Riteņbraukšanas prezidents Igo Japiņš: Vienmēr, kad cilvēks iemīlas, dzīve šķiet daudz rožaināka

Riteņbraukšana
Ralfs Dravnieks
7. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Latvijas Riteņbraukšanas federācija ir otra vecākā sporta federācija Latvijā. Tās prezidents nu jau otro termiņu ir IGO JAPIŅŠ – vīrs, kurš nāk no riteņbraukšanas pamatiem – treka. Gan viņa personīgie, gan trenera statusā sasniegtie rezultāti ir neapstrīdami. Japiņa audzēkņi ir kāpuši uz pjedestāliem gan olimpiādē, gan Eiropas un pasaules čempionātos. Japiņam ir vēriens.

Viņš ir piecu bērnu tēvs, kurš iedibinājis Latvijas Gada balvu sportā, SEB MTB maratonu un Rīgas velomaratonu, turklāt atjaunojis Latvijas Riteņbraucēju vienības braucienu, kurš ik gadu vienkopus pulcē vairākus tūkstošus velobraucēju.

  • Personīgie sasniegumi sportā:

Sudraba un bronzas medaļas PSRS Tautu spartakiādēs 4 km komandu braucienā trekā, vairākkārtējs PSRS čempionātu laureāts un Latvijas čempions.

  • Strādājis par:

Treneri Murjāņu Sporta ģimnāzijā (1978.–1982.), RASMS (1983.–1992.), vadījis Latvijas olimpisko izlasi 1992. gada spēlēs, 1995. gadā dibinājis Igo Japiņa sporta aģentūru, vadījis Rīgas profesionālo riteņbraukšanas skolu, bijis riteņbraukšanas komandas Rietumu Banka. Rīga menedžeris.

  • Sasniegumi trenera darbā:

Dainis Ozols 1992. gadā Barselonas olimpiādē izcīnīja bronzas medaļu. Kaspars Ozers pasaules čempionātā – sudraba medaļu grupas braucienā šosejā. Romāns Vainšteins – Eiropas junioru vicečempiona medaļu. Viņa audzēkņiem piecas pasaules junioru čempionu medaļas trekā, ap 30 PSRS junioru un jauniešu čempionu medaļu.

  • 2015. gads – saņem Eiropas riteņbraukšanas savienības zelta medaļu – par ieguldījumu riteņbraukšanas sporta attīstībā.
  • 2016. gads – pirmo reizi Latvijas vēsturē sarīko Eiropas čempionātu MTB maratonā. Par Eiropas čempionāta rīkošanu saņem oficiālu Eiropas Savienības prezidenta D. Lappartient atzinumu par izcili noorganizētu Eiropas čempionātu.

– Igo, tu esi teicis, ka dzīvē uzņemies un dari pārāk daudz. Kāpēc tā?

– Tā ir taisnība. Redzi visu var izdarīt un izpildīt, ja lietas notiek normāli. Bet mēdz būt arī tā, ka neiet vienmēr gludi. Saproti? Nu, neiet. Vienā vietā, otrā vietā – nekur neiet. Tā ir kā grūta pastaiga pa uzartu kartupeļu lauku. Esmu daudz domājis par to, no kā tas atkarīgs – vai to ietekmē augstāki spēki vai planētu stāvokļi? Es nezinu.

Šogad divas nedēļas pirms Rīgas velomaratona vienā no distances posmiem bija paredzēta ceļa virskārtas frēzēšana. Par laimi, Binders visu paguva laikus, lai gan tas bija neplānoti. Bet tas vēl nebūtu nekas. Pēkšņi uz Mūkusalas ielas parādījās divas bedres pusceļa lielumā, jo pārplīsis kaut kāds vads. Iedomājies, palikusi pusdiena līdz pasākuma atklāšanai, bet tu nezini, vai pasākums notiks. Nepatīkami ne?

– Diezgan. Neparedzēto apstākļu dēļ entuziasms mazumā neiet?

– (Nopūšas.) Ja regulāri gadās iekļūt tādās situācijās, entuziasms arī sašķobās.

– Šķiet, tava ikdiena sastāv no krīzēm. Bet saki, vai nav tā, ka tev šādas situācijas patiesībā patīk?

– Nē, man vairs nav tas vecums. Bet zināma taisnība tev ir. Mani interesē process. Esmu iedibinājis Latvijas Gada balvu sportā, SEB MTB maratonu (tagad Latvijas valsts mežu Kalnu divriteņu maratonu) un Latvijas riteņbraucēju Vienības velobraucienu, kur iesākumā brauca vien 500 cilvēku.

– Kāds ir tavs dvēseles stāvoklis šobrīd? Bet atbildi godīgi.

– Ne visai. Vispār augsne sportam šobrīd nav tā labākā.

– Kādēļ tā?

– Es runāšu kā Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidents. Ja tu vairs nevari dabūt naudu, lai pietiktu birojam un lai varētu aizsūtīt cilvēkus uz pasaules čempionātu, tas nav normāli.

Krīze bija arī 1997. gadā, kad profesionāļos pārgāja Dainis Ozols, Kaspars Ozers, Arnis Piziks, bet Juris Silovs, Raivis Belohvoščiks un Romāns Vainšteins vēl tikai auga. Toreiz pie Latvijas Riteņbraukšanas federācijas stūres stāvēja naftas biznesā iesaistītais Vladimirs Kuļešovs, kura bizness beidzās, un līdz ar to beidzās arī naudas plūsma riteņbraukšanai. Lai pavilktu Vainšteinu, Silovu un Belohvoščiku, man vajadzēja piecdesmit tūkstošus, bet neviens nepalīdzēja.

Tā es riteņbraukšanai atmetu ar roku un pievērsos diezgan stulbai lietai (smejas) – sāku tirgot puķes.

Neko neaudzēju, es nodarbojos ar vairumtirdzniecību, iepērkot puķes no Holandes. Tā bija laba dzīves skola. Puķes mēdza sabojāties, ja no tām laikus neatbrīvojās. Tāpat visādi sīkie uzpircēji mēdza palikt parādā. Man nepatika tas, ko daru, tāpēc visbeidzot pievērsos sporta mārketingam.

Intervijas turpinājums:

Nākamā lapa

Nākamais: Kas tevi saista pasākumu organizēšanā?

Lasi citur

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs