Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
(..)
Vai Latvijas sabiedrība ir pērkama? Ļoti?
Katrā ziņā mūsdienu politika ir ļoti pērkama. Tas nenozīmē tikai naudu, jo nauda ir viens no veidiem, kā ietekmēt politiku. Reāli valsts un dažas organizācijas šodien strādā kā pasūtījumu galds attiecīgu politisku partiju interesēs. Var jau runāt par būvniecības karteļiem. Tie ir kārtējie skaļie saukļi. Kāds ir ieinteresēts, lai zem tā paslēptu savas neizdarības.
Būvniekiem esot aplokšņu algas. Neviens no lielajiem būvniecības uzņēmumiem nemaksā aplokšņu algas jau vismaz 10 gadu. Pilnīgi viss ir mainījies.
Politiku var nopirkt ar naudu un…?
Ietekmi, cilvēku harismu, ir 101 veids, kā tas notiek. Tā ir sava veida smilškaste, kur katrs spēlējas un ir iemestas trīs mantiņas. Pie varas ir piecas partijas, bet mantiņas tikai trīs. Kaut kādā veidā mantiņas jāsadala. Kuram lielāka iespēja, ietekme, kuram vairāk spēka, tas pirmais pagrābj. Tā tas notiek. Tas taču skaidri redzams – medijus šodien var nopirkt. Par naudu žurnālisti uzrakstīs jebko. Esmu ar to saskāries, kad tā arī pasaka – mums ir divu veidu žurnālistika: par naudu vai kad kāds mums kaut ko izstāsta. Viņi paši popularizē. Un ir mediji, kuri ir attiecīgu cilvēku rokās. Caur medijiem tiek veidots viedoklis. Reāli tas tiek izmantots kā instruments, lai citus nomelnotu, bet sevi pataisītu baltāku.
Reāli spēles noteikumus nosaka tirgus. Kukuļus neizdomā uzņēmējs. Tos izdomā politiķi vai kaut kādas intereses. Ne jau mēs nākam ar piedāvājumu, ka kādam jāmaksā kukulis.
Neviens uzņēmējs šajā valstī nebūtu gatavs maksāt kukuli, neviens. Zivs pūst no galvas. Tā ir reāla situācija. Ja tu nokļūsti avīzē, neatkarīgi, vai esi vainīgs vai ne, banka uz tevi skatās kā uz noziedznieku. Taisa kontus ciet, un viss. Neviens neizvērtē biznesa būtību, rīkojas, vienkārši pamatojoties uz baumām, jo – mums nevajag nekādas problēmas.
Tātad politiķi nosaka kukuļu politiku?
Protams. Kas tad cits? Lai tu uzvarētu kaut kur, ir spēles noteikumi. Kāds tos izdomā, ne jau mēs, uzņēmēji. Aizejam pie politiķiem un sakām – mums jāatrisina šis jautājums. Viņi saka – labi, ir vairāki veidi, kā to atrisināt.
Būtībā no politiķu puses ir skaidri mājieni.
Kā citādi?
Bet tad jau jūs ļoti daudz zināt.
Iespējams.
Zināt konkrētus politiķus, uzvārdus, kuri ir lieli speciālisti šajā žanrā.
Trīsdesmit gadu laikā noteikti zinu.
Un tie ir dažādu partiju politiķi.
Tie noteikti ir dažādu partiju politiķi.
Bet vai tomēr nav tā – zinot, ka sistēma funkcionē tieši tā, jūs ļoti labi jūtaties šajā vidē? Jūs zināt politiķu vājības, viņu pērkamību.
Tas ir sava veida šahs. Tas ir jebkurā sporta veidā – ja tu spēlē pēc noteikumiem, tātad tu spēlē. Ja pārkāp noteikumus, tevi noraida kā, piemēram, hokejā uz divām minūtēm. Te ir līdzīgi. Bizness arī ir spēle. Vienkārši vienam ir tādi politiķi, otram citādi, trešajam vēl citādi. Ko nozīmē būvniecības partnerība? Tā tika izveidota uz pamatprincipiem. Viens no punktiem bija nedot kukuļus politiķiem, otrs – nemaksāt aplokšņu algas.
Bija mērķis, lai uzņēmēji nebūtu politiķu ietekmējami. Bet uzņēmējdarbība tiek novesta līdz tam, ka ir spiesta… Jo ir spēles noteikumi.
Jūs runājāt par noraidījumiem. Bet jūs jau nekad neesat noraidīts – ne uz divām, ne piecām, ne desmit minūtēm.
Bet tieši tāpēc. Bizness – tā ir spēja komunicēt, variēt starp līkločiem, lai atrastu labāko kompromisu, kādā veidā tu vari kaut ko panākt.
Vai apzināties, ka esat bīstams? Jūs daudz zināt un varat paraut līdzi lavīnu.
Protams, zinu ļoti daudz. Daudzi daudz ko zina. Es pieturos pie principa, kas man mācīts, – ja cilvēki runā divatā, to informāciju var uzzināt, tikai paņemot spoguli.
Ziniet, ko teica viens bijušais augsta ranga tiesībsargājošo iestāžu darbinieks? Cilvēki zina, ka Martinsonam var uzticēties, viņš lieki nerunās.
Iespējams. Es jebkurā gadījumā vienmēr esmu cienījis attiecības, kādas man ir izveidojušās, vienmēr tās respektēšu. Tā varbūt ir mana stiprā puse. Daudziem es nepatīku, kādam varu palīdzēt, kādam nevaru, bet tā laikam ir mana būtība.
Par ko Māris Martinsons runājis pirtī ar Ilmāru Rimševiču un Trasta komercbankas kādreizējo valdes locekli Viktoru Ziemeli, kā arī par to, kāda ir sajūta, kad uzliek rokudzelžus, lasiet žurnālā KLUBS.
