Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
15
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
PIETURZĪMES:
- Dzimis 1958. gada 3. janvārī.
- Advokāts, specializējies saimniecisko un ekonomisko noziegumu lietās.
- Tiek uzskatīts par vienu no noslogotākajiem un labāk atalgotajiem Latvijas advokātiem.
- Aizstāvējis un aizstāv apsūdzētos skaļās lietās: Latvijas Bankas bijušo prezidentu Ilmāru Rimšēviču, Ogres mēru Egilu Helmani, uzņēmējus Armandu Stendzenieku un Aleksandru Kreiceru, Imantas hakeri Denisu Čalovski u. c.
– Esat advokāts apsūdzētajiem, kurus mediji rāda kā sliktos. Vai arī pats nesākat justies kā sliktais?
– Nē, nē, tā tas nav un nevarētu būt, ja pats advokāts nepārkāpj likumu. Advokāta pienākums ir panākt taisnīgu rezultātu. Likums saka: advokātu nedrīkst identificēt ar viņa klientu. Ja vadītos pēc principa, ka līdzīgs aizstāv līdzīgu, tad kas aizstāvētu slepkavas un izvarotājus? Advokāti nereti izvēlas, ar kādas kategorijas lietām strādāt. Tāpat kā katrs ārsts nevar būt gan pediatrs, gan zobārsts, arī katram advokātam ir sava specializācija.
Manas ir tā dēvēto balto apkaklīšu lietas – vairumā gadījumu aizstāvu cilvēkus, kas saistīti ar saimnieciskiem noziegumiem un ekonomiku.
– Jūsu pirmais pamanāmākais klients bija savulaik bēdīgi slavenais uzņēmējs Armands Stendzenieks.
– Mēs pirms tam bijām pazīstami no Universitātes laikiem. Citi studenti strādāja celtnieku vienībās, bet Juridiskās fakultātes pirmo kursu studenti milicijas vienībā, darbojāmies patruļdienestā Jūrmalā. Armands arī mācījās juristos, un mēs iegadījāmies pārī, visai bieži kopā dežurējām. Brīdī, kad viņam radās problēmas, Armands mani sameklēja.
– Kāpēc viņš jūs izvēlējās?
– Nezinu. Varbūt tāpēc, ka bija pamanījis manas rakstura īpašības. Man ir mugurkauls, un es daru savu darbu tā, kā tas jādara. Pret visiem – klientiem, kolēģiem, jebkuru cilvēku – esmu centies izturēties godīgi.
Armands zināja, ka es viņu nenodošu jeb, kā saka, nepārdošu.
Tie bija deviņdesmitie gadi, un tajā laikā viņam tas bija ļoti būtiski. Šobrīd, domāju, mani izvēlas, vērtējot tieši profesionalitāti.
– Ko tas nozīmē – «nepārdošu»?
– Mani nekad neviens nepārpirks. Ja ar kādu par kaut ko vienojos, tad šis cilvēks var būt pilnīgi drošs, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek, – nesākšu strādāt pretēji klienta interesēm, nebūs nekādas informācijas noplūdes. Nebūs tā, ka kāds atnāks un man teiks: klau, es tev palīdzēšu vienā lietā, bet tu kādā citā lietā piever acis.
Mēģinājumi ietekmēt ir bijuši. Precīzi neatceros, kura no lietām bija pirmā – Stendzenieka vai universālveikala spridzināšanā apsūdzētā aizstāvības lieta, kas arī bija pietiekami skaļa.
Lai no šīs lietas atbīdītu, tolaik pret mani pat tika noorganizēta provokācija cietumā.
– Kā tas notika?
– Cietumā mana mēteļa kabatā pēkšņi atrada vēstulīti, ko it kā ieslodzītais sūta kādam ārpusē. Ne jau mazu un slepenu, bet pārlocīta A4 formātā un ieliktu Vakara Ziņās! Tur bija rakstīts, ka Vārpiņš nodrošinās narkotiku piegādi cietumā. Man atņēma advokāta apliecību, aizturēja uz pāris stundām, bet, protams, izrādījās, ka man ar vēstuli nav nekādas saistības.
Būtu jābūt pilnīgi trakam, lai es, būdams advokāts, kaut ko tādu darītu!
Domāju, ka tas bija mēģinājums mani nobīdīt no lietas, jo es tajā darbojos pārāk aktīvi, traucējot tā vienkārši vainu novelt uz kādu. Lieta beidzās ne ar ko – vainīgā tajā joprojām nav.
– Vai jums ir gandarījums par to, ka skaļās lietās apsūdzētie izvēlas tieši jūs?
– Varbūt tolaik, kad parādījās pirmie tādi klienti, tiešām bija gandarījums: tāda lieta, redz, par mani runā! Bet pēc tam ir gandarījums nevis par to, ka izvēlas mani, bet gan par to, ka izdodas kādu lietu uzvarēt, izdodas palīdzēt, turklāt tas nebūt nav atkarīgs no lietas lieluma.
Nav lielu un mazu lietu – katram svarīga ir tieši viņa lieta, un nav būtiski, kas ir šis cilvēks.
Viena no šādām pēdējā laika lietām bija apsūdzība bērnudārza medmāsai un saimniecības daļas vadītājai par to, ka bērnudārza teritorijas kanalizācijas akā iekrita bērns. Uzskatīju, ka viņas apsūdzētas netaisnīgi, un biju gandarīts, ka abas sievietes galu galā tomēr attaisnoja.
Šajā lietā skaidri parādījās mūsu tiesiskās sistēmas nepilnības un pat netaisnība. Valstij, sodot kādu, ir jāievēro divi principi – sodam jābūt neizbēgamam un taisnīgam. Pat rūdītākais noziedznieks neapvainojas, ja saņem tādu sodu, kādu pelnījis, un ar cieņu izturas ne vien pret advokātu, bet arī pret tiesnešiem, prokuroriem un izmeklētājiem, kuri bijuši godprātīgi un taisnīgi.
– Kas tiesā uzvar – taisnība vai advokāts?
– Ļoti labs, filozofisks jautājums. Būtu jāuzvar taisnībai, bet patiesībā tas atkarīgs no daudziem apstākļiem, tādēļ atbildēšu, ka uzvara tiesā atkarīga no tā, cik ļoti tiesnesis iedziļinās lietā, cik ieklausās advokātā un cik apzinās savu – tiesneša – sūtību.
Tāpat kā visos darbos, arī tiesnešiem diemžēl rodas rutīna, un tās dēļ pazūd dzirkstelīte.
Latvijas lielākā problēma ir tāda, ka izmeklēšanas latiņa nolaista ļoti zemu.
Tiesas to apzinās, tādēļ arī pierādījumu vērtēšanas latiņu ir palaidušas uz leju. Gadās situācijas, kad ir acīmredzams – pierādījumu trūkuma dēļ tiesai vajadzētu apsūdzēto attaisnot, kas būtu nepārprotams signāls tam, ka izmeklēšana bijusi slikta vai pilnīgi nepareiza. Tā vietā, lai piespiestu izmeklētājus strādāt, tiesas piespriež formālu sodu – tādu, kas nav smags, tomēr cilvēku neattaisno. Respektīvi – notiesātais nesūdzēsies, bet ne izmeklēšanas, ne prokuratūras darbā brāķa nav, jo notiesāts taču ir!
– Advokātam ir vieglāk vai grūtāk, ja izmeklētājs strādājis slikti un apsūdzētā vainai nav pierādījumu?
– Advokātam, bez šaubām, ir vieglāk – jo vairāk trūkumu, jo vieglāk panākt attaisnojošu spriedumu. Bet vienlaikus advokāts ir arī sabiedrības loceklis, viņš nedzīvo ārpus tās! Advokātam pēc savas būtības un sūtības jāraugās, lai maksimāli tiek ievērots likums – ja kādiem pierādījumiem ir jābūt, tad tiem ir jābūt. Taisnīguma panākšana ir visas sabiedrības interesēs.
– Naudīgi klienti pret savu advokātu izturas kā pret profesionāli vai kā pret kalpu?
– Tas pilnībā atkarīgs no tā, kā pats advokāts veido attiecības ar klientu.
Man nav problēmu parādīt klientam durvis neatkarīgi ne no kā!
Ir bijuši gadījumi, kad kāds atnāk un prasa, vai varu to nokārtot. Nē, es nevaru, jo es nekārtoju! Un ar to mūsu saruna beidzas.
– Nesaprotu šos terminus. Ko prasa nokārtot un ko jūs nekārtojat?
– Caur puķēm tiek pajautāts vai dots mājiens kaut ko izdarīt nelikumīgā ceļā – sarunājot, izmantojot pazīšanos vai kā citādi. Jaunajiem kolēģiem parasti stāstu šādu piemēru. Iedomājies: tu aizietu uz cietumu apmeklējumā, un tev prasītu: paklau, vai vari man ienest cietumā telefona SIM karti? Uz ko vajadzētu atbildēt: «Varu! Tikai uzskaiti man bankas kontā kādus pārsimt tūkstošus vai labāk uzreiz miljonu eiro.»
Visticamāk, klients teiktu: «Tu ko! Tā taču tikai SIM karte!» Un uz šo atbilde ir: «Zini, tās tavas SIM kartes dēļ es savu profesiju un darbu varu pazaudēt līdz pat mūža beigām. Tad nodrošini mani, un es padomāšu – riskēt vai neriskēt ienest tev to SIM karti.»
– Vai piekrītat teicienam, ka no ubaga tarbas un cietuma neviens nav pasargāts?
– Jā, tā ir dzīves īstenība. Mēs taču redzam, ka ir cilvēki, kas zināmu politisko spēku varas laikā jūtas pasargāti, daudz ko atļaujas un domā, ka tā būs mūžīgi, bet tad mainās konjuktūra un ir jāsavelk josta. Kamēr no cilvēka ir kāds labums, viņš tiek izmantots, bet tad jāzaudē amats vai pat jānonāk aiz restēm.
Sāpīgākais tas, ka kaut kādā brīdī to, kas pie viena politiskā spēka tika akceptēts kā atļauts un likumīgs, pie kāda cita tiek vērtēts kā noziedzīgs.
– Tātad arī jūs neesat pasargāts no cietuma?
– Mēs katrs varam nejaušības dēļ nonākt tiesas priekšā. Ir divu veidu noziegumi – izdarīti tīši vai aiz neuzmanības. Piemēram, autoavārijas. Var tā sakrist apstākļi un gadīties tik neapskaužamas situācijas! Droši vien ir dzirdēts par autoavāriju Jūrmalā, kurā bija iesaistīti četri vienas ģimenes locekļi, no kuriem divi gāja bojā. Tā ir abpusēja traģēdija – gan bojāgājušo tuviniekiem, gan vienlaikus arī tam cilvēkam, kas bija pie stūres, un viņa dzīvesbiedrei blakām mašīnā. Tie bija padzīvojuši cilvēki, tur nebija alkohola. Jautājums izmeklēšanā nu ir par to, ko kurš redzēja un ko kuram vajadzēja redzēt, kāds bija vai nebija ātrums.
– Sabiedrība bieži vien, daudz nedomājot, vaino to, kurš palicis dzīvs.
– Pat tad, ja kāds izskrien priekšā automašīnai, lai izdarītu pašnāvību, tas, kurš bija pie stūres, nevarēs distancēties no fakta, ka viņš kādam ir atņēmis dzīvību. Man ir pazīstami cilvēki, kam gadījušās šādas nelaimes, un es zinu, kā viņi pārdzīvo, – tas ir kas tāds, kas velkas līdzi visu mūžu.
– Tad varbūt nemaz nevajag tiesāt, jo sirdsapziņa uzlikusi sodu!
– Ideālas sabiedrības nav. Kamēr vien pastāvēs valsts, pastāvēs sodi, un sodiem ir jābūt, jo cilvēki ir dažādi. Vieni savus nodarījumus pārdzīvo, bet citi pa dzīvi iet ļoti viegli – visam un visiem pa virsu, un viņiem sirdsapziņas pārdzīvojumu nav. Sods parasti ir noteikts robežās no līdz. Viss ir tiesneša rokās. Viņam jāizvērtē cilvēks, kas stājas tiesas priekšā, – nodarījums bija nejaušs vai jaušs? Kāda bijusi viņa iepriekšējā dzīve? Ko liecina viņa kā autobraucēja administratīvo sodu vēsture? Sodam jābūt samērīgam – tam jāattur no noziegumiem citi un jādod gandarījums cietušajiem.
Ļoti bieži ir lietas, no kuru iznākuma cietušajiem gandarījuma nav.
– Tāpēc, ka dzīvību tik un tā nevar atgriezt, lai arī kāds sēž cietumā?
– Arī tas. Ļoti svarīga ir abu pušu spēja saprast notikušo. Ir daudzas lietas, kurās abas puses vienojas par kompensācijām un izlīgst. Tas ir saprātīgi, jo milzīga problēma joprojām ir bezgalīgie izmeklēšanas termiņi un tiesa. Zinu, cik ļoti tiek sabojāta veselība cilvēkiem, kuri gadiem ilgi gaidījuši tiesas spriedumu – pār cilvēku ir pacelts Damokla zobens, un viņš nezina, kā viss beigsies, gadiem ilgi dzīvojot tādu kā pagaidu dzīvi.
Ir bijis, kad klients saka: saprotu, ka esmu vainīgs, un vairs nespēju gaidīt – apcietiniet mani, gribu sākt izciest sodu, lai tas viss ātrāk beidzas!
– Jūs strādājat arī bez maksas, piemēram, brīvprātīgi aizstāvējāt tā dēvēto Imantas hakeri Denisu Čalovski. Kāpēc jūs tā rīkojaties?
– Cilvēki bieži domā: advokāts Vārpiņš ir ļoti dārgs – to jau var atļauties tikai tie, kam daudz naudas, un netic, ka es varētu aizstāvēt kādu tikai idejas vārdā. Bet manī ir taisnīguma izjūta. Ja redzu, ka lieta tiek risināta nepareizi, un ja ir tam laiks, uzņemos aizstāvību, lai cilvēkam palīdzētu. Ne viss slēpjas naudā, bet var jau pieiet tam arī matemātiski!
Brīvprātīgi aizstāvētās lietas nav nekas īpašs, jo advokātam vienmēr ir kāds cits klients, kas samaksā varbūt vairāk – tā teikt, arī šā klienta vietā.
Ne samaksa ir tas noteicošais. Ir jābūt iekšējam līdzsvaram. Dzīve ir pārāk īsa, lai dzīvotu nesaskaņā ar sevi. Darbam, ko dari, ir jārada gandarījums, un to rada labi izdarītais. Protams, arī klienti ir dažādi. Ir, kas pasaka īpaši sirsnīgus paldies. Reiz kāda tantīte man uzdāvināja Bībeli, kad panācu viņas dēlam pārkvalifikāciju; kāds bijušais ugunsdzēsējs uzdāvināja savu žetonu, jo jebkādu samaksu no viņa atteicos ņemt; kāda cita attaisnota aizstāvamā tēvs mani apsveic katrā jubilejā.
– Cik maksā advokāta darbs Latvijā?
– Vidēji no 50 līdz 200 eiro par stundu, bet ir atšķirības starp Rīgu un rajoniem
– Advokāti ir brīvā profesija – pašnodarbinātie, un, cik zinu, par sevi maksā iespējami mazas sociālās iemaksas. Vai domājat par to, kāda jums būs pensija?
– Nē, es par to nedomāju. Mūsu valsts likumdošana sociālā nodrošinājuma jomā ir pārāk nestabila un nepilnīga, lai varētu kaut ko prognozēt un paļauties. Esam jauna valsts, jāpaiet laikam, lai sistēma nostabilizētos. Es vispār nedomāju par pensiju, jo nākotni nevar prognozēt, tāpēc jāizmanto katra diena, ko dzīvojam. Labi apzinos, ka manis samaksātie nodokļi šobrīd tiek novirzīti to pensiju apmaksai, kuras jāizmaksā šodien. Kāda būs situācija tad, kad nonāks līdz manai pensijai, laiks rādīs.
– Jums ir ļoti neparasts vārds – Saulvedis. Biju domājusi, ka esat vienīgais ar šādu vārdu, bet nē – izpētīju, Latvijā ir vairāk nekā 20 Saulvežu!
– Kad mamma mani gaidīja, tēvs bija lasījis Raini un izvēlējās man vārdu, ietekmējoties no Zelta zirga. Skolas pirmajās klasītēs tas sagādāja daudz raižu – man bieži jautāja, kur tad ir Saulcerīte un kur es viņu vedīšu.
Tolaik šad tad domāju, kāpēc neesmu vienkārši Jānis vai Pēteris, bet tagad saprotu, ka man notrāpīts īstais vārds, jo pamatā esmu smaidīgs.
Feisbukā mana vārda forma ir Saulis, nevis Saulvedis. Draugi dažbrīd saka Saulīte, un tāda ir mana būtība – arī problēmas uztvert mazliet ar smaidu. Starp citu, savu pirmo vārdabrāli satiku kā nopratināmo cietumā laikā, kad strādāju par izmeklētāju.
– Kas ir jūsu vecāki? Zinu tikai to, ka esat no Saldus.
– Mamma un tētis ir kurzemnieki, bet Saldū esmu tikai dzimis. Mammai mainījās statuss, vecāki izšķīrās. Man ir brālis un māsa, bet viņiem ir cits tēvs. Man savukārt tāpēc ir divi tēvi, viens no viņiem dzīvs, bet mēs netiekamies. Esmu pateicīgs abiem, jo no viena esmu mantojis raksturu, no otra ieguvis savas dzīves prasmes. Tas arī viss.
– Jūs esat skops vārdos, runājot par ģimeni.
– Mani paša bērni ir pieauguši, un pie tā arī paliksim.
Runāt par privātām lietām nozīmē atklāt to, kas ir tuvs, bet caur to cilvēku var ietekmēt.
Kamēr esmu tikai pats, palieku pilnībā neatkarīgs un mani ietekmēt nevar.
– Jums ir neparasti hobiji – kāpjat kalnos, fotografējat, slēpojat, nirstat. Jūs esot niris Daugavā un redzējis Staburagu?
– Šie hobiji restartē. Mani nesaista niršana Dienvidu jūrās, lai skatītos skaistās zivtiņas, bet patīk kaut ko pētīt, piemēram, nogrimušos kuģus. Mans skolotājs ir sertificētais zemūdens arheologs Voldemārs Rains, savulaik kopā nodibinājām biedrību Latvijas Zemūdens kultūrvēsturiskā mantojuma asociācija.
Staburags mani vienmēr ir fascinējis kā kultūrvēsturiska vieta. Reiz mēs abi ar Voldemāru ienirām, lai apskatītu Staburagu zem ūdens. Ir nirts dažādās vietās – gan tādās, kur viss redzams kā ekrānā, gan tādās, kur neredzi pilnīgi neko un orientējies tikai pēc taustes.
Nezinu, kāpēc, bet Staburags neizskaidrojami manā apziņā ir iespiedies kā viena no baisākajām vietām, kur esmu niris.
Grūti izskaidrot, vai tas Daugavas straumes dēļ, kas virza, kur tā vēlas, vai tāpēc, ka nav nekādas redzamības, bet sajūta ir ļoti nepatīkama. Neesmu māņticīgs, bet, iespējams, šo dīvaino sajūtu rada tas, ka šai latviešu svētvietai savā laikā ir nodarīts kaut kas slikts. Un tā nav tikai mana sajūta.
Toreiz ar mums kopā nira kāds puisis, kas bija dienējis Speciālo uzdevumu vienībā – tātad vīrs ar prasmēm un trenētu psihi. Pirms tam viņš bija niris ļoti daudz, pat vairāk nekā es, bet pēc ieniršanas pie Staburaga pilnībā pārtrauca nirt. Pasaulē ir vietas, kuras rada grūti izskaidrojamas sajūtas – apjausmu, ka ne viss ir tik vienkārši un ne viss ir izskaidrojams ikdienā pierastajās kategorijās. Tādas piedzīvoju arī Tibetas svētajā kalnā Kailašā.
– Kalni palīdz atslēgties no ikdienas?
– Kalni iztīra smadzenes, tomēr atslēgties vislabāk varu Indijā. Šī zeme man ir kā otrās mājas, lai arī bez mājām sadzīviskā izpratnē. Tā ir vieta, kur var padomāt par vērtībām, tur es vislabāk spēju novērtēt un saprast, cik ļoti maz vajag cilvēkam, lai viņš justos laimīgs.
– Un kas tad ir vajadzīgs?
– Veselība un uzticami draugi, uz kuriem var paļauties. Un vēl vajadzīgs, lai vari būt komfortā un saskaņā ar sevi.
Indijā dzīvo cilvēki, kuriem nepieder nekas. Ģimenes, kurām ir tikai sīki sadzīves priekšmeti un dažas segas, ar ko naktī apsegties, lai no rīta pamostos kanāla malā. Viņi pieceļas, iztīra zobus, saķemmē bērniem matus, bet ir bezgala atvērti un smaidīgi. Laimīgi par to, ka nav slimi, ka dzīvo un ka saule spīd.
Redzot to, saprotu, ka tam, par ko iespringstam, patiesībā bieži nav nekādas nozīmes. Ir jāsaprot, kas ir un kas nav vajadzīgs.
– Esat labi atalgots advokāts, tomēr sakāt, ka neko daudz nevajag. Kā jūs tērējat naudu?
– Zinu savas vajadzības un neiespringstu, lai nopelnītu vairāk, nekā man vajag to piepildīšanai. Nopelnu tik, cik man vajag, un neveidoju īpašus uzkrājumus. Man nevajag, lai man būtu vairāk un vairāk.
– Skaļās lietās apsūdzētie savā tiešajā darbā nopelna milzu naudu, bet, izrādās, viņiem ar to nepietiek: vajag vēl un vēl, un tad tiek, piemēram, ņemti kukuļi.
– Tā varam runāt tikai par tiem cilvēkiem, kuriem stājies spēkā tiesas spriedums.
– Labi, runāsim par cilvēkiem kā tādiem. Tā taču ir nelaime, ja vienmēr ir par maz un nekad nepietiek!
– Tā ir slimība. Šiem cilvēkiem jāizbrauc uz Indiju, uz Vārānasī. Esmu tur stāvējis, skatījies mirušo cilvēku sadedzināšanu. Tur var saprast, ka nav jēgas būvēt sev pili, bet ir jēga būt kopā ar saviem tuvajiem, ceļot, izdarīt kaut ko labu un paliekošu.
– Lasīju kādu jūsu ieteikumu par meditāciju. Esot jāapguļas, jāaizver acis, jāieklausās, kas skan ārā, pēc tam, kas skan istabā, un tad – kas skan ausīs. Tur esot dzirdama žūžošana. Kā jums šķiet – vai jūsu skaļāko lietu klienti, aizverot acis, arī dzird žūžošanu?
– Arī skaļajās lietās apsūdzētie ir tikai cilvēki, ļoti dažādi, turklāt nebūt ne tie sliktākie. Starp viņiem ir daudz ticīgu cilvēku – pievērsušies kristietībai vai tic Budam, nodarbojas ar meditāciju. Šie cilvēki ir intelektuāļi, ar labu izglītības līmeni, ir daudz lasījuši. Bet tas viss neizslēdz iespēju nonākt uz apsūdzēto sola.
– Jums ir piedāvāts iet politikā?
– Es neesmu politiķis.
Politika ir kompromisu māksla, bet es neesmu gatavs mazākā ļaunuma kompromisiem.
Daudziem politiskiem lēmumiem grūti atrast racionālu pamatojumu un taisnīgumu. Esmu jautājis: bet kāpēc tā nobalsoja? Tas esot politiskais kompromiss! Cilvēks saprot, ka viņa lēmums nav īsti labs, bet ir piekritis vienoties, lai kādā citā jautājumā savukārt panāktu sev vēlamu lēmumu.
Ļoti bieži lēmumi nav virzīti uz to, lai attīstītos valsts, bet gan uz to, lai šajā sasaukumā izdzīvotu kāda partija. Mums nav tālejoša skatījuma. Ar laiku kaut kas noteikti mainīsies, bet nedomāju, ka šādā sistēmā es, būdams politiķis, varētu kaut ko mainīt. Bet, ja nevaru mainīt, tad turpinu darboties advokatūrā un cenšos dot kādu ieguldījumu tajā.
– Esat viens no profesionālākajiem Latvijas advokātiem. Vienīgais jums adresētais pārmetums, ko esmu dzirdējusi: savulaik jūs feisbukā esot publiskojis studentes Elīnas Pupiņas slepkavības sensitīvas fotogrāfijas.
– Tās bija fotogrāfijas, kurās redzama noslepkavotās meitenes pārgrieztā apakšveļa. Elīnas Pupiņas vecāki šīs bildes pirms tam izmantoja plakātos, protestējot pret lietas aplamo izmeklēšanu. Es tolaik arī cilvēcīgi pārdzīvoju par viņu bezspēcību.
Šī lieta ir kronis tam, kā lietas nedrīkst izmeklēt.
Tolaik tika apgalvots, ka vainīgais ir tikai iesitis, no kā meitene ir nomirusi, lai gan fotogrāfijās redzamais liecināja – ir būtisks pamats uzskatīt, ka notikušas arī seksuāla rakstura darbības. Pupiņas vecāki bija rakstījuši vairākus desmitus sūdzību, bet – viss kā pret sienu. Kad iesaistījos, kaut ko vēl varēja labot un izdarīt, bet prokuratūra plātīja rokas, ka viss ir pareizi un ka neko nevarot darīt, lai gan varēja.
– Kāpēc bija tik būtiski noskaidrot taisnību?
– Pirmkārt, vecāki gribēja zināt, kas īsti ir noticis ar viņu bērnu. Otrkārt, sodam jābūt taisnīgam. Treškārt, pavirši izmeklējot lietu, zaudētājs ir arī notiesātais. Viņu notiesāja tikai par nogalināšanu, bet visu mūžu vilksies līdzi aizdomas, ka varbūt viņš tomēr izdarīja vēl kaut ko.
Arī notiesātā interesēs būti bijis tikai taisnīgi, ja noskaidrotu, ko viņš ir un ko nav darījis, bet tagad tā birka ir piekarināta.
– Ir pagājuši astoņi gadi, bet šī lieta jums joprojām ir prātā.
– Tā nekur nevar pazust. Es tikos ar abiem Elīnas Pupiņas vecākiem un saprotu, ka līdzīgā situācijā un ar tām pašām problēmām var saskarties arī citi vecāki. Būtībā – jebkurš.
– Ko darīt, nedod, Dievs, nonākot šādā situācijā?
– (Advokāts noplāta rokas.) Cīnīties, neapstāties, jo uzlabojumi valstī notiek. Es pats laika iespēju robežās darbojos Tieslietu ministrijas darba grupā, paužu savu sabiedrisko nostāju jautājumos, kuros esmu kompetents. Tagad lieku lielas cerības uz mūsu Valsts prezidentu. Viņš ir īpašs ar savu juridisko izglītību, ar to, ka ir Eiropas līmeņa speciālists. Viņš var dot zināmus virzienus. Juristi prezidentā ieklausās, arī es. Kamēr nav sakārtota sistēma, arī es kā advokāts ne vienmēr varu izdarīt to, kas man jādara. Bet tas nebūt nenozīmē, ka man ir tiesības apstāties.
