• Šobrīd

    weather img

    Rīga +19°C

    Pirmais copes gids Latvijā Normunds Ikomass: Pēc trofeju izvilkšanas man vienmēr trīc rokas

    Intervija
    Ralfs Dravnieks
    Ralfs Dravnieks
    Klubs
    Klubs
    13. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis
    Normunds Ikomass ir vīrs, kuram ir reputācija gan virs, gan zem ūdens. Copmaņi, kuri par augstas klases pakalpojumu ir gatavi maksāt, Normundu zina kā gidu, kurš var ievest trofeju līdaku vietās gan Latvijā, gan Somijā. Savukārt līdakas Normundu pazīst kā vīru, kurš prot tās atrast un nomedīt.

    – Pirms trim dienām, kad zvanīji, biju Lielupē. Izvilku foršu līdaku, kura diemžēl neizdzīvoja. Visbiežāk visu, ko izvelkam, laižam vaļā. Es personīgi ļoti pārdzīvoju, ja zivs nomirst. Līdaku atdevu večiem jahtu klubā, lai uztaisa kotletes. Viņi to ieraudzīja, nolika uz galda un sāka pie tās fočēties. Viens no klātesošajiem teica, ka brauc uz tropu copēm, jo nav zinājis par copes gidu no Latvijas, kurš ved uz Somiju.

    – Kāpēc par galamērķi, kur vest makšķerēt gribētājus, esi izvēlējies Somiju?

    – Pirms pandēmijas braucu uz Norvēģiju, tur līdakas vispār uzskata par nezālēm, neviens neķer, tāpēc Norvēģijā tās ir īpaši lielas. Kad sākās kovids, radās sarežģījumi ar Norvēģiju, un tagad gidēju Somijā, jo arī tur ir daudz līdaku. Vīri, kuri atbrauc man līdzi, atraujas, jo ir dienas, kad var izvilkt pat 40 līdakas. Caurmērā, protams, tie ir divi un trīs kilogramus smagi lomi, bet, protams, netrūkst arī trofeju.

    – Kas ir tavi klienti?

    – Ja runājam par cilvēkiem no Latvijas, tad tie ir vairāk vai mazāk zināmi ļaudis, cilvēki, kuriem ir nauda. Ar mani brauc arī turīgi džeki no Lietuvas farmācijas biznesa, saldējuma fabrikas vai zivju ceha īpašnieki.

    Brauc ukraiņi, deputātu līmeņa cilvēki, diezgan nopietni džeki no Krievijas.

    – Darbaļaudis tavus pakalpojumus neizvēlas?

    – Reti. Dažreiz džeki sametas pa trijiem, lai uz dienu izmantotu manus pakalpojumus. Viņus vairāk interesē, kur un ar ko makšķerēju. Nākamajā dienā braucu ar citu klientu, un tie puiši jau stāv priekšā ar savu laivu. Man Latvijā ir par šauru. Šogad ceturtajā maijā iebraucu Juglas ezerā, izvilku trofeju – 124 cm garu līdaku. Nākamā dienā tur bija 50 laivas, veči vienkārši dauzīja ārā palikušās zivis.

    Reizēm, kad ar laivu braucu no vienas ezera puses uz otru, man rindiņā brauc pakaļ veči ar savām laivām.

    – Cik maksā tavs pakalpojums?

    – Dienas cena ir 600 eiro. Laivā varu uzņemt līdz trim cilvēkiem. Nav atšķirības, vai brauc viens vai trijatā, cena paliek nemainīga.

    – Sievietes arī kāpj tavā laivā?

    – Kāpj un makšķerēšanas ziņā ne ar ko neatšķiras no večiem, viņām ir tikai viena problēma – kā pačurāt. Veči nostājas laivas galā un to izdara. Sievietēm ir grūtāk, jo ir reizes, kad nevaru izbraukt krastā. Tad aizeju uz otru laivas galu, uzlieku mūziku un ļauju viņām nokārtoties. Sieviete nav nelaime uz laivas, ja tu par to man jautā.

    Starp citu, zviedriem slikta pazīme laivā ir banāns. Senos laikus zviedru kuģis vedis banānu kravu. Banānos bijuši indīgi zirnekļi, kas sakoduši visu kuģa apkalpi. Šo kuģi atrada dreifējam ar mirušu apkalpi uz klāja.

    – Visi cilvēki, kuri pērk tavu pakalpojumu, ar makšķerēšanu ir uz tu?

    – Ir arī tādi, kuri brauc mācīties. Man ir pastāvīgais klients, kurš dažkārt piesakās pat divreiz mēnesī. Nesen viņš bija paņēmis līdzi desmitgadīgu mazdēlu, kurš izvilka savu trofeju – astoņkilogramīgu līdaku, kuru, domāju, puika atcerēsies visu mūžu. Līdaka puiku galīgi nokausēja, bet viņš pats tika galā, es palīdzēju tikai ar uzķeramo tīkliņu.

    Pirms kāda laika uz dienu pie manis Lielupē atlidoja Vācijā dzīvojošs ukrainis, kuram tur pieder telekomunikāciju uzņēmums. Viņam līdzi bija astoņgadīgs dēls. Toreiz viņš tā arī pateica: «Mēs makšķeri nekad neesam pat rokā turējuši, gribam, lai tu mūs iemāci, kā makšķerēt.»

    – Tik īsā laikā var kaut ko iemācīties?

    – Desmitgadīgais sekoja katrai manai kustībai, atkārtoja, ko darīju, un viņam pieķērās.

    – Vai daudziem trofejas noķeršana dzīvē nav ķeksīša jautājums?

    – Ir, ir. Pēc tam viņš var čomam parādīt bildi… Man jau tas ir pluss, jo arī čoms gribēs tādu zivi izvilkt.

    – Tev pašam arī ir savs ķeksītis, ko vēlies ievilkt?

    – Es gribu Latvijas rekordu. Šobrīd oficiālais rekords ir 19 kilogrami un 560 grami. Ņemot vērā, ka mēnesī divdesmit dienas un vairāk esmu ūdenī, nedomāju, ka tas ir nereāli. Man iespējas ir daudz lielākas. Vēl es gribu novinnēt Predator makšķerēšanas sacensības. Esmu jau tajās piedalījies un saprotu, tas nav nekas nereāls.

    – Tu saviem klientiem ļauj lomu ņemt līdzi?

    – Dažkārt Somijā kādu divnieci izvedam krastā, izfilējam un uz vienreizējā grila pagatavojam. Lielās zivis gan neļauju ņemt. Tās ir zivis, kas rada pēcnācējus. Visas lielās līdakas pārsvarā ir mammas – pavasarī tās visas būs pilnas ar ikriem. Iedomājies, tu izvelc piecpadsmitgadīgu līdaku un nosit viņu ar bomi. Nē, man tas nav saprotams.

    – Nu, bet iedomājies – tu noķer trīsdesmit kilogramu mammu. Tiešām neņemtu? Viņai jau tāpat vairs daudz nebūtu atlicis dzīvot.

    – Par šo jautājumu esmu runājis ar draugiem copmaņiem. Ja izvelc rekordu, zivs ir jānogalina, jāved svērt, reģistrēt. Tāda ir kārtība. Bet es to nedarītu – tā ir mana nostāja. Ja noķeršu rekordu, zivi turēšu airatorā uz laivas vai uzķeramajā tīklā, zvanīšu puišiem, lai brauc ar sertificētiem svariem, es piebraukšu piestātnē, nosvērsim zivi un laidīšu to vaļā.

    – Trofejas izžāvēto galvu virs kamīna negribētu?

    – Nē, man šis viss nepatīk. Man būtu žēl.

    – Tu pats vari atbildēt uz jautājumu – kāpēc tev labi ķeras?

    – Es tajā visā dzīvoju. Kad sāku, noskatījos Youtube visas iespējamās filmas par līdakām. Tagad es domāju kā līdaka. Nezinu, kāpēc, bet man tās sāka ķerties.

    Biju pirmais, kurš Latvijā līdakas sāka ķert ar lielajiem mānekļiem. Toreiz visi par mani ņirdza, rādīja ar pirkstiem un teica, ka neesmu normāls.

    Tagad ar lielajiem mānekļiem ķer daudzi, es to zinu, jo manam sponsoram kārtīgi patīrīti krājumi. Tagad trijos mēnešos viņa apgrozījums līdzvērtīgs iepriekšējiem pieciem gadiem kopā.

    – Tu pateici interesantu lietu – domā kā līdaka.

    – Šogad, pirms sāku gidēt Somijā, padzīvoju tur divas nedēļas, ūdenī pavadot padsmit stundu dienā. Kad atbrauc klienti, jau zinu, kurā vietā cikos būs cope. Iespējams, esmu sapratis kaut kādas elementārās lietas, kuras ne visiem skaidras.

    – Kas tās par lietām?

    – Tās ir nianses. Grūti pateikt, bet, lasot grāmatas vai skatoties filmas, piefiksēju nianses, kuras man noder. Visam ir nozīme. Pat tam, kā sienu auklas mezglu. Es neizmantoju mehāniskas pavadiņas, jo tām neticu. Esmu drošs, ka tad, kad pieķersies trīsdesmitkilogramīga līdaka, mehāniskais savienojums neizturēs. Vēl es arī mānekļa astē lieku grabulīti – plastmasas kapsulu ar divām bumbiņām. Kad dažādas nianses savieno, ir rezultāts.

    – Kas līdakai galvā? To tu zini?

    – Zini, es arvien vairāk saprotu, ka līdakai galvā nav vispār nekā. Līdakai neeksistē pulkstenis. Viņa vadās pēc saules. Mēnešiem ritot, mainās arī saules leņķis un mainās laiks, kurā līdaka barojas. Bieži vien zināšanas par līdakām balstās statistikā. Esmu sapratis, kur līdakas dzīvo vasarā un kur uzturas ziemā.

    Man patīk jauni ūdeņi, varu tajos šancēt divdesmit dienu un izkost. Kad esmu līdakas atradis, vietu sapratis, man vairs nav interesanti, negribu tur vairs būt un dauzīt viņas. Katrā ūdenstilpnē ir vieta, kur līdaku ir ļoti daudz.

    – Kas tās par vietām?

    – (Iesmejas.) Tās ir vietas, kuras esmu sapratis un atradis. Tajā vietās tās guļ kā maize plauktā, cita pie citas. Es saviem klientiem stāstu visu, ko esmu šo piecu gadu laikā krājis.

    – Tu tiešām stāsti visu?

    – Visu! Man džeki dažkārt saka: «Norča, tik atklāti runājot, tu padirsīsi visus klientus.»

    – Bet to, kur tās dzīvo, tu gan man nesaki.

    – Nuja, tad tu to uzrakstīsi un cilvēki pie manis nebrauks! (Smejas.)

    – Gadās arī aplauzties savā pārliecībā?

    – Jā, protams! Līdakai var aizvērties pat uz vairākām dienām. Es zinu, ka viņa tur ir, bet vienkārši neēd.

    – Un kādas ir tavas domas par ehaloti?

    – Līdaka ir plēsoņa, viņa vienmēr slēpjas – zālēs, bedrē. Es ehalotē skatos veģetāciju struktūru. Dziļumu, kādā līdaka attiecīgajos laikapstākļos uzturas, es zinu tāpat. Zivi ehalotē ieraudzīt var reti un, pat ja ieraudzīsi, tas vēl nenozīmē, ka tā ēdīs.

    – Es nekļūdīšos sakot, ka copē priekšroku dod inovācijām, nevis sentēvu metodēm?

    – Mans ģenerālsponsors izplata gadžetu, ko dēvē par Panoptix. Esi par tādu dzirdējis? Lūk, tā ir ierīce, kuras ekrānā redzi to, kas notiek zem ūdens. Ekrānā ir redzams, kā māneklis iekrīt ūdenī, kā tas peld un kā tam pakaļ dzenas zivs.

    Es no šīs ierīces uzstādīšanas savā laivā atteicos. Man tomēr gribas copēt, sajust piekodienu.

    Kaifs ir tajā, ka negaidi un nezini.

    – Tagad iedomāsimies situāciju – aizved klientus uz Somiju, bet atgriežaties galīgi tukšām rokām.

    – Tā var būt. Bet tas jau nav tikai stāsts par copi, bet arī par to, ar ko kopā to dari. Man te nesen rakstīja viens džeks, ar kuru trīs dienas pavadījām laivā. Viņš rakstīja: «Sēžu ofisā, man ir kaudze ar problēmām – papīri, līgumi… Bet tajās trīs dienās, kad makšķerējām, bija tikai viena problēma – kā izvilkt lielu līdaku. Norča, tu esi laimīgs cilvēks!»

    – Viņam ir taisnība? Esi laimīgs?

    – Zini, reizēm kad cope man pārlieku kļūst par darbu, ņemu pauzi. Ikdienu manā līdzās ir sveši cilvēki, mēs uzturamies laivā 12 kvadrātmetros, man visu laiku jābūt komunikablam. Vienalga, kas manā privātajā dzīvē notiek, man jāsmaida. Visgrūtāk ir psiholoģiski, jo nepārtraukti jābūt foršā garastāvoklī.

    – Vēl jau arī vakarā jāiedzer.

    – Nē, es to nedaru. Un uz manas laivas ir sausais likums. Ja redzu, ka kāds ir iereibis, mēs ūdenī nebraucam. Kad darbs ir galā, sieva zina: vakariņas, kāds labs viskijs – tas man patīk.

    – Ko ģimene saka par tavu nodarbi?

    – Kad sāku ar to nodarboties, sieva teica: «Ja tev patīk, tas ko dari, arī es esmu apmierināta.» Viņa grib, lai esmu laimīgs un apmierināts ar dzīvi. Bērni ir gana pieauguši un patstāvīgi, tā ka arī viņu dēļ varu atļauties darīt šādu darbu, esot prom no mājām vairākas nedēļas mēnesī. Mūsu ģimenē cope asociējas ar darbu, nevis tusiņu vai dzeršanu. 

    – Tagad tev ir vairāki sponsori, reputācija un turīgi klienti. Kā tu līdz šim visam aizlauzies? Noteikti nemaz nebija viegli.

    – Es nemaz nebiju plānojis strādāt par copes gidu. Man bija nekustamo īpašumu bizness, pirkām centrā dzīvokļus, remontējām, tirgojām… Mums bija daudz īpašumu, bet krīzē riktīgi ielidojām. Atceros, kādu rītu nācu no treniņa, skatos – nāk kaimiņš ar makšķeri. Sākām runāt un viņš teica, ka paņems mani līdzi uz copi.

    Pirms tam tikai kaut kad bērnībā ar sencīti un bambusa makšķeri biju copējis. Tā nu es pāris reižu aizbraucu kaimiņam līdzi un sapratu, ka makšķerēšana man palīdz atslēgties no problēmām, turpmāk sāku braukāt vienatnē. Tā sanāca, ka sadomāju pirkt laivu, un līdz ar to radās doma par šādu pakalpojumu, gribēju to darīt brīvajos brīžos. Tagad visu, kas man piederēja, esmu pārdevis, jaunus īpašumus vairs negribu pirkt. Laivā galva nesāp. Es šajā visā nonācu arī tāpēc, ka man sāka ķerties trofejas līdakas. Tagad tas nav nekas tāds, cilvēki jau pieraduši.

    Kad izvilku pirmo trofeju, džeki teica, ka tā ir mana mūža zivs un neko lielāku vairs nekad neizvilkšu.

    Bet nākamajā dienā tas atkārtojās, un tā tas ir joprojām.

    Vēl viens iemesls, kura dēļ šajā visā nonācu, ir mans draugs Antons no Baltkrievijas, kurš ir copes gids un tagad arī mans komandas biedrs CWC Fishing Team. Makšķernieku aprindās šī komanda ir pielīdzināma NHL. CWC Fishing Team ir padsmit džeku no Eiropas, tie ir labākie čaļi kontinentā. Iedomājies, esmu CWC čaļiem sekojis līdzi ļoti ilgi, noskatījies visus viņu raidījumus un tagad esmu kopā ar viņiem, mēs kopā piedalāmies sacensībās.

    – Un kā ar kaifu? Tas nav gājis mazumā?

    – Nē! Traks esi? Pēc trofeju izvilkšanas man vienmēr trīc rokas.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+