Juris Rubenis: Nav viegli būt sievietei, bet būt vīrietim mūsdienās varbūt ir vēl grūtāk

Pārdomas
Aivars Pastalnieks
Juris Šleiers
27. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Jānis Saliņš
Lai arī intervija žurnālā KLUBS tika publicēta laikā, ka Juris Rubenis vēl bija mācītājs, pirms vairākiem gadiem notikusī saruna par vīrieša lomu ir aktuāla arī šodien. Juris Rubenis mūs uzņem savā meditācijas vietā Krūmkalnos. Saimnieks mūs viesmīlīgi sagaida un tūdaļ piedāvā iedzert ko siltu.

– Pats kafiju nedzerat?

– Nē, bet es dzeru stipru melno tēju. Tā nav principa lieta. Ēdienu ziņā es sekoju savai iekšējai sajūtai. Ir jāsajūt, ko tu gribi. Lēnām, gadu gaitā aizvien mazāk gribas ēst gaļu, līdz negribas to ēst nemaz. Tas nav tā, kā fanātiskiem cilvēkiem, piemēram, vegāniem, kuri sev saka – es tagad ēdīšu vai neēdīšu to. Cilvēkam ir jāieklausās sevī.

– Kāpēc jūsu meditācijas vieta atrodas tieši šeit? Mēs braucām vairāk kā divas stundas. Tik daudz skaistu, tukšu vietu ir arī tuvāk Rīgai.

– Latvijā ir tā privilēģija, ka ir daudz, skaistu, tukšu vietu. Ir daudz vietas cilvēkam un klusumam, bet man Kurzeme kaut kā ļoti iet pie sirds. Tā pirms daudziem gadiem, meklējot klusu vietu meditācijai, mēs ar sievu Ingu nonācām šeit. Šī patiešām ir ļoti skaista vieta. Kilometrs līdz jūrai, jāpaiet kāds gabaliņš, mežs apkārt.

Šajā ciemā vēl ir trīs mājas, visos šajos ciemos, kā jūs zināt, padomju laikos bija aizliegtā zona, respektīvi, pierobežas zona, tika iztīrīta tādā veidā, līdz ar to iedzīvotāji šeit ir samērā maz, bet meditācijai tā ir ideāla vieta, jo ir vajadzīgs klusums un arī daba, kur iziet ārā – skaista vieta.

Daba ir ļoti spēcīgs, pašregulējošs spēks, tu izej ārā un ir kaut kas, kas tevi izbalansē un nomierina.

Tā kā es domāju, ka tāda laba vieta meditācijas namam.

– Kad atbraucāt, te bija tukša vieta?

– Lielākā daļa ēkas bija ļoti sliktā stāvoklī, tā bija jāatjauno. Apmēram kādi pieci gadi pagāja, kamēr lēnā garā visu to lietu varēja savest kārtībā.

– Kad jums radās doma, ka vajag meditācijas namu?

– Tas ir ļoti garš stāsts. Daudzus gadus kalpoju kā mācītājs, procesa gaitā nonācu pie daudzām svarīgām atziņām. Galvenā ir tā, ka reliģija, ja mēs gribam skatīties uz lietas būtību, mazāk saistās ar to pusi, ko cilvēki parasti uztver par reliģiju, proti, ceremoniālo pusi. Bet reliģijas būtiskākais jautājums ir transformācija, pārvērtība. Un tā nāk, cilvēkam mācoties vērīgāk uztvert realitāti. Tas nozīmē, ka mēs šos garīgos impulsus, kas arī caur tradīcijām ir nonākuši pie mums, vislabāk varam uztvert tad, ja mums ir iespējas kādā vietā ilgāk pakavēties un mācīties.

Reliģija nav kaut kas tāds, kā cilvēki iedomājas – es aizeju uz kādu vietu un piedalos rituālā vai vēl sliktāk – noskatos kā skatītājs.

Nereti tāda vienkāršota pašas baznīcas sevis definēšana ir pie tā novedusi.

Reliģijas interesantākā un dziļākā būtība ir tā, ka tā tevi grib vest noteiktā pieredzes. procesā. Tā nav gatavo atbilžu programma, kur cilvēks atnāk – ziniet, pirms jums jau ir sarakstītas daudzas atbildes, jūs iemācāties tās no galvas un viss ir kārtībā. Nē, tieši otrādi, tev ir jānonāk noteiktā pieredzes procesā. Teologi saskaitījuši, ka evaņģēlijos Jēzum dažādi cilvēki uzdod 183 jautājumus. Uz kuriem tieši viņš atbild trīs reizes.

– Kuri tie būtu?

– Neiesim detaļās, es gribu ko citu pasacīt. Ne tāpēc, ka Jēzus nevarētu tieši atbildēt, bet tāpēc, ka viņš ļoti labi saprot, ka runa nav par vienkārši mehānisku atbildi, kuru mēs varam iemācīties no galvas. Runa ir par to, kā ievest tevi noteiktā procesā, kurā tu pats nonāc pie savas atbildes. Tā ir tā lielā lieta. Lai tu varētu savu garīgo dzīvi īstenot, ir vajadzīgas kādas teritorijas, vietas, ilgāks laiks, kur tu vari pabūt vienatnē, mācīties vērtības, mācīties ko tādu, ko līdz šim neesi pamanījis.

Šī iemesla dēļ arī kristietībā tā tradīcija ir sena – tādi nami ir bijuši vienmēr, sākotnēji tie bijuši klosteri vai pēc tradīcijas Vācijā un Šveicē saukti par haus der stille – klusuma nami. Sākot ar nelieliem, kur var uzturēties 15 cilvēki, beidzot ar tādiem, kur var sanākt 200 cilvēki. Tu atbrauc, esi klusumā, noteiktā garīgā eksistencē, ārpus savas ikdienas vides, mācies kādu konkrētu garīgu praksi, kas tev palīdz vairāk, rūpīgāk ieraudzīt vidi. Tas saistās arī ar manis paša dzīves gaitu.

Pirms gadiem 15–16 es pieredzēju iekšēju klikšķi, saprotot, ka šis iekšējās pieredzes ceļš ir ļoti nozīmīgs, proti, mani vienmēr ir interesējusi teorētiskā teoloģija. Esmu daudz savā dzīvē ar to nodarbojies, strādājis par pasniedzēju garīgajā seminārā, pēc tam Teoloģijas fakultātē. Ir ļoti interesanti mēģināt saprast arī teorētisko pusi, bet agrāk vai vēlāk tu saproti, ka reliģijā, tāpat kā daudzās citās jomās, tas lielais risks ir sajaukt vietām to, ko esi izlasījis, ar to, ko esi piedzīvojis. Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas.

Garīgajā ceļā viss būtiskākais ir atkarīgs no tavas pieredzes, ne no tā, cik daudz tu zini. Tu vari salasīties daudz grāmatu, nu un?

Tas mani pakāpeniski noveda līdz meditācijas, vērības ceļam. Meditācijas definīcija varētu būt tāda – mēs mācāmies būt maksimāli vērīgi pret visu, kas ir, es pasvītroju – visu, kas ir. Tā ir nevis apziņas izslēgšana, bet ieslēgšana. Pats lielākais kapitāls un dāvinājums ir mana dzīvība un es mācos būt vērīgs pret to. Jau samērā sen man bija sajūta, ka būtu ļoti nozīmīgi, ja arī Latvijā varētu būt tāda vieta, tas sākumā šķita diezgan nereālistiski.

– Kāpēc?

– Tas saistās ar visādiem praktiskiem soļiem. Arī ar ļoti lielo angažētību  Rīgas ikdienā, kurā es biju. Laiku pa laikam atgriezies pie domas par savu namu un atkal aizej kaut kur citur prom. Kad sāku meditācijas ceļu praktizēt, jutos ļoti uzrunāts no daudziem nozīmīgiem autoriem. Man ir ļoti liela autoritāte Viljamss Džonstons, jezuītu mūks, kurš pirms diviem gadiem nomira Japānā. Viņš nodzīvoja 50 gadus, bija katoļu mūks, viens no izciliem mūsdienu meditācijas mācītājiem, skolotājiem. Tāpat arī Tomass Mērtons.

Vienu brīdī es šo meditācijas praksi mācījos, lasot grāmatas un arī praktizēju, bet kaut kādā punktā tu nonāc līdz sajūtai, ka ir vajadzīgs meistars, tu nevari iemācīties visu no grāmatām.

Tad es sapratu, ka Latvijā vienkārši nav tādu cilvēku, mums tās tradīcijas ir pārtrūkušas, mēs esam samocīti šeit.

Tad man, paldies Dievam, izdevās sastapties ar vienu ļoti interesantu cilvēku, arī jezuītu mūku, Nikolausu Gančeru, kuram 75 gadi – viņš vairāk kā 40 gadus iet šo meditācijas ceļu, ir viens no pasaules mēroga meditācijas skolotājiem.

Pirms desmit gadiem Cīrihē Gančers nodibināja eksperimentālu meditācijas skolotāju skolu. Un man bija tā laime šo trīsgadīgo skolu pabeigt, iepazīties ar viņu, veidot attiecības, un pēc tam, protams, arī šajās attiecībās būt. Tur es piedzīvoju tos izšķirošos akcentus, jo sajutu to, ko nevar pat pasacīt vārdos, tu dažkārt to vari sajust, esot klāt nozīmīgiem cilvēkiem. Tas man deva pēdējo kontūru un arī pēdējo impulsu pirms trim gadiem veidot šo namu.

Esmu laimīgs, ka tas tā ir noticis. Tas ir arī liels pagrieziens dzīvē, šobrīd mēs ar mani sievu Ingu dzīvojam šeit. Rīgā esam ļoti maz. Man ļoti patika tas, ko es darīju Rīgas Lutera draudzē Torņakalnā, tur ir fantastiski cilvēki, mani draugi. Bet dzīvē ir dažādas fāzes. Šobrīd šeit, šajā namā notiek trīs, piecu dienu retrīti cilvēkiem ar un bez priekšzināšanām.

Kāpēc esat saglabājis anglisko nosaukumu – retrīts?

– Latviski ir ļoti grūti to pasacīt, retreet nozīmē vienlaicīgi atkāpties un nošķirties. Proti, tu pakāpies malā no savas parastās ikdienas, kur esi dziļi iejaukts iekšā, paskaties, kā tie vāveres riteņi griežas, un nošķiries nost no citiem. Tu atbrauc uz namu, pasaules malu, divās stundās ceļā atvadies no Rīgas visās šī vārda nozīmēs.

Tu esi vidē, kur tev nekas neatgādina par ikdienu, kur vari būt klusumā un vērībā iepretim saviem lielākajiem jautājumiem.

Tāpēc to, kas ir vienā vārdā retrīts, būtu gandrīz neiespējami latviski vienā vārdā pārtulkot. Var lietot latīņu izcelsmes vārdu – rekolekcija, savākšanās, koncentrēšanās kopā. Varbūt kāds ģeniāls cilvēks atradīs latvisko ekvivalentu, tas būtu labi.

– Par šo jūsu meditācijas namu uzzinājām no ietekmīgiem cilvēkiem, kas dalījās pieredzē. Šī vieta ir populāra noteiktās aprindās starp cilvēkiem, kas ir daudz sasnieguši. Kā jūs to skaidrojiet? Kā raksturojiet tos cilvēkus, kas pie jums nonāk?

– Tie ir visdažādākie cilvēki. Nams ir neliels, līdz ar to arī iespēja uzņemt cilvēkus gada laikā ir ierobežota. Mums ir vidēji kādi 30–35 retrīti gadā, tas ir intensīvi, bet mums ar sievu arī pašiem ir vajadzīgi rekreācijas brīži. Divreiz gadā 10. maijā un 10. novembrī demokrātiskā veidā publicējam mūsu mājaslapā nākamā pusgada grafiku. Lai tā nebūtu elitāra lieta, jebkuram ir iespēja pieteikties. Pagājušogad 10. maijā astoņās minūtēs tika rezervētas pilnīgi visas vietas. Atbrauc cilvēki, kurus es redzu pirmoreiz mūžā, bet, protams, ir arī cilvēki, kurus pazīstu. Ļoti dažādi cilvēki, ļoti, ļoti dažādi.

Tas ir ļoti dziļš sakāmvārds – cilvēks meklē jeb sāk meklēt tikai to, ko viņš jau ir mazliet atradis.

Tu esi sajutis deficītu pēc vēl kaut kā. Ir daudz cilvēku, kas ir sasnieguši vienā vai otrā dzīves jomā ļoti daudz, bet vienā brīdī 35 vai 40 gados tu apstājies un konstatē – esi sasniedzis kaut ko vienā dzīves jomā uz tā rēķina, ka ir sagrautas vai iztukšotas vairākas citas dzīves jomas. Ļoti bieži tā notiek. Tad rodas pilnīgi dabiski jautājumi par līdzsvaru.

Dvēsele meklē mieru. Viens no vārda „miers” sinonīmiem ir „līdzsvars”. Ja tevī ir līdzsvars, ir arī miers. Ļoti vienkārši. Cilvēki šodien ieiet galējībās – metas kaut ko darīt un ir tur iekšā par 100%, tas ir ļoti labi, bet, ja pārāk ilgi esi tajā, kaut kādas citas tavas dzīves daļas paliek neattīstītas. Līdzīgi cilvēks mētājas arī garīgajā pārliecībā – viņš ir ļoti aprobežots materiālists, bet pēc brīža jau pustraks sektants.

Viena vienpusība ir samainīta ar otru. Nekas diži sasniegts nav. Lielā lieta ir līdzsvars. Mēs esam psihofiziskas būtnes, mums ir ķermenis un mūsos ir garīgā daļa, mūsu cigun, ja tā varētu teikt. Un lielais jautājums ir atrast līdzsvaru starp šīm nosacīti abām daļām. Jaunībā cilvēkam liekas, ka viss, kas tev vajadzīgs, ir tur ārpusē, virspusē. Tev ir pietiekami ātri jāskrien, lai tu varētu visu to dabūt, un ja neesi laimīgs, tad tu vienkārši vēl neesi dabūjis pietiekami daudz lietu. Tas ir normāli, mēs apgūstam šo pasauli, plešamies pa pasaules virspusi. Bet vienā brīdī, kad esam izpletušies pietiekami plati, sākam izprast, ka to virspusi nebūs iespējams pietiekami ilgi uzturēt, ja nebūs atrast noteikts līdzsvarojošais dziļums.

Ja cilvēks ilgstoši izplešas tikai vienā dimensijā, virspusē, neatrod noteiktu dziļumu, tad ātrāk vai vēlāk tā virspuse nespēj saturēt pati sevi kopā, tā saplīst.

Kā piemēru var minēt tādu visiem pazīstamu objektu kā jahta. Mēs apbrīnojam to, kas ir virspusē – skaists kuģītis, masti un baltas buras. Bet patiesībā mēs zinām, ka varbūt viens no svarīgākajiem elementiem jahtai ir ķīlis. Un jo lielāks svars tur augšpusē, jo smagākam ķīlim jābūt apakšpusē. To ķīli neredz, vai ne?

Neviens cilvēks nepienāk pie jahtas un nesaka – cik skaists ķīlis ir šai jahtai! Bet tā neredzamā daļa faktiski ir izšķirošā. Un jo vairāk mastu, lielāka virsbūve, jo dziļākam ir jābūt līdzsvarojošajām elementam. Lūk, tas neredzamais dziļums, kas mūsos ir. Dziļumu mēs varat saukt par garu, par dievišķo, bet var arī teikt vienkārši – cilvēkam ir virspuse un dziļums. Ja neatrodas līdzsvarojošos punktu šajā dziļumā, tad jautājums par izdegšanu vai saplīšanu ir nevis – vai, bet kad? Viens martā, cits augustā, vai oktobrī, tas ir tikai laika jautājums.

Visas mūsdienu modernās slimības, kuras bieži koncentrējas tādā modernā slimībā kā veģetatīvā distonija, ar ko slimo katrs trešais aktīvais cilvēks, lielākokārt ir izjaukta līdzsvara trūkuma slimība. Tās slimības paradokss ir tāds, ka tu aizej pie ārsta, nodod visas analīzes, bet tev saka – klausies, pēc analīzēm viss ir kārtībā, tu esi absolūts simulants. Bet tev nav spēka dzīvot. Nav zāļu, ar kurām varētu izārstēt izjauktu cilvēka līdzsvaru. Kādu ķīmiju tu dosi, ja ar ķīmiju viss ir kārtībā? Izjaukta garīga līdzsvara problēmas var atjaunot tikai, atjaunojot garīgo līdzsvaru.

Ap 30–45 gadiem vajadzētu ieslēgties otrajai stadijai jeb fāzei, kad dziļums sevi piesaka un grib lēnā garā integrēties tavā dzīvē, ienākt virspusē. Ja tas nenotiek, ja tu to nenolasi un nesaproti, tad iestrēgsti tādā parādībā, ko mēdz saukt par dzīves viduspunkta krīzi, kad tev totāli nepatīk nekas, tu esi absolūti neapmierināts ar visu, kas tev ir. Vakar viss bija forši, bet šodien man nekas vairs nepatīk.

Ja mēs nesaprotam, ka tas ir objektīvs brīdis, kad otrā fāze grib sākties un nesaprotam, kas mums tagad ir jādara, mēs izdarām lielas kļūdas ar vienkāršotiem slēdzieniem.

Ne jau manī ir problēma, bet kāds cits ir vainīgs. Kāds, kas ir blakus, tuvumā.

Ja es nomainītu sievu pret jaunāku vai vīru, vai nomainītu darbu, tad droši vien varētu tikt tajā laimīgajā brīdī, kur biju, atpakaļ. Tas, ka mums dzīves vidū pēkšņi dīvainā kārtā sāk nepatikt tas, kas patika un apmierināja vakar, nenozīmē, ka vainīgi ir cilvēki ap mums. Tas nozīmē, ka ļoti objektīvi un dabiski dzimst manas dzīves dziļākā, otrā fāze. Tas skar pilnīgi visus cilvēkus – reliģiskus un nereliģiskus, tos, kuri lasa daudz un nelasa nemaz. Tas nav stāsts par interesēm, gluži vienkārši tā ir cilvēka attīstība. Cilvēks ir divpakāpju būtne, pirmās dzīves daļas uzdevums ir uzbūvēt manu ego, manu dzīves platību, bet otrās dzīves daļas uzdevums – tikt no tās ārā. Divas dzīves daļas, kurās ir pilnīgi atšķirīgi uzdevumi. Ja tas nenotiek, tu ieciklējies zemākajā savas dzīves stadijā, esi nelaimīgs un nevari saprast, kāpēc tāds esi.

– Ja astoņās minūtēs tiek aizņemti visi pusgada retrīti, tas liecina par garīguma deficītu sabiedrībā.

– Garīguma deficīts ir lielāks, nekā mēs domājam. Bet kur ir lielas būtība? Liela daļa vainas ir jāuzņemas baznīcai un tam, kā baznīca sevi ir izpaudusi. Paškritiski jāuzņemas šī vaina. Cilvēks, kurš meklē pārmaiņas sevī, aiziet uz kādu vietu, bet tur pārmaiņu vietā piedāvā rituālus, un viņš saka – nē. Tāpēc daudzus cilvēkus baida vārds reliģija vai reliģiskums.

Bet pēc būtības arī reliģijas dziļākā jēga ir nekas cits kā asistēt cilvēkam viņa pārmaiņu procesā, palīdzēt nonākt pie savas dziļākās būtības piedzimšanas, tas ir tas lielais uzdevums.

Bet, ja mēs paši nereti baznīcā līdz galam to nesaprotam, tad tas meklētājs nonāk vidē, kura viņam kaut ko saka, bet nepalīdz šajā pārmaiņu procesā ieiet. Ja mēs lasām jauno derību, ir ļoti svarīgi pamanīt vienu būtisku lietu – Jēzus ir visradikālākais cīnītājs ar reliģiju, kura kalpo pati sev. Viņa izpratnē tai ir jākalpo cilvēkam, pārmaiņām. Bet reliģijai ik pa laikam ir kārdinājums to aizmirst un sākt atražot sevi. Gudrai baznīcai ir vienmēr jāatrod sevī vieta leģitīmām, kritiskām balsīm. Vecajā derībā dievs slēdz derību ar cilvēkiem, tiek veidots templis, bet laiku pa laikam nāk pravieši un nokritizē līdz pamatiem, burtiski ir tādi teksti – nāk vēmiens no tā, ko jūs šajā templī darāt.

Jūs priesteri esat aizmirsuši, kas jums ir uzticēts. Šie pravieši ir leģitīma daļa no tradīcijas un atkal templis turpina darboties. Es runāju kā cilvēks, kas mīl savu baznīcu un kam ir svarīga sava tradīcija, mums kā gudrai tradīcijai vajadzētu vienmēr arī prasmīgi integrēt iekšā kritisko balsi vai kritiskās balsis un jautāt, vai caur šīm kritiskajām balsīm dažkārt nerunā Dievs, arī tad, ja kritiskās balsis mums nepatīk.

– Kurš vairāk atbildīgs par līdzsvara zudumu un atjaunošanu ģimenē – vīrietis, sieviete vai abi?

– Ir jau bieži vien simetriski jāredz problēmu sadalījums, bet es domāju, ka mūsdienās ļoti daudz problēmu rodas no tā, kā to nereti daži teologi saka – mūsdienu vīrietis lielākokārt ir neiniciētais vīrietis. Viņš nav iepazinies ar visām savām sastāvdaļām un mācējis tās prasmīgi savest kopā. Neiniciēts vīrietis nav labs vīrietis, viņam ir grūti ar sevi un visiem pārējiem, tai skaitā arī ar sievieti. Visas lielās tradīcijas pasaulē, sākot no visvienkāršākajām džungļos un beidzot ar visrafinētākajām reliģijām, ir gribējušas palīdzēt cilvēkam šo procesu piedzīvot. Iniciēties, saprast, kas tu esi.

Vīrietim tas nav vienkārši, tas ir īpašs izaicinājums, ko vīrietis var iemācīties tikai tad, ja viņam dzīvē ir laimējies būt kopā ar citiem iniciētiem vīriešiem.

Ir dažas lietas, ko tu vari dabūt attiecībās vīrietis – vīrietis. Mūsdienu nelaime ir tā, ka beidzamās paaudzes Eiropā un Amerikā ir augušas bez tēviem. Diemžēl daudzi jauni vīrieši aug bez tēviem, arī tāpēc, ka tēvi ir darbā 16 stundas. Ļoti, ļoti daudz jaunu vīriešu, kuriem vajag šī vārda dziļākajā nozīmē tēvu, vīrieti, kas ir vīrišķīgs, jūt tā deficītu. Tas izraisa ļoti lielas iekšējas komplikācijas, vīriešiem mūsdienās ļoti grūti ar savu vīrieša identitāti.

Vairāki mūsdienu teologi pētījuši dažādās iniciācijas tradīcijas, viņi saka, ka vīrietim visās tradīcijās līdzīga viena interesanta lieta – viņam ir jāatpazīst četri savas dvēseles aspekti, jānodibina kontakts ar katru un jāintegrē kopā. Pirmais – karotājs, karavīrs. Katram vīrietim jāizdomā, ko ar to darīt? Vīrietim šī vārda labākajā nozīmē vajag savu cietuma aspektu.

Vīrieši pilnīgi pamatoti dažreiz raustās no tām vidēm, kuras viņiem liekas pārāk mīkstas.

Vīrietis ir karotājs, viņam ir kaut kādas lietas jāizcīna savā dzīvē, tas ir svarīgi vīrieša tapšanā. Bet pareizi jāizcīna. Neapgaismots karotājs kļūst par varmāku, neintegrēts, neiniciēts karotājs pagriež savu varmācību pret sevi un citiem un kļūst par reālu despotu.

Viens no lieliem domātājiem saka – kad izgāju cīņā, domāju, ka man ir jācīnās un jāiznīcina ienaidnieks. Un tad es sapratu, ka lielā cīņā man ir jāizcīna pašam ar sevi. Vīrietim ir jāiemācās pielietot savu spēku. Ir tikai divas opcijas – bruņinieks, samurajs, dižciltīgais, bruņinieks un varmāka, despots.

Otrs aspekts – gudrais. Visi vīrieši vismaz vienā jomā grib justies kā eksperti. Tas ir pilnīgi dabiski, vienā jomā mēs mēģinām iegūt zināšanas. Bet gudrais iniciācijas nozīmē nav cilvēks, kurš zina mehāniski daudz zināšanu vienību par kādu jomu, bet tas, kurš spēj savas zināšanas iekļaut vienā lielā vienotībā. Īsti gudrs vīrietis kļūst nevis tad, kad perfekti mehāniskā nozīmē izkopj kādu zināšanu apjomu vienā mazā jomā un paliek savas kreisās smadzeņu puslodes racionālajās kategorijās, bet kad viņš paplašina bildi.

Respektīvi, lai vīrietis kļūtu gudrs, viņam jākļūst arī garīgam tajā nozīmē, ka viņš paplašina savu racionalitāti ar intuīciju.

Tā īstā gudrība ir tā, ka tu saproti, ka ļoti daudz lietu nezini, esi ceļā – tā ir tā labā gudrība. Īsti gudrais cilvēks ir nevis tas, kurš domā, ka apguvis dažas lietas un ir piepūties kā pūpēdis, bet kurš saprot lielos kontekstus un māk savas zināšanas ietilpināt milzīgajā iracionālajā pasaules kontekstā.

Trešais aspekts ir mīlētājs. Tas arī ir ļoti svarīgs aspekts, proti, ko mēs darām ar savām jūtām, seksualitāti, kā atrodam īsto gultni, kā to ievirzīt. Visi aspekti ir savā starpā ļoti saistīti. Mīlestība ir gudra, nevis dumja, lai nav tā, ka es vienkārši sekoju kaut kādiem instinktiem un to skaisto iespēju, ko man mīlestība dod, vienkārši degradēju.

Vīrieši baidās atklāt un pieņemt savas dvēseles jūtu, maiguma un trausluma aspektu.

Stiprs un pārliecināts vīrietis ir nevis tas, kurš bēg no savas dvēseles smalkā, jutīgā aspekta, bet tas, kurš saprot, ka tā arī ir viena ļoti svarīga daļa.

Ir vīrieši, kuri domā, ka tas ir kaut kā jānocietina un mīkstie ir tie, kas ļaujas jūtām. Vīrieši parasti ir vairāk vērsti uz āru, sievietes – uz iekšu. Sievietēm nav grūti runāt par saviem iekšējiem pārdzīvojumiem un viņas kādreiz dusmojas, ka vīri ar viņām nerunā. Bet ne tāpēc nerunā, ka viņiem nepatiktu, bet vīrietis pat īsti nezina, kā runāt par iekšējo pasauli. Sievietei tas ir dabiski, viņa tur dzīvo visu laiku, vīrietim tas ir jāatklāj no jauna. Bet atklāt savu sajūtu, jūtu smalko pasauli ir priekšrocība, tu iegūsti vienu ļoti svarīgu aspektu kā gudrs mīlētājs, arī kā cilvēks, kurš var mīlēt sievieti, mīlēt sevi, mīlēt pasauli, mīlēt lietas, pieņemt šo daļu savā dzīvē ir ārkārtīgi nozīmīgi.

Ceturtais aspekts ir karalis. Tas atbild uz jautājumu, kā man risināt jautājumu par spēku. Visi vīrieši grib būt stipri, svarīgākie, galvenie. Vienmēr ir dilemma, vai es valdu pār spēku, kas ir manās rokās un varu, vai vara valda pār mani. Karalis ir tikai tas, kurš spēj integrēt karotāju, gudro un mīlētāju sevī. Tikai tas ir vīrietis, kura rokās nav bail ielikt varu, jo viņš valdīs pār varu, nevis tā pār viņu.

Karalis patiesībā ir tāds mākslas darbs, ko mēs varbūt varam veikt visas dzīves garumā, cilvēka un dieva kopīgs mākslas darbs, kurā mēs spējam apvienot un izlīdzsvarot visus četrus aspektus, pieņemt, un atbildīgi saprast, ko ar varu, kas man ir dota, es varu darīt. Un, ticiet man, karalis var būt ne tikai vienā atbildīgā politiskā postenī, bet arī kurpnieku darbnīcā, kur nāk cilvēki, varbūt neapzinoties, ne tikai tāpēc, lai saremontētu kurpes, bet tāpēc, ka tur ir cilvēks, kurā ir kaut kas, ko šis cilvēks man pasaka. Lielās iniciācijas tradīcijas saka, ka vīrietim ir jāsatiekas ar visiem četriem dvēseles aspektiem – karavīru, gudro, mīlētāju un karali – jānodibina saiknes. Tiklīdz tas tā nav, vīrietim ir grūtības pašam ar sevi un citiem ar viņu ir grūti.

– Eiropas vīrietis ir vājš vīrietis?

– Neesmu eksperts un pētnieks, kura rīcībā ir pašam savi dati, bet ļoti daudzi nopietni pētnieki, nevis vaimanātāji, ir sacījuši, ka problēma ir tā, ka rietumu pasaulē mēs kā vīrieši ļoti bieži esam vienpusīgi attīstīti, mums ir tēva deficīts. Mūsdienās vīrietis intuitīvi meklē šo iniciāciju, mēģina pats sevi iniciēt. Par to liecina ekstrēmie sporta veidi, pārgājieni, kāpšana kalnos.

Tā intuīcija ir tāda, ka man ir jānonāk uz robežas, lai es kaut ko sevī izlasītu. Dažreiz tas palīdz, dažreiz aizved vējā vai uz cietumu, psihiatrisko klīniku vai narkotiku ārstēšanas centru. Bet tā sajūta visos vīriešos ir – vajag nonākt uz kants, kur satikties ar īsto dzīvi un saprast, kas ir mana identitāte. Bez tās būt vīrietim ir problemātiski, mūsdienās vīrietis labklājības valstīs ir sarežģītā situācijā. To, ka ir milzīgs deficīts pēc tēva, daudzi vīrieši kaunas izteikt. Ja jums ir bijusi tā laime dzīvot ar tēviem, ko jūs atceraties?

Es atceros, kad tēvs mani kaut kur līdzi paņēma, mēs kopā kaut kur aizbraucām divatā, divi vīrieši. Kaut vai spēlējām bumbu. Tie ir svarīgākie notikumi, kas mani veidoja kā vīrieti.

Katram vīrietim vienā dzīves attīstības posmā ir ļoti, ļoti vajadzīgs jēdzīgs vīrietis, uz kuru vari paļauties.

Un, ja šāda vīrieša nav, tad diemžēl rodas visādas komplikācijas, vai nu tu uz ielas atrodi vienu varmāku, pieslējies bandai, baram un domā, ka tas ir tas, kas tevi iniciēs. Tu vari būt vājš, bailīgs, sevī nedrošs, nepārliecināts un agresīvs vienlaicīgi. Ļoti bieži tas kombinējas, vāji vīrieši ir agresīvi vīrieši, tas neizpaužas tā, ka viņš uz ielas ies kādam klāt, jo zina, ka paši var norauties, bet, piemēram, savu sievu viņi sitīs vai mocīs bērnus, vai sunim iespers. Šis neizveidotais vīrietis ļoti iespējams ir viena no mūsdienu sabiedrības lielām problēmām.

Būt vīrietim mūsdienās kaut kādā ziņā ir vēl grūtāk, nekā sievietei. Viņam šajā jaunajā, pārmainītajā pasaulē ir jāatrod sava identitāte. Ļoti daudzi vīrieši ir neizpratnē. Mēs nevaram mākslīgi saražot ļoti daudz labā nozīmē autoritatīvus cilvēkus, kuri varētu būt labi orientieri zēniem, kuri dzīvo bez tēviem, vai kuriem ir varmācīgi tēvi.

Ko mēs varam? Gudri mācīties un iet šo pašatklāsmes un vērības ceļu. Mēs, paldies Dievam, dzīvojam laikmetā, kurā informācijas pieejamība ir tāda kā nekad, ir ļoti daudz labu grāmatu par vīriešu tapšanu. Man šķiet, ka nereti tās problēmas, kas rodas sievietēm, ir tāpēc, ka sievietei ir grūti ar neiniciētu vīrieti. Iniciēts vīrietis palīdzētu sakārtot to sistēmu labāk. Tas arī atspoguļojas mūsu attiecībās.

– Tas aizskar pašcieņu, ja mūsu meitenes aizbrauc uz ārzemēm un ātri vien ir kopā ar turkiem, musulmaņiem. Viņos ir kas tāds, kā nav mūsos.

– Jūs ļoti precīzi trāpījāt. Viņos ir kāda viengabalainība, kas mūsos varbūt nav. Sieviete intuitīvi meklē viengabalainu vīrieti. Bet tas ne vienmēr ir labi, piemēram, viens viengabalains kareivis nereti izpaužas tādā mačo pozīcijā – tas nav nekas tāds, par ko sieviete varētu būt laimīga.

Un pretī – mēs mazliet apjukušie, fragmentētie, sadalītie vīrieši, kuri mokās mūžīgās iekšējā cīņās – vajadzēja, nevajadzēja? Kaut ko sasniedzu, nesasniedzu? Tur jau tas paradokss, ka viengabalainība ir orientieris, uz kuru būtu jāiet, bet tā nav vienpusīga viengabalainība. Visu cieņu citu reliģiju un citu tradīciju vīriešiem, bet man šķiet, ka nereti tur tā viengabalainība ir ar savām vienpusībām. Mēs varētu meklēt jaunu viengabalainību – rietumu tradīcijā viens no izcilākajiem iniciācijas aprakstiem ir Parsifāla leģenda, kura sākas ar to, ka Parsifāls ir dziļā tumsā un mežā, soli pa solim šis jaunais vīrietis mācās kļūt par vīrieti.

Šodien mums par šīm lietām būtu jārunā.

Vispār kurš vīrietis ar pašcieņu atzīs, ka viņam kaut kas kā vīrietim nav kārtībā un ies mācīties kļūt par vīrieti?

Bet ir jāsaprot – vienmēr ir bijis tā, ka tev ir kaut kāds māceklības laiks pie meistara. Visas lielās tradīcijas ir vienisprātis vienā lietā – par vīrieti nepiedzimst, par vīrieti kļūst, ja viņam iedod pareizos orientierus un gultni. Vīrietis ir kā akmeņains lauks, kurš jākultivē, jāiear, lai viņš būtu foršs. Bez tā viņš ir nemotivēts, izlaists, pašagresīvs, dumjš, nejēdzīgs, domā, ka vīrietība izpaužas tajā – ko gribu, to daru.

Tu nevari kļūt par vīrieti bez noteiktas struktūras. Tas struktūras dažādiem laikmetiem var būt dažādas, problēma ir tad, ja nav nevienas struktūras. Ideāli, ja ir labs, gudrs tēvs. Vecāks vīrietis ar pieredzi, līdzsvarots, kurš var tam puikam iedot vajadzīgo. Bet, vai nu tā tēva nav vai nu tēvi ir vēl dumjāki par to puiku – puikas izaug kā prazdami, tēvi no rīta aizskrien, taisa lielu naudu, bet nesaprot – ja tu atnes maisu naudas mājās, ar to nepietiek, puikam, jaunam vīrietim vajag vīrieti.

– Iespējams, iniciācijas trūkums mūsdienu vīrietim ir arī tāpēc, ka nav bijis karš. Ja atceramies Hemingveja, Remarka varoņus, viņi jau jaunos gados sastapās ar situācijām, kurās ātri nepieciešams kļūt pieaugušam. Pēckara paaudzei miers nav devis iespējas kļūt par vīrieti, tāpēc vīrieši kāpj kalnos…

– Daļēji varbūt tas tā ir, ekstrēmas situācijas piespiež kaut ko risināt sevī. Dažas lietas savā dzīvē mēs risinām tikai tad, kad esam kaktā, un ne minūti ātrāk. Kamēr var izgrozīties, mēs izgrozāmies. Bet tās senās tradīcijas bija gudras, jo saprata, ka nevajag obligāti gaidīt karu, tās atrada noteiktu sistēmu, kā iniciēt jaunus vīriešus, lai jau startā viņiem iedotu vajadzīgos orientierus. Ir ļoti svarīgi domāt par to, kā dzīvi pareizi ievadīt. Jaunais vīrietis tiek izņemts ārā no ierastās vides, no ciema, pilsētiņas.

Parasti viņam noteikts laiks ir jādzīvo mežonīgos apstākļos, kalnos vai tuksnesī, pilnīgi vienam ekstrēmā vidē, kur viņš konfrontējas ar dabu. Kāpēc vīrietim ir svarīgi konfrontēties ar dabu un kāpēc daudzi joprojām dabā meklē pašiniciāciju? Vīrietis saprot, ka daba ir kaut kas stiprāks par viņu (smejas). Vīrietis respektē spēku, viņam īstā cieņa vai īstais modelis rodas vidē, kur ir kāds stiprāks par viņu. Te mēs visu laiku muļļājamies apkārt ar citiem cilvēkiem un ar laiku sevi identificējam caur citiem, caur sociālajām lomā, es esmu kādam dēls vai brālis, darbinieks vai vēl kas.

Kad pajautā cilvēkam – kas tu esi? Viņš parasti saka profesiju. Bet tuksnesī ir svarīgi, kas tu esi viņpus sociālajām lomām, ko tu vari nodefinēt par savu būtību?

Tie ir tie lielie jautājumi, kuri vienatnē ar tevi runā, tā ir vienatne, kuru mūsdienās cilvēki gandrīz nekad nepiedzīvo, tāpēc mēs ejam tajos ekstrēmajos piedzīvojumos. Tā nav vienatne, ja es sēžu savā lauku mājā, skatos televizoru, čatoju internetā. Es gribētu redzēt, cik daudz mūsdienu cilvēku spētu nodzīvot, es nepārspīlēju, nedēļu tādos apstākļos. Piemēram, man šajā lauku mājā nav telefona, nav interneta, televizora, radio, mūzikas atskaņotāja un nevienas grāmatas. Nav kur aizbēgt.

Daži cilvēki sākumā ir jautājuši – kas tur liels? Bet trešajā dienā ir sākuši jukt prātā un skatījušies, kā no tā aizbēgt  mūsdienu pasaulē. Izrādās, tevī sāk rasties tik daudz sarežģītas, iekšējas dilemmas, jo, kad pazūd ārējie kairinājumi, tā ir tā vienatnes jēga, tu gribot vai negribot sāc konfrontēties ar iekšējo pasauli, kas ir tevī, ar neatrisinātajiem jautājumiem, zem tepiķa paslaucītajām lietām, neizdziedinātajām, bet paslēptajām, vainām, ievainojumiem. Tev sāk palikt grūti, baigi gribas kaut kur iet un paslēpties. Un mēs paslēpjamies kur? Vētrainā komunikācijā. Bieži vien cilvēki bēg no sevis darbā – štancē 16 stundas dienā un domā – es esmu labs cilvēks, visi mani var uzslavēt. Bet īstenībā tā ir smalka bēgšanas forma, lai nebūtu jābūt pārāk daudz pašam ar sevi.

Senās tradīcijas tevi izņem ārā no ikdienas vides, no māmiņas, no visiem pārējiem, kas tevi apčubina. Mūsdienās jauni vīrieši dzīvo pie māmiņas līdz 40 gadiem, māmiņa apčubina – džemperīti uzvilki, novilki? Vai nesasvīdīsi? Tad nāk sieva, kas tevi apčubina no visām pusēm.

Vienatnē tu sastopies ar savām robežām, ar savas dzīves galīgumu, tur tu sastopies ar – es neesmu pats stiprākais, gudrākais varbūt arī svarīgākais šajā pasaulē. Tās ir ļoti svarīgas atziņas.

Egocentrisms tiek mazliet pabīdīts un saproti vienu svarīgu lietu, nezinu, cik lielā mērā jūs intuitīvi pieslēgsieties tam, ko gribu pateikt – tā lielā lieta ir atklājot, ka esi daļa no vienas lielas esības, tu nevis būvē savu autonomu ego, bet esi svarīga daļa no grandiozas sistēmas. Tu to vari saprast tad, kad izej ārā. Kad tu, izejot cauri iniciācijai, atgriezies atpakaļ ciemā, zini, kas notika? Tam vīrietim piešķīra jaunu vārdu, iedeva ieroci un teica – šis cilvēks tagad zinās, kā pareizi lietot ieroci, viņš tagad ir vīrietis. Mēs esam pazaudējuši šīs lietas un gribam tapt par vīriešiem ļoti ātri, parasti to saprotot seksuālā brieduma ziņā.

Mēs ļoti fragmentāri saprotam to. Tas ir viens no lielajiem jautājumiem mūsdienās, kas mums jārisina kā vīriešiem. Nevajag kautrēties arī 40 un 50 gadu vecumā būt gatavam strādāt ar savu vīrieša identitāti, attīstīt to. Bēgšana no tā ir vājuma pazīme.

Vai zināt, cik daudz šodien pasaulē, varbūt arī Latvijā ir ļoti spējīgu vīriešu dažādās dzīves līnijās ar katastrofālām izpausmēm citās līnijās? Vērība un garīgs darbs palīdzētu daudz ko līdzsvarot. Tev nav obligāti jāparāda savs statuss, ka vari 50 gados atrast reizi nedēļā divdesmitgadīgu meiteni, kura ir gatava tev laimīgi skriet līdzi. Ja tas ir veids, kā tu savu statusu apmierini un tev vajag to vīrieša identitātei, tas ir diezgan nožēlojami.

Respektīvi, tieši otrādi – cieņpilnas, gudras un dziļas attiecības ar vienu sievieti, kuru tu pazīsti un mīlu un kura pazīst un mīl tevi, ir kaut kas tāds, kas tevi attīsta un veido. Karalim ir vajadzīga karaliene blakus, un tikai karaliene tevi līdz galam dara par karali. Tu ļauj būt arī karalienei sev blakus. Šīs ir tās globālās, lielās tēmas, par kurām šodien ļoti daudzi autori runā. Tas ir jautājums numur viens tieši attīstītajās valstīs. Ir pazudis šis iniciācijas process, bez tā, gadiem ejot, mēs īsti nesaprotam, kas mēs esam.

Vai nopietni saistīties ar sievieti vajadzētu jūsu minētajā otrajā fāzē?

– Nē, tas tā nav. Mums ir svarīgi būt gataviem augt kopā. Protams, ja esi atradis un sapratis sevi, attiecības var būt nobriedušākas un labākas. Tas nav slikti, bet tas nenozīmē, ka mēs varētu cilvēkiem aizliegt veidot attiecības agrāk. Bet tas labākais, ko mēs varam jaunam vīrietim pasacīt dzīves pirmajā daļā, kad viņš vēl daudz ko eksponē uz āru, neklausa padomus, ir viena lieta – draudziņ, šī nav pēdējā tavas dzīves stadija, būs vēl viena.

– Kad sabruka PSRS, daudziem vīriešiem, kuru ekspansijas fāzei bija jābeidzas, politiskie apstākļi uzlika pārbaudījumu ar jaunu iekārtu, kura, kā mēs zinām, patērēšanas kultūru tikai veicināja. Sanāca, ka viņi otrreiz nonāca tajā pašā līmenī.

– Precīzi – desmitniekā. Tā ir. Ir dažādi laikmeti, kuri uzliek savu nospiedumu. Mums ir jāmācās tajos dzīvot. Bet ziniet, kas ir svarīgi? Ja skatāties kādus vēsturiskus tekstus – pat daudzus gadsimtus pirms Kristus, visur atradīsiet vietas, kas skan līdzīgi.

Tik sarežģītos laikos kā tagad neviens nav dzīvojis, pilnīgs trakums.

Kas ir pareizā atbilde uz šo recitatīvu? Mēs varam ieņemt pasīvu pozīciju un teikt – laikmets ir sarežģīts. Bieži cilvēki saka – kā dzīvot? Informācijas pārbagātība, miljoniem virzienu, kā sevi realizēt.

Pasaule ir tik traka un sarežģīta, varbūt no tās jābēg prom? Bet redziet, tas lielais izaicinājums mums ir savādāks. Esam piedzimuši šajā laikmetā, vidē, kultūrā un šajā vietā ne tāpēc, lai ātrāk no tās aizbēgtu, bet lai mēs iemācītos šajā vidē līdzsvaroti dzīvot, šī dzīve ir uzdevums mums. Ja es nesaprotu, kā šajā pasaulē dzīvot, problēma nav pasaulē, bet manī! Ja izdarītu dažus mājasdarbus, ļoti iespējams es zinātu, kā līdzsvaroti, jēgpilni un priecīgi tieši šajā pasaulē dzīvot. Un mans uzdevums arī kā vīrietim ir nevis gļēvi bēgt vai paslēpties – starp citu, arī alkoholisms vai ekstrēmisms ir paslēpšanās formas – bet gudri būt atvērtam un saprast, kas man ir jāiemācās.

Ja es nesaprotu pasauli, man ir grūti tajā dzīvot. Dzīvot laikmetā, kurā esmu piedzimis, ir vīrieša izaicinājums.

Tas ir labs izaicinājums, jo tev ir uzdevums. Pasaule nav mīksta vide, tas ir ciets rieksts – foršs izaicinājums vīrietim. Bet tad tev ir jāmācās lasīt pasauli un jāsaprot, tieši kuras lietas tev ir vajadzīgas. Te mēs atkal atgriežamies pie četriem aspektiem vīrieša dvēselē, ar kuriem jātiek galā.

– Lai gan ikdienā esam tādā kā murskulī, telefonā ir ļoti daudz kontaktu, ir sociālie tīkli, darba vide, nekad nav bijis tik daudz vientuļu cilvēku.

– Ja mēs paši sevī neattīstām noteiktu dziļumu, kas notiek? Visas mūsu attiecības ir seklas. Ja tu esi seklumā, tu netiec pie dziļuma un kompensē to ar vienu jaunu seklumu. Tu jūti, ka kaut kas nav piepildīts un meties vēl desmit citās, jaunās seklās attiecībās, arī tās tevi nepiepilda, tu domā, ka 20 jāmeklē. Faktiski vienīgais mūsu izaicinājums ir noteikts dziļums. Tikai tad, ja tevī tas ir, tu vari veidot paliekošas attiecības.

– Bet jums ir viens komunikācijas veids – twitteris. Arī tur ir ļoti seklas attiecības, tu nepazīsti tos cilvēkus, kas tev seko…

– Nu jā. Twitter kontu pirms pāris gadiem es atvēru tāpēc, ka mans vecākais dēls teica tā – ja tu to neuztaisīsi, tavā vārdā to uztaisīs kāds cits (smejas). Viņam ir taisnība. Uzliks tavu bildīti un tavu vārdu, un tu nemūžam to neizdzēsīsi. Dēls man to twitter kontu uztaisīja, un es tur laiku pa laikam varu kādu teikumu ielikt. Ne tajā nozīmē, ka šis teikums var ko fundamentāli mainīt. Bet varbūt šajā īso teikumu vidē tas kādam cilvēkam trāpa un tajā brīdī ir īstais impulss meklēt tālāk. Es neloloju kaut kādas ilūzijas.

Kāpēc es konsekventi neesmu nevienā sociālajā tīklā, nekādos draugos, facebook, nekur? Viena iemesla dēļ. Ne tāpēc, ka uzskatītu, ka tas ir slikti, varbūt tie sociālie tīkli ļoti palīdz vientuļiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuri vieni paši sēž četrās sienās, bet es uzskatu, ka tas ir attiecību aizvietojums.

Labāk satiekos ar saviem draugiem reizi pusgadā, bet mums ir kvalitatīvas divas stundas.

Cilvēkiem, kuri ir spējīgi uz komunikāciju, būtu vairāk jāvelta laika dzīvai komunikācijai, ieskatoties acīs otram, nevis kompensējot to caur ekrānu, kur nekas īsti nopietns nenotiek.

– Ja runā par retrītu, pie jums pārsvarā brauc sievietes vai vīrieši?

– Simetriski. Esmu ļoti priecīgs par to, ka vēl tur ir daudz vīriešu un, ka brauc stipri vīrieši, kuri daudz sasnieguši savā dzīvē, nevis kā mēdz sacīt – neveiksminieki. Brauc vīrieši, kuri ir sapratuši, ka viņi grib meklējumu ceļu attīstīt, veidot sevi, tas man liekas ļoti skaisti. Stipra vīrieša pazīme ir tā, ka tu visu laiku redzi sevī lietas, kuras tev vēl vajag attīstīt.

Vāja vīrieša pazīme ir tā, ka es esmu izlasījis vienu brošūriņu un saku – esmu pats gudrākais, man neko vairāk nevajag. Stiprs vīrietis saka – man vajag.

Faktiski pilnīgi visas vīriešu izglītošanas tradīcijas māca vērību, to noturēt, savākties vienā fokusā. Piemēram, visas austrumu kaujas mākslas saistās ar vērību, pamatā nav tas, kā es labāk varētu kādu piekaut, bet tieši otrādi – kā es varētu neizmantot savu spēku un nenodarīt postu tam cilvēkam un sev. Maksimāla vērība, savākšanās, maksimāla klātbūtne tagad un šeit, šajā mirklī. No šīs klātbūtnes veidojas centrētība, viengabalainība, to visu var iemācīties katrs cilvēks, tāpat kā auto vadīšanu. Ja vien ir vēlēšanās mācīties.

Es uzskatu, ka meditācija ir ģeniāla lieta, vienkārša, bet ne viegla. To var katrs cilvēks mācīties un katrs iegūst ļoti daudz no tā, ka ir maksimāli viengabalains, centrēts, pamodies un šeit klātesošs, nevis visu laiku dzīvo pagātnes atmiņās vai nākotnes spekulācijās. Katrs vīrietis var no tā ļoti daudz iegūt savas dzīves kvalitātei. Būt te, ieslēgtam, nevis izslēgtam. Es zinu, daudziem cilvēkiem liekas, ka meditācija ir sava veida izslēgšanas tehnika, es sevi izslēdzu un lidinos kaut kādos mākoņos.

Cilvēki mēdz savas problēmas risināt dažādi, viens veids, kā mēģināt sevi nomierināt, ir perspektīvu sašaurināt, segmentēt, respektīvi, es redzu tikai to, ko es gribu redzēt, vai pakļauju sevi noteiktai ķīmijai un mānot sevi, neko neredzot, nonāku pie mākslīga, melīga miera.

Viens veids, kā nomierināties, ir redzesloka sašaurināšana vai ieiešana kādos mākslīgos stāvokļos. Otrs veids, kā nomierināties, ir redzesloku paplašināt, dabūt maksimālo kontekstu. Cik savādi – jo lielāks ir konteksts, jo lielāks ir miers.

Parasti, ja esmu atrauts no lielā konteksta, man sāk klabēt zobi, ir nemiers. Bet, ja tu sāc arvien vairāk redzēt savu dzīvi šajā lielajā, skaistajā, noslēpumainajā kontekstā, dzīvības sistēmā, jo lielāku mieru, stabilitāti un drošību tu iegūsti. To otru ceļu cilvēki iet retāk, tas ir grūtāks, bet patiesībā tas ir pamodināšanas ceļš, tu nemāni sevi. Tas nav tā, ka cilvēks nonāk kaut kādā jocīgā reliģiskā stāvoklī, kur viņš kļūst manipulējams. Nē, tieši otrādi.

Es kļūstu maksimāli atvērts un vērīgs, un ar mani daudz mazāk var manipulēt citi. Es varu kļūt vērīgs pret savas esības dziļumiem, mācīties izlasīt to, kas ir jādara man. Mums nevienam  šajā pasaulē nav jākopē otrs cilvēks, tā ir vislielākā kļūda. Man ir jāizlasa mans dzīves uzdevums, es ticu, tas ir, un kad mēs esam to izlasījuši, mums drosmīgi jāuzdrīkstas to dzīvot, nekopējot. Tas ir tas lielākais izaicinājums. Vīrietis kļūst laimīgs, kad viņš iepazīstas ar šo lielo uzdevumu un var atrast veidu, kā drosmīgi, skaisti un vienreizīgi izdzīvot šajā pasaulē.

– Bieži vien saka – par sievieti kļūst tikai tad, kad viņa ir kļuvusi par mammu. Vai tāpat var teikt par vīrieti – viņš pa īstam piedzimst tikai tad, kad kļūst par tēvu?

– Vīrieša attīstībā tēva loma ir ļoti svarīga. Viens no cilvēka apziņas pētniekiem Kens Vilbers saka, ka izšķirošais notikums cilvēka attīstībā nav vis tas, kad cilvēks pirmoreiz paņēma rokās akmeni un sāka darboties. Tas ir brīdis, kad vīrietis pieņēma tēva lomu. Kad viņš nebija tēviņš, kurš aplenca mātīti un skrēja tālāk pie citas, bet palika pie sievietes un sava bērna.

Tajā brīdī, kad vīrietis pieņem tēva lomu, ir kaut kāds klikšķis šajā pasaulē, notiek kaut kas liels.

Visi tie vīrieši, kuri dzīvo mačo versijā, kuri maina sievietes, skrien tālāk un nekad neizaudzina savus bērnus, ne tikai noziedzas pret bērniem, bet visvairāk nodara pāri paši sev. Viņi nekad neatrod ļoti svarīgus aspektus, kas viņos varētu attīstīties tad, kad viņi paliek vienā vietā un uzņemies saites un atbildību, kad paliek blakus saviem bērniem un it sevišķi – saviem dēliem.

Dzīvē var visādi gadīties cilvēki var būt izšķīrušies, kaut kas nav sanācis jaunībā, netiesāsim cilvēkus. Bet tu vari būt labs tēvs arī tad, ja esi izšķīries no sievas un bērni dzīvo citur. Ja tu esi viens atbildīgs un gudrs vīrietis, tu atradīsi veidu, kā būt ar savu puiku kopā, arī tad, ja viņš dzīvo pie mātes vai kur citur. Te mēs atkal nonākam pie iniciācijas – ja tu nekad neesi redzējis labu tēvu, tev ir ļoti grūti pašam kļūt par tēvu, tev ir bail no tā, tu bēdz.

Tāpēc vīrietim, līdz tam brīdim, kamēr viņš pats kļūst par tēvu, ir labi redzēt vienu labu tēvu. Daudzi to nevar fiziski. Bet es domāju – vienu realizētu, skaistu, līdzsvarotu vīrieti, kurā var redzēt kaut ko no tās vīrietības, pēc kuras ilgojies. Tā komunikācija dod tev virzienu.

– Vai Latvijas sabiedrībā redzat tādus meistarus, no kuriem jebkurš vīrietis varētu iespaidoties?

– Droši vien būtu nekorekti saukt vārdus, bet es viņus redzu, un nereti tie nav cilvēki, kas ir starmešu gaismā – tie 2000 cilvēku, par kuriem raksta Latvijas mediji, vairāk jau nav tajā apritē. Es joprojām satieku cilvēkus, kuri kaut kur savā jomā darbojas, ir profesionāļi, dzīvo vienkāršā vidē, laukos vai pilsētā. Sajūsminos par šīm skaistajām personām un domāju – šajā cilvēkā ir kaut kas skaists, šajā vīrietī ir. Šādu cilvēki ir vairāk, nekā mēs varbūt domājam.

Mums būtu jāmeklē šādi, nevis vienpusīgi attīstīti cilvēki, kuri parādās medijos – šis cilvēks ir nopelnījis miljardu! Bet kas citās viņa jomās ir noticis? Kādu cenu viņš ir samaksājis par to miljardu?

Klausieties, mēs negribam tādu maksāt. Ja mēs nekritiski viņu noliekam starmešu gaismā, tad mums ir jānokopē arī visas viņa ārprāta puses. Varbūt mēs varam nolikt acu priekšā kādu, kas tehniski ārējā pasaulē ir sasniedzis mazāk, bet viņš ir realizējis sevi, viņš ir viengabalains cilvēks. Un no šī cilvēka mēs varam iemācīties daudz vairāk. Nav nekāda liela gudrība sapostīt desmit savas dzīves jomas un vienpadsmitajā kaut ko parādīt. Liela gudrība ir simetriski mācīties veidot visas savas dzīves jomas, tur ir vajadzīgs meistars!

Un mēs kā vīrieši visi varētu par meistariem būt, mūsos visos ir tas potenciāls iekšā, katrs vīrietis varētu būt karalis. Tas ir tas skaistais, tas potenciāls priekš mums visiem, bet tas nav izdarāms līdz kaut kādam noteiktam dzīves laikam, tas apņem visu mūsu dzīvi.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS, Nr.12, 2012

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs