Riteņbraukšanas prezidents Igo Japiņš: Vienmēr, kad cilvēks iemīlas, dzīve šķiet daudz rožaināka

Riteņbraukšana
Ralfs Dravnieks
7. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

Kas tevi saista pasākumu organizēšanā?

– Kas tevi saista pasākumu organizēšanā?

–Dažādi momenti. Zini, kā es sāku? Es biju soļotāja Aigara Fadejeva menedžeris un rīkoju viņa soļošanas festivālu, kur ieviesu mārketinga elementus, ko biju redzējis profesionālajā riteņbraukšanā, arī Tour de France sacensībās, kas ir trešais lielākais sporta pasākums aiz olimpiskajām spēlēm un futbola čempionāta. 

Tas bija interesants laiks. Tiesa, Fadejevs nebija īsti vadāms. Viņš pats rīkojās. Tu no malas redzi, ka viņš dara nepareizi, bet tevī neklausās. Taču, no mārketinga viedokļa, Aigars bija pateicīgs. Pēc savām fiziskajām īpašībām viņš bija unikāls vecis.

– Fadejevs bija uzvarētāja tips?

– Jā, protams. Aigars bija piedzīvojis grūtu bērnību. Viņš gribēja izsisties, un tas viņu virzīja. Pēc fiziskajām dotībām viņš bija kā tīrradnis. Pēc tām slodzēm, kādās viņš trenējās augstkalnēs, citi sprāgtu nost. Pēc Fadejeva esi dzirdējis vēl par kādu mūsu soļotāju? Talanta ziņā līdzīgs bija riteņbraucējs Dainis Ozols, bet tagad tāds ir Arnis Pētersons.

– Par Arni Pētersonu nekad neesmu dzirdējis.

– Viņš brauca BMX un pārgāja uz MTB. Tagad viņam ir problēmas ar komandu, bet viņš ir neapšaubāms talants. Viņam piedāvāja līgumu, bet esošā komanda Arni nelaiž vaļā. Viņš var darīt jebko, kaut slēpot. Viņam ir drūmākā iekša.

– Vainšteins arī bija talantīgs?

– Romka, nē! Fiziskās īpašības viņam nebija tik izteiktas, bet vēlēšanās un mērķi gan bija spēcīgi. Viņš brauca visas lielākās sacensības, turklāt viņš vienmēr bija gatavs trenēties vairāk nekā citi.

– Vainšteina pienesums riteņbraukšanā arī šodien ir jūtams?

–Samērā nesen Romāns pusgadu nostrādāja par Latvijas Šosejas riteņbraukšanas izlases galveno treneri un tad uzrakstīja atlūgumu. Lielu daļu dzīves Romāns dzīvojis Itālijā. Viņam ir grūti saprast, kas te notiek – kāpēc lūgt nauda un tamlīdzīgi. Ja cilvēks ir atnācis ar savām zināšanām, tās jāliek lietā. Mēs, kas šajā sistēmā strādājam gadiem, esošo kārtību pieņemam un saprotam, un esam pie tās pieraduši. Varbūt arī pareizi, ka viņš izvēlējās neturpināt.

Latvijā princips ir viens – visas olimpisko sporta veidu federācijas naudu saņem teju vienādā apjomā, un nav svarīgi, vai tavs sporta veids kaut reizi ir pārstāvēts olimpiskajās spēlēs.

Mūsu federācijas paspārnē ir gan BMX, gan šosejas riteņbraukšana, gan MTB. Katrā sekcijā braucējiem ir labi rezultāti, un katrs no viņiem grib piedalīties savā pasaules čempionātā. Beigu beigās ir tā – ja tev ir paziņas, kas palīdz, tad kaut ko dabū un kaut kur arī tiec. Bet, ja paziņu nav, nav arī finanšu.

– Tad jau kopš krievu laikiem nekas daudz nav mainījies, kad, braucot trekā, paši taisījāt apavus, jo tādus nevarēja nopirkt.

– Tolaik bija citas problēmas. Tagad varam visur brīvi braukt, tikai nav naudas, lai to darītu. Es domāju, ka Latvijas sports attiecībā pret citām valstīm cīnās ar vismaz piecreiz mazāku budžetu. Cepuri nost bobslejistiem, kuri stājas pretī vāciešu budžetam un iespējām. Sports ir specifisks ar to, ka tu nedrīksti apstāties. Ja tev nav naudas un tu apstājies, tu izlido no aprites.    

Tagad klīst runas par to, ka daži sporta veidi tomēr varētu būt prioritāri. Manuprāt, būtu jāskatās kompleksi – kādi ir rezultāti, cik cilvēku ar konkrēto sportu nodarbojas un arī – vai tas ir veselīgi. 

Latviešu cilvēks diezgan skaidri ir parādījis, ko viņš sportā spēj. Viņam vajag kaut kādu smagumu plecos, lai būtu pirmais. Bez tā viņš neprot paskriet. Mest šķēpu, stumt bobu, braukt ar ragavām, riteni vai moci – tas latvietim sanāk.

Intervijas turpinājums:

Nākamā lapa

1/5Kas tevi saista pasākumu organizēšanā?

Lasi citur

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs