Rīga +8°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ievas Stāsti 2012. gada 23. numurā.
Luteklītis ar blondām cirtām
«Pirmās atmiņas par sevi man ir no kāda rīta, kad vecākā māsa mani veda uz bērnudārzu. Džovanna mani daudz pieskatīja, jo mamma strādāja par grāmatvedi mūsu ģimenes fermā. Torīt mēs bijām nokavējušies. Joprojām acu priekšā ir tā bilde – māsa klauvē pie bērnudārza durvīm, kas jau slēgtas, lai mani ielaiž. Bērnudārzā bija ļoti stingra dulče – audzinātāja. Lai arī stingra, bet iedeva dzīvei pareizo virzienu. Viņai tagad ir deviņdesmit gadu un joprojām strādā! Taču audzinātāja uzskatīja, ka es esmu pārāk izlutināts. Biju jau arī!
Protams, mani mājās lutināja, jo esmu jaunākais – piektais bērns ģimenē. Vispirms piedzima Džovanna (viņai tagad ir piecdesmit divi gadi), tad brālis Mario, pēc tam divas māsas – Roza un Graciella. Es ierados desmit gadu pēc jaunākās māsas. Turklāt gadu pirms manis mamma bija stāvoklī, bet mazuli zaudēja. Mammai bija trīsdesmit deviņi gadi, un tajos laikos tas jau skaitījās riskants vecums dzemdībām, bet viņa, kā vienmēr uzsver, ļoti gribēja mani! Tā nu piedzimu es – Roberto Agostīno Meloni. Mamma smējās – kā mazais teliņš, jo biju diezgan liels, svēru četrus kilogramus sešsimt gramu. Ģimenē esam divi Agostīno – lielais un mazais, jo manu tēti arī sauc Agostīno.
Mūsu mājās pirmajā stāvā durvis vienmēr ir vaļā, un ikdiena ir kā realitātes šovs, jo nemitīgi kāds nāk ciemos, stāsta jaunākos notikumus pilsētiņā, ko nekad netrūkst, kaut gan Ardarā dzīvo tikai deviņdesmit cilvēku, smejas, ēd un dzer kafiju. Kamēr tur dzīvoju, nebiju pamanījis, cik skaļi tas viss notiek. Tagad, kad aizbraucu ciemos, sākumā pie tā jāpierod. Mana mamma runā daudz un skaļi. Tētis ir klusāks un mazrunīgs. Taču, kad beidzot tētis kaut ko pasaka, tad pat mušas nelido! (Smejas.) Tas ir sardīniešu teiciens, kas labi raksturo tēti.
Jaunībā tētis nodarbojās ar riteņbraukšanu. Mūsu ģimenē ir leģenda, kā vecāki iepazinās. Kad mammai bija astoņpadsmit gadu, viņa ieguva pilsētas skaistākās meitenes titulu. Kad tas notika, viņa tētim pasniedza balvu par uzvaru riteņbraukšanas sacensībās. Tā abi saskatījās un iemīlējās. Kaut gan patiesībā viņi bija redzējušies jau pirms tam. Šī leģenda ir skaista, un visiem patīk!
Mana mamma joprojām ir skaista, gudra un stipra sieviete. Viņai ir septiņdesmit gadu, bet joprojām ceļas sešos no rīta, klausās kristīgo radio un gatavo brokastis sev un tētim. Mājās viņi palikuši divi vien, bet turpat pilsētiņā dzīvo arī manas divas māsas un brālis. Vecākā māsa dzīvo desmit kilometru attālumā.
Tā dzīve iegrozījās, ka vienīgi es esmu tālumā, kaut gan bērnībā man mamma vienmēr teica: tu būsi mans vecumdienu spieķis.
Tētis vairs nestrādā. Tagad viņš Ardanā ir viens no tiem sešiem cienījamā vecuma vīriem, kas sēž un runā par itin visu – politiku, valdību, laikapstākļiem… Mēs viņus saucam par vietējo «montecitorio», tas nozīmē – saeimu. Nesen viens no viņiem aizgāja, un es redzēju, kā tētis to pārdzīvoja. Bet nu jau «montecitorio» ir jauns dalībnieks! Paldies Dievam, tētim ir laba veselība! Kopš viņš nestrādā, kļuvis resnāks, un mamma cenšas viņu «likt uz diētas.» (Smejas.) Taču viņš pa kluso dara, ko pats grib. Reiz sanāca ļoti smieklīgi. Sanākuši ciemiņi, un mamma grib viņus uzcienāt ar manis aizvesto «Melno balzamu». Lepni izņem pudeli, parāda un grib liet glāzītēs, bet… nekas nelīst! Pakrata pudeli, taču tā izrādās tukša. Un mamma pilnā balsī kliedz: Agostīno! Jo tētis pa kluso balzamu izdzēris, bet māla pudeli nolicis atpakaļ – tai jau cauri redzēt nevar!»
Gredzens pirkstā
«Jā, man pirkstā ir zelta laulības gredzens. Dzeltenajā presē tas izraisīja ziņu, ka esmu apprecējies. Bet tā nav taisnība! Šis ir manas mammas laulības gredzens. Kad vecāki svinēja zelta kāzas, pēc sardīniešu tradīcijas, viņi pirka jaunus gredzenus, bet mamma savu veco atdeva jaunākajam bērnam – man. Kopš tā laika es staigāju ar viņas piecdesmit gadus nēsāto laulības gredzenu. Tas ir tiesa, ka itāļu mammas tur kopā ģimeni un interesējas par saviem bērniem, kaut arī tie jau lieli izauguši. Es ar mammu katru dienu sarunājos «skaipā». Arī šodien viņa jau man piezvanīja un apjautājās, kā jūtos, ko daru. Protams, šādas sarunas neaizvieto klātbūtni, un tomēr – ieslēdzu datoru, un viņa ir manā istabā. Tāpēc pirms sarunas jāpaskatās, vai dzīvoklī viss ir kārtībā, lai mamma nesatraucas, vai arī dators jānoliek tā, lai viņa redz to, ko es gribu, lai viņa redz! (Smejas.)
Bet tiem, kas interesējas, kāpēc neprecos, varu atbildēt pavisam vienkārši: itāļu vīrieši ar kāzām nesteidzas.
Atšķirībā no Latvijas, kur, kā esmu novērojis, pieņemts ātri gādāt bērnus. No vienas puses, tas ir labi – jauniem vecākiem vieglāk saprasties ar bērniem. Bet, no otras, redzu, cik daudz te ir vientuļo māšu, ka jauni cilvēki savus bērnus atstāj audzināt vecvecākiem.
Tā kā man vēl ir laiks, jo, piemēram, mans brālis apprecējās, kad viņam bija četrdesmit. Pēc Mario kāzām mainījās arī mammas domas par manu nākotni. Līdz tam viņa vienmēr uzsvēra, ka man vajagot precēties ar sardīnieti, norādīja, kādas meitenes kaimiņos izaugušas, kamēr es esmu projām. Nu viņa saka: varbūt sardīnieti nevajag, atved labu latviešu meiteni! (Smejas.)
Protams, ne man pašam, ne mājiniekiem nešķita, ka studiju apmaiņas brauciens uz Latviju pārvērtīs manu dzīvi. Es tolaik Sardīnijas universitātē mācījos par angļu valodas tulku. Pirms braucu šurp, meklēju internetā informāciju par Latviju, tāpēc jau zināju, kurp dodos. Un tomēr nebiju gaidījis, ka es iemīlēšu Latviju. Varbūt, to dzirdot, šķiet, ka es pārspīlēju vai tēloju, bet tā nav! Es jau daudzus gadus dzīvoju te un jūtos ļoti labi, kaut sākumā man viss likās ļoti eksotiski. Un vienlaikus tas mani aizrāva. Atceros, atbraucu oktobrī – tumšs, auksts, tomēr tik skaisti! Piemēram, aizbraucu uz Siguldu, bet tur tik smuki kā gleznā! Varbūt šķiet dīvaini, tomēr es saskatu daudz līdzīga manā dzimtajā Sardīnijā, kur valda tipisks Vidusjūras siltums, un Latvijā ar tās garo un tumšo ziemu. Sardīnija ir maza sala, kurā dzīvo miljons septiņsimt cilvēku, Latvija – maza valsts ar mazliet vairāk par diviem miljoniem iedzīvotāju, sardīnieši ir patrioti, un arī latvieši savā būtībā ir patrioti. Tāpat kā mēs, arī jūs cienāt savas tautas tradīcijas, svinat svētkus. Sardīnieši ir bilingvāli – mums ir sava valoda, bet visi runājam arī itāliski. Katrs latvietis arī zina vismaz divas valodas!
Ar koncertiem un izrādēm esmu daudz braukājis pa Latviju. Visvairāk man patīk Latgale – tur ir kaut kas īpašs! Un tā latgaliešu sirsnība… Esmu Varakļānu goda pilsonis! Kādos Jāņos tur biju ar grupu. Tad arī iepazinos ar Modras kundzi – kolosālu kundzi un mēri! (Bijusī Varakļānu novada domes priekšsēdētāju Modra Vilkauša – S. E.) Pēc tam viņa mani uzaicināja vadīt Varakļānu novada svētkus. Tāds gods! Tajos man kāda kundze uzdāvināja latviešu jostu – ļoti garu, es sev apkārt varu apņemt trīs reizes –, lai es esmu stiprs un vesels.
Jā, man bieži ir jautājuši, kāpēc es mācījos latviešu, nevis krievu valodu. Tā kā esmu filologs, priecājos, ka man bija iespēja iemācīties trešo vecāko valodu Eiropā – latviešu valodu. Un vēl notika tā… Kāda mana draudzene dzirdēja, kā es dziedu dušā, un teica: «Paklau, Roberto, ja jau tu esi tik foršs, labi dziedi un runā latviski, tad tev noteikti jāiet «Fabrikā»!» Bija tāds televīzijas realitātes šovs, atceraties? Un es nodomāju – kāpēc gan nepamēģināt? Nebija jau tā, ka dziedāju tikai dušā. Sardīnijā man bija sava grupa, reiz pat piedalījos Sanremo festivāla atlasē. Tomēr dziedāšanu biju nolicis malā, bet te es to atsāku. «Fabrikā» bija tāda kārtība, ka piektdienā pēc koncerta mūs palaida uz mājām, lai pirmdien atgriežamies. Tā nu sestdienā, kā biju ieradis, gāju uz Barona ielas «Rimi», bet tur… Man klāt nāca cilvēki un teica: «Paldies, Roberto, ka runā latviski! Paldies, ka nerīkojies kā tie, kas te gadu desmitiem dzīvo, bet neprot latviešu valodu!» Tad sapratu, ka mana piedalīšanās televīzijas šovā ir arī liela atbildība, ar ko nebiju rēķinājies.
Pa šiem gadiem esmu iemācījies runāt arī nedaudz krieviski. Es jau pieņemu visādus izaicinājumus, tāpēc nenobijos spēlēt izrādē «Kailie brieži» arī krievu valodā. Sākumā tekstu vienkārši iekalu – pirms tam gan pajautāju, ko tas nozīmē. Jo vajag taču saprast, ko nozīmē teikums – «ņe smorti na čužoj čļen!» (Smejas.)
Cik valodās es runāju? No mazām dienām – itāliski un sardīniski. Te man noteikti kaut kas jāizstāsta! Sardīnieši itāļus saprot, bet otrādi – gan ne. Mums pavisam ir sešas sardīniešu valodas. Tās ir tik īpatnējas, ka otrajā pasaules karā to izmantoja cīņā pret Musolīni fašistiem. Kad, piemēram, Sardīnijas partizāni sarunājās pa telefonu, itāļu fašisti noklausoties nesaprata, ko viņi runā! Franču valodu trīspadsmit gadu skolā mācījos. Diezgan labi zinu spāņu valodu. Latviski runāju. Mācījos arī lietuviešu valodu, bet sarunāties gan nevaru.»
Laipni gaidīts
«Latvijā dzīvoju jau vairākus gadus. Es te jūtos laipni gaidīts. Bet kur es jūtos kā mājās? Sardīnijā, pie vecākiem! Un kā mājās jūtos arī uz skatuves. Jo atrodos tur, kur gribēju būt. Latvijā nedzīvoju tikai to laiku, ko man vajadzēja pavadīt armijā. Kad sākās krīze, vienu laiku gan šķita neparasti – ielas tukšākas, cilvēki nesmaida, nomākti. Tas bija laiks, kad man daudzi prasīja: «Kāpēc tu vēl esi te?! Mēs braucam projām, bet tu – paliec.» Jā, arī man kļūva mazāk darba, tomēr vairāk par materiālo krīzi izjutu psiholoģisko.
Zinu, ka mana mamma iet pie māsas skatīties internetā projektus, kuros piedalos, kā arī to, kas notiek Latvijā, jo tad viņa savām acīm redz, ka ar mani viss ir kārtībā un arī Latvijā viss ir kārtībā.
Un Latvijā viss ir kārtībā. Jūs patiešām esat malači. Mēs, itāļi, esam daudz maigāki, bet jūs – daudz stiprāki. Tāpēc jums ir laba īpašība – esat gatavi daudz izturēt. Nezinu, vai tas radies klimata vai vēstures dēļ, bet tā tas ir. Itālijā reizēm tādas izturības un stipruma trūkst, bet jūs to sevī nenovērtējat. Jūs pret sevi esat par daudz kritiski. Jā, zinu, ko saka: latvietis latvietim labākais ēdiens. Bet tā tas ir arī manā Sardīnijā – cilvēki cits citu apskauž. No otras puses paskatoties – bet lai jau skauž! Tas nozīmē, ka ir par ko, vai ne? Latvijā starp cilvēkiem ir sacensības, bet labā nozīmē – konkurence. Redzu jauniešus, kas grib izcelties, panākt savu. Jūs runājat vairākās valodās un nebaidāties braukāt pa pasauli, apskatīties, kā cilvēki dzīvo citur, un mācīties no viņiem. Itālijā ir ļoti skaista daba un lielisks klimats, bet tas cilvēkus tā kā mazliet «nosēdina» uz vietas. Mēs mazāk iepazīstam pasauli, dzīvojam savā zemē un baidāmies doties ceļā. No ģimenes mani Latvijā ir apciemojusi tikai vidējā māsa. Roza ir brīvāka un drošāka, viņa nebaidās iesēsties lidmašīnā un atlidot. Pirmo reizi viņa te bija uz «Fabrikas» finālu, otro – kad piedalījos «Vestsaidas stāstā». Tagad esmu nobriedis braukt pie savējiem, jo gada beigas būs ļoti noslogotas. Tā sanācis, ka šajā gadā mājās esmu bijis tikai četras dienas. Darba dēļ. Nevar jau sūdzēties, ka ir daudz darba, jo tas ir labi. Tomēr četras dienas būt pie vecākiem – tas ir par maz. Viņi ir cienījamos gados, un man vajag veltīt vairāk laika mammai un tētim.
Lidmašīnu biļetēm uz mājām naudu nežēloju. Jo ir gadījies, ka redzu – pēkšņi ir piecas brīvas dienas, jābrauc! Vai es varu izdzīvot no dziedāšanas? Varu, jo man nav milzīgas prasības pret dzīvi. Es neeju ēst dārgos restorānos. Mana mīļākā vieta Rīgā ir jauka kafejnīca «Junge» – te strādā tik sirsnīgi cilvēki! Jo cilvēki jau visur ir paši galvenie. Tāpēc es nāku uz šejieni ar datoru, norunāju tikšanās, sēžu stundām. Man patīk atrasties labā kompānijā, pļāpāt un kafiju (kā to latviski saka?) iemalkot. Ļoti novērtēju bērnībā ieaudzināto. Es tagad padomāšu un to teicienu iztulkošu latviski… Nu, apmēram tā: nepārdzīvo par to, ko tu nevari atļauties, priecājies par to, ko vari atļauties. Tāpēc man nevajag smalku «Rolex» pulksteni vai dārgas «brendu» drēbes. Man svarīgākais, lai jūtos ērti. Jā, es nopirku dzīvokli, pamazām to remontēju, bet man nav jāraud par paņemto milzu kredītu, jo es nekad neesmu uzvedies kā miljonārs, bet tā tajos trakajos gados daudzi diemžēl darīja.»
Artišokēts ar artišoku
«Mana ģimene smējās, kad uzzināja, kāds būs kārtējais televīzijas projekts, kurā piedalīšos, – «Gandrīz ideālas vakariņas». Un viņi arī smējās, internetā noskatoties, kā darbojos virtuvē. Ne jau velti par artišoku teicu, ka esmu artišokēts. Jo manējie zina, ka es neprotu gatavot ēst! Patiesībā tas ir savādi, jo trīs tēta brāļi ir pavāri. Viens pat strādājis par pavāru pie Frenka Sinatras. Kaut gan – ko citu varētu gaidīt no zēna, kam jau pamostoties virtuvē gaidīja kafijas krūze un silti, mammas cepti cepumi?! (Un tā ir joprojām, kad aizbraucu pie vecākiem!) Nu jau gadiem esot projām no mājas, būtu jāiemācās, bet – man ēdiena gatavošana nepadodas. Turklāt man šķiet aplam tik daudz laika tērēt, lai dažās minūtēs to visu apēstu… Varbūt man trūkst pacietības? Jo garšīgi paēst man patīk. Iespējams, tāpēc nekad neesmu bijis tievs. Par to arī nepārdzīvoju, jo es sevi neredzu kā tievu cilvēku. Es gan eju uz sporta zāli, bet man nekad nav bijis mērķis kļūt par muskuļotu puisi. Taču man ļoti patīk skriet. Izrādās, skriešana palīdz arī dziedāšanā. Andra Daņiļenko – mans maestro, kas man māca dziedāt (brīnišķīgs cilvēks!) – parādīja vingrinājumus, ko var veikt arī skrienot. Tāpēc, ja sporta zālē kāds dzird tādas skaņas – drrr, brrr –, tad lai zina, ka tas esmu es! (Smejas.) Tā nu es skrienu un vingrinos.
Man Latvijā ir brīnišķīgi draugi – mani uzticamie cilvēki, kam reizēm prasu padomus. Saša (Aleksandra Kurusova – S. E.) ir ļoti gudra un taisna kā «čolka» – pa tiešo pateiks, ko domā. Ar Jenny May es ļoti labi jūtos gan uz skatuves, gan dzīvē. Bet viņas mīnuss ir tas, ka viņa ir precējusies! (Smejas.) Savu dzīvi nevaru iedomāties bez menedžeres Elvīras – tik krāsains cilvēks! Man ir viena ļoti laba draudzene, ar kuru forši varu izrunāties. Ja sailgojos pēc itāliskā, eju pie draugiem uz Itālijas vēstniecību.
Taču aizvien biežāk un biežāk es ieklausos sevī. Un tad varu sev godīgi pateikt, ja esmu kļūdījies.
Savā pirmajā intervijā Latvijā es biju ļoti atklāts, izstāstīju par ģimenes aitu fermu. Bet mani nepatīkami pārsteidza, kā to pasniedza. Virsraksts bija – no Sardīnijas aitu gana līdz skatuvei! Nu, kāds es aitu gans… Tāpēc ilgi par ģimenes fermu vairs nepieminēju. Taču, kad man piedāvāja reklamēt to vienkāršo mobilo telefonu, kas lieliski noder veciem cilvēkiem, sapratu, ka te īstā vietā būs aitas! Ierunāju tādu tekstu, ka manas aitas iekritušas aizā, bet, zvanot pa šo telefonu, tās izglābju.
Laikam jau bija jāizaug līdz tam. Sardīnijā ir četri miljoni aitu, tās dod darbu tik daudziem cilvēkiem, savulaik arī maniem vecākiem. Par ko man kaunēties?
Es vienmēr ļoti priecājos, ja kāds latvietis izdara ko labu. Un es vienmēr cenšos par Latviju pastāstīt. Pagājušajā gadā man bija tas gods Sardīnijā saņemt balvu «Navicella d’Argento». Tulkojumā tā ir «sudraba laiva». Ar tādām laivām sardīnieši brauc jūrā. Šo balvu katru gadu pasniedz kādam Sardīnijas iedzīvotājam par Sardīnijas vārda popularizēšanu ārpus salas. Katru gadu rīko sapulci, kurā izvēlas cilvēku, kam pasniegt balvu. Kad ierados uz apbalvošanas ceremoniju, mani intervēja radio raidījumos, kuros es vienmēr stāstīju par Latviju. Tagad balva stāv pie vecākiem – viņi ir tik lepni par to. To ir saņēmis arī Itālijas bijušais prezidents, sardīnietis Frančesko Kosiga, itāļu aktrise Katerīna Murīno, kura spēlēja superaģenta Bonda meiteni, arī modele Elizabete Kanālisa – Džordža Klūnija bijusī draudzene. Mēs ar Elizabeti kopā mācījāmies augstskolā, bet viņa to nepabeidza. Gan jau vēlāk Džordžs meitenei iemācīja angļu valodu! (Smejas.) Bet es iemācījos latviešu un esmu laimīgs par to.»
