Sandis Ozoliņš. Pats sev vētra un orkāns

Personība
Ieva Broka
16. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauris Vīksne, stils: Agija Vismane
Viņš ir vienīgais latvietis, kurš var lepoties ar to, ka ieguvis Stenlija kausu – prestižāko balvu profesionālajā hokejā. Pārsteidzoši, taču viņš pats ar to nemaz nelepojas. Par labāku cilvēku tāpēc jau neesot kļuvis. Bet tas, kas pārsteidz, – cik viegli ar Sandi ir sarunāties. Un cik daudz viņš smejas.

– Grūti noticēt, ka jums esot fobija no publiskas runāšanas.

– Es pats to esmu nosaucis par fobiju, lai gan uztraukums būtu pareizāks vārds. Man toreiz bija 30 gadu, bija jāsaka īsa runa golfa laukuma atklāšanā. Tur pat skatuves nebija, bet tāds satraukums. Kādas tikai metodes pirms tam lietoju, pat aukstā baseinā lēcu un tik un tā neatceros, ko sev zem deguna nomurmināju, attapos pie paldies par uzmanību. Bet manā dzīvē un manī pašā notika zināmas pārmaiņas, un tas pārgāja.

– Ko darījāt, lai atbrīvotos no bailēm?

– Vieglāk pateikt, kāpēc šāda fobija bija. Agrāk tik ļoti uztraucos, ko cilvēki par mani nodomās, ka tas saslēdza rokudzelžos. Cik gudri vai dumji runāju, cik viedi izskatos… Citu viedoklis man bija svarīgāks par sevis paša. Neatbrīvojos no tā vienā dienā, tas bija process, un man palīdzēja profesionāli cilvēki. Galvenais jau nebija iemācīties publiski uzstāties, vajadzēja strādāt ar daudz ko citu sevī, un tas nebija viegli. Bet, ja par runāšanu, vairs neizvairos publiski uzstāties, taču viens gan man joprojām ļoti nepatīk – iestudētas runas, kas jāskaita kā pantiņi.

– Cik jocīgi pasaule iekārtota: spēcīgs, pieaudzis vīrietis, izcils sportists – un tāds sīkums paralizē.

– Mēs visi esam tikai cilvēki. Manā profesijā bija jāstrādā daudzu tūkstošu priekšā, un mani katru dienu vērtēja, analizēja, slavēja un pēla, taču tas absolūti nenodrošināja, ka citā jomā un vidē jutīšos komfortabli.

– Esat vienīgais latvietis, kas ieguvis Stenlija kausu. Bet ko pats uzskatāt par lielāko sasniegumu savā dzīvē?

– Ziniet, esmu ļoti paškritisks. Līdz riebumam. Man piemīt perfekcionisms, un es visā saskatīšu, ka varēju izdarīt labāk. Ir jomas, kurās varu sevi paslavēt, bet citiem tas liksies pašsaprotami un nebūt ne varoņdarbs.

Līdz nesenam laikam visa mana pasaule sastāvēja galvenokārt tikai no hokeja.

Personīgajā dzīvē nevarētu būt kādam etalons un pats sev uz pleca uzsist: «Jā, Sandi, malacis!»

Zinu, ko noteikti vēl gribētu, – lai augstākais spēks vai Dievs, kā nu kurš to sauc, man ļautu vēl reizi izbaudīt ģimeni. Tā, kā es to saprotu. Un lai šajā ģimenē būtu bērniņš. Un lai es varu viņu izaudzināt par labu, iejūtīgu, izpalīdzīgu cilvēku. Tas, protams, nenozīmē, ka mani jau pieaugušie dēli tādi nav. Bet mana personīgā piedalīšanās šajā procesā, laiks un uzmanība – to es gribētu piedzīvot.

– Jūs ātri apvainojaties?

– Nē, uzdodiet jautājumus, par to nedomājot.

– Jums ir 47 gadi. Domājot par bērnu, jāizvēlas ne gluži vienaudze.

– Tā jūs sakāt, bet tas nav obligāti.

– Patiesībā gribēju teikt, ka attiecības ar krietni jaunāku partneri arī brīžiem var būt mazliet kā ar bērnu.

– Katram cilvēkam ir savs brieduma periods. Man, piemēram, šķiet, ka joprojām neesmu nobriedis vīrietis. Esmu aizkavējies par gadiem desmit. Gribētos teikt, ka savā psiholoģiskajā briedumā esmu 35 gadus vecs. Bet, turpinot tēmu, nav tādu noteikumu, kurā vecumā ko var un nevar darīt. Toties var atrast vidusceļu un vienojošo. Un, teiksim tā, var arī nedaudz paciest un pieciest.

– Tātad jums ir attiecības.

– Jā. Ja mēs daudz runāsim par šiem jautājumiem, man nākies izmantot iespēju zvans draudzenei.

– Tad jau turpināsim par sievietēm. Kādas kvalitātes jūs viņā gribat redzēt?

– Šāda saraksta man nav. Es ticu ķīmijai starp cilvēkiem.

Ja jāizsaka vārdos: lai kopā ir labi, interesanti, lai viens no otra var kaut ko iemācīties. Noteikti jābūt fiziskajai pievilcībai, no tā sākas vēlme iepazīt tieši šo cilvēku tuvāk. Kāds mans paziņa, kurš apprecējās pēc sabiedrības standartiem lielā vecumā, uz manu jautājumu, kāpēc tad tomēr precējās, atbildēja, ko viņam reiz ieteicis tēvs: «Neviens cilvēks nav ideāls, ieskaitot tevi. Bet, ja lietas, kuras tevi otrā kaitina, tomēr spēj pieņemt, tad var precēties.»

Es arī turos pie principa, ka ideālu cilvēku nav.

– Ja vairākas reizes neizdodas, cilvēki mēdz mest plinti krūmos un izlemj par labu vienatnei. Acīmredzot tas nav jūsu gadījums.

– Man nepiemīt pesimistisks skats uz dzīvi. Domāt šoreiz nesanāca, tātad nesanāks arī nākamreiz – manuprāt, tas ir pesimistiski. Kāpēc laupīt sev pieredzi mēģināt, kamēr sanāks? Ja nesanāks – nesanāks. Ja sanāks – lieliski! Es izbaudu arī neizdošanās pieredzi, visā atrodu, ko iemācīties. Man tā labāk patīk dzīvot.

– Jūs protat baudīt dzīvi?

– Ir periodi, kad es dzīvi baudu. Un ir periodi, kad dzīve kļūst par smagu cīņu. Tad es brienu pa to purvu, un pārmaiņas, ko gribas sasniegt, nenāk tik ātri, kā gribētos.

Man nešķiet svarīgi baudīt dzīvi. Man šķiet svarīgi pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir šodien.

Nekavēties pārāk ilgi pagātnē un neskatīties pārāk tālu nākotnē. Lai gan tagad es runāju, kā būtu justies ideālā variantā, jo, kad ir neapmierinātības brīži, tad ir negulētas naktis un es kārtējo reizi, pats ar sevi žestikulējot, runāju un iesaistu sarunā arī cilvēkus, kas neatrodas telpā. Vai arī slīgstu otrā galējībā, kad pašapmierināti jūtos kā tāda Dieva dāvana, kas pasniegta pasaulei.

Stāvoklis, kādu es savā dzīvē vēlos sasniegt, neparedz šos pārspīlēti labos un sliktos brīžus. Ja es gribētu un varētu pats sev ko novēlēt, tad tieši šo.

– Ko jūs esat mācījies?

– Ar vidusskolu tā bija, kā bija… Padomju skola tādus kā es pat no gala eksāmeniem atbrīvoja. Tobrīd tas likās ļoti forši. Gadiem ejot, manas domas mainījās. Esmu trīs reizes iestājies augstskolā, pa gadam nomācījies un sapratis, ka nevaru apvienot hokeju ar mācībām. Pārāk daudz pieslēdzos hokejam ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Domāju: ja jau tāpat naktīs nevaru pagulēt, vismaz tikmēr mācīšos.

Lasīju mācību tekstus, bet nākamajā rītā neko neatcerējos, jo visu laiku tāpat domāju par hokeju – kas notika, kapēc tā notika, analizēju.

Zinu cilvēkus, kas spēja spēlēt un mācīties, bet es nevarēju. Varbūt, ja man būtu bijis liels sapnis un mērķis iegūt augstāko izglītu, to arī būtu sasniedzis. Varbūt arī kādreiz vēl to gribēšu izdarīt, bet šobrīd man tas nešķiet svarīgi.

– Pieļauju, jums nav nepieciešamības strādāt materiālu apsvērumu dēļ.

– Kad vēl spēlēju hokeju, domāju un arī visiem klāstīju: «Beigšu spēlēt, sēdēšu uz soliņa, grauzīšu saulespuķu sēklas un aprunāšu citus, neko vairs nedarīšu.» Bet izrādījās, ka man negribas sēdēt uz soliņa un neko nedarīt. Gribas izzināt ko jaunu, pat ja tas ir kas pavisam neierasts un pat nedaudz biedējošs.

– Var nodarboties ar kaut ko mazāk biedējošu, piemēram, burāt apkārt pasaulei.

– Tas nav biedējoši?! Vētra okeānā nav biedējoši?!

– Tātad jūs neesat piedzīvojumu cilvēks?

– Tātad neesmu. Man patīk mierīgs dzīves ritms. Redziet, es pats sev varu radīt vētras situācijas. Esmu bieži domājis: «Nu, kad es beidzot varēšu tā mierīgi dudināt pa dzīvi?» Bet par mani gudrāki cilvēki tā arī pateica: «Tev jau nemaz negribas mieru, tev nemiers ir nepieciešams.»

– Par ko jūs pats sevi varat cienīt?

– Svarīgāk šķiet, par ko ciena citi. Vai man sevi cienīt par to, ka bijuši panākumi sportā? Man tas nešķiet nekas tik cienījams un īpašs. Par to, ka izdevās iegūt Stenlija kausu? Par to es negaidu pret sevi īpašu attieksmi.

Ja skatāmies uz to pavisam vienkārši, mēs iemetām gumijas ripiņu vārtos par vienu reizi vairāk nekā pretinieks.

Tas mani nepadarīja ne par labāku, ne par vērtīgāku cilvēku. Ne par ko tas mani nepadarīja. Mēs vienkārši tās izrādes laikā – tagad uztveru sportu kā izrādi – kaut ko izdarījām mazliet labāk nekā tie, kas bija pretinieki. Un viss. Tas, par ko varu justies gandarīts, – ka es, tāpat kā citi hokejisti, esmu sagādājis skatītājiem prieku, dusmas un citas emocijas.

– Jūs ceļaties naktīs, lai noskatītos NHL spēles tiešraidē?

– Noteikti nē. Es vispār jau gadus desmit, pat pats vēl būdams aktīvs sportists, sportam īpaši nesekoju līdzi. Manī notika kaut kādas pārmaiņas, un sports vairs nelikās tik aizraujošs, lai tam veltītu savu brīvo laiku. Protams, es skatos lielos notikumus – Pasaules kausa izcīņas finālturnīru futbolā vai olimpiādi –, bet tad arī negaidu konkrētu spēļu sākumu un neanalizēju, kā tie kauliņi var sakrist.

– Bet hokejs aizņēma tik daudz jūsu dzīves. Kaut kam bija jānāk vietā.

– Kādam hobijam? Daudz muldēt tagad ir mans hobijs. Nabaga cilvēki, kas man apkārt! Protams, nav tik traki ar mani.

Bet kāpēc vieta nevar palikt tukša? Var! Tiešām var!

Krustvārdu mīklas man tagad patīk risināt. Izbraukt ar moci, ar riteni. Zālienu pļaut. Es neveidoju obligāti veicamo darbu vai atpūtas sarakstu. Es tā… ļaujos.

– Jums pieder Ozo golfa klubs. Tiem, kas paši golfu nespēlē, patīk domāt, ka golferi ir snobiski. Jums piemīt snobisms?

– Kurš tad būs tik liels snobs, lai teiktu, ka viņš ir snobs? Man pašam šķiet, ka diezgan viegli izturos pret dzīvi un cilvēkiem. Neieklemmējos. Man nav ļoti augstu prasību pret lietām. Bet ir dažas, kurās esmu piekasīgs pēc velna!

– Piemēram?

– Tomātam ir jābūt sarkanam. Un, ja tas ir dzeltens, melns vai zaļš, tad tas nav tomāts. Un ir vēl simts un viena lieta, kur pēkšņi parādās stingrs un noteikts es gribu tā. Varu arī iekrist tik dziļi maksimālismā, ka – ja nav tā, tad man nevajag nekā! Ir man šādas tendences dažreiz. Un tad dzīve mani māca.

– Jūs ar sevi kā partneri varētu sadzīvot?

– Bet protams! Ja es pieņemtu Ozoliņa savādības – jā, es varētu ar viņu mūžu nodzīvot. Kāds taču mēģina. Tomēr grūti novērtēt sevi ar cita acīm.

Zinu, kas citus manī tracina. Piemēram, slinkums. Noteikti nebūšu tas, kas katru dienu, nemierīgi dīdoties, teiks: «Ko šodien darām?»

Tomēr man tik un tā patīk par sevi domāt, ka esmu tīri mīļš un jauks.

– Vai jums ir pazīstama vientulības izjūta?

– Jā, taču es tajā nejūtos slikti. Man ir ļoti komfortabli klusumā. Manai laimei nevajag cilvēkus apkārt. Esmu sajutis vientulību, taču neesmu juties vientuļš smagā šī vārda nozīmē. Esmu introverts. Nepārdzīvoju, ja kādu brīdi nav bijis komunikācijas ar ārpasauli.

Šaurā lokā un viens pats jūtos vislabāk. Tas arī ir iemesls, kāpēc reti apmeklēju publiskus pasākumus. Neredzu tam jēgu. Uz teātri vai kino aiziešu parastā dienā, nevis pirmizrādē.

– Jūsu dzīve tagad ir tāda, pēc kādas esat ilgojies?

– Tās ir personīgas lietas, tām arī jāpaliek pie manis, bet es patiešām par diezgan daudz ko gribu, lai būtu citādi. Taču arī apzinos, ka tādas ideālās dzīves jau nav. Man prātā šobrīd pazib simts un viena lieta, ko vēlētos mainīt, taču nav ne jausmas, vai izmaiņas man dotu ko labāku. Vienu gan varu pateikt: savā dzīvē gribētu nedaudz vairāk konkrētības. Gribētu ieviest lielāku kārtību.

Kad man prasa: «Sandi, ko tu darīsi tajā un tajā datumā?» – mana atbilde parasti ir: «Nezinu.» Un tā ir patiesība. Man ir paziņas, kas saplāno dzīvi pusgadu uz priekšu un prasa, ko mēs darīsim pēc pusgada. Nezinu. Dažreiz liekas, cik forši, ka var tā saplānot.

– Bet viņiem varbūt šķiet: laimīgais Ozoliņs, kurš var neko neplānot!

– Droši vien. Patiesībā man patīk dzīvot spontāni. Bet dažreiz no šāda dzīvesveida nogurst. Nevar jau visu mūžu braukāt pa amerikāņu kalniņiem. Tomēr es braukāju. Gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē. Un tāpēc ilgojos pēc tā, ko man ir visgrūtāk sasniegt, – pēc miera.

– Kurā dzīves posmā jūs gribētu atgriezties, ja būtu šāda iespēja?

– Ir bijuši dzīves posmi, kad licies, ka tagad nu gan ir labi. Ir bijuši tādi, kad šķiet, ka trakāk vairs nevar būt. Tad paiet laiks, un saprotu: labais nemaz nebija labākais un tas, kas šķita traģēdija, bija vērtīgākais, kas notika. Jo tieši tas man kaut ko deva un padarīja par labāku cilvēku. Protams, bērnu dzimšana bija priecīgi notikumi. Bet daudzi citi brīži savu sākotnējo nozīmi ir mainījuši.

– Kāds jums ir izveidojies kontakts ar saviem dēliem?

– Mēs dzīvojam katrs savā kontinentā. Bet tagad man ir ļoti mainījusies attieksme pret bērniem. To, kas ir bērns, patiesībā aptvēru tikai tad, kad man jau bija 37 gadi un es atgriezos spēlēt Latvijā.

Atceros, kā šķirstīju bērnu fotoalbumus un pēkšņi skaidri sapratu, cik daudz ko no viņu dzīves esmu palaidis garām.

Protams, man bija attaisnojums, kāpēc neesmu bijis klāt viņu dzīves notikumos un svētkos, – man taču bija darbs. Bet, ja gribu būt godīgs pret sevi, tad man jāatzīst, ka bieži vien es arī vienkārši aizbildinājos ar darbu. Toreiz, skatoties albumus, man kļuva ļoti skumji, domājot par to, kādas ir bijušas manas vērtības. Cik liels egoists esmu bijis. Un, jā, es izjutu nožēlu. Jo varēja būt citādi.

Ja būs lemts un man būs iespēja audzināt vēl kādu bērnu, noteikti neatkārtošu savas iepriekšējās kļūdas. Pārvērtēšanas process ar mani ir noticis, jo ir iespējams būt labam sportistam un klātesošam tēvam. Zinu kolēģus, kas to ir spējuši un spēj. Ir pat daži ļoti labi tēvi. Tādi, uz kuriem skatos un domāju – es gribētu būt tāds tēvs. Vienkārši runājot, ja man tagad būtu izvēle – aiziet uz bērna pasākumu skolā vai pasēdēt ar džekiem, muldot par muļķībām, ko jau pēc mēneša pat neatcerēšos –, es izvēlētos pirmo.

– Kurš vairāk sāpinājis otru – jūs sievietes vai viņas jūs?

– Noteikti es. Pilnīgi noteikti, ka es. Cenšos to vairs nedarīt. Uzsvars uz cenšos. Esmu pieņēmis, ka sievietes valda pār pasauli. Ka viņām ir lielāka teikšana. Tā ir arī vieglāk. Sievietes tiešām redz pasauli totāli citādi!

Vairs necenšos sāpināt sievieti ar savu patiesību, tā vietā cenšos viņu saprast, taču man joprojām slikti sanāk.

Tas ir Dieva lielākais joks, kas izspēlēts pret vīrieti, – mums iesēta doma, ka kādreiz spēsim sievieti saprast. Taču tas padara dzīvi krāšņāku. Ja tēviņi valdītu pār pasauli, tā būtu daudz primitīvāka.

– Jums ir savi dzīves noteikumi un goda kodekss?

– Būt pieklājīgam. Izpalīdzīgam. Laipnam. Ātrumā šīs būs trīs pamatvērtības, pie kurām turos.

– Kuri bijuši nozīmīgākie cilvēki jūsu mūžā?

– Mani vecāki. Un to nesaku pieklājības pēc. Arī mana māsa, viņa ir divus gadus vecāka. Mēs esam pilnīgi pretpoli, un man tikusi tā nepareizā loma. Bieži iekuļos kaut kādos atgadījumos. Labu gribēdams, bez ļauniem nolūkiem, bet mūždien man par kaut ko jātaisnojas.

Ļoti nozīmīga loma manā dzīvē bijusi trenerim Vasilijam Tihonovam. Kad man bija 16 gadu, tieši viņš pārvērta manu skatu uz hokeju, un tas savukārt kardināli mainīja manas hokeja gaitas. Nozīmīgs cilvēks ir arī mana bijusī sieva.

– Kāpēc arī no nozīmīgiem cilvēkiem tomēr jāšķiras?

– Katram ir savi iemesli, kāpēc tā notiek. Bet šķiršanās nekādi nemazina šī cilvēka nozīmīgumu un devumu. Tas ne vienmēr ir bijis tikai atbalsts un tikai mīlestība. Tur ir bijuši strīdi un koflikti, bet tas viss kopā ir izveidojis manu personību.

– Jūs neesat slēpis, ka jums bijusi alkoholisma problēma.

– To neslēpju, bet arī nereklamēju. Godīgi sakot, man ir apnicis par to runāt. Bija laiks, kad man bija jārunā par to darba dēļ. Profesionālais sports ir publisks darbs. Toreiz tas bija mans pienākums – paskaidrot līdzjutējiem, kas ar mani notiek. Un viss. Es zinu, kas es esmu, taču man vairs nav pienākuma par to runāt. Man pašam tas ir darbs ar sevi mūža garumā.

– Ko jūs gribētu vēl dzīvē darīt?

– Man ir idejas, ko gribētu izdarīt. Vai gribu tagad tās atklāt? Nē. Ja nebūtu vīziju un sapņu, tad jau nebūtu jēgas eksistēt.

Hokejā pavadītais laiks paņēma visu manu enerģiju. Visu! Emocionāli, fiziski. Es tiešām mīlēju to, ko darīju. Bet to sapratu tikai vēlāk. Un man gribas atkārtot to pašu sajūtu, kas man bija, spēlējot hokeju. Bet ar kaut ko citu. Kad to atradīšu – ja atradīšu –, tad man arī būs piepildījums un gandarījums. Jo darīšu to, ko mīlēšu.

– Kā jums patīk tērēt naudu?

– Man patīk teiciens, ka bagātie arī raud, bet labāk ir raudāt mersedesā. Visi vēlas labklājību, stabilitāti un nedomāt par rītdienu materiālā jomā. Drošības sajūtu, ko sniedz nauda. Bet tā tik un tā ir tikai virtuāla drošības sajūta, ko sniedz konkrēts skaitlis kontā. Līdz ar lielāku skaitli kontā nāk arī cita atbildība, stress un tāpat problēmas.

Es jums pateikšu, kā man patīk tērēt naudu, – viegli. Jo viegli iztērēta nauda vismaz sniedz kaut kādu mirkļa gandarījumu.

Tomēr tas aizpilda vien kādu citu robu. Manas vēlmes vairs nav tik materiālas, kā bija kādreiz. Tagad bieži vien domāju, kāpēc man būtu ar kaut kādām lietām jāatstāj iespaids uz cilvēkiem, kurus pat nepazīstu. Jebkuras mantas vērtība ir tikai tik liela, cik lielu vērtību tai piešķir pats cilvēks.

– Kurš jums šķiet apbrīnas vērts cilvēks?

– Dalailama. Ar viņu gribētos aci pret aci parunāt.

– Viņs varbūt tikai smaidītu.

– Varbūt. Bet viņā ir miers. Stabilitāte. Sapratne.

– Jūs taču zināt teicienu, ka dvēseles miers ir rezultāts tam, ka cilvēks beidz cerēt uz labāku pagātni.

– Vārdu savienojums dvēseles miers nu jau kļuvis par modes lietu. Neesmu pārliecināts, ka cilvēki apzinās, ka tas ir process, kurš paredz arī to, ka man nav jāzina, kas būs aiz nākamā pagrieziena. Lai ko es te runātu, mani garastāvokļi tāpat mainās ļoti strauji. No rīta varu staigāt kā apgaismotais un pēc pāris stundām iespert pa durvju stenderi.

– Banāls jautājums, bet tiešām gribētos zināt – kas jums šķiet romantisks?

– Uzmanība man šķiet visromantiskākā. Veltīt otram laiku un uzmanību. Romantisks ir viss, kas liek otram justies patiesi īpašam. Lielais rožu klēpis man vairs nešķiet romantisks. Vairs ne.

Intervija publicēta žurnāla SANTA 2018. gada 11. numurā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs