• Šobrīd

    weather img

    Rīga +6°C Skaidrs, Z/ZA vējš, 3.09 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Pirmais gangsteris Čikāgā – Als Kapone

    Leģendas
    Ineta Meimane
    Ineta Meimane
    6. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: wikimedia commons
    Scarface. Cilvēks ar rētu Itāliešu friziera dēls, īpatni šarmants un nekaunīgs, apveltīts ar gluži patoloģisku cietsirdību. Biedējoši atriebīgs «omerta kodeksa» īstenotājs, bez jebkādas cieņas pret cilvēka dzīvību. Viņu ienīda, no viņa baidījās un viņu pielūdza. Gangsteru gangsteris – Als Kapone.

    Pērnā gadsimta divdesmitajā gadā ASV valdīja absurdais alkohola aizliegums, «sausais likums». Tā mērķis, protams, bija cēls – glābt valsti no vardarbības un pagrimuma, taču sekas izrādījās katastrofālas. Pēc trīspadsmit gadiem, kad likumu atcēla, valsts jau bija tapusi par kontrabandas un korupcijas perēkli. Viltīgi zēni radīja gudras shēmas, lai grādīgais ASV ieplūstu nelegāli, piemēram, no netālās Kanādas.

    Bet par vēju pilsētu Čikāgu ir īpašs stāsts. Viņiem Dievs (drīzāk gan Sātans) tolaik dāvāja itāliešu bandītu Alu Kaponi, un «sausā likuma» laikā Ilinoisas štata metropole kļuva par slepenu ruma brūžu, naudas atmazgāšanas un prostitūcijas citadeli. Vairākus gadus to neformāli pārvaldīja viens vienīgs saimnieks, un viņam toreiz vēl nebija ne trīsdesmit gadu.

    Tieši Kapone Čikāgu padarīja par naudas, blūza, nelegāla alkohola un šāvienu pilsētu.

    Tie laiki sen pagājuši, bet, ja kārtīgi ieskatās, tad arī šodien Čikāgas ielās un namu pagalmos var saskatīt Ala Kapones slepeno pasauli. Lielais apvedceļš joprojām ir savā vietā, un ielām tie paši nosaukumi… Bet viss sākās pavisam citur – Ņujorkā.

    Sešu klašu izglītība

    Als (Alphonse Gabriel Capone) piedzima itāliešu imigrantu Gabriela Kapones un viņa sievas Teresīnas Raiolas ģimenē nabadzīgā un kriminālā Bruklinas rajonā. Viņš bija ceturtais no septiņiem brāļiem, samērā liels bērns, vesels un stiprs, un visu savu raibo mūžu saglabāja iespaidīgu izskatu. Kopā vecākiem auga deviņas atvases; jaunākā māsiņa Roza nomira drīz pēc piedzimšanas, tad pasaulē nāca ģimenes mīlulīte Mafalda.

    Kapones nebija bagāti, taču arī ne tik nabagi, lai bērniem būtu jāiet ubagot vai zagt. Protams, kā jau lielākajai daļai itāliešu pirmā viļņa imigrantu bērnu, arī viņiem nācās agri sākt pelnīt pašiem, un, tāpat kā pārējie, viņi varēja pretendēt vien uz vāji atalgotu smagu darbu bez iespējas attīstīties. Bet sīki noziegumi pavēra durvis uz Bruklinas itāliešu bandām, īstu kriminālu karjeru: aplaupīt sīktirgotājus un sisties pret īriem vai melnādainajiem.

    Bruklinā jau desmit, divpadsmit gadu veci bērni iestājās «savējo» bandās, kāvās ar nažiem un šāva. Arī visi Gabriela Kapones dēli, izņemot vecāko, kļuva par dažādu rangu noziedzniekiem.

    Vecākais brālis Džeimss Vinčenco Kapone tīņa vecumā uzdevās par indieti un aizbēga līdzi ceļojošā cirka trupai. Vēlāk, armijā ieguvis leitnanta pakāpi, viņš mainīja vārdu, kļūdams par Ričardu Džozefu Hārtu (saukts arī par Two-Gun Hart), un iestājās darbā policijā. Džeimss slēpa savu radniecību ar slaveno gangsteri Kaponi.

    Alam Kaponem bija vien desmit gadu, kad viņš jau bija iemācījies veikli rīkoties ar nazi un revolveri. Būdams sestās klases skolnieks, Alfonso kļuva pilntiesīgs bandas loceklis un kopā ar pārējiem patrulēja sava itāliešu rajona ielās. Sestā klase bija Kapones mūža pēdējais mācību gads. Pēc tam, kad savai skolotājai viņš dusmās bija iesitis ar dūri pa seju un nogrūdis uz grīdas, par to saņemdams kāvienu no skolas direktora, Alfonso skolā nekad vairs neatgriezās. Kapone nebaidījās pieņemt patstāvīgus lēmumus – četrpadsmit gados viņš bija pirmoreiz nogalinājis cilvēku. Bet īstās bandītu lietas Ala dzīvē sākās, kad astoņpadsmit gadu vecumā viņu uzņēma Manhetenas Five Points Gang banda. Pie viņiem tad arī Kapone dabūja savu pirmo darbu: bārmenis ārāsviedējs īru rajona viesnīcas bārā. Naktīs cītīgi trenējās šaušanā un nažu cīņās jau tapa nepārspējams.

    Tieši te, strādādams bārā, Kapone bija iemantojis arī savu tik slaveno rētu uz kreisā vaiga – centimetrus divpadsmit garās švīkas, kas no vaiga kaula stiepās līdz pat zodam. Tās Alam iecirta spontānā nažu cīņā, kad kāda karstasinīga puiša sievai (pēc citiem avotiem – māsai) viņš bija pateicis dažus jēlus komplimentus. Puisis izrādījies autoritatīvs bandīts. Taču nav grūti iedomāties, kāds liktenis šo bandītu sagaidīja jau nākamajā vakarā…

    Tieši tolaik leģendārais mafiozi Džons Torrio, itāliešu «piecu stobru bandas» idejiskais līderis, meklēja sev uzticamu puisi. Torrio nebija vienkārši bandīts, kādu tolaik netrūka. Viņš bija patiesi ģeniāls noziedznieks, visīstākais reformators: savu grupējumu bija uzbūvējis kā korporāciju, kur katrs padotais varēja labi nopelnīt. Šis gangsteris enerģiskajā Alā Kaponē saskatīja savu tuvāko kaujinieku un killeru, labāko no labākajiem. Sākumā Kaponem uzticēja pašus netīrākos un primitīvākos darbus – gan veikala īpašnieku piekaušanu par parādiem, gan nodevu savākšanu no prostitūtām. Bet pirmais «slapjais» uzdevums bija kāda primitīva blēža likvidācija. Viņš Torrio bija nozadzis vairākas smagās mašīnas ar alkoholu. Kapone zagli nolika gar zemi ar dažiem šāvieniem daudzu cilvēku acu priekšā un «neviens neko nebija redzējis».

    Sifilisa sekas

    Deviņpadsmit gadu vecumā Alfonso iemīlējās. Viņa bija apburoša, divus gadus vecāka respektablas īru imigrantu ģimenes atvase Meja Džozifīna Kauglina. Uzbangoja romāns, un vajadzēja precēties: mēnesi pirms kāzām Čikāgā pasaulē nāca viņu vienīgais dēls Alberts Kapone, saukts par Saniju. Par puisēna krustēvu kļuva neviens cits kā pats Džonijs Torrio. Diemžēl mazulis bija slimīgs un anēmisks, viņa ķermeni grauza iedzimts vīruss: tēva piecpadsmit gadu vecumā saķertā sifilisa sekas.

    Infekcija traumēja ne vien Alfonso brīnišķo sievu un jaundzimušo dēlu, bet, kā vēlāk redzēsim, pamazām sagraus arī Alu pašu.

    Septiņu gadu vecumā Sanijam attīstījās nopietns mastoidīts, deniņu kaula aizauss paugura iekaisums; bērns naktīs mocījās neciešamās sāpēs, izcieta riskantu operāciju, pēc kuras kļuva daļēji kurls.

    Dona Torrio biznesa lietas Ņujorkā sāka buksēt, un savus galvenos projektus viņš bija spiests pārcelt uz savu otru ietekmes zonu – Čikāgas dienvidiem. Arī Kaponem dega zeme zem kājām: viņš bija nonācis policijas redzeslokā kā galvenais aizdomās turamais divu pasūtījuma slepkavību lietā. Likuma sargiem gan nācās Kaponi atbrīvot pēc tam, kad svarīgākais liecinieks pēkšņi bija «zaudējis atmiņu», bet lietiskie pierādījumi no tiesneša kabineta noslēpumainā kārtā bija pazuduši. Tieši vienu gadu pirms «sausā likuma» pasludināšanas pavecais Džons Torrio un viņa jauniņais audzēknis Als Kapone ieradās Čikāgā. Un uzreiz metās darbā – vajadzēja izrēķināties ar vairākiem konkurentiem.

    Pašā Čikāgas dienvidu sirdī jau darbojās Torrio klubs The Four Deuces, slavenākais pilsētā. Pirmajā stāvā – bārs, kur varēja dabūt jebkuru alkoholisko dzērienu, kaut aiz loga plosījās visstingrākais sausais likums. Otrajā stāvā – bukmeikeru kantoris, trešajā – spēļu zāle, norobežota ar baltām dzelzs durvīm, bet bēniņos – bordelis. Tas nekas, ka šodien kluba vietā ir vien nezālēm noaugusi dzelzceļa patilte. Gars dzīvo, un vējainās naktīs joprojām varot sadzirdēt džezu, ielasmeitu smieklus un iereibušu kāršu spēlmaņu klaigas. Te reiz bija vietējās bandītu brālības slepenais miteklis, gangsteru paradīze. Te kūrēja viskija un ruma slepenās piegādes no Kanādas, te plānoja paši savus pagrīdes brūžus.

    Vispirms Kapone bija šā kluba bārmenis un ātri vien iemantoja pilsētas agresīvākā ārāmetēja reputāciju: pār mēru dzērušie klienti nereti attapās salauztām ribām un rokām. Kā liecina dokumenti – strādādams šajā klubā, Kapone Torrio uzdevumā nožņaudzis vismaz divpadsmit cilvēku, viņu līķi tumsas aizsegā iznesti pa kluba pagraba durvīm sētas pusē. Tur Kaponi allaž gaidījusi iepriekš nozagta ātra automašīna.

    Pārbaudes laikam beidzoties, Kapone bija lieliski apliecinājis savu kriminālo talantu un spēju tikt galā negaidītās situācijās. Tā nu pamazām vien Torrio Alam uzticējās arvien vairāk, un drīz pret jauno gangsteri jau izjuta gluži tēvišķu mīlestību. Māceklim piemita prasme nemanāmi iepatikties cilvēkiem, un viņš tiešām bija sava mentora cienīgs. 1921. gadā Čikāgas dienvidos abi svarīgākie šejienes itālieši jau lietas kontrolēja divatā. Apdullinoši strauji Als bija kļuvis par vienu no būtiskākajām figūrām Čikāgas mafijas struktūrā, kas dalīja ietekmes zonas, peldējās naudā un noteica itin visu pilsētas dzīvi, sākot no mēra kandidatūras līdz košļājamo gumiju pārdošanai. Vēl mazliet, un Kapone iznīcinās visus konkurentus Čikāgā, uzpirks pilsētas galvu un federālo tiesu, izsvēpēs uzmācīgo policijas šefu… Viņš būs vienīgais karalis. Kapone mērķtiecīgi pārņēma grožus, bet Torrio mierīgu sirdi varēja baudīt vecumdienas.

    Ņirgāšanās par sauso likumu

    Kad 1923. gadā uz Čikāgu pārcēlās arī Kapones māte, sieva un dēls, Ala bandītiskā karjera bija pašā plaukumā. Viņš savai ģimenei par 5500 dolāriem nopirka neuzkrītošu ēku South Prairie avēnijā numur 7244, pilsētas dienvidos. Čikāgas turīgie sev būvēja greznas mājas 18. ielas rajonā, bet Kapones izvēlējās South Prairie avēnijas daļu, ko apdzīvoja pieticīgāki ļaudis, un apmetās te ar uzvārdu Brauns. Šajā rajonā dzīvoja vismaz trīsdesmit ģimenes ar uzvārdu Brauns. Viņu vidū – trīs policisti, apģērbu ražotājs, farmaceits, maiznieks un izvadītājs… Neviens, izņemot federālos aģentus, ij nenojauta, ka tepat kaimiņos, nelielā sārtu ķieģeļu divstāvu celtnē ar metāla mežģīnēm durvīs, mīt ietekmīgākā gangstera ģimene. Māju nepārtraukti novēroja FIB.

    Runā, ka reiz, kad pie Kapones kārtējo reizi ieradusies policija, viņš durvis atvēris, aizsējies rozā priekšautu, jo tobrīd gatavojis pastu. «Hei, puiši, vai negribat nogaršot manas pusdienas?» viņš likumsargiem jautri uzsaucis.

    Divdesmito gadu Čikāgā Kaponem piederēja viss. Varenību nostiprināja viņa rīkļurāvēji, kas mazo veikaliņu un restorānu īpašniekus spieda iegādāties pagrīdes alkoholu. Tos, kuri atteicās, vienkārši nošāva. Tā bija ņirgāšanās par sauso likumu.

    Torrio izskolots, Kapone bija radījis jaudīgu sazarotu impēriju, kurā ietilpa ne vien pilsētas centrālā nelegālā alkohola dzīsla, pusotra simta pagrīdes bāru, tikpat spēļu zāļu un divdesmit bordeļu. Citu īpašnieku aizsegā – arī lielākā daļa fabriku un citu uzņēmumu. Divdesmito gadu pašās beigās Kapones kartelim piederēja visas Čikāgas veļas mazgātavas un piena pārdošanas monopols. Kapone izdomāja arvien jaunas un jaunas viltīgas alkohola piegādes shēmas, piemēram, zārkos (nu kuram gan ienāks prātā apturēt katafalku). Čikāgas kapsētas balzamēšanas pagrabā brūvēja lielisku viskiju, kura noietu īstenoja daudzie imigrējušie itāliešu bezdarbnieki. Viņiem tikai vajadzēja paslēpt alkoholu, nekā grūta, toties kabatā ieplūda nauda.

    Šī impērija Kaponem ienesa miljoniem dolāru gadā, taču arī karaļa tēriņi nebija mazie. Kapone dāsni finansēja mēriju, policiju un tiesu, lai viņa netīrie darījumi būtu neaizskarami. Un tikai zirgu sacīkstēs vien viņš ik gadus zaudēja apmēram miljonu. Kapone uzturēja ģimenes mājas diennakts apsardzi un bruņotus miesassargus, kas sekoja it visur, un vairākas mīļākās… Alam bija sava slepenā ieeja Čikāgas hoteļos – sākumā pieticīgajā Metropolē, kur piecdesmit istabas allaž tika rezervētas viņa svītai, bet pēc tam – greznajā Lexington Hotel. Turklāt Kaponem bija nepārvarama izrādīšanās tieksme (kas, kā redzēsim vēlāk, viņu pazudinās), ģērbšanās stils bija uzkrītoši izmeklēts un glancēts. Neraugoties uz savu metru astoņdesmit garo augumu un visai pilnīgo komplekciju, Kapone bija pārsteidzoši plastisks. Un viņam piestāvēja neskaitāmie svītrainie uzvalki, smalkie kašmira mēteļi, platmales un kaklasaites… Arī cigārs.

    Uz Kapones kreisās rokas mazā pirkstiņa allaž mirdzēja vairākus desmitus tūkstošu dolāru vērtais gredzens ar briljantu. Un viņam patika runāt ar presi. Protams, labais Kapone: nabadzīgiem pusaudžiem viņš dāvināja biļetes uz futbolu, ubagojošiem bērniem deva divdesmit dolāru banknotes, bezpajumtniekiem atvēra bezmaksas zupas virtuvi… Uzpirkto avīžu redaktori putām uz lūpām slavēja viņa dāsnumu. Šodien pat grūti saprast, cik populārs Kapone bija Čikāgā divdesmito gadu vidū: viņu pazina visi. Kad viņš ieradās zirgu skriešanās sacīkstēs, cilvēki tribīnēs viņu sveica, celdamies kājās; kad viņš apmeklēja kādu mūzikas koncertu, par centrālo vakara varoni tapa viņš. Kad Kapone ienāca iecienītā, paša apgādātā mūzikas bāra Green Mill zālē un apsēdās pie sava iecienītā galdiņa, no kura labi pārskatāma ieeja, orķestranti pātrauca spēlēt, ko spēlējuši, un atskaņoja Ala iecienīto Geršvina tēmu no Rhapsody in Blue.

    Viskija un asiņu plūdi

    Kapones Čikāga nozīmēja ne vien pagrīdes viskiju un aukstu alu, bet arī tādus asiņu plūdus, kādus šī pilsēta vēl nebija pieredzējusi. Kapones banda bija un ir visasiņainākā banda visā nācijas vēsturē. Viņa karš ar Ziemeļu Čikāgu kļuvis leģendārs. Slepkavības bija dienvidu karteļa ikdiena, labs politisks un disciplinārs līdzeklis, kas aizstāj vēlēšanas, tiesu un amatu maiņu. Slepkavība pārtrauca visus Kapones teritoriālos strīdus, tā bija jebkuras viņa problēmas galējais atrisinājums.

    Pirmā skaļākā slepkavība notika apburošajā Colosimo’s cafe, tā piederēja Lielajam Džimam Kolosimo, Kapones skolotāja Torrio partnerim. Pirms sausā likuma tur viss bija lieliski: pulcējās slaveni impresario un vietējie žurnālistikas lauvas, ēda ceptu cāli, piedzēra aukstu alu… Kad spirta bizness kļuva nelegāls, kafejnīcas īpašnieks atteicās piedalīties pagrīdes ražotnē, kļūdams par nopietnu traucēkli Kapones un Torrio ceļā. Colosimo vajadzēja novākt. Slepkavību tā arī neatklāja, bet katrs Čikāgas bērns zināja, ka vainīgs Kapone.

    Pagaidām viņam neizdevās tikt klāt pilsētas Ziemeļiem. Vajadzēja veikt vairākus ļoti radikālus soļus. Ziemeļos valdīja klibs īru gangsteris Dīnijs. Savus melnos darbus viņš maskēja ar puķu veikaliņa īpašnieka statusu. Pilsētā nevarēja atrast labākas rozes par tām, ko piedāvāja «florists». Un tad kādu dienu… Dīnija veikalā ienāca divi Kapones vīri. Viens sveicinot paspieda īpašniekam roku un neatlaida, otrs viņu nošāva.

    Sekoja ziemeļnieku atbildes gājiens – četras slepkavu mašīnas ar automātiem sarīkoja asinspirti pie hoteļa, kurā bija apmeties Kapone.

    Nošāva vairākus viņa miesassargus, daudz garāmgājēju, taču Als necieta. Drīz pēc tam Kapones snaiperi pie Čikāgas Svētā Gara baznīcas mūriem ar vairāk nekā trīssimt šāvieniem tika galā ar otru savu pretinieku pilsētas ziemeļos – Veisu. Viņš gangsteru vidē bija slavens ar savu slepkavības metodi «paņemt pavizināties». Upurim lika iesēsties mašīnas priekšējā sēdeklī, bet slepkava apsēdās tieši aizmugurē. Kad auto sāka braukt, nolemtajam iešāva pakausī.

    Kapone apzinājās, ka līdz ar šīm slepkavībām arī viņa dienas šaisaulē ir skaitītas. Bruņots līdz zobiem un absolūti piesardzīgs viņš apmetās kādā no savām daudzajām slēptuvēm (Johnson City, Tenesī; Saint Paul, Minesotā; Olean, Ņujorkā; French Lick vai Terre Haute, Indianā; Dubuque, Aiovā; Jacksonville, Floridā; Grand Haven, Michigan and Lansing, Mičiganā un Hot Springs, Arkanzasā). Kad 2009. gadā izsolē par 2,6 miljoniem dolāru pārdeva īpašumu Brukfīldā, Viskonsinas štatā, kur arī reiz slēpies Kapone, atklājās, ka 165 hektāru plašajā teritorijā joprojām dzīvi metāla novērošanas torņi, bet ēkas drošās akmens sienas ir četrdesmit piecus centimetrus biezas.

    Čikāgā Kapones cietoksnis tātad bija greznā Lexington Hotel augšējais stāvs. Šodien viesnīcas vietā ir vien autostāvvieta, bet reiz te dižojās daudzstāvu nams, kur viesojās karaliskās ģimenes, šovmeni un politiķi, bet vestibilā allaž dežurēja bruņoti Kapones vīri. Tās bija fantāziju paralizējošas summas, ko šajā miteklī tērēja Kapone, par visu norēķinādamies vien 100 vai 500 dolāru čekos.

    Kāda leģenda vēstī, ka viena no svarīgākajām «omerta» slepkavībām, kas saistītas ar Kaponi, notika tieši Lexington Hotel. Izskaitļojis savā bandā divus pretinieku iefiltrētus slepkavas, un sarīkojis tiem grandiozas svinīgas vakariņas, Kapone turpat pie galda šos vīrus nosita ar beisbola nūju. Nevienā mūsdienu filmā par gangsteru vadoni šī epizode netiek aizmirsta.

    Prata novērtēt talantu un saldumus

    Lai atvilktu elpu no FIB okšķeriem, daļu sava biznesa Kapone pārcēla uz netālo pilsētiņu Cicero. Par likumsargu absolūtu vienaldzību te regulāri rūpējās karteļa nauda. Tieši Cicero kādā neuzkrītošā namā pēc adreses «5342W.22ND St.» Kapone un viņa brālis Ralfs Kapone iekārtoja savu dārgakmeni – Cotton Club. Muzikāla vieta, kur pludoja alkohols. Zem pilsētas bija jūdzēm garas ejas, kas slēpa nelegāla ruma krātuvi un ražotnes. Šajā klubā labprāt līksmoja pats Čikāgas mērs Tomsons. No rasu segregācijas viedokļa Kapone bija daltoniķis, viņa klubā allaž viesojās melnādainie blūzmeņi.

    Tieši šeit, pateicoties Kaponem, savu slavas ceļu sāka daudzas amerikāņu džeza zvaignes: Djūks Ellingtons, Kings Olivers un Lūiss Ārmstrongs.

    Protams, viņi pie Kapones lieliski nopelnīja – par spīti savai neizglītotībai, viņš prata novērtēt talantu. Šodien Cotton Club vietā ir krāsu veikals, pirms tam te tirgoja sporta preces…

    Līdzās klubam bija autoveikals, pazīstams ar to, ka bruņoja mašīnas. Daudzus savus auto Kapone iegādājās tieši te. Piemēram, savu tumši zaļo 1928. gada Cadillac Type 341-A Town Sedan. Vizuāli tas neatšķīrās no tālaika Čikāgas pilsētas mērijas auto – tādiem pašiem melniem dubļu sargiem, sarkanām bākugunīm aiz radiatora režģa… Tajā bija pat policijas radio uztvērējs. Taču atšķirībā no visiem citiem Kapones auto klāja tērauda bruņu plāksnes, bet logiem bija divarpus centimetru biezi stikli un speciāli pacēlāji, lai vieglāk izbāzt šauteņu stobrus. Pēc Kapones aresta 1931. gadā viņa auto nodeva Baltā nama rīcībā, lai pasargātu prezidentu Frenklinu Rūzveltu.

    Šodien Cicero ļaudis vēlas aizmirst, ka reiz viņu pilsētiņa bija Čikāgas galvenā bandīta miera osta. Bet viņi joprojām zina stāstīt par kādu Ala Kapones kaislību. Kad viņš nelīda pa pagrīdes ražotnēm, nesēdēja klubā vai savā viesnīcas numurā, viņu nereti varēja sastapt dīvainā vietā – konfekšu fabrikā. Parasti viņš, ieradies Cicero, lika galvā savu balto platmali un miesassargu pavadīts devās uz fabrikas veikaliņu pirkt vairākas kastes savu mīļāko konfekšu Carousel. Viņš gāja cehā un ņēma tās tieši no konveijera, saujām vien. Kad Kapone jau sēdēja cietumā, pēc dēla mīļākajām konfektēm šeit mēdza ienākt viņa māte.

    1929. gada janvārī mafijas «krusttēvs» daudz laika pavadīja savā jaunajā četrpadsmit istabu mājā Palmailendā, salā Floridas piekrastē, ar jahtu piestātni iepretim Maiami pludmalei. Bet viņa pēdējais senais konkurents, vācu – īru bandas līderis Bags, tikmēr izmantoja situāciju un sāka regulāri pārķert itāliešu karteļa viskija kravas… Als ilgi bija gaidījis, līdz varēs Bagu beidzot likvidēt tā, lai ēna nekristu uz viņa puišiem. Nācijas vēsturē skaļākā Kapones asinspirts notika 1929. gada Valentīna dienā. Slepkavības veids un laiks tika apspriests pa minūtēm.

    Ziemeļu Klārkstrītā numur 2122 Čikāgā jau sen vairs nav tās garāžas, kurā viss torīt notika. Tur bija nolikta Baga bandas tikšanās. Bags dzīvoja kvartāla attālumā no šīs vietas; viņš pamodās, noskuvās… Un desmitos izgāja uz ielas… Tuvodamies garāžai, viņš ieraudzīja policijas auto. Nodomājis, ka tas ir kārtējais apvidus reids, Bags ienira tuvējā kafejnīcā nogaidīt. Viņš ij nenojauta, ka tieši tobrīd četri Kapones puiši, divi no viņiem policijas formās, garāžā tobrīd nošauj septiņus viņa bandas labākos puišus – visus, izņemot pašu galveno. Viņš ir kavējies tikai piecas minūtes, jo skujoties iegriezis ādā… Kad Baga acu priekšā policistu konvojs izveda no garāžas divus svešus vīriešus, iesēdināja auto un visi aizbrauca, viņš beidzot devās uz tikšanās vietu.

    Pavēris garāžas durvis, viņš ieraudzīja pilnu grīdu četrdesmit piektā kalibra patronu čaulām un savus ļaudis peldam asinīs.

    Arī šis noziegums palika neatklāts. Čikāgas iedzīvotāji bija satriekti, jo nešaubījās, ka arī šis slaktiņš sarīkots pēc Kapones pavēles.

    Kā pierādīt 400 slepkavības?

    Turpmākos divus gadus valdība pielietoja dažādas neveiksmīgas taktikas, lai Kaponi iemestu aiz restēm. Sabiedrība bija noskaņota draudīgi, un, kā zinām no filmām, – pie darba ķērās FIB aģents Eliots Ness ar saviem uzticamajiem vīriem. Kamēr Kapone slēpās un šķieda naudu, tikmēr FIB izmeklētāji vaiga sviedros meklēja, kā atrast vismaz četrsimt slepkavību pierādījumus. Lai gan lietotu mēbeļu tirgotāja aizsegā Kapone nodarbojās ar nelegālu alkohola tirdzniecību, spēļu biznesu un sutenerismu, vienīgais, ko izmeklēšana varēja pierādīt, bija nodokļu nemaksāšana. Tieši tā: valsts nodokļos viņš nebija maksājis ne centa. Alam ļoti patika skaļi tērēt naudu; šo ieradumu viņš nespēja pārvarēt, kaut oficiāli papīri rādīja: viņam nav nekādu dižo ienākumu. Bruņoti auto, klubs Cicero… Tikai gaļai vien Kapone nedēļā iztērēja 250 dolāru, pēdējo piecu gadu laikā tikai par krekliem viņš bija samaksājis 15 tūkstošus dolāru, tiem laikiem neiespējamu, absurdu summu. Kā cilvēks, kurš paziņojis, ka neko nenopelna, to visu var atļauties? Šī pretruna viņu iegāza, jo īpaši pēdējā laika pirkums – māja Floridā.

    Protams, Kapones apsūdzība bija baltiem diegiem šūta, vairākkārt šķita, ka gangsteris izspruks cauri sveikā: arī zvērinātie bija viņa uzpirkti. Pierādītā nodokļu parāda summa bija tik maza, ka to Kapone būtu varējis izmaksāt no sava dēla kabatnaudas. Tomēr viņa piedāvājums visu nokārtot ārpus tiesas zāles ar tiem laikiem gigantisku naudu – četrsimt tūkstošiem dolāru – tika noraidīts. Vien federālā tiesneša nelokāmība ļāva lietu pabeigt. Pēdējā brīdī, jau tiesas sēdes laikā, viņš izlēma nomainīt visu zvērināto sastāvu, un 1931. gada 17. oktobrī īsi pirms pusnakts atzina Kaponi par vainīgu piecos nodokļu likuma punktos. Viņam piesprieda piecdesmit tūkstošus dolāru lielu sodu un vienpadsmit gadus cietumā. Beidzot. Kapones un viņa sievas īpašumu konfiscēja. Taču gangstera salaupītā vairums (pēc policijas domām, vismaz 100 000 000 dolāru) bija norakstīts citām personām un fiktīvām korporācijām un joprojām palika Kapones ģimenes rokās.

    Kad Kaponi veda projām no tiesas zāles, viņš smaidīdams pozēja žurnālistiem. Jo notikušajam laikam neticēja. Bet tiesa noraidīja arī visus Kapones apelācijas lūgumus, un viņš nonāca štata cietumā, bet pēc trijiem gadiem viņu pārveda uz bēdīgi slaveno Alkatrazas cietumu salā iepretim Sanfrancisko un piešķīra numuru «85». Pats cietuma priekšnieks rūpējās, lai Kaponem nebūtu nekādu īpašu privilēģiju, un mafijas krusttēvam pienāca grūts laiks. Kad Kapone atteicās piedalīties ieslodzīto streikā, kāds viņu no muguras sadūra ar šķērēm.

    1938. gada februārī Kaponi piemeklēja neprāta lēkme, un mediķi viņam atklāja progresējošu neirosifilisu. Gangstera psihe pamazām saira.

    Pēc gada Kaponi atzina par nepieskaitāmu un nodeva ģimenes aprūpē. Pēdējos dzīves gadus viņš pavadīja savā Floridas mājā. Stāsta, ka daži Kapones bandas puiši vairāku gadu garumā turpināja savu donu apciemot, taču viņš vairs tos nepazina. Dienām ilgi viņš skatījās okeānā un kaut ko klusībā murmināja, un tā bija vairs tikai Čikāgas karaļa prātu zaudējusī ēna.

    Gangstera rēgs

    Kapone nomira 1947. gada 25. janvārī, nedēļu pēc savas četrdesmit astotās dzimšanas dienas un tika guldīts greznā mauzolejā Čikāgas Mount Olivet kapsētā; viņu pavadīja vairāk nekā trīs simti cilvēku. Vēlāk, kad Kapones mauzoleju vairākkārt izpostīja vandāļi, ģimene Ala pīšļus slepus pārveda uz plašu Čikāgas piepilsētas katoļu kapsētu Mount Carmel un apglabāja zem neuzkrītošas kapa plāksnes ar uzrakstu My Jesus Merci.

    Kapones sieva Meja Kapone nodzīvoja garu mūžu un nomira 89 gadu vecumā nespējnieku namā. Gangstera dēls Sanijs apprecējās un viņam bija četras meitas – Veronika, Terēze, Barbara un Patrīcija.  Sešdesmitajos gados viņš savu uzvārdu nomainīja pret tēva bieži lietoto pseidonīmu Brauns un nodzīvoja samērā godīgu dzīvi līdz pat 2004. gadam, apglabāts līdzās mātei Kalifornijā.

    Bet Ala Kapones tēls joprojām aizrauj Čikāgas fantāziju, kaut arī tiek darīts viss, lai noziedznieks tiktu aizmirsts. Vēl 60.–70. gados pilsētas mērs vēlējis novākt ēkas, kas jelkādā veidā radītu asociācijas ar Kaponi.

    Protams, Čikāgas vēstures muzejā Kapone nav aizmirsts. Taču tiek pieminēts tā, lai īpaši nesaistītu uzmanību. Ziņas par gangsteri rodamas ekspozīcijā «Pilsēta krīzē» kopā ar materiāliem par 1871. gada ugunsgrēku, kas izpostīja pusi pilsētas, un par 1968. gadā Vjetnamas kara pretinieku grautiņu. Bet tūrists, kurš vēlētos nopietni izzināt Kapones gaitas, muzejā neko jēdzīgu neatradis, noteikti pieteiksies Altona ekskursijai. Kāds Kreigs Altons radījis tūrisma maršrutu «Pa Kapones vietām». Viņa kompānija peldas naudā, un tai uz visstingrāko aizliegts izplatīt maršruta reklāmas bukletus lidostā un citās ļaužu pilnās vietās.

    Joprojām šā reģiona sērga ir korupcija: kopš septiņdesmito gadu beigām aiz restēm pabijuši divi Ilionoisas štata gubernatori, viens sēž joprojām… Tam visam nav sakara ar Kaponi, bet viņa rēgs kā tendence laikam gan joprojām dzīvs.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+