Rakstnieks Jānis Joņevs: Lai sajustu pasauli, nervu gali jātur kaili

Intervija
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
27. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Jānis Joņevs
Foto: Gatis Gierts
Jānis Joņevs
Rakstnieks Jānis Joņevs savu vārdu latviešu literatūras lappusē ierakstīja 2013. gadā, debitējot ar romānu Jelgava 94. Šobrīd grāmata ir tulkota norvēģu, slovēņu un franču valodās. Pēc grāmatas motīviem tapusi luga, un pilsētā runā, ka sākusies aktieru atlase romāna ekranizācijai. 2020. gadā iznāca Joņeva otrā grāmata, stāstu krājums Tīģeris, kurš nominēts arī Latvijas sabiedrisko mediju gada balvai Kilograms kultūras.

– Kā pa seksuālo dzīvi?

– Gluži labi. Un iet arvien labāk.

– Klau, kā tu sajuties, kad pirms mirkļa mums garām pabrauca policija?

– Kaut kāds instinkts, kas liek pierauties, nostrādāja.

– Man ir tāpat, lai gan neko sliktu neesmu izdarījis.

– Man arī nav lielas kriminālās pieredzes. Laikam bailes no uniformas, bet tas iet mazumā.

– Bet kas tevi biedē?

– Man šķiet, esmu baiļu speciālists (iesmejas). Varbūt esmu tam pieķēries. Runājot par bailēm, atcerējos, iespējams, skaistāko mīlestības ainu literatūrā, ko kādā romānā aprakstījis Žans Ženē.

– Žans Ženē – geju rakstnieks?

– Tas pats. Stāstā figurēja trīs galvenie varoņi. Visi trīs vīrieši, bet divi no viņiem ģērbjas kā sievietes. Viņi trijatā iziet pa krogiem. Viņu dzīvesveids ir super liberāls. Viss notiek. No rīta viņi pamostas vienā gultā. Galvenā varone, kas patiesībā ir džeks, atver acis un redz, ka pārējie divi jau pamodušies. Viņas džeks atver cigarešu paciņu, kurā ir tikai divas cigaretes. Tamdēļ viņa izliekas aizmigusi, jo baidās piedzīvot kaunu, ka viņš aizpīpēs vienu, bet otru cigareti piedāvās jaunajam džekam, nevis viņai.

– Ja jau sākām par bailēm, saki, jaunībā esi dabūjis pa muti?

– Ne jau tā, ka pavisam traģiski, bet esmu.

– Tas ir atstājis iespaidu uz tavu turpmāko dzīvi?

– Domāju, ka ir. Bet zini, sūdīgāka ir tā sajūta, ka nevis dabūji pa muti, bet gan nomīzi. Lai gan mani paziņas, kuriem nevar pārmest raustīšanos, saka: ja tev pretī nāk četri džeki, neplāties ar drosmi, bet paej neuzkrītoši malā.

Man ik pa laikam ienāk prātā, ka toreiz vajadzēja atbildēt asāk un situāciju virzīt kautiņa gultnē. Bet pēc situācijām, kurās šķitis, ka jāreaģē asi un esmu tā rīkojies, pēcāk ir kauns. Pēc tam tas viss šķiet tik muļķīgi – kāpēc es tā uzvilkos? Tur taču nekā tāda nebija.

– Pirms trim gadiem teici, ka neesi sevi nopozicionējis kā rakstnieku. Kā ir tagad?

– Lai gan kopš tā laika manā daiļradē nekas daudz nav nācis klāt, biežāk sāku piekrist, ka esmu rakstnieks.

Es negribētu būt līdz galam rakstnieks, tas tevi apēd.

Es labāk palieku kā tas džeks, kurš ik pa laikam kaut ko uzraksta. Iespējams, gribu izvairīties no atbildības sajūtas, kas man uzliek pienākumu rakstīt. Es tam negribu piekrist.

Nupat braucu uz rakstnieku rezidenci, kur arī rakstīju. Tomēr man šķita, ka īstais gājiens būtu aizbraukt, saņemt naudiņu un neko, par spīti, nerakstīt. To laikam teica Džeimss Vistlers, ka gleznotājs nedrīkst izskatīties pēc gleznotāja. Manuprāt, lai rakstītu, nevajag pieņemt noteikumus. Nezinu. Iespējams, tas ir underground mantojums.

– Tu ļoti pareizi pateici – tas ir pienākums.

– Kad rakstīju Jelgavu, par to zināja vien pāris cilvēku. Mani nesaistīja nekādi pienākumi, tāpēc rakstīšana bija brīnišķīga.

– Dzērumā nemēdzi kādam stāstīt, ka raksti grāmatu?

– Šķiet, ka nē. Varbūt vienīgi tuvākajiem. Man ir diezgan izteiktas bailes sasolīt vairāk, nekā spēju izdarīt. Daudz foršāk ir izšaut pēkšņi. Protams, ir jau arī tādi, kas sola un arī izdara, kā Muhameds Ali, kurš solīja, ka visus piekaus, un piekāva arī.

– Pats sev solīji, ka pabeigsi?

– Vienā brīdī stingri nolēmu: grāmatā ir ieguldīts gana daudz darba un laika un tā ir jāpabeidz. Tā ir stulba, pašapziņu graujoša izjūta, ka esmu tas džeks, kurš neko nenoved līdz galam.

– Triatlonists Romāns Melderis intervijā KLUBAM stāstīja, ka viens finišēts Ironman atņem astoņus mēnešus no dzīves. Ko grāmata atņēma tev?

– Man ir labdabīga atmiņa. Kad beidzas kaut kas grūts vai sāpīgs, es to viegli aizmirstu, tāpēc man ir grūti rekonstruēt izjūtas. Kad pabeidzu grāmatu, šķita, nemaz tik grūti nebija. Tomēr, kad pēc pārtraukuma atkal ķēros pie rakstīšanas, sapratu – bija grūti. Rakšanās, meklēšana un nervu izģērbšana – tas ir grūti. Tā bija līšana rētās un jaunu rētu taisīšana.

Lai sajustu pasauli, nervu gali ir jātur kaili.

Tāpēc uz jautājumu, ko man tas prasīja, varu atbildēt – kļuvu drusku neirotiskāks.

– Kā tas ir – rakņāties sevī?

– Dažādi. Arī jautri, bet nereti sāpīgi, jo skaidrāka kļūst apziņa, ka laiks paiet un atpakaļ nenāk.

– Bet tas taču nekas. Būs citi laiki un citi notikumi.

– Dažkārt šķiet, ka nebūs. Ir brīži, kad tu šaubies par to, ka varētu būt tik forši kā kādreiz. No otras puses, ja mēs būtu nemirstīgi, visticamāk, izlaistos un dzīrotu vienā gabalā.

– Tu tici iedvesmai?

– Jēkabs Nīmanis kaut kad teica, ka iedvesma ir tiem, kas neko nevar izdomāt. Tomēr dažkārt tu ej pa ielu un – klangš! – atnāk. Bet tas ir tad, ja tu par to jau esi daudz domājis, jau paguvis izmist. Visticamāk, tā ir zemapziņa, kas turpina darboties.

– Paņēmieni, kā rakstīt, ir ļoti dažādi. Citi nosaka apjomu, citi raksta reibumā.

– Džeks Londons sev atļāva iedzert ik pēc 1000 vārdiem. Kaut kādā dzīves posmā Hemingvejs rakstīja, stāvēdams kājās.

Kāda jauna dzejniece man teica, ka viņa var rakstīt tikai tad, kad dzīvē viss sagājis šķērsām. Savukārt man šķiet, ka rakstīt var brīdī, kad dzīvē viss ir puslīdz kārtībā.

Kad nav tā sajūta – ir tik slikti, ka šajā mirklī jāceļas un jāskrien labot.

– Pasaki godīgi, tu rēķinājies, ka grāmata būs tik veiksmīga?

– Es no šādas domas apzināti izvairījos. Iespringšana vai neiespringšana – tas ir mūžīgs jautājums. To uzskatāmi var vērot sportā – dažreiz, kad sportists vai komanda ir super motivēti, viņi uzvar, bet citkārt tieši pretēji – komanda, kurai vairs nav ko zaudēt, izšauj un uzvar par sevi stiprākus.

– Baigi jocīgi, ka rakstnieks runā par sportu.

– Kaut kad Alberts Bels man teica: rakstniekam ir jānodarbojas ar sportu.

– Tāpēc tu sāki boksēties?

– Nē, ne tāpēc, ka Bels teica (smejas). Tā jau tāda nosacīta boksēšanās. Fizkultūra ar boksa elementiem. Sapratu, ka kopš skolas laikiem nekas nav darīts un laikam tomēr vajadzētu. Ja šur tur sāk sāpēt no sēdēšanas, tad labāk lai sāp no slodzes.

Tiesa, ir kultūras ļaudis, kuri galīgi ignorē sportu, bet ir daudzi, kas tam seko. Sportā ir īstas emocijas. Šķiet, vēl padomju laikos bija publiska diskusija starp ievērojamiem sabiedrības darbiniekiem par to, vai inteliģents cilvēks skatās sportu. Un kāds režisors teica, ka futbola spēlēs rezultātu nekad nevar paredzēt, turpretī izrādes iznākumu var.

– Kad izlasīju, ka boksējies, meklēju Hemingveja citātus par boksu, lai varētu tev tos nolasīt.

– Mūsu trenerim ir iemīļots Hemingveja citāts: ja gribat izprast laika dabu, tad pavadiet vismaz vienu raundu ringā. To sajūtu esmu noķēris, kad saproti – pēc zvaniņa šķindoņas priekšā ir 30 garas sekundes, un tobrīd tas ir ļoti ilgs laika sprīdis. Bet literatūrā ir sastopams daudz vīru, kuri apbrīno boksu.

Man prātā ienāca Hemingvejs un Bukovskis.

– Bukovskis arī boksējās?

– Jā! Uz viņa kapa pieminekļa ir bokseris, virs kura stāv rakstīts Don’t try!*.

– Ja tā padomā, tad prātā nāk daudzi. Džeks Londons, Artūrs Konans Doils un Imants Ziedonis galu galā.

– Ziedonis un bokss?

– Ziedonis boksējās jaunībā. Viņam bija neattīstījusies tuberkuloze, un pie sitiena pa krūtīm atsita vaļā kaut kādas kavernas. Viņš nevarēja turpināt. Ziedonim ir epigramma, kurā apraksta nokautu. To gan nekad neesmu izjutis, bet Ziedonis raksta, kā viņš guļ zemē un apzinās, ka ir zaudējis. Mūža nogalē kādā intervijā viņš stāstīja, ka tā ir baigi labā sajūta: iemaukt kādam pa purnu tā, ka nožļerkst. Un ka viņš vienmēr tā ir centies rakstīt – lai nožļerkst.

– Uzpīpējam?

(Pīppauze.)

– Kā tu pārciet paģiras?

– Klusās, eksistenciālās sāpēs. Man nav īpašas metodes. Līdz šim arī tādu lielisku risinājumu ne no viena neesmu dzirdējis.

– Ja neskaita lāpīšanos.

– Un, kā mēs zinām, tas ir slidens ceļš. Lai gan man otrā dienā nemaz neprasās. Te prātā nāk vecais teiciens, ka ielāpiņam ir jābūt lielākam par caurumiņu.

Atceros studentu laiku paģiras. Mute sausa, galvā kārtīgi dun, sirsniņa klapējas. Bet tolaik jutos emocionāli labāk. Pēc glāzes auksta ūdens drīz vien jutos labi. Tagad sēžu darbā, burzu seju, skatos pa logu, un viss šķiet kaut kā nelāgi.

– Kāpēc nelāgi?

– Ceru, ka tā ir kaut kāda ķīmiska reakcija (smaida). Laikam nokrīt tas filtrs, kas liek mums justies labākiem.

– Parasti šādas sajūtas paspilgtinās brīžos, kad dzīvē ir negludumi.

– Es gan nezinu, vai dzīvē pienāk tāds brīdis, kad viss ir sakārtots. Cilvēks ir tāds nožēlojams radījums, mūsu nostāju spēj ietekmēt milzum daudz apstākļu. Iedzer kafiju un jau jūties citādi, nemaz nerunājot par kārtīgām dzīrēm.

Man arvien vairāk šķiet, ka dzīvojam izjūtu varā. Pat nezinu, vai spējam izdarīt to, ko domājam. Mēs pat nevaram domāt, ko gribam, man tā šķiet.

– Bet kā tu cīnies ar eksistenciālo gruzonu?

– Man parasti palīdz lasīšana. Vislabprātāk lasu kaut ko vieglu, kaut ko bez emocijām. Raksti par vēsturi labi palīdz. Galvenais ir nonākt citā pasaulē, kas neattiecas uz tevi. Arī sarunas par vieglām tēmām palīdz.

– Ko tev sniedz alkohols?

– (Bungo ar pirkstu galiem pa galdu.) Es esmu sociālais iedzērējs. Vienatnē gandrīz nekad nedzeru. Tā ka tīrā alkohola prieka droši vien nav. Bet tas palīdz pārvarēt kautrību. Šķiet, ir brīdis, kad alkohols cilvēku dara atvērtāku un sirsnīgāku. Iedzērušam vieglāk apskaut nepazīstamu un izdarīt to no sirds. Arī sarunas raisās. Diemžēl ar zināmu sabiedrības daļu ir grūti aizrunāties neiedzerot. Tad pasaule šķiet mīlamāka. Bet tas nav augstprātīgs apgalvojums, ka pasaule ir riebīga. Kaut kad vajadzētu par to uzrakstīt, jā.

Man patīk tā festivāla sajūta, sajūta, kad piemāni laiku. Kad ir vienalga, cik ir pulkstenis. Un vienalga, kad tas beigsies. Tā ir forša sajūta – piemānīt laiku, piemānīt pasauli.

– Vai tas nozīmē, ka dzīvo tagad?

– Tagad man ir jāieskatās pulkstenī, jāsatraucas. Bet, kad dzer, kausus neskaitot, šī izjūta pazūd. Un tad šķiet, ka tas ir forši. Un tas ir forši, jo tas ir slikti. Tobrīd var iedomāties nez ko. Piemēram, ka tā ir cīņa pret pasauli – darīt tā, kā nevajadzētu.

– Kur tu pats jūties vislabāk – tagadnē, pagātnē vai nākotnē?

– Tagadne ir nenotverama. Es diezgan daudz dzīvoju iedomās, bet neuzskatu to par striktu nākotni, ka tā noteikti būs. Man patīk sapņot, kā būs, iztēloties situācijas. Es varu fantazēt un apzināties, ka tā, visticamāk, nebūs.

– Iepriekš, laukā smēķējot, teici, ka Rīgas Laiks tev ir par snobisku. Kāpēc tu neesi snobs?

– Laikam manī ir iešūta antisnobisma kapsula. Reiz piedalījos kaut kādā televīzijas raidījumā un runāju ar vienu televīzijas dīvu, kura ārpus kameras man teica: arī es agrāk aizrāvos ar šo alternatīvo lietu, stopējām un nēsājām tirgū pirktas kedas.

Mēs savukārt savā draugu lokā devām solījumu, ka visu mūžu būsim kedās. Es paskatījos uz viņas kājām, kuras bija tērptas glītos augstpapēžu zābaciņos. Tad es teicu: paskaties uz mani, ir ziema, bet es nēsāju kedas.

– Tātad tu neesi padevies.

– Es nemaz neesmu izjutis milzīgu snobisma kārdinājumu. Man patīk garšīgas lietas un labs vīns. Bet nest to kā savu karogu? Nē, tas man nepiestāv.

Tikko divus mēnešus dzīvoju Bordo. Parīzieši ar nicinošu pieskaņu saka, tā ir buržuāzijas pilsēta. Bet man kā Latvijas pilsētu dzīvi redzējušam likās baigi forši, ka ļaudis ir labi ģērbti, neviens nebļauj, visi ir pieklājīgi. Es dzīvoju super buržuāziskā rajonā. Gāju naktī mājup pa kluso ieliņu, pretī nāca afroeiropietis. Man, protams, galvā nozibēja stereotipi, bet, panākot tuvāk, viņš man padeva labvakaru. Un tad es padomāju – es taču esmu tas pāķis, kurš neattopas, ka jāsveicinās.

– Starp citu, tu zini, ka vācieši pilsētas parkos sauļojas pliki?

– Esmu dzirdējis. Te var nonākt līdz jautājumam – vai interesanti var būt tikai deviņdesmitajos, kad nebija naudas, bet visi sēdēja zālājos, dzēra šņabi un brauca par zaķi? Vai tiešām tikai tā var būt interesanti? Vai dzīve nevar būt interesanta, braucot ar taksi, dzerot vīnu restorānā? Lai gan manī joprojām mīt kaut kas tāds, kas liek domāt, ka zem tilta ir visforšāk. Bet šajā visā ir kaut kas skumīgs. Apstākļiem tavu būtību nevajadzētu mainīt.

Pretīgais snobisms ir tad, ja oficianti uztver kā zemāku radību. Īsts aristokrāts, iespējams, ministru uzrunās uz «tu», bet nekad ne apkopēju.

– Atceries brīdi, kad nogriezi matus?

– Es to atceros ļoti labi. Ar domu, ka mati jānogriež, biju samierinājies. Lai gan cienu džekus, kas palika ar matiem. Es to sāku izjust kā uniformu. Labāk izskatīties kā visiem citiem, nevis ļaut sevi ielikt rāmī.

– Šī iemesla dēļ tev nav mūsdienu vīrieša bārdas?

– Tādam izskatam bonusā nāk informācija un dzīvesveids, kas neesmu es.

– Bet kāds tu esi?

– Tas ir mūžīgs jautājums. Tieši šodien lasīju Viona dzejolīti: Es zinu vīnu, redzot mucu. Es zinu kungu, redzot kalpu. Es zinu visu, bet ne sevi. Bet bārda un mati manai šaubīgajai personībai būtu spēcīgi ārēji signāli.

– Pietiek jau ar brillēm.

– Jā, arī tas ieliek kaut kādā kārtā. Kā teica mans draugs un mākslinieks Reinis Pētersons – Joņevu viegli zīmēt: brilles un saburzīta seja.

– Man tomēr šķiet, ka tu zini, kāds esi.

– Pie kārtīgām ziepēm, manuprāt, ir grūti paredzēt, kā kurš rīkotos. Tagad daudz mazāk nekā agrāk domāju, ka esmu foršs džeks – oriģināls kretīns. Dzīve palēnām izspēlē situācijas tā, ka saproti – esi prasts kretīns.

Arvien biežāk nākas arī atzīt, ka esmu netaisnīgs. Pusaudža gados noteikti būtu spurojies pretī. Dažkārt mēs visi esam netaisnīgi pakaļas. Pienāk brīdis, kad ir jāatzīst – tu neesi ideāls.

– Kā tev šķiet, cilvēki piedzimst par tādiem, kādi viņi ir, vai arī viņus tādus padara dzīve?

– Man tomēr ir gadījies pārliecināties, ka jaunībā pieredzētais ir atstājis iespaidu.

– To es neapšaubu. Tomēr man gribas domāt, ka cilvēki jau piedzimst atšķirīgi, nevis par tādiem kļūst.

– Tas ir liels jautājums. (Domā.) Būtu skumji atzīt, ka tā ir tikai ķīmija. Piemēram, kā ir pieņemts spriest par cilvēkiem. Ja kāds piedzimis klibs, mēs viņu nevainojam. Ja kāds nerubī matemātiku, arī par to nevaino. Ja kāds ir stulbs un neasprātīgs, to jau mēs sākam vainot. Bet, ja kāds ir piedzimis par ļaunu kretīnu, to jau mēs vērtējam kā viņa izvēli.

Es gribētu ticēt izvēlei. No otras puses, tas būtu ļoti viegli – pateikt sev, ka nav nekādas izvēles.

– Starp citu, kā tu jūties bez naudas?

– Tagad parasti nauda man drusku ir. Vai arī ir draugi, no kuriem var aizņemties. Taču neesmu sasniedzis to līmeni, kad, esot bez naudas, jūtos labi.

Studiju gados nevarēju atļauties aiziet uz Pulkvedi, lai izdzertu aliņu par latu. Vienmēr tika meklēti lētāki risinājumi. Toreiz sēdēšana bārā šķita kā turības etalons. Tobrīd gribējās, lai dzīvē viss nokārtojas tā, ka tomēr vari ieiet Pulkvedī iedzert.

– Interesanti, ka pieminēji kapitālismu. Nesen lasīju interviju ar Martinu Žaku, kurš teica, ka kapitālisms visus cenšas padarīt vienādus.

– Es parasti šādiem viedokļiem spurojos pretī. Mūsu vecāki dzīvoja baigi dažādākos dzīvokļos? Cik saprotu, nē. Bite vai vilks nav baigie kapitālisti, bet arī viņiem ir jāstrādā. Tātad arī viņi nav brīvi.

Vēl nesen mani satracināja bildīte, kurā salīdzināta Eiropas Savienība un komunisms. Ir taču atšķirība, vai tevi ieliek cietumā, vai pārliecina ar reklāmu?

– Es arī redzēju to bildi. Tā ir atsevišķa cilvēku suga, kas savos soctīklu kontos pavairo visu, ko viņiem noliek priekšā.

– Zini, činkst parasti tie, kas dzīvē neko tā īsti nav redzējuši. Lai aizbrauc uz Āfriku. Tur izskatās drusku sūdīgāk. Nevajag teikt, ka mēs te, Latvijā, esam sūdīgā pozīcijā. Īstenībā mēs esam veiksmīgajā mazākumā. Gan jau esi dzirdējis cilvēkus sakām: agrāk veikalā bija viena desa, bet cilvēki bija draudzīgāki. Tad jau mēs esam nožēlojami radījumi. Varbūt mums vajag rosināt valdībai, lai izvāc no veikala visas desas, lai atstāj tikai vienu, un tad mēs atkal kļūsim draudzīgi.

– Tu nicini kādu sabiedrības kārtu?

– Necenšos skatīties no augšas. Es, kā jau vairums, neciešu urliskās padibenes. Bet tā, kā šķiet, ir izmirstoša suga.

– Nu, bet politiķi vai reliģiozi cilvēki – ko tu domā par viņiem?

– Mani drīzāk besī tie, kas izvēlas mormoņus vai jehoviešus par savu asprātību mērķi.

Tas ir baigi viegli, kad tev pienāk divi mormoņu sludinātāji un tu viņus čakarē. Labāk pamēģini atbildēt ko asprātīgu tiem džekiem treniņtērpā, kas prasa uzpīpēt.

– Iepriekš minēji, ka, pateicoties grāmatai, vieglāk iepazīties ar meitenēm. Tu to izmanto?

– Baigi nē, bet ir gadījies. Dažreiz tas ir besīgi, laikam tāpēc, ka mēdzu atrast ko depresīvu visos notikumos. Tad man šķiet – ar mani jau vairs neiepazīstas pa īstam, bet gan grāmatas dēļ. Bieži vien sarunas sākas tāpēc.

– Kā viņas saka – esmu tevi lasījusi?

– Dažkārt pienāk un pasaka – paldies par grāmatu… Un – vai tur bija tieši tā?

– Tev ir draudzene, kas arī ir saistīta ar rakstīšanu.

– Viņa varbūt raksta labāk par mani. Cerams, ka nesāksies sacensība. Bet es justos daudzkārt sliktāk, ja man šķistu, ka viņa raksta slikti.

– Salīdzinājumā ar deviņdesmitajiem, mūsdienu sievietes tev šķiet seksīgas?

– Šķiet, šķiet. Sit un turies. Atkal nāk virsū vasara. Iesi pa ielu, atkal un atkal būs piedzīvojumi.

– Tu esi sapratis, kāpēc mēs atskatāmies uz sievietēm?

– Mani droši vien piesaista kustību maniere. Veids, kā viņas kustas, viņu žesti. Bet bieži vien iebliež arī totāli primitīvās lietas – īsi svārki vai tamlīdzīgi. Te nostrādā primitīvais signāls. Kad biju jauns un šķīsts cilvēks, man vairāk patika meiteņu iekšējā pasaule. Cik tā tomēr ir gudra. Bet tad kādā brīdī tu daudz vairāk uzmanības sāc pievērst seksuālajām pazīmēm. Taču šobrīd arvien vairāk atkal sāku novērtēt iekšējo pasauli. Arī visskaistākā sieviete vienā brīdī tev izskatīsies riebīgi.

– Vari nosaukt piemēru?

– Reiz man bija ļoti skaista kolēģe, kuras dēļ bija prieks nākt uz darbu. Bet tad, kad viņa sēdēja uz mana galda, stāstot darba uzdevumu, es skatījos ekrānā un domāju: bāc, tu lasies prom no manām acīm pēc iespējas ātrāk!

– Pēdējais jautājums. Kurts Kobeins, tāpat kā citi 27 Club biedri, no dzīves šķīrās tieši 27 gadu vecumā. Tev bija sajūta, ka tavos 27 gados notiks kaut kas īpašs?

– Baigi nešķita. Par 27 vairāk domāju tad, kad man palika 25. Tā pagaidām bijusi mana lielākā vecuma krīze. Viss sagāzās, šķita, esmu totāli vecs un nekādas izejas nav.

14 gados šķita – tā arī būs: uz Biržu pēc kasetēm, un tā arī dzīvi vadīsim. Mums bija plāns – kad paliks 18, bez mērķa ceļosim apkārt pasaulei. Taču pēc vidusskolas visi sastājās augstskolās.

– Kas tas ir – pārliecības zudums?

– Pieaugšana ir nodevība pret jaunību. Baisākais nodevībā ir fakts, ka tas nav viens mirklis. Tas pāriet nenotverami.

 

* Nemēģini! (Angļu val.)

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+