Riteņbraukšanas prezidents Igo Japiņš: Vienmēr, kad cilvēks iemīlas, dzīve šķiet daudz rožaināka

Riteņbraukšana
Ralfs Dravnieks
7. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

Riteņbraucējiem nav aizmugures politiskajos gaiteņos?

– Riteņbraucējiem nav aizmugures politiskajos gaiteņos?

– (Smejas.) Tas ir kā kāršu spēlē. Kādas kārtis iedalās, ar tādām jāspēlē. Tagad ir jauna izglītības ministre. Varbūt, ja viņa būtu skrējusi, sportu saprastu labāk… Tā tas dzīvē ir.

– Pats neesi domājis iet politikā?

– Nē, es nevarētu. Tur jāsaka viens, bet jādomā cits.

– Turpinot domu par tavu pieminēto kāršu spēli, saki, vai kārtis joprojām nav sakritušās, lai Rīgā atkal būtu velotreks?

– Laba vieta trekam ir Biķernieku auto moto trases teritorijā. Taču jāsaprot, ka šāds treks nemaksās 100 000 eiro. Vajadzēs vairāk. Riteņbraukšanai velotreka neesamība ir liels zaudējums. Un, jo tālāk viss iet, jo bezcerīgāk kļūst. Riteņbraukšanā attīstība notiek pamatā trekā. Latvijā ir piecsimt sešsimt licencētu mazo BMX braucēju. Lai kļūtu par labu BMX braucēju, nepieciešams īpašību kopums – viņam ir jābūt drosmīgam un pietiekami ātram.

Piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā ir skaidri redzams, vai sportists turpinās braukt BMX, jo var gadīties, ka viņš tā arī nespēj pārvarēt bailes no ātrā brauciena lejup pa estakādi. Taču, ja būtu treks, viņš varētu turpināt tur.

– Kāpēc pēc padomju impērijas kraha sabruka arī velotreka tradīcijas?

– Atbildes varētu būt diezgan interesantas. Varat piezvanīt Lembergam un pajautāt, kāpēc viņš ļāva nojaukt treku Ventspilī. Dinamo pārraudzībā esošais betona velotreks atradās Baltezerā – to, šķiet, pārdeva foršās vietas dēļ. Bet par Marsu, kurš atradās Brīvības ielā jau kopš Latvijas laikiem, riteņbraucēji aktīvi cīnījās. Sabiedrības iesaiste bija liela. Taču Marsu likvidēja, un vietā nekas neradās.

– Kā interesēs likvidēja Marsu?   

– Es tiešām nezinu.

– Velotreka atjaunošanas lietā figurē arī tāda Velotreka atbalsta biedrība. Vai tai ir kāds sakars ar tevi un riteņbraukšanas federāciju?

– Viņi rīkojās uz savu galvu. Bet, šķiet, tas nebija īsti nopietni. Es pateikšu, kas ir vistraģiskākais. Kopš esmu federācijas prezidents, piedalījos neskaitāmās sapulcēs gan par Murjāņu Sporta ģimnāziju, gan par treku. Savā karjerā esmu daudz izdarījis, bet, neskatoties uz to, man ir jālūdzas un jāprasa.

– Bet vismaz mums ir labi braucēji. Nesen Toms Skujiņš pamatīgi spridzināja Tour de France.

– Tagad ir Toms, Krists Neilands un arī Emīls Liepiņš. Kādreiz mums bija Rietumu Bankas komanda, bet diemžēl sponsorings beidzās. Tagad jaunajiem čaļiem nebūs, kur trenēties. Viņus var sūtīt vienīgi uz ārzemēm. Tā savulaik tika aizsūtīts Gatis Smukulis, bet arī tas nav labākais variants, kā rīkoties.

– Vai tad arī Toms Skujiņš uz Franciju nedevās, būdams vēl diezgan jauns?

–Toms līdz junioru vecumam trenējās šeit. Junioru pasaules čempionātā viņš bija desmitniekā. Mēs viņu paņēmām Rietumu Bankas komandā, kur viņš nobrauca vienu gadu. Tad viņu paņēma franču komanda. Toms tur neuzturējās ilgi. Pavadīja divus gadus. Sacensības, kurās brauca viņa komanda, Tomam izrādījās par grūtu, un mēs paņēmām viņu atpakaļ. Treneris Vitālijs Smirnovs ar Tomu bija strādājis jau iepriekš, tāpēc zināja, kas jādara, lai Tomu atkal atdzīvinātu. Pēc tam Skujiņš izcīnīja medaļu U23 Eiropas čempionātā un tika profu komandā.

Pēc Tour de France ar Tomu neesmu runājis. Ir skaidrs, ka viņš tāda līmeņa daudzdienu braucienu nekad neuzvarēs. Savukārt pagājušajā gadā pēc pasaules čempionāta viņa sniegums bija izcils. Vienas dienas sacensībās Tre Vallin Varesine kalnu trasē viņš uzvarēja visus savus konkurentus, ar kuriem spēkojās čempionātā pirms nedēļas.

– Riteņbraukšana nav individuālais sports. Dažkārt visiem jāstrādā komandas līdera labā. Tas nozīmē, ka riteņbraukšanā ego ir jānorij?

– Zini, līdera statuss tev pašam ir jāizcīna. Ir dažāda tipa komandas – beļģu, franču, holandiešu. Pamatā tās tomēr ir miksētas. Ir arī Izraēlas un ASV komanda. Šīs divas ir demokrātiskākas. Ne velti Krists Neilands Izraēlas komandā ir teju kā līderis. Bet, ja tu nokļūsti, piemēram, franču komandā, tev nebūs vienkārši.

Piemēram, Romānam Vainšteinam bija ļoti lielas ambīcijas. Lai kaut ko sasniegtu, tev jābūt čempiona ambīcijām, raksturam. To taču jūt – vai tu sit golus iekšā vai nesit, vai dod tikai piespēles…

Intervijas turpinājums:

Nākamā lapa

2/5Riteņbraucējiem nav aizmugures politiskajos gaiteņos?

Lasi citur

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs