• Šobrīd

    weather img

    Rīga -12°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Roberts Fūrmanis: Vai ir jēga mocīt mirstošu cilvēku?

    Medicīna
    Ralfs Dravnieks
    Ralfs Dravnieks
    3. novembris
    1 komentārs

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis
    Ja uz ielas tev garām pazib neatliekamās palīdzības pilnpiedziņas auto Subaru Legacy, tad zini – kaut kur situācija ir ļoti nopietna un smaga un, iespējams, šajā auto uz notikuma vietu steidzas ārsta anesteziologa reanimatologa Roberta Fūrmaņa brigāde. Tā paša, kurš vēl nesen feisbukā publicēja ierakstu, ka pēc trim nostrādātām diennaktīm dežūru pabeidzis ar asiņojošu degunu un sāpēm aiz krūškaula.

    – Ir deviņi no rīta. Cikos jums sākās šī dežūra?

    – Šodien sākām septiņos no rīta. Šonedēļ būs vieglāk. Pagājušajā nedēļā gan bija grūtāk, arī nākamnedēļ būs grūtāk, jo grafiks tā salicies.

    – Jūsu Facebook kontā lasīju ierakstu, ka nesen nostrādājāt trīs diennaktis pēc kārtas.

    – Pirmdienā un trešdienā man bija maiņa NMPD, bet otrdienā vajadzēja strādāt slimnīcā. Lai uzturētu savu kvalifikāciju, nepietiek vien ar darbu šeit, neatliekamajā palīdzībā, – jāstrādā arī slimnīcā.

    – Lai uzturētu kvalifikāciju vai – lai savilktu galus?

    – Arī lai savilktu galus, protams.

    – Paralēli diviem darbiem esat viceprezidents Latvijas Ārstu biedrībā un prezidents Latvijas Dzīvības glābšanas asociācijā.

    – Dzīvības glābšanas asociācija šobrīd neko daudz neprasa. Tā ir mana tēva veidota organizācija. Viņš ir miris, un šo organizāciju esmu mantojis no viņa. Kādreiz tā bija pludmales glābēju apmācība. Šobrīd asociācijas fokuss ir mainīts un mēs vairāk nodarbojamies ar pirmās palīdzības mācībām.

    – Arī jūsu tēvam dzīvība bija svarīga?

    – Viņš bija ārsts un mira 47 gadu vecumā. Manas mammas brālis ķirurgs arī nomira 47 gadu vecumā. Mūsu ģimenē vīrieši miruši jauni. Tēva tēvs mira piecdesmit gados, bet mammas tēvs piecdesmit sešos gados. Veči ilgi nedzīvo.

    – Kā tas liek justies?

    – Es par to nedomāju. Kā būs, tā būs.

    – Cik jums pašam šobrīd gadu?

    – Trīsdesmit pieci.

    – Un kāpēc esat ārsts?

    – Ģimenes dēļ. Es nemaz citas profesijas neapsvēru. Toreiz man nešķita, ka būt ārstam ir grūti. Un arī tagad es nenāku uz darbu ar galvassāpēm. Man patīk tas, ko daru.

    Taču uzskatu, ka tam, ko dara ārsti, jābūt atbilstoši atalgotam un ar atbilstošu noslodzi.

    Mēs darām krietni par daudz.

    – Strādājot vairāk nekā vienu slodzi, darbu izdodas veikt kvalitatīvi?

    – Ja jūtos slikti, man nav problēmu atkāpties un kolēģim palūgt, vai viņš var izdarīt manā vietā. Arī pēc tām trim nostrādātām diennaktīm, kuras pieminējāt, man vēl bija paredzēta maiņa slimnīcā, taču jutu, ka nevarēšu pilnvērtīgi strādāt, tāpēc palūdzu kolēģim, lai aizvieto mani.

    – Vai tas gadījumā nesakrita ar to dienu, kad Stradiņus evakuēja, jo kāds anonīms zvanītājs paziņoja par spridzekli slimnīcā?

    – Nē, todien es strādāju šeit, NMPD, un biju vadības ārsts notikumu vietā.

    – Bija smagi?

    – Protams. Pirmkārt, tā bija Latvijā nepieredzēta lieta. Otrkārt, slimnīca tam nebija gatava. Treškārt, Veselības ministrija un ministre nekam tādam nebija gatava.

    – Viltus zvanītāju atrada?

    – Nezinu. Nesekoju līdzi. Bet uzskatu, ka šo tipu likt cietumā nav jēgas. Lai viņš nodarīto atstrādā. Piemēram, trīs gadus katru dienu mazgā slimnīcas telpas.

    – Līdz šim Latvijā bija dzirdētas ziņas par sprādzienbīstamiem priekšmetiem dzelzceļa stacijās un lielveikalos…

    – Lai cik dīvaini tas šķistu, pasaulē tieši slimnīcas ir visvairāk apdraudētās iestādes, kas cieš no šādiem draudiem. Kaut arī ne visi nepatiesās trauksmes cēlāji – zvanītāji un īsziņu sūtītāji – tiek atklāti, ir neliela atšķirība starp tiem, kas ziņo par sprādzienbīstamiem priekšmetiem lidostā, stacijā, lielveikalā un slimnīcā. Bieži izrādās, ka maldīgās, bīstamās un nežēlīgās informācijas sniedzējs konkrētajā slimnīcā guvis negatīvas emocijas, jo slimnīca diezgan reti ir vieta pozitīvām un gaišām emocijām. Globāli visvairāk ziņojumu par ieliktiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem ir par psihiatriskām klīnikām un neatliekamās palīdzības slimnīcām, un diemžēl pasaules pieredze liecina, ka melīgie zvanītāji ir pacienti, kas nelīdzestīgi ārstē savu psihisko slimību.

    Tieši maldu ziņojumi par spridzekļiem slimnīcā ir iemīļots hibrīdkara elements.

    – Bet kas notika Stradiņos?

    – Par spridzekli Stradiņa slimnīcā vēstīja īsziņa internetā. Nav mans uzdevums analizēt, kam, kā un kad tika nosūtīta šī īsziņa, bet katrā ziņā NMPD ziņu par to, ka Stradiņos radušies drošības riski – iespējams, ievietots spridzeklis – saņēma pulksten 14.20. Pēc četrām minūtēm – 14.24 – notika arī Veselības ministrijas valsts sekretāres Dainas Mūrmanes-Umbraško un atvaļinājumā ārpus valsts robežām esošās NMPD direktores Lienes Cipules telefonsaruna.

    Tajā brīdī es biju darbā – specializētās brigādes sastāvā kopā ar ārsta palīgu šoferi atradāmies NMPD telpās Stradiņa slimnīcas teritorijā un ieradāmies notikumu epicentrā pēc pāris minūtēm – aptuveni 14.28. Valsts policijas pārstāvji jau bija priekšā, un tūlīt pēc mums ieradās ugunsdzēsēji (glābēji) un pašvaldības policija. Ļoti drīz ieradās arī sapieri un nesprāgušās munīcijas iznīcināšanas speciālisti. Katrā ziņā visu dienestu atbildīgās personas ieradās desmit minūšu intervālā. Visi sabrauca klusiņām, nebija nekādas pārliecīgas signalizēšanas, bākuguņu un sirēnu. Notikuma vietā Stradiņa slimnīcu pārstāvēja drošības daļas vadītājs. Situācijas vadību atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem uzņēmās Valsts policijas Rīgas reģiona Zemgales pārvaldes priekšnieks. Mēģinājām izprast situāciju.

    Neviens īsti neapzinājās un nesaprata evakuācijas mērogu.

    Par situāciju ziņoju NMPD dežūrārstam.

    Jau kopš pulksten 14.20 NMPD Operatīvās vadības centrs visus slimniekus pārvirzīja uz citām slimnīcām un vairs nevienu neveda uz Stradiņiem. Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem un NMPD Ārkārtas situācijas vadības plānam notikuma vietā es pildīju vadības ārsta funkcijas. Pulksten 15.06 tika pieņemts lēmums evakuēt slimnīcu. Tiesa, mūsu rīcībā nebija nekādas informācijas no slimnīcas – cik tajā pacientu, kas būtu evakuējami, cik ir slimnieku ar īpašām vajadzībām – intubēti, hemodinamiski nestabili, kas var atrasties tikai NMPD mašīnā vai citā ārstniecības iestādē. Štābu izveidojām pie 32. korpusa uzņemšanas nodaļas. Piedāvāju par evakuācijas ceļu izmantot 15. korpusa izeju. Lūdzu organizēt kustību – NMPD mašīnu iebraukšanu Stradiņa slimnīcā no Ventspils ielas, bet izbraukšanu – pa aleju uz vārtiem Pilsoņu ielā. Lūdzu Valsts policijai slēgt kustību pa aleju virzienā uz Pilsoņu ielu. NMPD brigādes virzījām divās plūsmās – pa kreisi brigādes ar mākslīgās plaušu ventilācijas aparatūru, pa labi – brigādes bez šīs aparatūras. Pašvaldības policija plānam piekrita un uzreiz rīkojās, nodrošinot vienvirziena satiksmi. Jau pulksten 15.00 mūsu rīcībā bija 20 NMPD brigādes.

    Plkst. 15.10 slimnīcā sāka skanēt trauksmes signāli ar lūgumu slimniekiem atstāt slimnīcu. Te sākās arī paralēla, slimnīcas neorganizēta cilvēku plūsma, jo visi, kas spēja pārvietoties paši vai nest savu radinieku, centās izkļūt no telpām. Lifti, pateicoties iedarbinātajai trauksmes sistēmai, nedarbojās. Izziņota skaļa trauksme parasti rada tieši šādu efektu – neorganizētu plūsmu –, un šī reize nebija izņēmums. Tas, protams, apgrūtināja darbu, jo cilvēku plūsma kļuva daudz intensīvāka par kontrolēto evakuāciju. Jāatzīst, panikas tomēr nebija. Neizpratne un apjukums gan.

    Šeit noteikti jāmin viens no būtiskajiem trūkumiem mūsu sadarbībā ar slimnīcu – no slimnīcas netika dota informācija par pacientu šķirošanas vietu vai vietām. Toties jau pulksten 15.05 mazajā laukumiņā pie 15. korpusa parādījās visai daudz pacientu un viņu radinieku – aptuveni simts cilvēku –, daļa pacientu tika izvesti uz slimnīcas gultām un nestuvēm – bez dokumentiem, bez diagnozēm un diemžēl bez pavadošā medicīnas personāla.

    Jau pēc piecām minūtēm enerģiskākie radinieki un slimnieki sāka kliegt uz NMPD brigāžu speciālistiem, lai taču kaut ko sāk darīt.

    Mēs kā vadības ārsti nebijām saņēmuši atļauju no augstākās situāciju pārvaldošās institūcijas, kādā kārtībā un veidā pacienti var tikt pārvietoti uz NMPD automašīnām transportēšanai. Pēc savas iniciatīvas pulksten 15.15 NMPD brigādes sāka ievietot mašīnās un pārvietot intubētos pacientus, saskaņojot to ar NMPD Operatīvās vadības centra speciāli norīkotajiem hospitalizāciju pārraugošajiem ārstiem. Tā kā pacientu centralizēta šķirošana nenotika, bet katra stacionāra nodaļa nodarbojās ar savu pacientu šķirošanu – vieglākie tika izrakstīti, smagākie sapakoti transportēšanai, laukumā pie 15. korpusa NMPD darbinieki šķiroja pacientus transportēšanai, izmantojot NMPD šķirošanas kartes un pielāgojot NMPD šķirošanas algoritmus. Slimnīcas personāls šķirošanā neiesaistījās, toties ik pēc mirkļa ieradās kāds nodaļas vadītājs ar jautājumu – kur viņam likt savus divdesmit pacientus? Tāpat atsevišķi ārsti mēģināja saviem pacientiem nodrošināt nokļūšanu citos stacionāros paši, vienojoties ar kolēģiem no citu slimnīcu nodaļām, tā veidojot zināmu VIP rindu, bet arī palielinot haosu.

    Stundas laikā pēc pirmā trauksmes zvana NMPD jau bija noorganizējis 20 papildu brigādes, galvenokārt – smagāk slimo pacientu transportam.

    Plkst. 16.00 notikumu vietā ieradās otra specializētā NMPD brigāde, un ārsts Viktors Gorovenko uzņēmās evakuācijas ārsta pienākumus. Kopš tā brīža komunikāciju ar dienestiem veicu es, bet komunikāciju ar slimnīcu – viņš. Iespēja strādāt divatā ļoti atviegloja manu darbu un uzlaboja pacientu plūsmas loģistiku.

    – Izklausās pēc kārtīgas mācībstundas…

    – Labākas mācības ne izdomāt un ne noorganizēt!

    Komunikāciju ar slimnīcas vadību varētu uzskatīt par tādu, kam ir milzīgas izaugsmes perspektīvas. Atsevišķi slimnīcas speciālisti centās ievietot pacientus NMPD mašīnās bez saskaņošanas ar vadības ārstu un evakuācijas ārstu. Toties citi slimnīcas speciālisti palīdzēja veikt pacientu šķirošanu, tiesa, izmantojot NMPD kartes un algoritmus.

    Ļoti enerģiski slimnīcas pārmeklēšanu ar dažādām metodēm visu šo laiku veica Valsts policija un specializētie dienesti. Tā operativitāte, ar kādu strādāja iekšlietu struktūras, ir apbrīnas vērta! Aptuveni pulksten 16.30 lielākā daļa telpu, kurās noris ārstniecības process, bija pārmeklētas, situācija jau bija nomierinājusies, un mēs kopīgi pieņēmām lēmumu smago pacientu evakuāciju uz citiem stacionāriem pārtraukt, bet veikt to pārvietošanu no nedrošajām zonām uz pārbaudītajām. Šajā laikā bija pārvesti divdesmit deviņi smagi, guloši pacienti galvenokārt uz Austrumu slimnīcu, Traumu slimnīcu, Rīgas Dzemdību namu, kā arī uz Ogres, Jelgavas un Jūrmalas slimnīcu.

    Pulksten 17.00 no Rīgas satiksmes ieradās autobusi, kas būtu bijuši ļoti noderīgi jau krietni iepriekš, lai tajos izvietotu staigājošos pacientus un evakuētu pietiekami tālu – optimāli vairāk nekā 400 metru no slimnīcas, kurā bija spridzināšanas draudi. Tomēr tas, ka tie tika noorganizēti, ir ļoti uzteicami, jo gadījumā, ja tomēr būtu jāveic pilna slimnīcas evakuācija, autobusu loma būtu sevišķi būtiska, arī personāla nogādāšanai drošībā.

    Neiedziļinoties jautājumā par politisku personu līdzdalības nepieciešamību ārkārtas situācijās, veselības ministre Ilze Viņķele un slimnīcas direktore Ilze Kreicberga no pulksten 17.00 aktīvi iesaistījās notikumos, mēģināja ietekmēt vadības ārsta rīcību, devās uz pacientu šķirošanas vietu… Tas noteikti ir uzteicami, ka visaugstākā līmeņa vadība ir pirmajā frontes līnijā šādos notikumos, tomēr svarīgi ir vispirms iziet kaut galda mācību bāzes līmeni. Tas aiztaupītu dažu neizpratni par notiekošo un atvieglotu komunikāciju ar iesaistītajām atbildīgajām ārstniecības personām.

    Nedaudz traucējoši bija arī neticami daudzo slimnieku, radinieku, garāmgājēju, nezināmu interesentu, arī slimnīcas darbinieku baltajos virsvalkos, kuri rosījās pa vidu, deva padomus un nepārtraukti taisīja selfijus.

    Pulksten 18.26 evakuācija tika atcelta.

    – Secinājumi?

    – Varu teikt, ka augstais atsaucības līmenis liecina par kopējo augsto NMPD gatavību ārkārtas situācijām, bet…

    – Bet?

    – Tīri teorētiski – kas bija jādara? Par to esmu uzrakstījis rakstu, tas publicēts Latvijas Ārstu biedrības mājaslapā. Tātad, lai pārvaldītu šāda līmeņa ārkārtas medicīnisko situāciju, bija jāiedarbina valsts Civilās aizsardzības plāns, Katastrofu medicīnas plāns, pretterorisma plāni, evakuācijas plāni. Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, kā vēlāk izrādījās, sprādzienbīstamās situācijas laikā atradās 900 pacienti, no kuriem 200 bija jāuzskata par smagiem – guloši, intubēti, pēcoperācijas vai operācijas un, tā teikt, aktīvā dzemdību fāzē…

    Katram no šīs situācijas ir, ko mācīties – gan slimnīcai, gan neatliekamās palīdzības dienestam. Grūtāk man bija rakstīt ieteikumus Veselības ministrijai. Grūtāk tādēļ, ka diez vai šajā institūcijā tos kāds lasīs un ievēros. Un tomēr – tieši Veselības ministrijai būtu jāsasauc Valsts operatīvā medicīnas komisija un jākoordinē daudzo iesaistīto ārstniecības iestāžu sadarbība. Šeit es vēlētos nedaudz precizēt – visvienkāršākā evakuācija no Stradiņa slimnīcas būtu, piemēram, uz Rīgas pilsētas 2. un Rīgas pilsētas 1. slimnīcu, ja vien NMPD varētu rīkoties brīvāk ārpus noteiktā hospitalizācijas plāna vai nevaldītu attieksme: tās ir Rīgas, bet šīs te – valsts slimnīcas. Izrādījās, ka vieglāk ir organizēt evakuāciju uz Ogri, nevis uz Rīgas pilsētas 1. slimnīcu! Vārdu sakot, Veselības ministrijai būtu jāapzina kopējie slimnīcu faktiskie resursi, un labāk to būtu izdarīt nevis paaugstināta apdraudējuma brīdī, bet laikus. Veselības ministrijai būtu jākoordinē arī medicīnas personāla darbība – vislabāk, ja tas sekotu pacientiem uz evakuācijas vietu. Piemēram, novirzot kardioloģiskus pacientus uz Psihoneiroloģisko slimnīcu, turp līdzi dodas kardioloģiskās nodaļas personāls. Bet tas nav lēmums, kuru var pieņemt kapitālsabiedrība Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca vai iestāde NMPD.

    Jā, lielākā valsts problēma neatliekamajās situācijās ir – NMPD pārierēdnieciskošana. Latvijā NMPD jau četrus gadus ir iestāde, kur iestādes vadītājai katrs lēmums jāsaskaņo ar Veselības ministriju. Salīdzinājumam – tas būtu tā, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests būtu pārvērsts par iestādi un iestādes vadītājam būtu jāzvana Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietniekam un jāprasa: «Cik daudz ūdens mums ņemt līdzi uz ugunsgrēku?» Līdzīgi, ja par iestādi būtu pārvērsta Valsts policija, policijas priekšniekam vajadzētu vaicāt ministram: «Vai sūtīt bandītu ķeršanai trīs vai piecus policistus?» To, kurus ļaundarus ķert, bet kurus palaist, noteiktu iekšlietu ministra padomnieks.

    – Ja jūs aicinātu par veselības ministru, jūs ietu?

    – (Iesmejas.) Sešus gadus esmu strādājis vadošā amatā.

    – Lasīju, bijāt NMPD Zemgales reģionālā centra vadītājs. Un pagājušajā gadā no amata aizgājāt.

    – Tiku līdz trešajai kārtai, lai kļūtu par NMPD vadītāju. Esmu izbaudījis nomelnošanas kampaņu pret sevi. Strādāt trīs diennaktis ir daudz patīkamāk. Tu esi brīvs savā garā un profesionāli gūsti baudu par izglābtajām dzīvībām, nevis no sarunām ar ierēdņiem.

    – Vai tas, ka pametāt vadītāja amatu, lai atkal kļūtu par ārstu, liecina par ticību ideālismam?

    – Es atkāpos, jo darbā, ieslēdzot datoru un lasot e-pastu, nespēju tikt tālāk par pirmo teikumu. Vienkārši nevarēju. Man nebija spēka koncentrēt domas. Es jutos slikti un nevarēju darbu darīt labi. Kad atkāpos, man acīs bija asaras, man bija žēl kolektīva, no kura gāju prom. Tas bija lielisks. Zinu, ka kolēģi ir prasījuši, lai nāku atpakaļ. No vienas puses, man gribas to darīt, no otras ne. Šeit es jūtos brīvāks. Nav jāpiedzīvo agresija, kura valda valsts pārvaldē. Būdams amatā, mans konta izraksts, dzīve, ko dzīvoju, un lietas, kuras varēju atļauties, liecināja par vienu. Savukārt nomelnošanas kampaņa lika izjust, ko citu. Tas radīja nevēlēšanos strādāt. Es vairs ar skaidru skatu nespēju skatīties uz cilvēkiem, kas šajā kampaņā piedalījās.

    Līdzīgi ir tagad. Lai gan 31. jūlijā biju notikumu vietas vadības ārsts, cik zinu, nevienos dokumentos manu vārdu NMPD vadība negribēja parādīt, lai izpatiktu ministrei. Tas viss veido nepatiku pret administratīvo darbu.

    Šobrīd es strādāju komandā. Un mums ir foršas attiecības ar pārējo brigādi. Man ir ģimene, bērni, pagalms, kurā jāpļauj zāle. Man ir jālaista gurķi un tomāti, un tas ir daudz foršāk.

    – Bet, lai darītu to, ko darāt, ir jābūt arī nedaudz trakam?

    – Man ir jautājuši – kāpēc es nestrādāju slimnīcā.

    Tas, ko es daru, ir dzīšanās pēc adrenalīna. Fīlings braucot ar bākugunīm, cauri satiksmei, traucoties uz nezināmo, lai risinātu sarežģītas situācijas, ir interesanti.

    – Vai, braucot uz notikumu vietu, jūtat arī bailes par to, ko, nonākot galā, ieraudzīsiet?

    – Nē. Tādās situācijās ir divi varianti – vai nu būs, vai nebūs. Ja esi drošs par savām zināšanām un visu izdari labi, bet rezultāta nav, notikušais jāpieņem. Taču es nedrīkstu pieļaut situāciju, kurā nerīkojos atbilstoši, tāpēc jāmācās, jāpilnveidojas un vajag analizēt savu darbu.

    Subaru nonākšana notikumu vietā vienmēr liecina par situācijas smagumu. No mūsu klātbūtnes tuvumā esošie saprot, ka situācija ir drusku smagāka.

    Mums izsaukumu diennaktī nav daudz, taču tie visi ir nopietni.

    – Cik bieži pašam ir grūti no redzētā un piedzīvotā?

    – (Domā.) Piedzīvoto man obligāti vajag kādam pastāstīt.

    – Piemēram, sievai?

    – Sievai to ir grūti klausīties. Sevišķi, ja runa ir par maziem bērniem. Man prātā palikusi situācija, ceļu satiksmes negadījums, kurā iesaistītas trīs mašīnas. Ierodoties notikumu vietā, es redzēju glābšanas darbus, kurus veica ugunsdzēsēji. Es redzēju, ka jaunai sievietei tiek veikti atdzīvināšanas pasākumi, un redzēju arī to, ka viņa ir faktiski mirusi. Vienā no NMPD mašīnām atrodas kāds vieglāk cietis vīrietis, bet vienā no sadursmē iesaistītajām mašīnām ir iespiests kāds cits vīrietis. Savukārt vēl kādā mašīnā ir četrus piecus gadus vecs bērns, kurš sauc pēc mammas. Tu redzi, ka mazais cilvēks sauc, un tu arī zini, ka mammai tūdaļ tiks pārtraukti atdzīvināšanas pasākumi, jo viņa ir mirusi. Tā ir smaga situācija. Man bira asaras. Ja kādam to visu var pastāstīt, kļūst vieglāk, bet nav arī tā, ka raudu spilvenā.

    – Kā šādas emocijas vislabāk izlādēt?

    – Sportojot, spēlējot tenisu, braucot ar motociklu vai velosipēdu, pagalmā iestādot tūjas vai nopļaujot zāli. Starp citu, zāles nopļaušana lieliski iztīra galvu.

    – Teniss palīdz izsist domas?

    – Es cenšos iemācīties un izjust spēli. Un noķert kaifu brīdī, kad sitienu izdodas just. Belzt man nepatīk. Tā var drīzāk iesist autā. Taču, ja sit pareizi, var trāpīt precīzi. Man patīk, ka tenisā nav nekāda naida pret pretinieku. Esmu spēlējis hokeju, tur gan gribas izkauties, jo čaļi ir saskatījušies NHL. Tenisā tu pats atbildi par to, ko dara pretinieks. Ja viņam dod iespēju uzbrukt, viņš to izmanto.

    – Bieži esat redzējis dzīvību, kas karājas mata galā. Vai varat pateikt, kā dzīvība izskatās?

    – Tas ir filozofisks un zinātnisks jautājums. Kas ir dzīvība, un kas ir prāts? Vai prāts ir dzīvība? Dzīvība ir orgānu savstarpēja mijiedarbība un funkcionēšana.

    Es par šo tēmu apmeklēju Pētera Kļavas, bērnu ārsta, anesteziologa reanimatologa, lekcijas: par reinkarnāciju, par ārpus ķermeņa pieredzi, par prātu un cilvēka būtību. Saliekot šīs domas kopā ar medicīnas zināšanām, var izdomāt dažādas interesantas lietas.

    Pētera Kļavas lekcijas un viņa pieeja man palīdzēja skatīties uz to, ko es daru, un uz lēmumiem, kurus pieņemu, – vai ir jēga mocīt mirstošu cilvēku, vai varbūt ir jēga ļaut cieņpilni aiziet.

    Šādi profesionāli lēmumi ir ļoti grūti un atbildīgi. No šādiem lēmumiem atpakaļceļa nav. Lai pieņemtu lēmumu, ir rūpīgi jāvērtē katra nianse.

    – Darbs, ko darāt NMPD, nav viegls. Tas izdedzina. Kā jums pašam šķiet, kādā virzienā nākotne jūs aizvedīs?

    – Es par nākotni nedomāju. Drīzāk balstos uz konkrētā brīža emocijām. Noteikti saredzu sevi kā ārstu. Pagaidām no darba iet prom neplānoju, lai gan reizēm nav viegli. Neskatoties ne uz ko no tā, ko daru, gūstu prieku. Vienīgi gribētos, lai mana profesija būtu atalgota tik labi, lai varu atļauties strādāt tikai vienu, nevis divus darbus. Patiešām ceru, ka kaut kas mainīsies un daudziem ārstiem nevajadzēs strādāt uz izdegšanas robežas.

    – Nesen kāda ķirurģe intervijā atklāja, ka saviem ārzemju kolēģiem nemaz nestāsta, par kādu atalgojumu viņa strādā, jo tie jautā, vai tā ir samaksa par nedēļu, un viņu pārņem kauns…

    – Tas tiešām ir nedaudz apkaunojoši. Valdība saka: veselība ir prioritāte. Bet no kā sākas veselība? Tā ir mijiedarbība. Motivēts medicīnas personāls noteikti iedos daudz vairāk veselības nekā citas aktivitātes, kurā daļa sabiedrības pat neieklausās. Piemēram, pirms kāda laika pašvaldībai bija piešķirta visai prāva naudas summa, lai veicinātu sabiedrības veselību. Manā skatījumā tā nav pareiza investīcija.

    – Protams, motivējošs atalgojums ir ļoti efektīvs instruments. Bet kā ar labajiem vārdiem? Vai tos gadās dzirdēt?

    – Gan nesaka, gan saka…

    – Es nerunāju par pacientiem. Es runāju par vadību.

    – Oi! NMPD direktore Liene Cipule saka labus vārdus. Kad es biju vadošā amatā, teicu gan daudz labu, gan arī daudz sliktu vārdu. Taču teicu patiesību.

    Ja esi sūda brālis, es to pateikšu, bet, ja esi labs, arī to nenoklusēšu.

    Kaut vai tā pati 31. jūlija evakuācija. Mani izņēma no visiem papīriem. Es tur nebiju. Tā ir pateicība? Arī ministre nepienāca un nepateica – paldies. Lai gan vajadzēja – pat ja paldies jāsaka savam lielākajam ienaidniekam.

    Pagājušajā piektdienā biju aizbraucis palīdzēt Ventspils slimnīcas kolēģiem. Pirmdien piezvanīja nodaļas vadītājs un pateica paldies. Es jutos super!

    Man atzinība ir bijusi svarīga, taču savā dzīvē to diezgan maz esmu saņēmis. Tāpēc es to veltu saviem bērniem.

    – Cik bērnu tēvs esat?

    – Man ir divi dēli. Vienam ir seši, otram trīsarpus gadu. Vecākais dēls trenējās tenisā.

    – Ko jums ir svarīgi saviem bērniem nodot?

    – Lai viņi būtu cilvēcīgi. Lai viņi zinātu, ka nevajag darīt pāri vājākam, lai viņi prastu palīdzēt un nebūtu ļauni. Tādas lietas man ir svarīgas. Tas, manuprāt, ģimenē ir jāiemācās. Rēķināt bērni iemācās skolā. Ģimenē māca būt par cilvēku.

    – Ģimenē esat ārsts trešajā paaudzē. Sakiet, jūs iebilstu, ja arī dēli vēlētos kļūt par ārstiem?

    – Nē, neiebilstu gan. Dēls ir uzzīmējis zīmējumu, kurā tētis sēž savā ātrās palīdzības mašīnā. Un ar roku pats pierakstījis: «Kad izaugšu, būšu dakteris.» Man šķiet, ka viņi lepojas ar to, ko es daru.

    Anamnēze

    • Anesteziologs reanimatologs. Kopš 2015. gada strādā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD). Bijis NMPD Zemgales reģionālā centra vadītājs.
    • 2019. gada 31. jūlijā vadīja pacientu evakuācijas darbus, kad tika saņemta ziņa par Stradiņa slimnīcā ievietotu spridzekli.
    • Strādājis Zolitūdes traģēdijas notikuma vietā 2013. gada 21. novembrī.
    • Saņēmis Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta goda rakstu par ieguldījumu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta sadarbības veicināšanā.
    • Grāmatas Kā nosargāt sava bērna dzīvību līdzautors.
    • Ārsts trešajā paaudzē.
    • Divu dēlu tēvs.
    • Par iemīļotāko ēdienu sauc ceptus kartupeļus.
    • Labprāt klausās grupu Metallica un skatās filmas, kurās nav jādomā.
    • Ikdienā pārvietojas arī ar motociklu. 
    • Dzīves moto – Nekompetence ir tavas bailes!
    • Dzimis 1984. gadā Rīgā.

    Intervija publicēt žurnālā Ievas Veselība 2019. gada 20. numurā. 

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    1 komentārs

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+