurus fotografēju vai palīdzu organizēt un popularizēt.

Pašlaik ar visām četrām esmu sportā, tūrismā un kultūrā, fiziski neatliek laika sportot pašam.

Tās, protams, ir tikai atrunas, jo diennaktī ir 24 stundas. Pagājušā gada nogalē, piemēram, par savām aktivitātēm dzimtajā Siguldas novadā biju nominēts ka Gada cilvēks sportā – prieks un gandarījums, ka mana darbība tiek pamanīta un novērtēta, tad jau tiešām esmu noderīgs sabiedrībai ar savu aizraušanos un hiperaktivitāti.  

Tu esi viens no zināmākajiem tautas sporta fotogrāfiem Latvijā. Tam, ko dari, ir arī saistība ar pilsoniskā pienākuma apziņu?

– Es nevaru apstāties. Pat nezinu, kāpēc tā. Tik tālu, cik tas skar veselīga dzīvesveida propagandu, es daru tāpat vien, no sirds. Jo aktīvs dzīvesveids un sports savulaik pašam, varētu teikt, izglābis dzīvību un piešķīris dzīvei daudzas svarīgas un spēcīgas kvalitātes – tas ir tas dzinulis, kāpēc gribas, lai arī citi saprot, novērtē un izprot sporta un fizkultūras nozīmi, īpaši jau bērnu un jauniešu dzīvē. Jā, varbūt to daru arī savtīgos nolūkos, kā fotogrāfs vai projektu menedžeris, jo gūstu arvien jaunu pieredzi, arī starptautiski, pasaules līmenī.

Pavisam īsi: ko tev pašam ir devis sports? 

– Vispirms veselību. Sports atgrieza mani normālā dzīvē pēc agrā bērnībā pārciestām smagām veselības problēmām un traumām. Otrkārt – raksturu, fizisku izturību, psiholoģisku rūdījumu. Piemēram, laiks ko pavadīju kamaniņu sportā, man iemācīja nebaidīties no jebkādiem dzīves eksāmeniem ne tiešā, ne pārnestā nozīmē.

Sports lieliski pierāda un parāda, ka tu spēj daudz, daudz vairāk, nekā vari iztēloties, vajag tikai izvirzīt mērķi un sākt darīt.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs