Pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš par jauno Vecrīgu un Ušakova mantojumu

Vīru sarunas
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
24. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gatis Gierts
Lai gan Rīga šobrīd stāv uz pauzes, tās pulkstenis tikšķ. Pašvaldības reitings un tēls ir iemīts dubļos, tās viedoklis sabiedrībā nereti ieņem teju deklasētu statusu.

Pat tik cēls mērķis kā pilsētekonomikas stiprināšana, mēģinot ieviest gājēju ielas, ik pa laikam saņem nopēlumu. Pilsētai ir lērums higiēnas problēmu, kam klāt nākušas arī krīzes radītās sekas. Lai Rīga pārdzīvotu nākamo devīto vilni, tai jāmainās. Šis ir tas brīdis. To uzsver arī pilsētplānotājs, VEFRESH inovāciju kvartāla vadītājs Viesturs Celmiņš. Gada sākumā viņa vārds skaļi izskanēja bijušā velotreka Marss kontekstā un arī tad, kad Tērbatas iela eksperimentālā kārtā pārtapa gājēju ielā.

– Tu esi pilsētplānotājs. Kāds šobrīd ir skats no tavām pozīcijām? Vai jau ir manāmas pirmās neatgriezeniskās pārmaiņas, kuras pandēmija paguvusi ieviest pilsētā? 

– Ja pieņemsim, ka  krīze mums pagāja garām (epidēmijas līmenī), aiz sevis atstājot relatīvi mazāku skaitu mirušo, un teiksim – mums noveicās vai arī – mēs bijām labi sagatavojušies, būsim palaiduši garām iespēju. Ir skaidrs, ka uzliesmojumi atkārtosies, bet nav zināms, kādā laika periodā un cik ilgu laiku tas prasīs, un būtiskāk – vai būsim tam gatavāki? 

Būtiski ir saprast, ka pilsētas ekonomikas līmenī ar Covid-19 dzīvosim vēl daudzus gadus. Ja kāds domā, ka seku nebūs, iesaku parunāt ar tiem, kas strādā tūrisma sektorā, aviācijā vai viesmīlībā. Piemēram, pēdējā Boeing relīze lēš, ka globālā līmenī ceļošana neatlabs līdz pat 2023. gadam. Domāju, runas par lielo depresiju ekonomikā nav pārspīlētas. Izmaiņas akciju tirgū jau šajā īsajā laika posmā ir pārsniegušas to, kas gada laikā notika krīzē pirms desmit gadiem.

– Kā būtu jārīkojas, ja nākamreiz mums nepaveicas?

– Pilsētplānošanā ir tāds jēdziens – 15 minūšu kvartāls, kur vairums pamatvajadzību cilvēkam sasniedzamas ar kājām 15 minūšu laikā. Kvartālam nav jābūt pārapdzīvotam, tam jābūt labi iekārtotam. Tajā ir bērnudārzs, skola, pasts, veikali, kafejnīcas, medicīnas centrs. Turklāt kompaktā kvartāla konceptā ir iespēja apdzīvot iekšpagalmus, kuri šobrīd ir kā mašīnu novietnes. Patiesībā sākotnēji Rīgas centrā iekšpagalmi bija iecerēti kā publiska ārtelpa. Jau tagad daudzas valstis domā par to, kā labiekārtot pilsētu, lai nākamajā epidēmijā cilvēki vairākus mēnešus nebūtu spiesti dzīvot istabā. 

– Tātad šis laiks izgaismo arī pilsētas publiskās telpas nozīmi.

– Arī tagad, krīzē, pārveidojot pilsētvidi, jādomā, skatoties no krīzes augstākā punkta. Citiem vārdiem – gatavojies ļaunākajam. Pašreiz, lai ievērotu 2 metru distanci, pilsētā  no ietves jākāpj uz ielas, jo uz trotuāriem vietas nepietiek. Parki visos Rīgas rajonos ir pilni, un pašvaldības policija brauc cilvēkus izkliedēt. Parkus steidzamības kārtā neizveidosim.

Savukārt platāki trotuāri kā pastaigu maršruti būtu iespējami uz ielas brauktuvju rēķina. To, protams, grūti pieņemt, jo brauktuves platums mums ir neaizskarams. Savukārt Portlenda, Oklenda un Vankūvera jau tagad ieviesušas lēnās ielas, kurās automašīnas, velosipēdisti un gājēji sadzīvo desmitiem kilometru garumā. Rezultātā publiskā ārtelpa būs vairāk piemērota gājējiem un riteņbraucējiem, kamēr mašīnu maksimālais atļautais ātrums šajā trasē būtu 10–20 kilometru stundā. 

– Mani māc šaubas – vai spēsim domāt par nākotni, kad šis viss būs aiz muguras. Kā nepazaudēt fokusu un strādāt pie sistēmiskām pārmaiņām?

– Par laimi vai nelaimi, septembrī būs vēlēšanas. Es gribētu cerēt,  Rīga ir pārmaiņu priekšā. Mums visiem vajadzētu uzdot jautājumu pilsētu un valsts vadītājiem – cik bieži mēs šādas situācijas varēsim amortizēt? Jā, pārmaiņas, par kurām runāju, būs dārgas un nepatīkamas. Bet vai tagad un tuvākos gadus mums būs patīkami un lēti? 

Ja tev nav apdrošināšanas, tev nav arī riska stratēģijas. Tu vienkārši ceri, ka kaut kā izdzīvosi. Tā nav stratēģija. Tā ir cerība. Bet pilsēta nebalstās uz cerību, tā balstās uz konsekventu stratēģijas realizāciju un adaptīviem plāniem.

Kompaktā pilsēta ir komplicēts risinājums. Turklāt tā ir retināta, jo ietves un skvēri ir platāki, bet ēku balkoni ietilpīgāki. Jauni ielu standarti un ēku būvstandarti – tās ir izmaksas.

Taču mums jāpatur prātā, ka šīs izmaksas ir relatīvas attiecībā pret izmaksām, ko prasa ekonomikas dīkstāve, karantīna vai sociālā distancēšanās. Pagaidām mūsu stratēģija ir – paliec mājās. Tā ir viena medaļas puse. Nepieciešams būtu radīt sistēmisku ceļa karti, nevis stihisku, reaktīvu plānu. Izej uz ielas un paskaties, kas šodien notiek ārā, – cilvēki lietas ņēmuši savās rokās. Viņi nepaliek mājās, bet šiverē apkārt. Barona iela ir pilna ar cilvēkiem.

– Tev šobrīd ir vairāk darba nekā pirms pandēmijas?

– Šobrīd pašvaldības vēl nedomā, kādas implikācijas sekos plānošanas līmenī. Katrs pats slien savus organiskā stikla žogus. Tagad dienas kārtībā ir citi jautājumi – eksāmenu kārtošana, pabalsti, piemaksas.

Šobrīd VEFRESH (VEF apkaimes inovāciju kvartāls) ir pievienojies apvienībai Pilsēta cilvēkiem un pilsētplānošanas kompānijai Grupa 93 – viņi šajā laikā ierosina atvērt papildu velojoslas pilsētā. Šobrīd visur pasaulē to dara krustu šķērsu. Tas ir būtiski. Ja nonāksim atpakaļ pie tā, ka drošākais veids ir savrupmāja un divas mašīnas vienai ģimenei, tas būs milzīgs atkritiens pagātnē, kam nav gatava ne esošā pilsētas infrastruktūra, nedz cilvēki, kuriem auto nav, par vides jautājumiem nemaz nerunājot. 

Šodien katrs vairāk vai mazāk cīnās par sevi. Esi redzējis plakātus – Ziedojam mediķiem? Kā, lūdzu?! Medicīna ir kritiska infrastruktūra. Ko nozīmē – ziedojam mediķiem? No nodokļiem un aizņemtajiem līdzekļiem mums liela daļa būtu jānovirza medicīnai, lai tur viss būtu savās vietās. Nevis – ka mēs tam sametamies.

– Cik ilgs laiks nepieciešams, lai pārplānotu un pārveidotu pilsētu?

– Galvenais ir sākt darīt, pat ja maziem soļiem. Tas ir būtiskākais. Rīgā klusais centrs jau tagad ir gana kompakts. Bet, piemēram, Zasulaukā, Torņakalnā apdzīvotības blīvums un pakalpojumu pieejamība ir kā Latgales pierobežā. Arī Dolē, Purvciemā, Pļavniekos vai Imantā dzīves kvalitāte ir izaicinoša, tāpat arī publiskie pakalpojumi nav pietiekamā apmērā. Tie ir jāuzlabo. 15 minūšu kvartāls ir svētība arī miera laikos.

Pirmkārt, pilsētā svarīgs ir biežs publiskais transports, kurā cilvēki nestāv desmit centimetru attālumā cits no cita, bet izkārtojas retāk.

Cilvēki teiks – tas ir dārgi. Jā, tā tas ir. Nav lēti, ja darba laikā transports pienāk ik pēc piecām minūtēm. Bet tas ir lētāk, nekā ziedot pilsētu mašīnām, kuras prasa arvien platākas maģistrāles, jaunus pārvadus, stāvvietas un padara pilsētu arvien nepievilcīgāku, tādu, kuru pamet gan iedzīvotāji, gan komersanti. Trešais būtiskais uzlabojums ir labiekārtojums ēkās – lai gaiss tajās būtu ventilēts, lai būtu pārdomāta dienasgaisma, ēku būvniecībā izmantoti dabiski materiāli un kāpņu ­telpas ir plašas. Vai tas ir kas jauns? Nebūt ne. Tikai laika gaitā esam pārgājuši uz efektīva kvadrātmetra principu.

Savukārt ceturtais plāna punkts ir bezpieskārienu pilsēta. Tā ir pilsēta, kurā tev nav jānospiež lūdzēja poga, lai tiktu pāri ielai, tā ir pilsēta, kurā durvis pašas atveras, nevis tās jāatver, un tā ir pilsēta, kurā norēķinus veicam attālināti. 

– Skaidrs, ka visproblemātiskākie ir guļamrajoni, bet kādu tu prognozē Vecrīgas nākotni? Šī pilsētas daļa mirs?

Arī tiltus testē – vai tie izturēs vētras. Tagad mums ir vētra. Jebkurš finansists pateiks, ka turēt visu naudu viena uzņēmuma nākotnei nav prātīgi. Līdzīgi ir ar Vecrīgu – tā nav dažādota. Tā ir viendimensionāla kultūra. Ja neskaita dažas publiskās institūcijas, vairums vietu paredzētas tūristiem. Retais Rīgas, Latvijas iedzīvotājs pavada brīvo laiku Vecrīgā. Savukārt Rīgas centrs no Brīvības pieminekļa līdz Tallinas ielai savu dzīvi turpina arī šobrīd. Un gan jau turpinās vēl pēc tam. 

– Kamēr Vecrīga ir kā izslaucīta…

Tāpēc ir jautājums – kā mēs šo pilsētas daļu atdzīvināsim. Mums jārunā par teju jaunu Vecrīgu, jauniem galamērķiem: gājējam ērta, droša 13. janvāra iela, 18. novembra krastmala, sasniedzama Daugavas promenāde, ūdenstransports, publiskie pakalpojumi ap Daugavu gan Andrejsalas, gan Maskavas forštates virzienā. Otrkārt, visdrīzāk vajadzētu ļaut daļu telpu apdzīvot par zemākām izmaksām kādai no kopienām. Līdzīgi, kā tas ir ar Free Riga un pagaidu lietošanas pieeju, kuri ir pagaidlietotāji Tallinas ielas kvartālam, Maskavas forštatei un citām vietām, līdz tās atradīs savu pircēju vai nomnieku. 

Šobrīd, staigājot pa Rīgas centru, var redzēt, ka daudzviet ēku pirmajos stāvos bizness apstājies. Skatlogi tukši. Tā varētu būt fundamentāla problēma nākotnes pilsētā.

Pieļauju, ka daļa uzņēmēju savu biznesu pārcels uz digitālo telpu un pieprasījums pēc fiziskajām telpām saruks. Tā bija problēma arī pirms epidēmijas.

Kad parunā ar jebkuru tirgotāju, uzzini, ka viņi cīnās par ikvienu gājēju, kurš var kļūt par pircēju.

Lielveikali ir sociālāki nekā iela. Viņi dara visu, lai cilvēkus pulcētu. Kad esi Spicē vai Alfā, tu netraucēti staigā pa veikalu. Ja kāds nesaprot, kāpēc ir nepieciešamas gājēju ielas, tad šī ir atbilde. Aizej uz jebkuru lielveikalu un paskaties – vai, ejot pa to, tev jāpamūk malā, jāizvairās no peļķēm? Tu redzēsi tikai gājējus.

Būtībā gājēju promenāde ar visiem soliņiem, kafejnīcām un pat ­apzaļumojuma elementiem ir reinkarnējusies lielveikala veidolā. Lai centrs pilnībā neizmirtu, nepieciešami līdzīgi priekšnoteikumi. Proti, īres maksa nav vienīgais jautājums, kas ietekmē biznesa spēju dzīvot. Manuprāt, kā minimums, lai situāciju labotu, jādomā par gājēju ielām. Kafejnīcas, galerijas vai grāmatu veikala īpašnieka spēkos nav pārliecināt pilsētu par labu gājēju ielai. Viņam ir jādomā par savu rūpalu, nevis jārisina sistēmiskie jautājumi.

– Gājēju ielas būtu atbilde uz daudzu uzņēmēju lūgšanām.

4. janvārī slēdzot Tērbatas ielu, vienīgais un galvenais uzsvars bija panākt to, lai iedzīvotāji sāk lēnām pamanīt Rīgas centra potenciālu, jo cilvēki no Rīgas brauc prom, meklējot klusumu, zaļumu, mieru un vairāk dzīves telpas, paņemot līdzi arī nodokļu masu, kas Rīgai iet secen. Gājēju ielas nav nekāds aspirīns. Nepārproti.

Bet tas ir viens no soļiem tuvāk pilsētai, ko saukt par dzīvojamu. Un tas ir virziens, kurā šobrīd iet vairums konkurētspējīgo pasaules pilsētu, ja neskaita tās dažas, kas spītīgi pilsētā iebūvē maģistrāles ar piecām joslām. Diez vai mēs gribam iet tādā virzienā.

Rīgas pulkstenis tikšķ. Domāju, daudzi cilvēki ir ieņēmuši zemā starta pozīciju ar domu – kad tikšu pie laba darba un naudas, pametīšu Rīgu.

Automašīna savu šobrīd neaizstājamo lomu iekarojusi teju 100 gadu laikā. Taču tās problēma ir monokultūra. Mašīna ne ar vienu nesadzīvo. Visur nepieciešamas stāvvietas. Neviens nav gatavs braukt ar 10 kilometriem stundā. Visi grib traukties ar 50 kilometriem. Bet nekas neizdzīvo sadursmē ar objektu, kurš lido šādā ātrumā – velosipēdists, bērns, jebkas ir lupatās. Ne Maskavā, ne Losandželosā, ne Pekinā cilvēki negrib dzīvot, atvērt veikalus vai strādāt automaģistrāļu tuvumā. Mēs varam iet šādā virzienā vai arī laikus uzņemt citu kursu.

– Kāds teiks – jūs gribat ierobežot automašīnu plūsmu, bet kā lai es tieku uz darbu no Mārupes uz Berģiem? Ko atbildēt šiem cilvēkiem?

Pirmkārt, tas ir ērts un ātrs sabiedriskais transports. Otrs, par to vajadzēja domāt, kad iegādājies māju piepilsētā. Tā ir tava izvēle. Platākas ielas un vairāk joslu ir strupceļš, tās rada vēl vairāk mašīnu un sastrēgumu. Tu ved bērnus uz skolu, tad brauc uz darbu. Pēc tam savāc bērnus un ved uz treniņu, tad brauc uz treniņu pats. To visu dari, sēžot mašīnā. Un, jo vairāk ir šādu cilvēku, jo vairāk mašīnu un sastrēgumu, kas plešas plašumā. Līdz galamērķis, kuru iepriekš sasniedzi 20 minūtēs, nu jau prasa stundu vienā virzienā. 

Taču ir variants B. Mēs varam sākt domāt, kā pilsētā līdzās pastāvēt daudzveidībai. Piemēram, apmeklējot Parīzi, Vīni vai Berlīni, redzam, ka tās balstās uz ērtu sabiedrisko transportu un gājējiem – ne restorāni, ne bāri, ne teātri nav apdzīvoti ar mašīnām. Tā, lūk, ir domāšana par pilsēt­ekonomiku.

– Vai šis Rīgai ir izšķirīgs mirklis, kad pieņemt lēmumu par labu vienam vai otram scenārijam?

Šis izšķirīgais punkts ilgst jau vismaz divdesmit gadu.  Un ilgs vēl vismaz tikpat. Deviņdesmito gadu sākumā Rietumu plānotāji mums teica, ka līdztekus visam pārējam nepieciešams sakārtot pilsētvidi, kurā vairums cilvēku pārvietojas ar sabiedrisko transportu. Neviena pilsēta, kura grib pelnīt naudu, nevis izdzīvot, bez tā nav iztikusi. Ņem IKP pret cilvēku un skaties, kā viņi pārvietojas. Tā nav nekāda zinātne. Tam apakšā ir tīri, cieti skaitļi.

Ir viegli un vienkārši tādu kā es nomarķēt, saucot par zaļo radikāli. Bet tam nav pamata. Man nav naida pret automašīnām. Uz darbu Londonā, Parīzē vai Manhetenā vīri uzvalkā, kas maksā vairākus tūkstošus, brauc ar vilcienu. Un neviens par to nebrīnās. Un nedēļas nogalē viņus gaida lolotais spēkrats par 80 000 mārciņu.

– Vai Latvijā ir kāda pilsēta, kurai tu daudz labprātāk nekā Rīgai palīdzētu ­attīstīties?

Es labprāt palīdzu visām pilsētām. Rīga ir mūsu sāpīgais punkts, jo no tās daudz tiek gaidīts. Rīga spēlē citā līgā. Neviens nesagaida, ka citas Latvijas pilsētas uzņemsies uzdevumu, lai reanimētu tautsaimniecību vai, būtiskāk, virzītu valsts starptautisko konkurētspēju.

Rīgu nevar aizvietot, tai arī nevar iedot handikapu, pasakot – pasēdi un atpūties.

Rīga nekonkurē ar Liepāju vai Ventspili. Tas būtu tāpat kā vecākiem spēlēt futbolu ar saviem bērniem un gūt gandarījumu par savu uzvaru.

Un Rīgu nevar salīdzināt ar Parīzi un Berlīni. Tas ir nepareizais trijstūris. Mēs šajā kategorijā nespēlējam. Mēs varam spēkoties Baltijas jūras reģionā. Un nebūt neizskatāmies slikti.

– Daudzi šobrīd tiecas dzīvot Cēsīs, Valmierā…

Ne tikai. Daudzi vēlas dzīvot arī Mārupē, Garkalnē un Berģos. Daudzas pilsētas Latvijā grib iet savu ceļu, un es par to priecājos. Cēsu, Kuldīgas, Valmieras un Liepājas stāsts nav balstīts suvenīra līmeņa plānošanas dokumentos. Katrai no šīm pilsētām ar vai bez reformas būs jāatrod savs stāsts un vīzija, kā noturēt iedzīvotājus un piesaistīt investīcijas. Reforma neatrisinās gaidīto.

Piemēram, Liepāja ļoti intensīvi un agresīvi strādā, lai piesaistītu industriālo kapitālu. Viņi to nedara pēc Vikipēdijas piecu soļu plāna. Tas ir robusts un drosmīgs piegājiens no viņiem pašiem, lai piesaistītu lietuviešu un skandināvu investorus. Protams, arī viņi darot kļūdās, bet šis noteikti nav bailīgo laikmets.

– Vari pateikt, ko labu Nils Ušakovs ir darījis Rīgai?

(Domā.) Tu redzi – es jau kādu laiku klusēju. Klasificēsim. Ko nozīmē – labs?

– Kāds ir viņa pienesums pilsētai? Konkrēti.

Ir projekti, kas 10 gadu laikā Rīgā tapuši. Ir veikti daudzi skolu, bērnudārzu, kā arī fasāžu remonti. Ir sakārtotas  dažas publiskās ārtelpas, izveidoti parki. Tas ir labi, un to nevajag aizmirst. Es teiktu, ka tie nav slikti projekti. Taču tie varēja būt daudz labāki, kvalitatīvāki un, būtiski, modernāki.  Un, kā lai pasaka, – saprotamāki. Bet tie būtu varējuši būt jebkurā Latvijas pilsētā, tie nav galvaspilsētas mēroga projekti.

Kāpēc tie atrodas konkrētajā vietā un izskatās tā, kā izskatās, kāpēc visi konkursi miglā tīti? Man neizskatās, ka projekta finansētāji ņēma vērā profesionālās kompetences, materiālu izvēli, ģeogrāfisko novietojumu un mērķauditoriju.

Attiecībā uz publiskās ārtelpas attīstību rezultāts ir apmierinošs vai vājš. Arī pats domes sasaukums darbojās vien apmierinoši.

Tas bija vērsts uz vairākām konkrētām populācijas daļām un uz, manuprāt, mazliet pārprasto sociāldemokrātiskumu. Brīvpusdienas visiem un transports bez maksas. Man nešķiet, ka ekonomiskās realitātēs tas ir pamatoti.

– Un ko sliktu Ušakovs ir darījis Rīgai?

Zini, man ir ne pārāk laba slava, jo neesmu bijis gana iznīcinošs pret publisko sektoru. Cilvēki man to ir pārmetuši. Aptuveni pirms desmit gadiem pieņēmu lēmumu, ka dzīvošu nevis pozīcijā pret, bet gan pozīcijā – par. Latvijā netrūkst labu ideju, nopietnas problēmas ir realizācijā, sadarbībā, kam pamatā ir uzticība.

Iepriekšējie desmit gadi un skandāli viesuši milzīgu neuzticību publiskajam sektoram. Dzīve, kurā tev nav uzticēšanās, ir ļoti dārga.

Rīdziniekiem ir milzīgs uzticības deficīts. Jebkura pašvaldības iniciatīva saņem pretestību, pat ja pašvaldības nodomi ir labi. Jebkas, ko Rīgas dome darīs, sabiedrības acīs būs slikti, un to var saprast. Ir grūti strādāt, ja visu laiku esi vainīgs. Ar laiku sāc halturēt, esi demotivēts censties. Šobrīd pat labās lietas saņem kritiku, tostarp ieceres par gājēju ielām.

– Reputācija ir sačakarēta. Tas ir skaidrs. Ir vēl kāds feileris? 

Rīgas satiksme ir spilgts piemērs. No attīstības viedokļa tā nemaz tik ļoti šo gadu laikā uz priekšu nav pavirzījusies. Mums ir labi transportu sastāvi, daži jauni maršruti, idejas par ūdeņraža transportu, bet vajadzētu vairāk. Mums ejams garš ceļš. Desmit gadu pie pilsētas stūres nav daudz, bet tas nav arī maz. Pat ja Rīgas satiksme nāk klajā ar kādu labu nodomu, tas netiek uzklausīts. Viņu viedoklis šobrīd ir deklasēts. Tie, kuri Rīgas satiksmi pārņems, nonāks ļoti neapskaužamā situācijā. Nemaz nerunājot par parādiem, kas nāks bonusā. Tā vietā, lai jaunais sasaukums strādātu pie infrastruktūras attīstības un ekonomikas, viņi būs spiesti nodarboties ar higiēnas jautājumiem.  

Tagad dzīvojam ar sajūtu, ka Rīga apstājusies. Jaunais sasaukums būs rudenī. Mums jāpāriet no lietu sakārtošanas uz attīstību. Šis viss iezīmē to, kāda veida cilvēku vajadzētu pie Rīgas stūres. Tādu, kurš fokusējas uz stratēģiju, ekonomiku un reģionālo konkurētspēju. Un tādu Latvijā nav mazums. Mēs nedzīvojam Afganistānā, mums nevajadzētu risināt tikai sociāla rakstura jautājumus. Tā vietā būtu jāsāk risināt pievienotās vērtības lietas, nevis jākārto parādi un jāturpina pārvadu pārbūves. Cik ilgi kārtosim māju, un kad sāksim pelnīt naudu? Šādā veidā mēs Amazon un Uber pie sevis nedabūsim. 

– Tu dzīvo Pārdaugavā. Kāds ir tavs ­viedoklis par Lidl būvniecību Āgenskalnā iepretim Kalnciema kvartālam?

Medijos ik pa laikam kāds nopūšas par pilsoniskās sabiedrības deficītu. Lūk, te viņš  ir. Bet vai publiskā pārvalde vēlas aktīvus, apzinīgus un kompetentus pilsoņus, kas spēj savas intereses arī artikulēt? Es priecājos, ka cilvēki spēj mobilizēties arvien profesionālāk un par gaidāmajām pārmaiņām spēj pateikt ne vien to, kas viņiem nepatīk, bet prot savus iebildumus kalibrēt, pasakot, kas tieši neapmierina.

Šādi protesti ir sausie treniņi, kas notur pilsonisko sabiedrību pie laba tonusa.

Sava veida muskulatūra, kas notur publiskās vērtības dienaskārtībā. Ja tu skrien vienatnē, pats sev esi treneris. Taču, ja skrien ar kādu kopā, izrādās, partneris tev uztur tempu, kuram pats iepriekš neticēji, un jūs sākat augt kopā. 

– Gada sākumā tavs vārds plaši izskanēja saistībā ar Marsa parka aktivitātēm. Kāds šobrīd ir šīs lietas statuss? 

Šobrīd viss ir iesaldēts. Valsts drošības dienests ir deleģējis Valsts nekustamajiem īpašumiem teritoriju attīstīt. Lēmums par ēkas nākotni ir Saeimā. Bet nekas nav atcelts. Ar titāniskām pūlēm mēs esam panākuši neformālu moratoriju, tas ir ieraksts tviterī – ka koki pašreiz netiks cirsti. Bet nav vienošanās par to, ka koki paliks neskarti. Un faktiski nav alternatīvas versijas par to, ka VDD ēkas būvi pārcels citur.

– Tev esot bijusi tikšanās ar iekšlietu ministru Sandi Ģirģenu, kurš teicis – ja tu būtu Krievijā, tevis vispār šeit vairs nebūtu, jo ej pret valsts drošību. Tie ir viņa vārdi?

Viņš mums neteica tieši tā, bet doma bija tāda, ka varam priecāties, jo neesam Krievijā un sēžam pie viena galda sarunājoties. No viņa puses tā tiešām bija pretimnākšana, jo mēs panācām tikšanos gan ar ministru, gan Valsts drošības dienestu. Skaidrs, ka iet pret Valsts drošības dienestu nav laba doma. Tas ir kā spainis bez dibena. Spēki nav samērojami. Jebkura ideja der, lai diskreditētu sabiedrisko iniciatīvu. Un tas arī tika panākts. Runa ir vienīgi par to, kurš ilgāk izturēs. Mums likās, ka šī būtu laba iespēja sakārtot un iegūt sakoptu teritoriju.

– Jums draudēja?

Nē. Bet zinām, ka mūs visdrīzāk noklausījās. 

– Un tagad tu esi atkāpies?

Profesionāli – jā. Ja valsts uzskata, ka šī ir vienīgā un drošākā vieta pilsētā, kur ēku būvēt, lai viņi to dara.

– Kāpēc gan šī ēka nevarētu atrasties ­citur?

Šis nav jautājums par funkcionalitāti. Šis ir jautājums par principiem. Mēs ar domubiedriem, trīs NVO (Teikas apkaime, Rīgas Apkaimju alianse un Pilsēta cilvēkiem), sanācām kopā un mēģinājām šo jautājumu pacelt publiskā līmenī, panācām lielu sabiedrības interesi, bet sastapāmies ar neproporcionāli lielu valsts iestā­žu pre­testību. 15 gadu teritorija stāvēja tukša un degradējās. Kā mums varēja ienākt prātā, ka aiz žoga plānota VDD ēka par 50 miljoniem? Vismaz mani neinteresē taisīt no šī ažiotāžu vai PR. Šī tiešām bija taisna lieta.

– Viestur, kāpēc tu ar savu izglītību un kapacitāti dzīvo un strādā Latvijā?

Es vairāk kā desmit gadu nedzīvoju Latvijā. Taču mana ģimene bija šeit. Neesot uz vietas, sapratu, ka attālinos no saviem tuvajiem. Dzīvojot Londonā, ģimenē pieteicās meita, mēs gribējām, lai viņa vismaz kādu brīdi redz savus vecvecākus. Man bija piedāvājums palikt Kembridžā.

Sievai bija ļoti labs darbs Londonā britu medicīnas asociācijā. Mēs varam šeit strādāt, bet es negribu cīnīties, un vismazāk jau nu ar valsti vai pašvaldību. Gribu darīt savu darbu. Latvijā teju visā, ko dari, jāiegulda spartisks darbs un jebkura iniciatīva tiek vispirms sodīta. 

– Saki, ir kas tāds, ko pilsēta iedzīvotājiem nepiedod?

Ir svarīgi, lai pilsētā – ne tikai vadībā – ir cilvēki, kas domā un strādā ilgtermiņā. Un lai cilvēki spēj pieņemt nepopulārus lēmumus ilgtermiņa vārdā. Es to salīdzinātu ar spēju redzēt cauri miglai. Šādi cilvēki sabiedrību var aizvest prom no tuvredzības un mīņāšanās uz vietas. Migla rada mīņāšanos. Mīņājoties cilvēks nogurst. Nogurums ir vislielākais posts, jo pat visdrosmīgākais cilvēks nogurumā kļūst par gļēvuli. Tāpēc pilsētai jādzīvo ar vīziju desmit un divdesmit gadu tālā nākotnē. Ja tā nenotiek, ekonomika noslāpst. Tad ir tukšas ielas, tukšs pirmais stāvs.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+