Represīvā psihiatrija — padomju medicīnas melnais traips

Psihiatrija
Ralfs Dravnieks
Anna Peipiņa
14. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Represīvā psihiatrija izrādījās piemērots veids, lai izrēķinātos ar neērtajiem disidentiem, kuri savas idejas atļāvās paust publiski, piemēram, sūtot vēstules uz partijām pakļautajām iestādēm vai izsakot domas par nepareizībām kolhozu sistēmā. Stāsta vēstures doktors un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas VDK zinātniskās izpētes komisijas eksperts Uldis Krēsliņš.

Padomju medicīnas vēsturē ir kāds melns traips – represīvā psihiatrija. Vairākus gadus desmitus Valsts drošības komiteja (VDK) jeb čeka to izmantoja, lai izrēķinātos ar cilvēkiem, kas negribēja samierināties ar totalitāro režīmu. Disidentiem parasti bija divi ceļi – vai nu uz cietumu, vai psiheni. Lai gan par čekas maisu tēmu šobrīd izsakās katrs, kam nav slinkums, represīvās psihiatrijas temats joprojām ir diezgan grūti šķetināms.

Viens iemesls – psihiatrijā diagnoze nav tik acīmredzama lieta, to ne vienmēr viegli pierādīt, toties ar to viegli manipulēt. Otrs – pārprasta profesionāla solidaritāte. Katrā ziņā šī ir sarežģīta, nebūt ne viennozīmīga tēma, turklāt te vienkop saaugušas gan patiesība, gan leģendas. Mēģināsim vismaz nedaudz to pavērt vaļā.

– Psihoneiroloģisko slimnīcu, ko dēvēja par Aleksandra augstumiem, šie meklējumi tika izbeigti. Rotšteins uzskatīja, ka psihiatriem šizofrēnija ir jānosaka tikai un vienīgi klīniskā ceļā. Tas savā ziņā atviegloja arī diagnožu uzstādīšanu represīvajā psihiatrijā.

– Es ar psihiatriem par šiem jautājumiem esmu mēģinājis runāt. Diemžēl viņiem ir izteikta korporatīvā sistēma, viņi principā neatzīst, ka kāds no viņiem būtu kļūdījies vai rīkojies nepareizi.

Bet, protams, represīvās psihiatrijas mērķis visbiežāk bija politisks. Proti, ja kāda indivīda darbības traucēja varai, ar šo cilvēku vajadzēja tikt galā. Vislabākais veids, kā to izdarīt, – atzīt par nepieskaitāmu. Tajā laikā tika uzskatīts, ka Padomju Savienībā politieslodzīto nav. Sevišķi plaši represīvo psihiatriju sāka izmantot Ņikitas Hruščova laikā, kad viņš izvirzīja tēzi, ka tikai psihiski slims cilvēks var būt pret sociālisma iekārtu. Tieši Hruščova laikā sāka būvēt pirmās speciālās psihiatriskās slimnīcas. 1968. gadā parādoties disidentu kustībai, ar to vajadzēja cīnīties.

Ar ko cīnījās Hruščovs?

– Ar pretpadomju izpausmēm. Staļina laikā un arī kādu laiku pēc Staļina nāves pretpadomju akcijas sodīja ļoti stingri, tāpēc nekādu vēstuļu rakstīšana vai lapiņu līmēšana nebija iedomājama.

Taču Hruščova atkusnis cilvēkiem dāvāja sajūtu, ka viņi spēj kaut ko mainīt un arī protestēt. Un cilvēki to sāka izmantot.

1956. gadā Hruščovs uzstājās Padomju Savienības Komunistiskās partijas XX kongresā, kur nosodīja Staļina personības kultu. Līdz ar to Padomju Savienībai pakāpeniski sāka uzlaboties attiecības ar Rietumiem. Hruščovs devās vairākās vizītēs uz Lielbritāniju un ASV. Maskavā pat notika Amerikas sasniegumu izstāde, kurā amerikāņi prezentēja plastmasas izstrādājumus – galdus, lampas u.tml., kas toreiz nāca modē. Arī literatūrai uzliktās važas kļuva vaļīgākas. Piemēram, dienasgaismu ieraudzīja pirms tam aizliegtais Aleksandra Solžeņicina darbs Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē. Beidzot cilvēkiem radās sajūta, ka pēc Staļina valdīšanas gadiem var baudīt zināmu brīvību.

– Bet cilvēki Hruščovu pārprata.

– Varbūt ne tik daudz pārprata, cik rīkojās ne gluži tā, kā valdošā vara bija gaidījusi. Tas Hruščovam nepatika, tāpēc atkusnis lēnām tika piegriezts.

Hruščova laikā represīvajai psihiatrijai ar drošas diagnozes uzstādīšanu vēl tā nevedās kā vēlāk, kad čeku sāka vadīt Andropovs. Tad šī nozare kļuva par konveijeru ar populāro diagnozi – lēni noritoša šizofrēnija. Pēc apraksta šī diagnoze bija ideāli piemērota specdienestiem. Izrādījās, ka šizofrēnija ne vienmēr ir ārēji redzama, tādējādi šo diagnozi varēja piemērot ikvienam.

Ja es pareizi saprotu, represīvā psihiatrija arī tika radīta, lai Rietumu acīs Padomju Savienība neizskatītos gluži kā mežoņu bars, kas apklusina neērtos cilvēkus.

Tas bija viens no iemesliem. Otrkārt, nav nekāds noslēpums, ka tolaik disidentu kustībā liela daļa bija ebreji. Rietumu ebreji Padomju Savienībā notiekošajiem procesiem pievērsa uzmanību, līdz ar to ebrejus nevarēja vienkārši ņemt un likvidēt. Taču represīvā psihiatrija šo problēmu atrisināja – arī ebreju disidenti tika atzīti par garīgi neveseliem, un arī tiem tika nozīmēta ārstēšana.

Rietumi saprata, kādas intereses patiesībā stāv aiz šīs nozares?

– Nebija jau skaidru pierādījumu tam, ka cilvēks nav slims. Bet, skatoties uz procesiem kopumā, Rietumos valdīja šaubas par to, ka šie cilvēki tik tiešām ir slimi. Pirmais padomju disidents, kuram 1966. gadā ļāva emigrēt uz Rietumiem, bija literāts Valērijs Tarsis. Būdams Rietumos, viņš izdeva grāmatu Septītā palāta, kurā aprakstīja savu pieredzi psihiatriskajā slimnīcā.

Iļja Ripss pēc VDK aresta 1969. gadā. Pēc pāris gadiem viņš ar vecākiem emigrēja uz Izraēlu un kļuva par izcilu matemātiķi. Pazīstams ar Toras tekstu matemātisko analīzi.

Ir zināms, kā Valērijs Tarsis pēc ārstēšanas nonāca Rietumos?

– Tas ir sarežģīts jautājums. Disidentu kustība ir pētīta, taču ir daudzi jautājumi, kas paliek bez atbildēm. Manuprāt, šajā ziņā zemūdens akmeņi bija mazliet dziļāki un saistīti ar politiskām spēlēm. Iespējams, arī Padomju Savienības virsotnē atradās cilvēki, kuri bija ieinteresēti Padomju Savienību sagraut. Arī disidenti šajās spēlēs tika ierauti un reizēm paši pat nesaprata, kā interesēs darbojās.

Cik ilgs bija ārstēšanas laiks represīvās psihiatrijas klīnikās?

– Ļoti dažāds. Minimālais termiņš bija apmēram gads. Šādus termiņus deva cilvēkiem, kuri Rietumos bija vairāk pazīstami. Disidentiem Ivanam Jahimovičam un Iļjam Ripsam nozīmēja īsus ārstēšanas termiņus. Taču Ģederts Melngailis ārstēšanas iestādē pavadīja aptuveni piecus gadus.

Gan Jahimoviča, gan Ripsa lietas ir ievērojamas arī ar to, ka abos gadījumos tiesas procesos piedalījās divi bezbailīgi advokāti no Maskavas – Sofija Kaļistratova un Semjons Arija. Brīžiem var brīnīties par viņu bezbailību, kad viņi raksta protestu prokuroram, ka izmeklēšanas lietā nesakrīt fakti un apsūdzība nedrīkst operēt ar politiskiem formulējumiem. 

Jūsu pieminētais Melngailis cīnījās par represīvās diagnozes atcelšanu.

Ģederta Melngaiļa situācija ir visai nepatīkama. 2016. gadā prokuratūra atteicās atcelt Melngailim uzlikto politisko diagnozi. Īsumā viņa disidenta stāsts ir šāds: Melngailis bija zvanījis no Latvijas uz Rietumiem un informējis par notikumiem Latvijā. Par šīm darbībām viņu arestēja.

Melngailis izvēlējās interesantu taktiku, proti, viņš ilgu laiku lasīja lietas un nekādi negribēja atzīt savu vainu.

Šī iemesla dēļ acīmredzot čeka bija tik ļoti nokaitināta, ka viņu aizsūtīja ārstēties uz Blagoveščensku, ļoti tālu vietu pie Ķīnas robežas, kur viņu ne vien sita, bet deva arī spēcīgas ārstnieciskās vielas.

Par ārstēšanas metodēm un medikamentiem ir zināms kas vairāk?

– Diemžēl lietās, ar kurām esmu iepazinies, nekas tāds neparādās. Vienīgais fakts, kas lietā parādījās pavisam nejauši, bija tāds, ka cilvēkam, lai noskaidrotu viņa domas jau pēc notikušās ārstēšanas, tika dots preparāts amitāls, kurš, tā teikt, noņem prāta bremzes. Cilvēks sāk runāt patiesību. Kā bija rakstīts ekspertu slēdzienā, izmantojot šo preparātu, noskaidrojās, ka cilvēkam nekādu murgainu ideju vairs nav un ar viņu viss ir kārtībā.

Dokuments, kas vēsta par Krāslavas rajona kolhoza dumpīgā priekšsēdētāja Ivana Jahimoviča pirmsaresta vēstuli.

Murgainās idejas – tas ir represīvās psihiatrijas ieviests termins?

Šis termins represīvajā psihiatrijā parādījās jau četrdesmito gadu beigās. Murgainas idejas varēja attiecināt uz jebkuru izteikumu neiedziļinoties. Varbūt jums šķiet, ka kolhoza saimniekošanas sistēma nav pareiza. Bet varai tā šķita murgaina ideja. Savukārt izsekošanai piemēroja terminu vajāšanas mānija.

Par nepieskaitāmiem atzina tikai tos, kuri atteicās sadarboties?

– Ne tikai. Par nepieskaitāmiem visbiežāk tika atzīti tie cilvēki, kuri bija ar kaut ko ievērojami un pazīstami. Jahimovičs bija kolhoza priekšsēdētājs. Viņu ieslodzīt cietumā varētu, ja viņš būtu darījis kaut ko acīm redzami pretpadomisku. Lielākoties šie cilvēki rakstīja lapiņas vai vēstules, tai skaitā Jahimovičs.

Viņi rakstot neaicināja nevienu nošaut, bet pauda viedokli, ka kolhozu sistēma nav pareiza.

Vienā no gadījumiem cilvēks, kurš bija rakstījis lapiņas, kaut kad senāk bija guvis galvas traumu. Varētu šķist, ka viņam ir objektīvi iemesli, lai atzītu par nepieskaitāmu, taču viņu atzina par veselu.

Sods, kas bija jāizcieš cietumā, bija garāks nekā termiņš ārstēšanas iestādē?

– Tā nevarētu teikt. Politiskie noziedznieki parasti nesēdēja vieglā režīma cietumā. Psihiatriskajā slimnīcā iespēja izdzīvot bija lielāka, lai gan pastāvēja arī iespēja tikt nozāļotam.

Izdevīgāk bija būt pieskaitāmam vai nepieskaitāmam?

– Grūti pateikt. Ja cilvēku atzina par slimu, ar viņa karjeru bija cauri, jo diagnozi piešķīra uz mūžu. Beidzot ārstēšanu, šiem cilvēkiem nebija iespēju strādāt normālu, labi apmaksātu darbu.

Bet bija arī tādi gadījumi, kad iesaistījās ģimenes locekļi, lai panāktu apsūdzētā statusu – nepieskaitāms.

– Tā notika ar Jevstigneju Kmitu. Kmits bija cilvēks gados. Četrdesmito gadu beigās viņš rakstīja pretpadomju vēstules un sūtīja tās dažādām partijas iestādēm.

Pirmajā ekspertīzē viņu atzina par pieskaitāmu. Radinieki, saprotot, ka ar šādu diagnozi var tikt pie reāla cietumsoda, devās liecināt.

Kmita sieva ieradās pie izmeklētāja mēnesi pēc pirmās ekspertīzes un paziņoja, ka vīrs bijis dīvains – viņš dīvaini uzvedies un runājis. To apstiprināja arī viņa bērni. Turklāt viena no Kmita meitām strādāja VDK, bet dēls – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes prezidijā. Otrajā ekspertīzē viņu atzina par nepieskaitāmu. Tiesa, nekādi ārstēšanas rezultāti un dati arhīva dokumentos neparādās. Pieļauju, ka šī lieta tika noklusināta.

Dažkārt psihiatriskās ekspertīzes slēdzienu ietekmēja arī valodas barjera. Proti, kad latviski runājošu un domājošu cilvēku iztaujāja krieviski runājoša komisija.

– Ja cilvēks nesaprot jautājumus, skaidrs, ka viņš sāk dīvaini uzvesties. Tā notika ar Aleksandru Kaktiņu, kurš bija pievērsies reliģijai. Arī Matilde Sprūde savas reliģiskās pārliecības dēļ nonāca VDK redzeslokā. Dažkārt ir ļoti interesanti lasīt argumentus, kuru dēļPiemēram, Sprūde kādai kaimiņienei bija likusies dīvaina, jo bija dziļi reliģioza un savu naudu un mantas paturēja nevis sev, bet izdalīja tiem, kuriem, viņasprāt, vajadzēja vairāk.

Protams, mēs ar jums varam vienīgi pieļaut, ka šie cilvēki patiesībā bija veseli, – pierādīt ar faktiem to nevar. Tikai ar loģiku. Diez vai kolhozu vadīja psihiski slims cilvēks. Un diez vai Ripss, kurš ir pasaulē zināms matemātiķis, ir nepieskaitāms.

Vara tādējādi lika nojaust, ka pretpadomju ideju paušanai var būt zināmas sekas?

– Tādas lietas cilvēki saprata bez priekšā teikšanas. Piemēram, iet pie Brīvības pieminekļa vai Čakstes pieminekļa nebūtu gudri darīts. To, protams, nekur nerakstīja. Cilvēki paši saprata, ka tur labāk neiet. Tie bija spēles noteikumi.

Tajā pašā laikā bija lietas, kuras nevarēja noklusēt. Ripss pašaizdedzinājās Rīgas centrā dienas laikā, un to noslēpt nevarēja.

Starp citu, ir zināms kaut kas vairāk par Ripsa publisko aizdedzināšanos?

– Tas ir diezgan slidens jautājums, kam, iespējams, ir otrs slānis. Viņš aizdedzinājās, protestējot pret Padomju armijas ievešanu Čehoslovākijā. Taču Ripss to izdarīja gandrīz gadu pēc armijas ievešanas – nav īsti saprotams, kāpēc viņš gadu gaidīja, bet neprotestēja uzreiz. Iespējams, viņa mērķis galvenokārt bija emigrēt uz Izraēlu, jo pēc īslaicīgas ārstēšanas Ripss dodas otrpus dzelzs priekškaram.

Jūs jau pieminējāt zemūdens akmeņus disidentu gadījumos. Bet šādi paši akmeņi bija arī Republikāniskās Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas galvenās ārstes Zuzannas Sočņevas un Republikāniskā psihoneiroloģiskā dispansera Rīgā galvenā ārsta Oļģerta Kiršentāla situācijā, kuri savos amatos nonāca ne līdz galam saprotamos veidos.

– Šie psihiatri gan tolaik, gan mūsdienās joprojām ir noslepenoti. Personāla lietu arhīvā es Sočņevas lietu neatradu. Viņa ir nedaudz mistiska persona, jo arī fotogrāfijas nav. Arī precīza viņas biogrāfija nav zināma. Ir tikai drumslas. Sočņeva pēc izcelsmes esot bijusi poliete, kas dzimusi Baltkrievijā, bet kara laikā nonākusi Latvijā, kur piedalījusies komunistiskās pagrīdes grupā Jaunie komunāri kopā ar Marģeri Sočņevu.

Pēc kara Sočņevs kļuva par filozofu un Zuzannas vīru. Viņas biogrāfijā interesantākais ir tas, ka divus gadus pēc Medicīnas institūta beigšanas viņa kļūst par psihiatriskās slimnīcas vadītāju, kas ir grūti izskaidrojams fakts tik jaunam speciālistam.

Visdrīzāk viņas karjera auga politiskās uzticamības, nevis profesionalitātes dēļ.

Savukārt Kiršentāls vācu laikā bija dienējis vācu izlūku komandā un izpelnījies Dzelzs krusta ordeni. 1946. gadā viņu arestēja un nosūtīja uz Vorkutu. Un, cik var saprast, esot svešumā, Kiršentāls sācis sadarboties ar čekistiem. Vēlāk viņš atgriezies Latvijā, kur kļuvis par Republikāniskā psihoneiroloģiskā dispansera galveno ārstu. Starp citu, Juris Savickis oficiāli ir atzinis, ka noteiktās lietās Kiršentāls sadarbojās ar VDK.

Kurā no Baltijas valstīm disidentu bija visvairāk?

– Lietuvā – reliģiskās kustības dēļ. Igaunijā bija vismazāk.

Kurā no trijām Baltijas valstīm atradās arī specializētās ārstēšanas iestādes?

– Nē, to šeit nebija. To var skaidrot ar Baltijas valstu eiropeisko statusu. Ja šeit parādītos šāda veida iestādes, tas Rietumos varētu radīt atbalsi. Savukārt Krievijā varēja būvēt brīvi. Iesākumā visas ekspertīzes veica Krievijā, bet pēc tam arī Latvijā Aleksandra augstumos.  

1988. gadā represīvās psihiatrijas mašinēriju likvidēja.

– Sākās Padomju Savienības pārbūve. Šo lēmumu daļēji ietekmēja arī Rietumu spiediens. Pirmajā gadā, kad Padomju Savienībā atcēla šo sistēmu, 734 000 cilvēku noņēma no uzskaites.

Jūs pats, būdams jauns, vēl pirms 1988. gada ne reizi par nepareizām idejām nenonācāt esošās varas redzeslokā?

– Es studēju Vēstures fakultātē, un man bija saprotami spēles noteikumi. Apstākļi, kad tavi ceļi krustojas ar cilvēku, kurš atklāti nosoda režīmu un stāsta, ka ir varonis, uzreiz dara uzmanīgu. Vai nu cilvēks tevi provocē, vai nu viņš tiešām ir slims. Šodien mēs varam pateikt, ar ko tas beidzās, bet neviens nevarēja pateikt, kā šāda rīcība beigsies tolaik. Toreiz klejoja anekdote ar vārdu spēli: «Что будет после Перестройки? Перестрелка.» Un arī šodien ir spēles noteikumi. Joprojām ir tēmas un cilvēki, par kuriem nav pieņemts runāt.

Ko jūs vēl gribētu pieminēt, runājot par represīvo psihiatriju?

– Gribētos, lai psihiatrija pati pamainās. Es būšu rupjš, bet brīžiem nepamet izjūta – ja vien nomainīsies politiskā virsotne, represīvās psihiatrijas mašīna atkal būs gatava atsākt darbu. Psihiatri līdz šim nav ne pārvērtējuši, ne publiski nosodījuši notikušo, bet gan ieņēmuši klusējošu pozīciju. Jūs noteikti dzirdējāt, ka Lielbritānija pavisam nesen arestēja Džūljenu Asanžu. Un viens no pirmajiem varas mēģinājumiem vērsties pret viņu bija parādīt kā psihiski slimu. Sistēma strādā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs