Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Sākšu ar jautājumu. Vai pasaulē bija ekonomiskā krīze? Jā. Vai visi to vienādi izjuta kā krīzi? Nē. Tāpat ar cilvēkiem. Ir tādi, kuri vairāk pakļauti cikliskām svārstībam un nespēj noturēties līdzsvarā, un ir tādi, kuru iekšējais kodols ir spēcīgs, kas ļauj tiem saglabāt līdzsvaru arī tad, kad ienācis krīzes laiks.
Ir muļkīgi satraukties par to, ka pusmūža krīze būs. Tā būs noteikti.
Labāk domāt par to, kas man jādara, kas jāsaprot, – tad tā vairs netiks uztverta kā krīze, bet kā nepieciešamu pārmaiņu laiks.
Padalīšos ar savu pieredzi, jo ar klientiem pusmūža krīzes vecumā (42–44 gadi) tiekos daudz un regulāri.
Fāžu maiņas uz 7 gadu cikla robežas
Pirmkārt, kādēļ tas notiek tieši šājā vecumā? Kā zināms, visu mūsu dzīvi caurvij cikliskums – varam runāt gan par diennakts, gan Mēness ciklu, arī par gada ciklu utt. Visjūtamāk un būtiskāk mūs skar Saturna (Chronos jeb Laiks) cikls, kurš veido 29,5 gadus. Tāpat kā Mēness ciklā (29,5 dienas) ir četras ceturtdaļas jeb nedēļas, kurām mijoties notiek fāžu maiņas, arī Saturna ciklā ir četras ceturtdaļas, uz kuru robežas notiek pāreja no viena stāvokļa citā.
Šajā grafikā redzami cilvēka dzīves gadi, kuros piedzīvojam fāžu maiņas. Šis periods var ilgt no viena mēneša līdz gadam, tādējādi tas var sākties nedaudz atrāk un beigties nedaudz vālāk par šo vecumu.
Attēlā var uzskatāmi redzēt, ka saskaņā ar šo cikliskumu pusmūža krīze ir tā pati pusaudžu krīze, tikai nākamajā ciklā. Man patīk interpretēt vārdu pusaudzis kā pusi no pieaugšanas (29,5 gadi) cikla. Nevienu nevar īsti uzskatīt par pieaugušo, kamēr nav sasniegta 30 gadu robeža. Kā zināms, arī Jēzus un Buda aktīvi sludināja tieši no šī vecuma? 29,5 gadu krīze ir laiks, kad jauzņemas pilna atbildība par savu un citu (piemēram, bērnu) dzīvi.
Kad runājam par pusmūža krīzi, praksē gandrīz vienmēr vispirms analizēju pusaudža krīzē piedzīvoto – gan ārējos notikumus, gan iekšējās izmaiņas. Izšķiroši svarīgi ir cilvēka secinājumi, izpratne par šo laiku viņa dzīvē, kā arī par tam sekojošām krīzēm, kas, kā redzam grafikā, pēc tam seko ik pa septiņiem gadiem – ap 21–22 , 29–30 un 35–36 gadu vecumu. Tad var nojaust, cik gatavs cilvēks ieiet pusmūža krīzē.
Citādi jautājumi
Pirmā dzīves puse ir saistīta ar sevis realizāciju materiālajā pasaulē. Tas skar materializacijas procesu – pilnīgu iemiesošanos. Kā mēdz teikt, vispirms dzīvē ir jānostabilizējas, jaatrod sava vieta. Pēc tam ir jāmeklē sevi, un tas ir dzīves otrās puses uzdevums. Laikus orientētie meklē sevi, piemēram, Junga individuācijas ceļos, garīgi zinošie meklē ceļu atpakaļ pie Tēva, kuru mēs visi aizmirstam līdz ar iemiesošanos. Kā esot teikuši rozenkreicerieši – mēs visi esam atraitnes dēli. Kas nozīmē – mēs neatceramies savu Tēvu.
Interesanta detaļa sarunas kontekstā. Tēva tematika caurvij Krona un Urāna mitoloģiju, un viņi abi ir kastrāti. Ezoterikā tas simbolizē nepiederību dzimumam. Orientācija ir vertikāla, hierarhiska, vērsta uz dievišķo, nevis horizontāla, tātad uz cilvēkiem vērsta. Tā norāda uz apzinātu vai piespiedu atteikšanos no pieķeršanās miesiskajam, emocionālajam.
Kā praktiķis varu droši apgalvot, ka pusmūža krīzei nav nekāda sakara ar cilvēka dzimumu. Tā skar gan sievietes, gan vīriešus.
Pusmūža krīze, protams, nav mūsdienu parādība, taču mūsdienās to sarežģī daži apstākļi. Atcerēsimies, ka agrāk bērnus sāka dzemdēt padsmit gadu vecumā un izaudzināti tie skaitījās jau 18 vai bieži vien pat 16 gadu vecumā, kad uzsāka patstāvīgu dzīvi. Tolaik vecums pēc četrdesmit gadiem daudziem sakrita ar laiku, ka bērni izaudzināti un jāpievēršas sev.
Tagad, kad bērns ar bārdu divdesmit gadu vecumā vēl mēdz berzēt skolas vai augstskolas solu, turklāt viņš piedzimis vecākiem, piemēram, 29,5 gados, pusmūža krīze vairs nav tik vienkārša. Mūsdienu cilvēkam pusmūžā vienlaikus jārisina gan materiāli, gan emocionāli, gan sociāli, gan garīgi jautājumi.
Patiesībā pusmūža krīzē notiek iekšēja cīņa par vērtību prioritātēm. Galvenais jautājums – vai uzvarēs garīgās vērtības, kam būtu jāsāk pievērsties dzīves otrajā pusē, vai tomēr fiziski materiālās. Tomēr visbiežāk pēc pacelšanās debesīs (Urāns tulkojumā nozīmē debesis) notiek nolaišanās uz zemes ap 45 gadu vecumu. Lai gan dzimums nav noteicošais faktors šajā vecumā, dažas prioritātes var novērot, un tas ir saistīts gan ar psihi, gan fizioloģiju.
Biežākie jautājumi un pārdomu pieturpunkti konsultācijās pusmūža krīzes laikā:
Sievietes
- Vai man tomēr dzīvē būs bērns (ja nav)?
- Vai esmu pelnījusi ko labāku – vīru, dzīvesvietu? Vēlos tikt novērtēta kā sieviete. Vēlos uzmanību, komplimentus, romantiku. Dabiski, ka svaigas attiecības to sniedz daudz lielākā koncentrācijā.
- Ja es tomēr izšķiršos – kāda būs mana dzīve turpmāk?
- Vēlos nomest ārējas važas (tās parasti ir iekšējas bailes) – kā?
- Daudz jautājumu izraisa auglīgā vecuma beigu tuvums (atcerēsimies, ka pusaudža krīzes laikā šis auglīgais vecums tieši sākas).
- Vēlos visu mainīt, tikai skaidri nezinu, ko tieši. Izvēle doties dzīvot kaut kur citur, visticamāk, ir ilgas pēc tā, ka kaut kas svarīgs notiks un viss mainīsies.
Vīrieši
- Vai sākt jaunu dzīvi?
- Vēlos blakus sievieti, kuru es varu aplaimot un kura mani apbrīno. (Vīrietim ir liela dabiska vajadzība justies aplaimotājam, taču viņš nespēj darīt laimīgu savu sievu. Vienlaikus ikvienam vīrietim vajadzīga apbrīna, un sieviešu – vienaudžu – ironizēšana par šo tēmu neko nerisina. Tādēļ vīrietis nereti izvēlas šo sajūtu restaurēt ar jaunāku sievieti.)
- Beidzot esmu nobriedis kļūt par tēvu, man tam nepieciešama sieviete auglīgā vecumā.
- Manī notiek pavērsiens garīguma virzienā, jo līdzšinējie sasniegumi vairs nedara laimīgu. Es vairs nevēlos tik daudz strādāt vai arī darīt to, kas mani neaizrauj. Vēlos piedzīvot aizrautību, iedvesmu.
Brīvību!
Kad man pašam bija pusmūža krīze, tieši auga un veidojās lielais nekustamā īpašuma burbulis, kam arī man bija grūti pretoties.
Kad māklere, nejauši satikusi mani uz ielas, jautāja: «Vai tad izvēlējāties to dzīvokli?» – man spontāni un demonstratīvi izspruka: «Man nevajag dzīvokli, es gribu DZĪVOT!»
Atceros arī, kā toreiz atteicos no asociācijas prezidenta amata un no iespējas kļūt par astroloģijas žurnāla galveno redaktoru. Nekādu direktoru, redaktoru, prezidentu – lai dzīvo brīvība! Ilgotais sapnis par brīvību šajā vecumā kļūst ārkārtīgi aktuāls.
Pavisam vienkāršoti mēs šo laiku varam salīdzināt ar cilvēka vēlmi iziet ārpus ramjiem, ārpus cietuma, kurš patiesībā ir paša galvā. Patiesi garīgi nobriedis cilvēks saprot, ka nekādu žogu nav, bet cilvēks, kurš dzīvojis ar domu, ka ārējie spēki (piemēram, dzīvesdraugs vai valsts) viņu ierobežo, nereti šajā krīzē sarīko bēgšanu vai demonstratīvi pasludina neatkarību.
Laulību šķiršanas iniciatori šajā posmā ir sastopami vienādā skaitā abu dzimumu pārstāvju vidū. Tāpat kā kompensējošie romāni ar dažādu vecumu pārstāvjiem. Vienkārši vīriešu daba ir neslēpt savas gaitas un neapzināti pat lielīties ar tām, savukārt sievietes nemēdz savas gaitas tik ļoti afišēt. Tāpat kā sievietes dažkārt pašas iniciē šķiršanos, pat ja to ārēji noliedz. Piemērs no prakses. Kliente šķīrusies. Redzu, ka sieviete ir apveltīta ar iniciatīvu, tādēļ, visticamāk, pati bijusi šķiršanās iniciatore. Jautāju: kādēļ šķīrāties? Atbilde: viņš mūs (ar bērnu) pameta! Kā tas notika – es neliekos mierā. «Es viņu ar visām viņa mantām izliku uz ielas!» skan atbilde…
Laiks nav bezgalīgs
Astroloģiski Saturna (Krona) instruments ir LAIKS. Pusmūža krīze liek pavisam citādi pārvērtēt laiku, jo nāk sapratne, ka atvēlētais nav bezgalīgs. To liek saprast arī fakts, ka tieši šajā vecumā daudzi pieredz vecāku aiziešanu. Laika robežu izpratne ir izšķiroši svarīga atziņa, lai mobilizētu sevi ceļa sākšanai pie sevis. Nereti tikai ārēji neplānoti apstākļi var piespiest mainīt dzīvi. Patiesībā tie ir mūsu dvēseles ilgu inspirēti, taču retais to apzinās. Laika, telpas un fizisko robežu pareiza izpratne ir atslēga veiksmīgai prāta transformācijai šajā posmā. Te būtiski atbildēt uz vairākiem jautājumiem.
- Ko es varu paveikt savā dzīvē?
- Ko es vēlos paveikt savā dzīvē?
- Ko es vairs nevēlos savā dzīvē?
- Ko esmu gatavs un spējīgs izdarīt, lai to sasniegtu?
Galvenā atziņa – nav vērts saspringt. Ir vērts dzīvot!
Raksts publicēts žurnālā «Annas psiholoģija» 2017. gada 5. numurā.
