Vienotība ir tik ļoti pārvērtēta

Viedoklis
Jānis Austriņš
28. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: de NISS
Vienība ir mūsu dzīves lielais spēks. Tā teicis Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis, un šie vārdi joprojām rotā Rīgas Latviešu biedrības nama foajē. Arī mūsdienu politikas ziņās dažādas pārdomas par to, ka vajadzētu būt «vienotiem», nedrīkstam būt sašķelti u. tml., sastopamas katru nedēļu.

Pazīstams politiķis pirms vēlēšanām atzīst, ka «partijām jāspēj vienoties priekšvēlēšanu koalīcijās», cits «cerot mazināt labējo spēku sašķeltību», vēl cits «gribētu redzēt vairāku partiju sadarbību». Ejot uz vēlēšanām, prezidents cerot, ka «Saeima pēc vēlēšanām nebūs ļoti sadrumstalota», bet pēc tam, uzrunājot Saeimu, aicina «atstāt partiju strīdus aiz muguras».

Arī Vaira Vīķe-Freiberga no žurnāla IR vāka brīdina par «bīstamu Saeimas sadrumstalotību». Vienotības ideja Latvijas politikā fascinē daudzus un teju pastāvīgi. Pat vesela partija nosaukta «vienotības» vārdā. Un tomēr «vienotības» nav. Un nav tāpēc, ka visas šīs runas ir par kaut ko ļoti nedabisku – gaidīt, ka politiskais process radīs «vienotību» ir tikpat nedabiski, kā gaidīt, ka sunim piedzims jauks trusītis.

Politika ir par to, kurš ko, kad un kā iegūs. Šī vienkāršā amerikāņu sociologa Harolda Lasvela vēl 1936. gadā radītā politikas definīcija pateiks visu par «vienotības» trūkumu. Politika ir par varu – un, lai cik tas būtu nepopulāri mūsdienu liberālo vērtību kontekstā, vara ir ierobežots resurss, un cīņa par to ir «nulles summas spēle», proti, ja tās kļūst vairāk kādam citam, tad man droši tās paliek mazāk. Tāpēc no partiju viedokļa pragmatiski labākās valdības koalīcijas ir mazākās iespējamās – ap 55 balsīm Saeimā, jo lielākas vienkārši nozīmē, ka ar varu ir vairāk jādalās. Partijas dibina ar mērķi iegūt varu. Šī ir vēl viena definīcija, kas vismaz man, jaunības naivumā, sēžot Latvijas Universitātes politologu lekcijās, likās tik jocīga. Partijas dzimst, lai iegūtu varu. Tāpat kā cilvēks dzimst, lai pirmām kārtām dzīvotu. Saturs seko pēc tam. Un tagad iedomājieties, ka šajā kontekstā mēs nez kāpēc gaidām, ka iestāsies «vienotība» un tiks atrasts «vienībā esošais spēks». Tas vienkārši nenotiks un nevajag to gaidīt. Politika vienotību nerada, un labi, ka tā.

Labi tāpēc, ka politikas spēlētāju mērķis ir panākt maksimāli lielu varas koncentrāciju – tieši tādēļ dažādas sabiedrības grupas, NVO un mediju redaktori, tostarp Latvijā, aktīvi cīnās pret neliela cilvēku loka, interešu vai ekonomisko grupu ietekmi politikā. Proti, partijas un konkrētas ekonomiskās intereses gan gribētu varas «vienotību», taču tās to gribētu «vienot» sev, nevis radīt labumu citiem.

Risinājums, kā tikt galā ar šo «grupu» vēlmi pēc varas iegūšanas, koncentrēšanas un ļaunprātīgas izmantošanas ir kaut kur pretējs intuīcijai. Un tas nav mēģinājums atrast «vienotību». Šis risinājums mums visiem patiesībā ir acu priekšā – tā ir ASV politika. Daudz ir runāts par ASV checks & balances politisko sistēmu, bet daudz mazāk zināms ir fakts, ka ASV par interešu grupu varas ierobežošanu tika domāts vēl pirms ASV konstitūcijas pieņemšanas tā sauktajos Federalist Papers, kas bija vairāku ASV tēvu – dibinātāju – pārdomas par vēlamo varas iekārtu, tostarp konstitūcijas saturu. Viens no šiem Federalist Papers – konkrēti Nr. 10 (kopumā ir 85) – apraksta, kā ierobežot dažādu cilvēku frakciju interešu iespējami radīto apdraudējumu pārējiem. Džeimss Medisons, konkrētā referāta autors, cita starpā uzskatīja, ka «frakcijas» politikā rodas dabiski, piemēram, nevienmērīga bagātības sadalījuma dēļ. Tie, kam kaut kas pieder, un tie, kam nekas nepieder, politikā dabiski cīnīsies par dažādām interesēm, kas var novest pat pie republikas sabrukuma. Tikpat labi šāda frakciju politika var novest pie tā, ka nabadzīgais vairākums sadala bagātā mazākuma naudu, kas, visdrīzāk, valdošajai elitei nešķita patīkams iznākums. Tātad ASV tēvi – dibinātāji – negaidīja, ka iestāsies pilnīga «vienotība», kas atrisinās domstarpības. Tāpat viņi arī neticēja, ka ir iespējams novērst «frakciju» rašanās iemeslus (tas ir, panākt, ka visi ir vienādi bagāti, vienādi gudri un vienādi laimīgi).

Medisona konkrētā referāta ieteiktais risinājums pret interešu grupu jeb «frakciju» ļaunprātību ir plašas republikas izveide, kurā tad ļauniem nodomiem būs daudz grūtāk pārņemt vairākuma gribu. Tātad liela republika ir vajadzīga tādēļ, lai būtu liela interešu konkurence, gan grupu dažādības, gan ģeogrāfiskā ziņā, kas tad novērsīs to, ka kāda konkrēta grupa iegūst vairākuma monopolu un uzspiež savas intereses visiem. Proti, frakciju varaskāres ierobežošanas risinājums ir nevis «vienotības» meklējumi, bet gan tas, ka ir vēl vairāk frakciju – tātad «sašķeltība». Un viss šis attiecas arī uz Latviju – tikai Latvijā viss ir vēl kritiskāk, mums nav iespēju radīt «lielu republiku».

ASV lielā mērā tieši šo argumentu rezultātā ir radīta politiski ļoti sašķelta vara – Senāts, Pārstāvju palāta, tieši vēlēts prezidents – un tie visi ir vēlēti dažādos laikos, uz dažādiem termiņiem, un tos ievēl atšķirīgi ģeogrāfiski definēts elektorāts. Svarīgs, starp citu, ir laiks, jo pat vieni un tie paši cilvēki šogad un pēc diviem gadiem nebūs viens un tas pats elektorāts. Ekonomika, politika, kā arī noskaņojumi mainās un šī politiskā procesa sadrumstalotība telpā un laikā veicina konkurenci un novērš to, ka konkrēta ekonomiskā grupa panākt varas «vienotību» sev. Tas, ka ASV ir tikai divas partijas (kas iegūst varu) un tātad ir mazāka konkurence, nav pretarguments – vienas partijas ietvaros amerikāņu politiķi var būt gandrīz diametrāli atšķirīgi. Turklāt arī vienas partijas ietvaros vēl būtu jāizcīna iekšējas vēlēšanas par gandrīz jebkuru nozīmīgu amatu. Pozīciju atšķirības un konkurences tur netrūkst.  

Latvijā, tātad mazajā republikā, kurā tik daudzi cer uz «vienotību», politiskās konkurences patiesībā ir ļoti maz. Vēlētāji balso reizi četros gados, un tad aptuveni 50 līdz 60 cilvēku izlemj, kas būs prezidents, kas būs valdība, kas būs dažādu institūciju vadītāji utt. Ja esat interešu grupa (vai drīzāk neliela interešu grupu koalīcija), kas spēj ietekmēt šos 50 līdz 60 cilvēkus, tad jūs principā Latvijā kontrolējat gandrīz visu.

Tāpēc mums būtu jābūt pateicīgiem, ka politiskais process, tostarp pēdējās Saeimas vēlēšanas, ir radījušas to nevēlamo «sadrumstalotību» mūsu iecerētās «vienotības» vietā.

Sadrumstalotība ir konkurence un tā rada labāko iespējamo rezultātu. Jāatceras kaut vai Jāņa Bordāna valdības neveiksmīgā veidošana – citas partijas kandidātam pārmeta, ka šis nerunājot par «darāmajiem darbiem», tik par amatiem. Nav svarīgi, vai es vai jūs ticat, ka partijas tiešām rūpējas par «darāmajiem darbiem», svarīgi, ka šādi argumenti kļūst par galvenajiem politiskajā dienaskārtībā. Un tas ir labi Latvijas cilvēkiem – vismaz runāt par «darbiem». Ja nebūtu Saeimas «sadrumstalotības», šādas runas nebūtu vajadzīgas.

Vienībā varbūt tiešām ir spēks, taču pilsoņiem labākais un drošākais risinājums ir sadrumstalotība. Tiesa gan, jāatzīst, «Sadrumstalotība» būtu jocīgs partijas nosaukums.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs