Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Teju katrs reliģiskais bloks savos svētajos rakstos norādījis saikni starp personīgo higiēnu un garīgo tīrību. Ne velti gremdēšanās un mazgāšanās ūdenī bijis svarīgs rituāls pirms Dieva vai dievības godināšanas. Ievērojot šādu higiēnu, cilvēks varēja cerēt uz dvēseles glābšanu (kas gan viņu nepasargāja no baktēriju izraisītām slimībām).
1546. gadā itāļu ārsts Džirolamo Frakastoro nāca klajā ar sensacionālu ideju, proti, ka infekciju cilvēks pārmanto, ne vien esot kontaktā ar citu slimu cilvēku, bet arī pieskaroties dažādām virsmām, tostarp – citu cilvēku rokām. Diemžēl šo patiesību cilvēki negribēja saklausīt un turpināja ignorēt vēl gadsimtiem ilgi.
Tikai deviņpadsmitajā gadsimtā, balstoties uz Frakastoro baktēriju teoriju, zinātnieki guva neapgāžamus pierādījumus tam, ka mikroorganismi ir daudzu slimību perēklis un patiesais cēlonis. Izpratne par slimību cēloņiem ne vien atviegloja to ārstēšanu, tā veicināja arī aizsarglīdzekļu izstrādi.
19. gadsimta vidū ungāru ārsts un roku higiēnas tēvs Ignašs Semelveiss pamanīja korelāciju starp ārstiem un medicīnas studentiem, kuri pēc autopsijas veikšanas ar smakojošām rokām devās pieņemt dzemdības, un jauno māmiņu saslimšanu ar pēcdzemdību drudzi.
Lai gan ārsti un studenti pēc līķa uzšķēršanas rokas mazgāja ar ziepēm un ūdeni, tās turpināja smakot, tāpēc Ignašs izteica pieņēmumu, ka līķa daļiņas tiek pārnēsātas un, nonākot pie jaunajām māmiņām, tās veicina saslimšanu ar pēcdzemdību drudzi, kas nereti noveda pie letāla iznākuma. Ignašs pirms iziešanas no autopsijas telpas un pirms katra pacienta apskates ārstiem un medicīnas studentiem rekomendēja mazgāt rokas hlorētā kaļķa šķīdumā. Pēc šīs procedūras īstenošanas jauno māmiņu saslimšanas un mirstības līmenis strauji samazinājās, sarūkot no 16 līdz 3 procentiem.
Ignaša jaunievedums, protams, neiztika arī bez kritikas, jo daudzi ārsti norādīja, ka arī ūdens, kurš roku mazgāšanā jālieto, satur baktērijas.
Pirmie pierādījumi par ziepju eksistenci meklējami 2800. g. p. m. ē. Ziepes pazina gan babilonieši, gan ēģiptieši, mezopotāmieši, romieši un arī grieķi. Senlaikos ziepju sastāvā bija atrodami dzīvnieku tauki, eļļas un sāls. Taču jāpiemin, ka ziepes netika lietotas personīgās higiēnas nolūkos. Tās izmantoja trauku tīrīšanai, kā arī medicīnā. 19. gadsimta vidū uz veļas ziepju bāzes kā atsevišķs higiēnas produkts radās ziepes, kuras pazīstam šodien, bet šķidrās ziepes izgudroja un ieviesa tikai 1970. gadā.
Līdz pat 1980. gadam roku mazgāšanas kultūrai īpaši pastiprināta uzmanība netika pievērsta. Taču viss mainījās brīdī, kad veselības nozares asociācija Amerikā publiski paziņoja, ka roku higiēna ir viens no galvenajiem veidiem, kā atbrīvoties no infekcijām un nevēlamajām baktērijām. Šim paziņojumam sekoja pamatnostādnes – kā pareizi jāmazgā rokas, un kādi soļi jāievēro roku higiēnā.
Mūsdienās cilvēce nereti krīt otrā grāvī, pārmērīgi rūpējoties par roku tīrību.
Izrādās, pārspīlēta antibakteriālo līdzekļu lietošana mazina veselīgo baktēriju daudzumu, kurām būtu jāatrodas uz ādas. Turklāt pārmērība veicina arī pieraduma veidošanos, proti, laika gaitā ziepēs esošās antibakteriālās sastāvdaļas vairs neiedarbojas tik efektīvi kā tad, ja antibakteriālās ziepes izmanto retāk.
Ja nu kāds jutās pārsteigts, lasot par ārstiem, kuri pēc autopsijas pieņēma dzemdības, tad jums būtu jāzina arī tas, ka mūsdienās eksistē cita galējība, kurai ārsti devuši nosaukumu – obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Tas ir viens no trauksmes veidiem, kas ietver bailes no mikrobiem, slimībām un netīrības.
Cilvēki, kuri izjūt šāda veida bailes, regulāri un noteiktu reižu skaitu mazgā rokas, lieto dezinficējošos līdzekļus, neiziet no mājas, ja tie nav paņemti līdzi, pēc sarokošanās dezinficē rokas, nepieskaras durvju rokturiem un tamlīdzīgi.
