• Raimonds Pauls: Manis dēļ māte daudz raudājusi

    Personības
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    11. decembris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Raimonds Pauls bērnībā pie klavierēm
    Foto: Santa.lv
    Raimonds Pauls bērnībā pie klavierēm
    «Pa naža asmeni daudzreiz ir iets. Starp būt un nebūt,» tā Raimonds Pauls saka par savu dzīvi. Par dzīvi, kurā bijušais un pārdzīvotais iešifrēts nošu zīmēs un ierakstīts melodijās. Atklāts un īsts Maestro ir pie klavierēm. Tur viņš par sevi pasaka visu.

    Raksts publicēts 2010.gada decembrī, žurnālā Ieva Nr.48

    Šajās dienās Raimonds Pauls vakaros ir uz skatuves vai nu Nacionālajā, vai Dailes teātrī, kur izrādēs viss, kas tur notiek, iet caur viņa sirdi. Vai tas būtu stāsts par Maestro jaunības draugu gleznotāju Leo Kokli vai viņam tuvo komponistu Emīlu Dārziņu. «Un, ja man būtu ļauts izdzīvot šo dzīvi no jauna, es atkārtotu katru savu kļūdu. Katru, jo man bail, ka bez tām nebūtu manu nošu, jo bez tām nebūtu manis paša…» To Emīls Dārziņš pirms simt gadiem teicis par sevi. Izrādē Melanholiskais valsis šos viņa vārdus kā Dārziņš tagad saka Raimonds Pauls. Bet varbūt viņš tos saka arī par sevi?

    Tie Iļģuciema bokseri ir īsti velna zeļļi…

    … un visus savus pretiniekus tie sūta prom uz elli. Šī rinda ir no Raimonda Paula tēva Voldemāra dzejoļa. «Kas tik Iļģuciemā viss nav darīts! Puikas gan futbolu spēlēja, gan kāvās. Mums netālu kaimiņos dzīvoja Skujiņi, viņu puika bija kādus gadus vecāks par mani. Viņa tēvs bija invalīds, tāpēc viņam atļāva turēt avīžu kiosku. Tas bija viņa darba lauks, kur, uz vietas sēžot, varēja kaut ko nopelnīt. Visi sitās, kā mācēja,» atceroties bērnības Iļģuciemu, saka Maestro. No Skujiņu puikas dienās iznāca cienījamais rakstnieks Zigmunds Skujiņš. Viņa piecdesmit gadu jubilejā kādreizējais kaimiņš, Paulu dēlēns, kuram māte, kad viņš bērnībā negribējis spēlēt klavieres, teikusi: «Nepaliec kaunā! Skaties, kā vecās Skujenes dēls sāk izsisties…» – veltīja dziesmu Vīrietis labākos gados. Viņi abi izsitās. Pauls gāja pa naža asmeni. Starp būt un nebūt…

    Vai bērnības laiks Iļģuciemā Nordeķu ielā tagad šķiet jau ļoti tāls? «Jo kļūstu vecāks, jo tas laiks kļūst arvien tuvāks. Vienu brīdi nepievērsu uzmanību, kas tai Iļģuciemā notiek. Tas mani neinteresēja. Tagad es tur atkal aizbraucu un redzu, ka tās romantikas, kas tur kādreiz bija, vairs nav. Tā romantika aizgāja nebūtībā līdz ar mazo namiņu nojaukšanu, kuros dzīvoja strādnieku ģimenes. Vienīgais, kas vēl no vecā Iļģuciema palicis, ir 7. pamatskola, kurā mācījos.» Tajās Maestro atmiņās ir skolas direktore un vēstures skolotāja Milda Ozola-Bobrova. Kad skolā iestudēja ludziņas, skolotāja taujāja, kas varētu nospēlēt kādu melodiju. Pie klavierēm apsēdās Raimonds Pauls. Viņa spēle skolotājai patika, bet viņa apjautājās, kāpēc puikam tik skāba seja, un pati sēdās pie klavierēm parādīt, ar kādām prieka un laimes emocijām jāspēlē mūzika.

    To, ko patiesībā jūt sirds, Raimonda Paula sejā arī tagad neizlasīt.

    Varbūt tā ir siena, aiz kuras paslēpt to, kas pieder tikai viņam, tāpēc jebkurā brīdī uz kādu savu jautājumu esmu gatava saņemt visai ironisku vai strupu atbildi. Tāpat kā kāda veca kundzīte, kura pirms daudziem gadiem, Iļģuciemā iedama pa Nordeķu ielu garām mājai ar astoto numuru un redzot pie vārtiņiem stāvam gadus piecus vecu puisīti, līdzjūtīgi apjautājusies, ko viņš gaida. Atbilde skanējusi: «Bet kas jums pa` daļ`!» Tas puisītis bija Raimonds Pauls pirms septiņdesmit gadiem.

    Nekad neko nelūgs

    «Lepnums un nepazemošanās Raimondam raksturā jau kopš bērnības, un tas viņam nāk no mammas,» saka Maestro māsa Edīte Pauls-Vīgnere. «Mammai bija tikai divu klašu izglītība, bet viņa bija ārkārtīgi lepna savā garā. Lai cik trūcīgi dzīvojām, viņai vienmēr bija smukas drēbes un mūs glīti ģērba. Mammai bija brīnišķīga balss, kā lakstīgalai, bet viņa baidījās dziedāt. Teica: «Ja es smiešos vai dziedāšu, man būs slikti.» Tādas bailes viņā bija visu mūžu. Mamma baidījās priecāties un pastāvīgi dzīvoja kaut kā slikta priekšnojautās. Tagad man tas ir saprotams, jo mamma bija daudz cietusi. Jau kopš jaunības, kad laukos gāja par kalponi un, atnākusi uz Rīgu, bija te pilnīgi viena. Neviena, kas varētu palīdzēt. Arī tad, kad apprecējās, viņas sapņi par labāku dzīvi nepiepildījās. Nākamajā gadā pēc kāzām, 1933. gadā, piedzima puisītis. Slimnīcā visi teikuši: «Skaistākais bērns slimnīcas vēsturē.» Tie vārdi bija liktenīgi. Pēc četriem mēnešiem Gunāriņš nomira ar meningītu. Tas mammai bija šausmīgs pārdzīvojums, un tad, kad pēc trim gadiem piedzima Raimonds, pieķērās viņam ar slimīgām bailēm, ka tikai dēlam kaut kas nenotiek.

    Mammai bija sapnis par savu māju, un, kad nu beidzot Nordeķu ielā tika paši pie savas mājiņas un dārza, ieradās krievu atbrīvotāji un tajā ievācās. Četrdesmitajā gadā tie vēl bija inteliģenti cilvēki, lidotāji. Blakus atradās Spilves aerodroms, un lidotāji pie mums apmetās, jo tas bija tuvu. Viņi vēlāk aizgāja kopā ar savu armijas daļu, bet pēc kara uzradās kāds viņu mehāniķis, mazizglītots cilvēciņš kaut kur no toreizējās Kazahijas, un pateica, ka viņam kā atbrīvotājam ir tiesības te dzīvot, un ievācās mūsu mājiņā. Atveda vēl sievu un bērnus, aizņēma pusi mājas, īri nemaksāja, māja no viņa pīpēšanas smirdēja pēc mahorkas, mammai bija jātīra viņu mēsli. Mums pašiem bija jāiet uz tualeti dārzā, jo labierīcības bija tajā mājas pusē, ko viņi pievāca. Skrējām ziemā pa sniegu. Tas vilkās desmit gadu. Nervi mammai bija sabeigti. Viņa bieži raudāja. Ja notika kaut kas slikts, raudāja. Ja bija priecīgs brīdis, atkal raudāja, jo baidījās, ka tam tūlīt sekos kaut kas ļauns. Viņa vienmēr gatavojās nebaltai dienai.

    Es atceros, ka mēs jau bijām lieli, mums ar Raimondu jau bija savi bērni, bet māte mājās vienmēr turēja kādas rezerves: sāli, cukuru, miltus… Man albumā ir bildīte, kur māte stāv pie plīts un viņai virs tās saliktas sešas pakas sāls. Tas izsaka to pēckara sindromu, kas viņā bija saglabājies uz visu mūžu: kādai rezervei nebaltai dienai mājās vienmēr ir jābūt. Mamma nekad pie kaimiņiem negāja kaut ko palūgt: ne sāli, ne sērkociņus vai sīpolus, kas pēkšņi bija beigušies. Ja arī nebija, iztika tāpat, bet nelūdza.

    Un arī Raimonds nekad neko nelūgs. Pat saviem tuvākajiem ne.»

    Bīstamās spēles

    Edītei spilgti atmiņā palicis tas pirmais naža asmens, pa kuru brālis nogāja starp būt un nebūt. «Kad sākās karš, māja bija jāatstāj, izbēgām laukā uz Vidrižiem pie mammas māsas. Es atceros, ka vācieši staigāja spožos zābakos, cienāja mūs, bērnus, ar šokolādi, bet tad klāt bija krievi. Rupji, nevīžīgi, čurāja visās malās, bet viņi izglāba Raimondu, kad tas saspridzinājās. Kaimiņu puika Uģis ķimerējās ap raķeti, es arī tur blakus stāvēju un skatījos. Sprādziens gāja vaļā ar lielu blīkšķi. Man un arī Uģim, kā par brīnumu, nekas nebija, bet viss pulveris ietriecās sejā Raimondam. Viņam viss ģīmis bija vienās melnās lāsītēs.»

    To atceras arī Raimonds: «Puikas atrada raķeti. Lai redzētu, kas iekšā, sasita gabalos un uzlika uz oglēm. To tikai muļķi var izdomāt. Protams, sprāga! Liesma man ķēra seju un acis. Laime, ka sprādziena brīdī no spilgtās liesmas biju tās aizmiedzis. Ja ne, tad bija cauri, es būtu akls. Vidrižos jau bija ienākuši krievi, un tur gadījās kāds inteliģents majors vai virsnieks. Viņš sazinājās ar savu sanitāro bataljonu, un krievu ārsts mani saglāba. Es vēl atceros to drausmīgo dzelteno smēri, kas bija jāliek uz sejas, un tad ilgu laiku lielām sloksnēm no tās nāca nost kreveles. Nezinu, kas tajos laikos bija par medikamentiem un smērēm: seja sadzija, arī rētas nekādas nepalika.

    Tas bija laiks, kad riņķī apkārt mētājās spridzekļi un šaujamie. Mums klasē vien kādi trīs puikas aizgāja bojā. Tās spēles ar spridzekļiem beidzās ļoti traģiski. Norautas rokas un pirksti… tas bija bieži.»

    Edītes atmiņā vēl kāds gadījums, kas Raimondam varēja beigties traģiski. «Atgriezāmies mājās no Vidrižiem. Mums dārza galā bija izrakts bunkurs, kur slēpties, kad nāca uzlidojumi. Kāds naivums! Ja kāda bumba tur trāpītu, no mums nekas pāri nepaliktu. Atceros, kā naktīs debesīs gāja starmeši. Opapa mājiņa bija kādus piecsimt metrus tālāk Garajā ielā. Kāda uzlidojuma laikā, kad uz brīdi bija iestājies pārtraukums un sirēnas negaudoja, opaps uztraucies atskrēja skatīties, vai ar mums viss kārtībā. Kamēr bijām izbraukuši uz Vidrižiem, atgriežoties ieraudzījām, ka tieši blakus mūsu bunkuram kritusi bumba un izrāvusi milzīgu bedri. Tas bija briesmīgs laiks, bet puikas paši arī līda briesmās.

    Raimondam Vidrižu gadījums neko nebija iemācījis. Viņš reiz bija atradis patronas, ielīdis šķūnītī, kas mums sētā, un ķimerējis patronu vaļā. Protams, sprāga! Es aizskrienu uz šķūnīti un redzu – brālim roka vienās asinīs. Rādītāja pirksts visā garumā šķērsām pāršķelts. «Tu tikai nesaki tētim!» Raimonds nobrīdina, un es mudīgi skrienu pie opapa. Viņš tūlīt atnāca, pirkstu salika un sasēja. Kad pārnāca paps un uzzināja, kas noticis, paķēra siksnu, viņam bija tāda plata ādas pletne, uz kuras trina bārdas nazi, un pamatīgi uzšāva Raimondam pa dibenu. Padomājiet, cilvēkam jau tā sāpes, bet tēvs vēl ņem un puiku nosloksnē! Raimondam vēl tagad uz tā pirksta ir rēta. Paldies Dievam, ka pirkstu nepazaudēja! Sargeņģelis atkal bija stāvējis klāt, bet mammai mūžīgās bailes. Un tā visu dzīvi.» Raimonds Pauls saka:

    To mātes mīlestību, ko viņa uz āru nerādīja, es tikai tagad novērtēju.

    Viņa centās un darīja, lai mums ar māsu ietu vieglāk, lai mēs dzīvotu labāk nekā viņi ar tēvu. Mammai nebija viegls raksturs, bet ko no viņas varēja gribēt? Vienkāršs lauku cilvēks, visu mūžu smagi strādājusi. Pirmais bērniņš nomiris, un mūžīgās bailes par tiem diviem. Manis dēļ māte daudz raudājusi…»

    Paldies par sentimentu!

    «Par daudz ko ir jādomā. Par vecākiem, kuri, tāpat kā citi tajā strādnieku rajonā, sitās pa dzīvi, kā nu mācēja. Tagad varu atļauties it kā visu, bet tos gadus vairs neviens neatgriezīs. Varbūt nav arī vajadzīgs. Nav ko plēst augšā bijušo. Tur ir daudz kā smaga un sāpīga. Kad tur aizbrauc un stāvi, tur ir kaut kāds sentiments.»

    Daudziem kauns atzīties, ka savā reizē ļaujas sentimentam, bet Maestro saka: «Sentimentālais noskaņojums visu laiku gājis cauri tam, ko esmu darījis, un sentiments vienmēr bijis manu nedraugu uzbrukumu objekts. Daudzi uz to savu žulti gāzuši ārā, saucot sentimentu par kaut ko lētu un nicināmu. Vienīgi Imants Ziedonis reiz teica: Paulam jāpasaka paldies par to, ka padomju laikā latviešiem saglabājis sentimentu.»

    Tajos gados mēs klausījāmies smeldzīgi skaisto dziesmu Vēja zvans, veltījumu Emīlam Dārziņam, dziesmu mātei… «Manā jubilejas koncertā skanēs Dziesma nenosalst. Man jau tur ir tikai melodija. Tos vārdus dzejnieki piedzejojuši, nevis es. Uz tiem veltījumiem sevišķi neraujos. Kad uzrakstu, citi sāk meklēt, kam tas varētu būt veltīts, bet, vai es pats tik konkrēti to būtu domājis, tā nav. Katrs tur saklausa kaut ko citu, bet mana dzīvīte tajās dziesmās ir. Tā tas ir, jā!

    Mums ir ļoti skaista dzeja. Vienu laiku aizrāvos ar Austru Skujiņu. Tad parādījās Vizma Belševica. Esmu rakstījis melodijas Poruka un Bārdas dzejai. Mums ar Jāni Peteru bija iecere uztaisīt izrādi par Jāni Sudrabkalnu, bet diemžēl dažādu apstākļu dēļ tas neizdevās. Sudrabkalna pirmskara dzeja ir augstas klases, bet tas, kā vēlākais laiks cilvēku sakropļoja un ko ar dzejnieku izdarīja, bija traģiski. Bailes, dzeršana, trakomāja… Taču tāpēc nedrīkst noliegt visu, ko viņš darījis. Manā jubilejas koncertā būs pirmatskaņojums vienai dziesmai ar Sudrabkalna vārdiem.»

    Kad runājamies, Maestro sēž Radio studijā pie klavierēm un uzspēlē kādu motīvu. Negribu izjaukt noskaņu ar jautājumu, vai tā ir jaunās dziesmas melodija. «Kas tik nav pieredzēts, bet laikam jau tam vajadzēja iziet cauri! Ne visiem tas beidzās tik veiksmīgi kā man. Daudzi talantīgi cilvēki vienkārši aizgāja bojā. Sākumā tas viss šķita patīkami un jautri, piederīgs profesijai. Taču šņabja pudele, kas vienmēr bija ballītēs, kad spēlējām, daudziem beidzās ar nodzeršanos. Katrs muzikantam grūda rīklē šņabja glāzi. Mūžīgi uz klavierēm to kāds nolika, uzkodas gan ne.

    Cik nebija mātes asaru un lūgšanos, tāpēc arī to laiku tagad ne sevišķi vairs gribu atcerēties un par to runāt. To nevar izstāstīt, ko nozīmē divas nedēļas trakomājā. Īstā trakomājā Sarkankalnā. Tā publika atmiņā ir uz mūžu. Kad tiku no turienes ārā, bija vairs tikai viens mērķis – nekad tur mūžā vairs nenokļūt! No tās publikas tikai daži spēja atgriezties dzīvē. Tur pat tik tālu aizgāja, ka dzērāju apdauzītās sievas pa kluso viņiem nesa šņabi uz slimnīcu. Daudziem tas beidzās ar pilnīgu nodzeršanos. Arī lieliem talantiem.»

    Spītība vai gribasspēks un rakstura stingrība, kad var tā vienā dienā pateikt – vairs nedzeršu – un to arī izdarīt? «Nezinu. Kad man prasa: «Kā tu vari nedzert?» – saku: «Es vienkārši nedzeru, un viss! Jo es ļoti labi zinu, ar ko tas man var beigties. To, kam esmu gājis cauri, vairs negribu piedzīvot.

    Tagad labprāt iedzertu lielisku konjaku vai labu vīnu. Viss ir pieejams un varu atļauties.

    Ja es zinātu, ka man būs bremzes, kas pateiks: «Šovakar štimmungam iedzer, bet vairāk, draudziņ, nedomā! Viss! Pietiek!» Ja zinātu, ka otrā rītā nekas nebūs, ka tai vienai glāzei nesekos turpinājums, es iedzertu. Varbūt tajā vakarā pat piedzertos, bet lai otrā rītā būtu stop! Par to diemžēl neesmu drošs, tāpēc man ir bail un pat nedomāju mēģināt un sevi pārbaudīt. To, kas bijis, nevar aizmirst, lai gan piecdesmit gadi jau būs pagājuši, kopš izdzēru savu pēdējo glāzīti…

    Daudz kas manā dzīvē varēja būt pavisam citādi, ja tā visa nebūtu bijis. Paldies Dievam, ka es apstājos! Tur bija vēl viens solis – un ar mani būtu cauri… Tad es būtu pagalam!…»

    Maestro pārlaiž pirkstus pār taustiņiem. Skan melodija, smeldzīgs sentiments. «Nesen satikos ar slaveno gruzīnu komponistu Kančeli, kas ir mans jaunības draugs, un viņš man iedeva disku. Teica: «Es tev neteikšu, kas tur ir, bet tu paklausies!» Uzliku, un tajā diskā kāds spēlē klavieres. Kančeli man saka: «Tas esi tu, kas tur spēlē! Pirms piecdesmit gadiem.» Izrādās, es viņam pirms piecdesmit gadiem esmu ierakstījis kādai filmai mūziku, un Kančeli to ir saglabājis.»

    Iezvanās Maestro telefons, un mani pārsteidz tas, ko Raimonds Pauls saka zvanītājam: «Nu, Džulian, saulīte mana!…» Pēc šīs sarunas apjautājos, ar kādiem vārdiem Maestro atbild uz sieviešu zvaniem. «Es viņas saucu par pumpuriņiem, sniegpārsliņām, maijpuķītēm…» Un kā sievu uzrunājat? «Par vecmāmiņu.» Pauls smejas. «Bet tā ir! Viņa taču ir vecmāmiņa! Man tagad citus patīk saukt par biedriem. Kad runāju pa telefonu, saku: «Biedri Bērziņ!…» Un tur, vada otrā galā, iestājas klusums. Cilvēks apstulbst. Tagad jau visi ir kungi. Neviens vairs negrib būt biedrs.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+