Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Māksla ir kā trepes – grūti kāpt, labi būt augšā, ļoti nepatīkami pa tām ripot lejā
Tas kāpiens, protams, šobrīd ir. Un man ir atbildība par kolektīvu, kurā ir 750 studentu, kā arī vēl pasniedzēji un darbinieki. Tā, protams, uzliek plecos mugursomu. Bet, kā saka – ja esi rektors, tad vienīgais, pret ko tu vari atspiesties, ir Mākslas akadēmijas siena (smejas). Man svarīgs ir kolektīva un studentu atbalsts. Ja to jūtu, man tas dod spēku. Ar Akadēmijas vadīšanu ir tāpat kā ar gleznošanu – ir detaļas un ir lielās lietas, un tā piramīda ir jāuzbūvē. Bet savā ziņā mums te ir Holivuda, jo katrs Mākslas akadēmijas pasniedzējs ir personība – kā staigājošs mākslas darbs.
Tomēr cilvēka dzīve nav taisna līnija, un kritieni ir attīstība, kas palīdz saprast un novērtēt to, kas bijis labs. Jebkuram cilvēkam, lai nezaudētu dzīves garšu un būtu interesanti, ir vajadzīgas šīs trepes – gan kāpšana uz augšu, gan kritiens lejā. Vai kritieni ir sāpīgi? Runājot par sāpīgumu, vienmēr atceros zobārstniecības attīstību. Manā bērnībā zobārsts bija kalējs, kurš ar stangām izplēsa laukā dzerokli, tagad tu atgulies krēslā, kurā sāpes tiek neitralizētas ar vienu šprici. Tā ir dzīves dialektika visskaidrākajā veidā.
Radošam darbam nav robežu, un mākslā nav noteikumu
Mākslas darbs skatītājā var izraisīt kādu atmiņu, ko veidojusi ikdiena, kāds personisks notikums, redzēta filma vai izlasīta grāmata. Mākslas darba uzdevums ir cilvēku ievest citā pasaulē, kas nav saistīta ar ikdienu. Man šķiet, ka tajā svarīga daudzslāņainība – lielā pārsteiguma mirklis un mazie pārsteigumi, kurus var izlobīt tikai iedziļinoties.
Es sevi citreiz varētu salīdzināt ar krāsu eksploziju. Profesionāls mākslinieks, protams, izvēlas savu krāsu paleti, bet tas vēl nenozīmē, ka jāizmanto pilnīgi visas krāsas. Var jau nopirkt visu spektru, bet tuvas būs tikai dažas. Tikpat labi ar vienu krāsu var gleznot tikpat virtuozi kā Paganīni spēlēja uz vienas stīgas. Tāpat var spēlēties ar līniju un formātu. Līniju var iezīmēt smiltīs, kur vilnis to aizskalos, līniju var uztamborēt, izšūt, galu galā salikt kopā no konfektēm (lūdzu, cienājieties!).
Atteikties var tikai no tā, ko tu esi sasniedzis
Nu, piemēram, no miljona var atteikties tikai tad, kad tu to esi nopelnījis. Citādi ne. Lai sāktu darboties tās smadzeņu daļas, kuras nedarbojas, no kaut kā jāatsakās. Glezniecībā no blīvuma, sarežģītības jāiet uz vienkāršu izteiksmi, un otrādi. Ir tas teiciens – es arī tā māku, bet līdz tam ir jānonāk. Jo kāds var uzvilkt strīpu, un tā nebūs māksla, bet kāds cits uzvelk – un tā ir māksla. Kāds students var uzgleznot burkānu tā, ka tas izraisa emocijas. Bet cits it kā glezno to pašu, bet tas paliek tikai burkāns. Studenti tieši šodien man prasīja – kā lai zina, ka tas, ko dari, ir māksla? Vispirms – tas jāsaprot pašam, jo katrs jau apmēram zina savu izteiksmes lielumu. Bet otrs, protams, ir apliecinājums no ārpuses.
Nemitīgi būt radīšanas stāvoklī – tādā, ka katru dienu esi gatavs izdot ārā kādu mākslas darbu, zīmi, skaņu, domu, var tikai ģēniji. Bet ģēnijs ir ļoti skaļš vārds, un tas lai paliek pasaules un kosmosa ziņā – kurš tāds ir un kurš nav.
Lai nu kā, ģēnijus pasaulē varam saskaitīt uz pirkstiem. Bet Dievs viņus atsūta, lai mēs zinātu, kur ir kalna virsotne.
Protams, mākslinieku ietekmē gan vide apkārt, gan tas, vai viņš dzīvo vai nedzīvo ģimenē, vai viņam ir vai nav bērni. Visu šo pieredzi viņš sevī uzsūc kā sūklis. Es, piemēram, no bērnības atceros vasaras Vecāķos, kurās ielīst gulētājos, un tad visu laiku līst. Un tad atkal ir vasaras, kurās nav lietus un spīd saule.
Kad tu glezno, aizmirsties, un tā ir zināma veida meditācija. Bet līdz aizmiršanās stāvoklim var nonākt ar regulāru darbu. Nemitīgi jābūt domai, ko sevī nēsāt. Un tad tā doma kādā mirklī piespiež tevi gleznot. Mākslinieks izglezno zināmu enerģijas daudzumu, kas pēc tam runā ar skatītāju. Un enerģija nenozīmē uzvilkt tūkstoti strīpiņas. Ja māk enerģiju ielikt vienā strīpiņā, ar to pilnīgi pietiek.
Gleznošana sagādā lielāku kaifu nekā alkohols un pretējā dzimuma baudīšana
Kā jau teicu, tā ir aizmiršanās. Tu peldi laikā, un līdz ar to uz kādu mirkli nonāc paradīzē. Un tad tu kā zirgs stāvus guli. Tomēr dzīvē labāk iet, kam ir zirgs, kurš naktī dzied – kā tajā Ojāra Vācieša dzejolī. Un šī mirkļa nonākšana paradīzē varbūt aizvieto parastu dzīves mēnesi. Šis mirklis aizskalo prom ikdienu un dod spēku nākamai ikdienai.
Bet, arī lasot Marselu Prustu, var aizmirsties. Ja, runājot par vienkāršu lietu, stāstījums vijas no mūzikas līdz vēsturei, no vēstures līdz literatūrai un no literatūras līdz filozofijai, tad tā ir bezgalība, kurā interesanti ieiet. Vāgnera mūzikā, kuru klausījos, radot izstādi Privāti, ir tā pati ietilpība kā Prusta darbos. Man dramatisms patīk labāk nekā sentiments. Bet ir vajadzīgas abas šīs lietas.
Runāšanas vietā labāk izvēlos gleznošanu un būšanu vienatnē ar sevi
Vislabāk man patīk profesionālas sarunas, bet varu arī padalīties ar kādu skaistu anekdoti. Tomēr ikdienas anekdotes liekas smieklīgas tikai tad, ja pats tajās esi piedalījies. Tas ir tāpat kā ar ceļojumu albumiem. Bildes interesē tikai tos, kas tur paši bijuši. Man vairāk par fotografēšanu patīk sagremot redzēto, uzsūkt to savā atmiņā un pēc tam iekļaut kādā savā mākslas darbā. Kaut vai grāmata Kriminālistikas simts gadu – ir interesanti izlasīt par veidiem, kā kurš kuru ir nomušījis. Katrā ziņā tas rada kaut kādas emocijas, tur ir nervs, kas uzrunā skatītāju. Šī grāmata bija viens no dzinuļiem manai izstādei Ziedošo jaunavu pavēnī.
Reiz ar Santu (Santa Zariņa, Kristapa sieva – aut.) sēņojām un apmaldījāmies mežā. Mūsu apmaldīšanās bija impulss izstādei, kura saucās Halucinācijas. Jo var apēst speciālas sēnes, un tad iestājas halucinācijas, bet var arī apmaldīties mežā un nezināt, uz kuru pusi iet. Un tad halucinācijas izpaužas tā, ka tu ej pa taku, pa kuru jau simtreiz esi gājis, bet pašam liekas, ka tā ir cita taka. Šajā izstādē bija apvienotas dažnedažādas emocijas, kas var kļūt par halucinācijām. Gan tādām, kas iepriecina, gan tādām, kas izraisa bailes.
Vislabākais cilvēka stāvoklis ir tāds, ka tu esi laimīgs ar to, kas tev ir
Jo cilvēki pārsvarā skatās uz to, kas ir citiem, un nenovērtē to, kas ir pašiem. Es vēl tikai mācos novērtēt to, kas man ir. Bet, ja vari gleznot un tas sagādā prieku, tad esi laimīgs cilvēks. Svarīgi atrasties garīgā līdzsvarā, kurš ik pa laikam tiek pārtraukts ar kādu ekstāzes sastāvdaļu.
Visgrūtāk dzīvē ir pateikt nē.
Jūs, piemēram, aicinājāt mani uz interviju, un pirmā doma bija pateikt nē. Bet tad es izdomāju, ka KLUBĀ ir smukas meitenes, un kāpēc gan ne?! Nesen biju Radio SWH raidījumā Ar dziesmu par dzīvi, un Jānis Šipkēvics kā draudzīgs intervētājs panāca to sarunu tādu, ka citiem likās interesanti. Un tad man ir gandarījums, ka kādam paticis.
Mēs jau visi ejam pa dzīvi kā pa diegu un nezinām, kad uz mums skatās. Bet taisni noiet pa diegu ir grūti.
Jaunībā tu nezini, kas ir bailes
Tu kaut ko izdari un ej tālāk. Ar gadiem rodas bagāža, ar ko salīdzināt. Man palicis atmiņā, ka bērnībā peldēju viļņainā jūrā un man vajadzēja aizpeldēt līdz tālākajai bojai un atpakaļ. Tā bija sevis pārvarēšana. Šobrīd braucu gan ar slaloma slēpēm, gan cieto snovborda dēli – Alpine snowboard. Es gan netaisu nekādus lēcienus un piruetes ar dēli, bet tas cīniņš ar sevi ir daudz lielāks nekā jaunībā. Taču tieši tas, ka vispār vari izdarīt, dod kaifu.
Kaut arī, Konrāds Ubāns reiz teica tā: «Ja jūs domājat, ka vecumā jūs kaut ko uztaisīsiet daudz labāk, tā nebūs.» Arī mākslinieks Deivids Hoknijs skatījās savus jaunības darbus, lai gūtu iedvesmu tagadējiem.
Man liekas, ka kalniem ir lielāka varenība nekā jūrai un okeānam
Kalni mani vilina kopš studiju laikiem, kad biju Kaukāzā. Varbūt tāpēc, ka pats esmu īss augumā, un kalnos es varu tālu redzēt (smejas).
Pirms desmit gadiem biju Luiziānā – Dānijas Modernās mākslas muzejā. Un tur bija izstādīta mākslinieka Deivida Hoknija viena ainava – lielais Amerikas kanjons. Zināju, ka tas ir iespaidīgs, bet glezna vēl pasvītroja šo iespaidīgumu. Man gribētos redzēt kanjonu dzīvē.
Jebkurš stāsts aplīp ar sniegu kā sniega pika, kuru turpina velt. Atceros kādas tēva (gleznotājs Indulis Zariņš – aut.) izteiktās domas, un reizēm pats tās izmantoju darbā ar studentiem. Protams, vienmēr jau klāt nāk personiskais izpušķojums. Tāpēc jau katrs sniegavīrs beigās ir savādāks. Bet sākums vienmēr ir mazā bumbiņa, kas tiek velta lielāka. Pavasarī vienā mirklī tas viss izkūst, un rodas atkal citi stāsti. Bet mans tēvs bija ļoti erudīts un inteliģents. Ja kaut ko nezināju, man nevajadzēja skatīties enciklopēdijā, es varēju to pajautāt tēvam.
Kad spēšu atteikties no pīpēšanas, es jau būšu nonācis augstākā pakāpē
Pusotras stundas garā filmā par Deividu Hokniju viņš visu laiku ciešas un nepīpē, un tikai pašās filmas beigās kāri izsmēķē cigareti. Visi apkārtējie saka, ka vajag atmest pīpēšanu, bet Hoknijs atkal saka – tad viņš nevarēs domāt par mākslu. Jo tad, kad viņš glezno, viņš ik pa laikam atkāpjas un uzpīpē. Nesaku, ka pīpēt ir labi, bet saprotu tos, kuri Narvesen nopērk vismaz trīs paciņas cigarešu, un tad skatās izstādi. Bet, lai attīrītos, protams, no kaut kā ir jāatsakās.
Kad cilvēkam apkārt visa kā ir tik daudz, tad atsakoties no kaut kā dzīve kļūst vienkāršāka
Un tad cilvēks beidzot ierauga to vienu zāles stiebru. Jo pirms tam viņam apkārt to bijis pārāk daudz. Nevaru teikt, ka esmu absolūts askēts, bet nekrītu arī otrā galējībā. Turklāt pasaulē šobrīd vērojama minimālisma tendence, kas nāk no Japānas. Man patīk labas lietas, bet daudz labāk man patīk glezna, kas pašu iepriecina.
Sieviete skaista ir arī tad, ja ar viņu ir patīkami sarunāties
Skaistuma etaloni mainās atkarībā no laikmeta. Botičelli gleznās, piemēram, sievietes ir ar milzīgām ausīm, kuras apslēptas matu cirtās un kāju pirksti viņām ir tik slaidi, ka ar tiem var uzrakstīt sacerējumu. Skaistums ir laba lieta, bet skaistums ar kaut kādu domu – vēl labāks. Protams, ir tie visi Mis konkursi, kuros tiek svērts skaistums, bet jebkurā gadījumā skaistās Helēnas dēļ izcēlās kari. Nekur tas skaistums mūsdienās nav pazudis.
Ja tevi uzlūdz uz deju kā sievieti, ir ļoti interesanti. Karnevālā cilvēks nomaina savu ādu un izklaidējas cita cilvēka izskatā. Līdz ar to ir iespējas parādīt savus aktieriskos dotumus. Es divreiz karnevālos esmu bijusi sieviete. Humpalās nevarēju atrast 42. izmēra sieviešu kurpes ar augstu papēdi, atradu tikai 41. izmēru. Pēc tā karnevāla divas nedēļas staigāju ar asiņainiem pirkstiem, bet efekts bija.
Māksliniekam vajadzīgas milzīgas darbaspējas, izturība un laikmeta izjūta, lai uzķertu nervu, kas vibrē gaisā
Tie milzīgie pasaules vārdi, kas spēj uzrunāt visu pasauli, laikam ir atraduši to nervu. Kamēr neesi pasaulslavens, nav ko lielīties ar īstā nerva uztveršanu. Daudzi lēkā un ķer idejas, bet jāprot menedžēt tās lietas tā, lai uztvertu citi. Ir jābūt spēcīgai raidītājantenai un augstam tornim, no kurienes tās idejas raidīt.
Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada maijā.
