Koka savaldzinātais — amatnieks Rihards Vidzickis

Vīru sarunas
Zanda Jankevica
27. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Rihards Vidzickis
Foto: Matīss Markovskis
Rihards Vidzickis
«Koks nevar būt vai nebūt modē – cilvēks to pazīst gadsimtiem: koks pastāvēs, kamēr vien pastāvēs pasaule,» teic koka amatnieks Rihards Vidzickis. Viņam tuvā materiāla – vienkoča – iespējas esot milzīgas: no tā var izgatavot gan karoti, gan pamatīgu laivu.

Raksts tapis 2017.gada pavasarī, žurnālam IEVAS MĀJA

Vizītkarte

  • Dzimis 1979. gadā Cēsīs, audzis un gājis skolā Līgatnē.
  • Rīgas Amatniecības viduskolā izmācījies par stila mēbeļu galdnieku.
  • Rīgas Tehniskās universitātes Inženierzinātņu fakultē ieguvis inženiera profesiju, tad – maģistra un vēlāk inženierzinātņu doktora grādu.
  • 2004. gadā kļuvis par dabiska koka apstrādes meistaru.
  • Vienkoču parku sāka veidot 2003. gadā un 2007. gadā to atvēra apskatei.
  • Līdz 2015. gadam bijis RTU Tekstilmateriālu tehnoloģiju un dizaina institūta pētnieks. Pētīja vienkoča izvērstās laivas izgatavošanas tehnoloģiju un koka atgriezumu lietderīgas izmantošanas iespējas.
  • Izveidojis Līgatnē Vienkoču parku un muzeju, ik gadu organizē Vispasaules koka dienu reģionālo pasākumu.
  • Piedalījies starptautiskos koka meistaru saietos, lai dalītos pieredzē un popularizētu pasaulē Latvijas koka apstrādes kultūru.
  • Ieguvis maģistra un vēlāk – doktora grādu inženierzinātnē, pastiprināti pievērsies masīvkoka griešanas tehnoloģijām.
  • RTU studentu maģistra darbu vadītājs un recenzents.
  • Izgatavo dažādus vienkoča sadzīves priekšmetus un laivas pēc senas, unikālas tehnoloģijas.

Ar koku Rihards strādā vairāk nekā 20 gadu, taču joprojām uzskata, ka visi koka niķi un stiķi nav paredzami. «Nereti pārsteidz, piemēram, liepa, no kā taisu abras. Liepas kokā mēdz būt ieaugumi: apstrādājot priekšmeta ārpusi, tos neredz, bet tad, kad sāc griezt iekšpusi, tie pēkšņi parādās, gandrīz pilnīgi pietuvojas ārējai malai, un abra ir pagalam. Taču neveiksmes ir laba skola, sevišķi tad, ja nav, no kā pamācīties, jo dari to, ko citi meistari nedara. Man ir arī tādi darbi – priekšmeti, ko uztaisu dažos eksemplāros, piemēram, budēļu maska vai kaut kas pamatīgāks – izvērstā vienkoča laiva. Šīs laivas izdošanos var uzskatīt par meistarības virsotni.»

Uzņēmīgais Līgatnes puisis

Riharda aizraušanos ar koku veicināja tēvs – nebūdams skolots amatnieks, viņš, darbojoties ar koku, uzkrāja tādu pieredzi, ka spēja gan profesionālā līmenī strādāt amatnieku ražošanas apvienībā Daiļrade, gan restaurēt koka priekšmetus Vēstures un kuģniecības muzejā.

«Koks visu laiku man bija blakus, kaut ko mēģināju izgatavot mājās, skolā pēc stundām gāju uz darbmācības klasi. No šodienas skatpunkta saprotu, ka tehniskās iespējas bija nekādas, bet toreiz šķita, ka arī tas ir daudz.

Pamatskolas 9. klasē jau zināju, ka saistīšu savu profesiju ar koku. Pusgadu sestdienās braucu uz Rīgas Amatniecības vidusskolas sagatavošanas kursiem un pēc tam iestājos kokapstrādes nodaļā. Tur piecus gadus apguvu stila mēbeļu galdnieka profesiju. Nodarbības bija fantastiskas – izgatavojām ļoti daudz mēbeļu, gājām uz muzejiem: pētījām, skicējām, mērījām. Tas ļoti aizrāva, taču vairāk mani piesaistīja koktēlniecība savienojumā ar grebšanu – tas, ar ko tagad galvenokārt nodarbojos.

Beidzot skolu ieguvu profesiju un Amatniecības kameras zeļļa diplomu gan kā galdnieks, gan kokgriezējs un koktēlnieks. Bet tad notika klikšķis: vienkoči!

Visu laiku šie šķietami promitīvie vienkoču izstrādājumi bija manā prātā kā kaut kas mistisks, mītisks un vilinošs. Sapratu, ka vienkocī ir ne tikai senatnes aura, bet arī potenciāls, kas ļauj attīstīt vienkoča priekšmetu kā ļoti mūsdienīgu produktu.»

Parku vienkočiem!

Mācoties Amatniecības vidusskolas pēdējā kursā, Rihards izlēma doties studēt uz Rīgas Tehnisko universitāti. Tad viņš arī pievērsās vienkočiem ar lielu interesi un aizrautību.

«Jau sākot studijas, man radās doma par koka amatniecības muzeja izveidošanu. Laukos pie Igaunijas robežas tēva kolēģa kaimiņi pārdeva galdniecība inventāru. Nopirku un visu pārvedu uz Līgatni. Tiesa, toreiz vēl nezināju, kur tieši muzejs atradīsies. Toties skaidri zināju, ka Līgatne ir mana vieta. Līdztekus muzeja iecerei, kas visu laiku bija prātā, pētīju vienkočus, meklēju vietu, kur darboties, un izgatavoju koka lietas pēc pasūtījuma, jo studijām vajadzēja naudu,» atceras Rihards.

2003. gadā jaunais amatnieks noslēdza ar pašvaldību ilgtermiņa zemes nomas līgumu un sāka iekopt vietu muzejam un parkam. «Man bija tik daudz enerģijas! Darbdienās Rīgā studēju, bet nedēļas nogalē strādāju šeit – tīrīju džungļus. Līdz muzejam vēl bija ejams garš ceļš, bet es jau savā iztēlē redzēju parku un ķēros pie tā veidošanas. Tā bija iespēja īstenot līdz tam nerealizētās idejas, piemēram, uzbūvēt miniatūras vēsturiskas ēkas miniatūrā ainavā.»

Vietvārds Vienkoči esot dzimis, tiklīdz bija uzmērīta īpašuma zeme. Vēl precīzāku nosaukumu grūti iedomāties, jo tieši tas ir vēstījums, kuru Rihards vēlas nodot pasaulei: vienkoču vēsture ir sena, bagāta, bet iespējas – tik daudzveidīgas! No Latgales tika pārvestas arī pāris guļbūves klētis un Vienkočos iekārtots neliels muzejs ar darbnīcu. Muzeja eksponāti nākuši pamazām – kaut kas no tēva krājumiem, kaut kas atrasts, kaut kas nopirkts. Turpinot studijas maģistrantūrā, Rihards nopietni pievērsās parka plānošanai un maģistra darbā izstrādāja muzeja un parka koncepciju.

«Sociālie tīkli tolaik vēl nebija tik attīstīti, taču izsūtīju dažas preses relīzes, un, man par pārsteigumu, cilvēki sabrauca uz parka pirmo publisko pasākumu. 2007. gada Lieldienas var uzskatīt par Vienkoču parka dzimšanas dienu.»

Sadraudzējies ar koku

Rihards strādā ar ozolu, kas tas labi der āra tēlniecībai, ar gobu un apsi, kas piemērotas laivām un silēm, liepu, kas ir ideāla abrām un arī budēļu maskām, bet traukiem vislabāk der goba, ozols, pīlādzis un kļava. «Strādājot var ļoti labi just koku atšķirīgās īpašības: kādu vieglāk mizot, kādu – griezt, kāda citam, piemēram, pīlādzim, piemīt abas šīs īpašības, turklāt tas ir arī ļoti skaists. Vislabāk man patīk goba – tai ir laba cietība, interesanta tekstūra un raksti,» atzīst Rihards.

Abras meistars parasti izgatavo no liepas, bet, ja abra vajadzīga īpaši liela, – no apses. Šie koki ir samērā viegli un arī senāk tikuši izmantoti šādu priekšmetu radīšanai. Pēdējā laikā gan Rihards izgatavo daudz koka trauku.

Darbs ar zaļu, slapju koku meistara veselībai ir visnekaitīgākais, jo apstrādes procesā nav putekļu.

« Tas ir atsevišķs novirziens, var pat teikt – kokapstrādes kultūra. Turklāt, žāvējot jau gatavu izstrādājumu, pastāv mazāka iespēja, ka tas saplīsīs. Viss ir jādara gudri, pakāpeniski, lēni – slapju sagatavi nedrīkst iemest lielā karstumā. Ir simtiem nianšu, kas jāzina, lai koka priekšmets nesaplīstu.

Nevar pateikt meistaram, ka trauku vajag uztaisīt uz rītdienu. Tam vajag vismaz mēnesi vai pat vairāk, bet abrai – no trim mēnešiem līdz pat pusgadam. Ar koku ir tāpat kā ar sieru: ja tā nogatavināšanai ir vajadzīgi 18 mēneši, tad to nav iespējams pagatavot mēneša laikā, lai kā arī gribētos. Un tajā jau arī ir burvība, ko sajūt gan meistars, gan cilvēks, kura rokās koka priekšmets nonāk – ja viņš zina, cik daudz laika prasa tapšana, tad saprot lietas patieso vērtību.»

Rihards apgalvo, ka darbā ar koku nemēdz būt rutīna, jo katrs koka gabals ir atšķirīgs, īpašs. «Lai ar koku sadraudzētos un to saprastu, vajag pieredzi. Lielu teorētisko zināšanu bagāžu iegūt būs teju neiespējami. Jā, ir materiālzinātne, kas atklāj koka fizikālās un ķīmiskās īpašības, un tā ir jāizstudē, tomēr, ja par koku mācās, bet ikdienā ar to nestrādā, šīm teorētiskajām zināšanām nav jēgas. Koku var sajust tikai darot.»

Sapnis par laivu

Ūdeņi un laivas Rihardu vilināja jau bērnībā, tomēr, tikai iepazīstot vienkoča iespējas, meistars saprata, ka pats var izgatavot laivu. «Pirmo laivu izgatavoju jau tad, kad sāku studēt un pētīt vienkočus, bet vēl nebiju sācis veidot parku. Tagad man tā šķiet ļoti īsa – vien 2,30 metri – un arī ļoti smaga. Bet es to krāvu busiņā un braucu uz ezeriem un upēm. Tā sajūta, ka atrodos ūdeņu vidū vienkocī kā tāds cilvēks no senatnes, ir ļoti īpaša,» atklāj meistars.

Nu viņš ir īstenojis nākamo, daudz sarežģītāku un darbietilpīgāku projektu – izgatavojis izvērsto vienkoča laivu. Latvijā šī senā laivu izgatavošanas tehnoloģija savulaik ir bijusi pazīstama, taču laikam ritot izzudusi. Riharda mērķis – atdzīvināt amatu, zināšanas dokumentēt un saglabāt nākamajām paaudzēm.

«Laivu izgatavoju no gara, taisna apses baļķa bez zariem. Kādēļ apse? Jo to ir viegli apstrādāt, tā padodas atvēršanai un izžūstot ir izturīga. Baļķis ir apmēram divas reizes tievāks nekā gatava izvērsta laiva platākajā vietā. Vispirms baļķi izcērt un izgrebj – šim nolūkam izmanto speciālus cirvjus, kas citam darbam neder.

Pirms atvēršanas laiva uz nedēļu jāiemērc ūdenī, lai piesūcas tik ļoti, ka grimst. Tad to uzceļ uz paaugstinājuma un visā garumā zem laivas kurina ugunskuru ar mazu liesmu – koks sutinās un kļūst mīksts. Tad jāņem talkā kociņi – tos liek krustu šķērsu laivas iekšienē arvien garākus un garākus un ver laivu vaļā.  Kad laiva ir atvērta nepieciešamajā platumā, kurināšanu pārtrauc, nostiprina bortus un liek laivu ēnā, lai žūst.

Laiva ir plāna, lai piešķirtu tai izturību un nostiprināt formu, vajadzīgas ribas – tās saliec no gobas. Izžuvušā laivā saliek ribas, apstrādā ar priedes darvu un var doties ūdeņos. Jā, vajadzīgi arī airi. Labāk noder abpusēji – viens kāts ar lāpstiņām abos galos.

Šī laiva ir 4,6 metrus gara un jau izmēģināta – viss ir kārtībā.

Lai gan atvēršanas laikā radās neliela plaisa, to izdevās novērst. Zinu, kur kļūdījos. Laivas izgatavošanā ir jāiegulda mežonīgs darbs, un neveiksme ir liels trieciens. Parasti tā notiek tieši tad, kad laivu ver veļā – viena sekundes simtdaļa, un koks pušu,» stāsta Rihards. Viņa nākamā laiva būšot vēl garāka – seši metri –, lai tajā var iesēsties ne tikai viņš, bet arī pāris uzticamu domubiedru.

Meistarības noslēpumi

Katram meistaram ir veiksmes noslēpumi, piemēram, labi instrumenti. Arī Rihardam ir savi mīļākie cirvji, kalti un ēveles. «Šad tad nopērku kādu jaunu instrumentu un saprotu, ka konkrētajam darbam tas ne tuvu nav labākais. Nolieku malā ar domu, ka varbūt kādreiz noderēs. Nav jau, kam pajautāt, pašam viss jāizmēģina darbībā, tikai tā varu saprast – der vai ne. Labus instrumentus ražo Austrālijā, Amerikā, tepat Latvijā puiši taisa izcilus cirvjus.»

Rihards daudz strādā arī pie tā, lai izveidotu tādu koka trauku gala apstrādes veidu, kas traukus padarītu glītākus un būtu arī ekoloģiski tīrs. «Lai kā patīk goba, man šķita, ka trauki no tās ir pārāk gaiši. Pusgadu mēģināju atrast veidu, kā tos ietonēt: gatavoju dažādus mizu novārījumus, bet rezultāts nepatika. Tad man kāds bitenieks ieteica propolisu.

Pirmo propolisa pudelīti nopirku aptiekā, izmēģināju, un tagad jau pērku to kilogramiem.

Sajaucu propolisu ar spirtu un, kad tas kārtīgi nostāv, apsmērēju ar šo šķidrumu koka traukus. Spirts izgaro, bet propoliss paliek koka struktūrā. Pēc tam ņemu lineļļu, kas sajaukta ar bišu vasku, un ar to kārtīgi ierīvēju trauku. Tad tādu lipīgu to vēlreiz slīpēju, jo propoliss uzdzen mazu spuriņu. Un tikai tad trauks ir gatavs – tīrs, glīts, smaržīgs un veselībai nekaitīgs.»

Ar saimnieka krampi

Rihards kaļ lielus plānus, viņa sapnis – uzbūvēt jaunu muzeja un darbnīcas ēku, lai var ērti strādāt un uzņemt ciemiņus arī ziemā, lai cilvēkiem ir iespēja iesaistīties, piedalīties un kaut ko pašiem izmēģināt.

Noteikti Vienkoču parkā būs arī tematiskie pasākumi, piemēram, par godu Vispasaules koka dienām. Reģionālo saietu savā parkā Rihards organizē jau vairākus gadus, bet lielie katru gadu norisinās citā valstī. «Kad citugad koka amatniekus uzņēma Ķīna, arī es biju aizbraucis un nodzīvoju tur trīs nedēļas. Tagad man ir milzīgs paziņu loks visā pasaulē.»

Jā, pieredze un instrumenti atšķiras, taču, izrādās, neatkarīgi no ādas krāsas un reliģiskās piederības visi amatnieki ir vienādi – koks visus apvieno, un tad nekas cits neeksistē.

Rihards vēlas izzināt ne tikai senās vienkoča laivas, bet pamēģināt izgatavot arī ko citu, piemēram, šķirstu, kādu latviešu senči izmantojuši mirušo apbedīšanai. Bet tad, kad darbnīca un muzejs būs paplašināti, viņš grib atdzīvināt aizmirstus amatus un iedarbināt senus, unikālus instrumentus. Viens no tiem – urbis, ar kura palīdzību no vairākus metrus gara koka kādreiz izgatavoja caurules.

Tomēr savā būtībā Rihards ir un paliek koka meistars. «Man ļoti patīk kalta radītā skaņa. Kad strādāju ar koku, ko labi pazīstu, rokas ir aizņemtas, bet galva brīva. Krāsnī sprakšķ malka, fonā ieslēdzu klusu mūziku… Var filozofēt, sacerēt dzeju, bet es – griežu un domāju savas domas, kaļu jaunus plānus par Vienkočiem vai prātoju, kā līdz pilnībai uzlabot trauku izgatavošanas tehnoloģiju. Jā, dažkārt galvā rodas risinājums arī kādai sadzīviskai problēmai, bet citreiz jūtu, ka jau atkal vajadzētu nobraukt ar laivu pa Gauju.»

 

 

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+