• Šobrīd

    weather img

    Rīga +4°C Daļēji apmācies, D vējš, 1.54 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Režistors Viesturs Meikšāns: Paldies mammai, kura man iemācīja, ka cilvēks var visu

    Atklāsmes
    Vintra Vilcāne
    Vintra Vilcāne
    8. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Ar personīgām atklāsmēm dalās režistors Viesturs Meikšāns.

    Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2015. gada 10. numurā

    Strādājot teātrī, ir brīnišķīga iespēja izdzīvot katru dienu tik intensīvi, it kā tie būtu vairāki gadi. Jo vienas sezonas laikā, iestudējot četras izrādes, vari piedzīvot vismaz četras dažādas pasaules. Ir ļoti talantīgi cilvēki, kas spēj būt atvērti pret jebko, priecāties par katru sīkumu, es neesmu īpašs speciālists šajā jomā. Neuzskatu, ka dzīvotu pelēku dzīvi, bet man gribētos nebremzēt un būt brīvākam. Apmēram kā filmā «Yes Man» (Vienmēr jā), kurā aktieris Džims Kerijs visiem piedāvājumiem saka «jā». Tas nenozīmē, ka pilnīgi visam saku «jā», bet labprāt piedalītos, piemēram, izdzīvošanas nometnēs, pamēģinātu kaut ko ekstrēmu. Visi šķēršļi jau ir galvā, un iemītās taciņas bieži vien pārāk spēcīgas, lai no tām atteiktos.

    Mani aizvien vairāk interesē cilvēks un emocijas. Mans pasniedzējs Pēteris Krilovs reiz man novēlēja pielikt klāt emocijas izrādēs. Un šis viņa novēlējums ir kā bumerangs apmetis līkumu, atgriezies pie manis un aizvien vairāk realizējas. Ja agrāk man pietika ar formu, tad šajā sezonā «taisu» citādāku teātri – ar cilvēku centrā.

    Paldies mammai, kura man iemācīja, ka cilvēks var visu. Vai nu aiz slinkuma, vai padošanās mēs bieži pilnībā neizmantojam savas iespējas. Bet patiesībā mums ir ļoti liela kapacitāte un celtspēja.

    Kad tu trenējies un tev šķiet, ka vairāk nevari, tad papildus vēl jāsper divi, trīs solīši.

    Šai profesijai ļoti svarīga ir komunikabilitāte, spēja būt līderim un harisma. Ja tu noķer to komunicēšanas spēju sevī, tu to audzē, attīsti, un tā jau tevī paliek. Teātrī nekas nenotiks, ja centrā nebūs cilvēks, kurā ieklausās. Ja mani ieliek vienā telpā ar aktieriem, kurus jāvada, gan tā vide, gan es pats mainos. Domāju, ka šobrīd aktieri manī ieklausās vairāk nekā agrāk.

    Atsauksme par izrādi «bija interesanti» parasti nozīmē, ka nav sanācis. Veidot izrādi tomēr ir ļoti intīms process, kurā cilvēks izliek sevi simtprocentīgi. Pēc tam kritizēt darbu, kas tev ir tikpat tuvs kā bērns, ir nekorekti.

    Tāpēc teātra komūnā ir nerakstīts likums, ka nav īsti pieklājīgi savu kolēģu darbu atklāti nokritizēt un nolikt.

    Un mēs cenšamies būt korekti pret kolēģiem. Jā, reizēm parādās draudzīga liekuļošana, bet mēs tāpat esam pietiekami kritiski pret sevi. Vārdi «patīk» vai «nepatīk» par izrādi gan man šķiet tukši – daudz vērtīgāks šķiet cilvēka subjektīvais emocionālais pārdzīvojums un personiskās atklāsmes pēc tam.

    Krievijā aktieris ir pirmajā vietā, bet režisors tikai kāds trešais rangā. Latvijā ir citādāk. Darbs Oļega Tabakova teātrī Maskavā bija mana viskrieviskākā pieredze. Viņiem ir 300 teātri un milzīga publikas mīlestība pret aktieriem. Tāpēc daudz ko var izlemt topa aktieri.

    Saskāros ar milzīgu mīlestību pret krievu kultūru, bet tajā pašā laikā ar agresiju un kaut kādā ziņā mežonīgumu. Taču tas mežonīgums ir dzīvs un kolorīts, tāds, kuru gribas baudīt. Bet tikpat labi tajā mežonīgumā ir lietas, kas var kaitināt un nepatikt. Piemēram, attieksme pret cilvēkiem, kuru rokās nav varas. Daudzi krieviskās mentalitātes knifi paliek kā pliķis uz vaiga, kā sarkani pirkstu nospiedumi, un tad tas vaigs sūrst. Bet tāda ir krievu daba, tādi viņi ir. Es biju nevienam aktierim nepazīstams režisors, un man šī komunikācija ar viņiem, kamēr ieguvu autoritāti, mēdza būt ļoti asa. Bet kaut kas līdzīgs bijis arī Latvijā. Posms līdz pirmizrādei reizēm ir velnišķīgs un melns. Strādājot Maskavā, uzaudzēju biezāku ādu. Tā gaisotne bija radoša, bet reizē arī destruktīva.

    Un tikt galā ar destruktīvu situāciju – tā arī ir pieredze.

    Sapratu, ka varu būt daudz bargāks, nekā esmu – tāds Ivans Groznijs. Tagad daudz labāk redzu, kurā brīdī ir ķirurģiski jāiejaucas, lai neielaistu to procesu. Reizēm tas ir saistīts ar aktieru nomaiņu, kas nav patīkami. Bet gadījumos, kad režisors un aktieris jūt, ka viens otru «noēdīs», tas jādara, un viss.

    Dzīvē visu laiku nepieciešams kaut kāds svaigums. Citam pietiek ar aukstu dušu, citam ne. Ja var atļauties, ļoti svētīgi ir paņemt, piemēram, vienu gadu brīvu un neko neiestudēt. Tā man gadījies tikai vienreiz dzīvē, uzreiz pēc atgriešanās no Krievijas, kad paņēmu brīvu nepilnu gadu.

    Tā ir ekstra, ko lielākā daļa cilvēku varētu nesaprast. Bet man tas dod ļoti lielu svaiguma devu, ar kuru man pietiek pēc tam kādiem pieciem gadiem. Ikdienas darba vai tā saucamā neko nedarīšana ir ļoti svarīga kaut vai tīri fizioloģiski, lai atjaunotos šūnas, elpošana, lai atgūtu spēkus.

    Mērķis – daudz naudas – man neliekas pietiekami jaudīgs. Nauda nekad nav bijis mans pašmērķis. Bet līdz ar ģimeni, ar to, ka esmu precējies un man ir divgadīgs puika, materiālais aspekts kļuvis svarīgāks. Es bieži tiekos ar saviem biznesa laika (Viesturs ir studējis biznesu Konkordijas augstskolā – aut.) draugiem – auditoriem, ar kuriem strādāju kopā pirms desmit gadiem. Un viņi tagad ir ļoti respektabli finanšu konsultanti, kas materiāli ir desmitreiz nodrošinātāki nekā es. Bet man nav izjūtas, ka būtu kaut ko zaudējis. Mana laime ir teātrī. Un esmu ļoti priecīgs, ka izlēmu nodarboties ar teātri un režiju un atradu darbības lauku, kurā varu augt un attīstīties. Kaut arī draugiem bija liels šoks, kad toreiz to zonu pametu tik strauji un asi. Bet acīmredzot kaut ko mainīt dzīvē izprovocēja neapmierinātības un tukšuma izjūta. Jābūt pietiekami drosmīgam, un tad tie brīnumi nāk cits pēc cita.

    Izjūtu pasaulē nedarbojas prāta likumi. Kad radošiem cilvēkiem jautā, kā viņi gūst iedvesmu, tad bieži vien viņi atbild – pietiekami daudz kam jāsakrājas, lai tā mūza atnāktu.

    Ar laiku šķiet, ka izjūtas pat ir vērtīgākas, nekā katru procesu analizēt ar prātu. Man jau šķiet, ka bieži vien daudz ko sabojājam ar prāta konstrukcijām. Nevaru lielīties, ka zinu atbildes uz visiem jautājumiem, bet man bieži vien palīdz kāds cilvēks, kurš ir kaut kādā veidā jūtīgāks un spējīgāks. Viņš var izvest cauri grūtībām vai vismaz parādīt virzienu, kurā iet. Izjūtu atziņas bieži vien dod to svaigumu, jaunu enerģiju un pilnvērtīguma apjausmu.

    Bērna dzimšana izmaina dzīvi pilnībā. Bērna nedalītā, bezkompromisu mīlestība piepilda jebkuru sirdi – neskatoties uz to, vai viņš ārdās, krīt histērijā vai no rīta smaida un apķer tevi. Tā ir miljona vērta pieredze. Manas prioritātes sastājušās normālā secībā, kur pirmajā vietā ir ģimene. Neesmu nekāds izņēmums, kuru nekad nenokaitina divgadīgs bērns. Bet es jau pats savā ziņā reizēm esmu divgadīgs bērns, kas vēl tikai mācās nereaģēt uz dusmas provocējošām situācijām.  

    Neesmu pats aizrautīgākais cilvēks pasaulē, drīzāk tāds kapātājs, kas strādā ļoti konkrēti, apkārtējiem saprotami un prognozējami.

    Lai izdarītu kaut ko neprognozējamu, man būtu sevi jālauž.

    Es neesmu spontāns dzejnieks. Varbūt varētu būt, bet tas nav manā raksturā. Es, piemēram, rītdien varētu nopirkt motociklu, bet, visticamāk, to nedarīšu. Jo tas nav mans. Bet zini, es arī nejūtu, ka baigi kaut ko būtu zaudējis, neesot spontāns.

    Slikta kritika ir kā blieziens, ko vērtīgi piedzīvot, lai saprastu, cik spēcīgs pats esi vai neesi. Pēdējos gados esmu iemācījies pats novērtēt un analizēt savus darbus. Vienmēr video ierakstu savas izrādes un pēc laika vērtēju to, kas bijis labi, kas slikti. Es esmu saņēmis ļoti iznīcinošas kritikas par izrādi «Ričards III», un tās pat vairāk aizskāra man tuvus cilvēkus, nekā mani pašu. Mana atziņa ir tāda – esmu spējīgs pilnībā distancēties no aizvainojumiem pilnās publicitātes un varu strādāt tālāk, nezaudējot prieku. Man pats galvenais – lai manī neiznīkst prieks. Radošiem cilvēkiem nekad nav tā, ka viņi visu laiku ir topā. Viss notiek viļņveidīgi. Vilnītis uz augšu man nāca samērā ātri, tad es sāku vairāk eksperimentēt, meklēju jaunu virzienu. Bet šobrīd man ir melnā darba, nevis gozēšanās saulītē posms. Nesen JRT preses konferencē Alvis Hermanis teica tā: «Visi gaida veiksmes un uzvaras. Jo mūsdienās novērtē tikai veiksmi.» Bet es uzskatu, ka veiksme ir jāsastrādā. Es savos trīsdesmit piecos gados vēl režijā esmu students.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+