Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Azarts brīžam darboties gluži kā detektīvam, noskaidrot un izstāstīt noklusēto gan par pašiem fotogrāfiem, gan senajās bildēs redzamiem cilvēkiem viņu uztur lieliskā formā. Nupat izdota grāmata par Latgales fotogrāfiem, nesen tapis vērtīgs materiāls par kara fotogrāfiem Latvijā, tagad jāsteidz pabeigt darbs pie fotoalbuma par Eiženu Finku, kas bijis ne tikai gaišreģis, bet labi zināms fotogrāfs. Gada beigās, kad Pēterim apritēs 85 gadi, Fotogrāfijas muzejā būs skatāma viņa fotogrāfiju personālizstāde.
«Lai gan mans dzīvesstāsts nav no vieglajiem, jo savulaik mūsu dzimta daudz cieta no kara gadu izraisītām traģēdijām, esmu spējis saglabāt optimismu, turpinu dzīvot, rosīties un joprojām strādāt,» saka fotogrāfs un fotovēsturnieks Pēteris Korsaks. Visur, kurp viņš dodas, fotoaparāts allaž ir līdzi, jo var gadīties, ka pat nejauši uzņemts un tobrīd šķietami nenozīmīgs kadrs pēc laika pārtop nozīmīgā vēsturiskā liecībā. Tāpēc – ir jādokumentē! Par to Pēteris dzīvē pārliecinājies vairākkārt, arī barikāžu laikā. «Iemūžināju šo notikumu līdz pat barikāžu nojaukšanas brīdim un, iespējams, biju viens no pēdējiem, kas nofotografēja arī kinooperatoru Andri Slapiņu, kuru apšaudes laikā nogalināja. Tovakar dežurēju Doma baznīcā, Andris bija ienācis sasildīties, iedzert karstu tēju. Aprunājāmies, viņš mani apsveica ar to, ka beidzot Rīgā top Fotogrāfijas muzejs, un pastāstīja arī par savām radošajām iecerēm. Atvadījāmies, no rīta pēc dežūras devos mājās, bet vakarā «Panorāmā» uzzināju, ka Andra vairs nav. Viņa sieva manis uzņemto Andra Slapiņa portretu izsūtīja pa visu pasauli, lai pastāstītu par šo zaudējumu,» tā 1991. gada notikumus atceras Pēteris. Šobrīd viņa fotoizstāde par barikāžu laiku ir apskatāma Zviedrijā.
Pusmuižas īpašnieki Latgalē
Fotovēsturnieka dzīve sākusies Latgales pusē, Maltas pagastā, Višķeru ciemā mājās «Londa». «Pirmskara gados mana ģimene skaitījās turīgi cilvēki, mums piederēja pusmuiža un 48 hektāri zemes. Tēvs ar savu brāli, kurš bija viens no Rēzeknes pilsētas pirmajiem deputātiem Latvijas laikā, šo zemi iegādājās trīsdesmito gadu otrajā pusē.
Dzīve toreiz rādījās daudzsološa – nu tik varētu dzīvot un saimniekot! Diemžēl nekas no iecerētā nesanāca, sākās karš un visus nākotnes plānus izjauca.»
No kara gadiem Pēteris atceras vien to, ka netālu no mājām bija izveidots bunkurs, kur viņš ar mammu, brāli un divām māsām meklējis patvērumu uzlidojumu laikā. «Lopus aizvedām mežā, un paši – uz bunkuru, no kura nedaudz varēja redzēt, kā pāri lido kara lidmašīnas. Mūsu māja atradās ļoti tuvu lielceļam un lielajā šķūnī bija apmetušies vācu karavīri. Atminos arī to, ka Līgosvētkos līgojām kopā ar diviem virsniekiem un vācu karavīri palīdzēja kaimiņu meitenei, kad viņa bija savainojusi kāju, bet mums, visiem bērniem, pēc tam dāļāja konfektes. Citu atmiņu man par karu nav – es tobrīd biju pietiekami mazs,» stāsta Pēteris.
1941. gadā arestēja tēvabrāli Jāni, kurš nākamajā gadā mira Mordovijas lāģerī, bet vēl pēc četriem gadiem apcietināts tika arī tēvs. Ģimene ar četriem bērniem, no kuriem jaunākajam Pēterim bija tikai septiņi gadi, palika bez stiprā balsta. «Tēvs bija aizsargos, kas skaitījās fašistiska organizācija, un nacionāli orientēti cilvēki tobrīd nevienam nebija vajadzīgi. Nezinu, varbūt arī mūsu lielais īpašums nospēlēja savu lomu, bet savu tēvu vairs nekad nesatiku. Trīs gadus pēc apcietināšanas viņš mira Sibīrijā..jpg)
Tēva brāli Staņislavu Viļānu miliči arestēja un pa ceļam nošāva, bet māsu Helēnu sarkanie partizāni sadedzināja ar visu māju un viņas trim pieaugušiem bērniem. Karš atņēma arī manu vecāko brāli Jāni. Kad 1944. gadā krievi ienāca, Jāni iesauca Sarkanajā armijā. Notika kaujas pie Madonas un Aiviekstes, bet viņi, trīs draugi no mūsu ciema, dezertēja, atmuka mājās un paslēpās. «Iztrebiķeļi» nāca uz mūsu mājām un meklēja puišus. Divi brāļa draugi vēl ilgi dzīvojās pa slēptuvēm, bet brālim nepaveicās.
1945. gadā karš it kā jau bija beidzies, situācija šķita samērā mierīga, bet tad sākās mantas konfiskācija, kas ietilpa tēvam piespriestajā sodamērā. Sabrauca visādi priekšnieki un atņēma mums visu – labību, darbarīkus, zirgus, tēva Pirmā pasaules kara seglus, divus velosipēdus. Uz skolu piecus kilometrus kātoju kājām, un Maltā varēju noskatīties kā padomju varas vīri vizinās ar mūsu drošku, kas bija tikko uztaisīta un vēl nenokrāsota,» Pēteris atminas skaudros kara gadus. Ģimenei atstāja tikai to, kas istabā.
Viss, ko zinu par kritušo brāli
Tieši mantas konfiskācijas dienā Pētera brālis Jānis bija iznācis no slēptuves, viņu saņēma ciet un ieskaitīja latviešu strēlnieku divīzijā Daugavpilī. «Tā kā aktīva karadarbība vairs nenotika, karavīrus sūtīja uzdevumā ķemmēt mežus, lai tvarstītu nacionālos partizānus,» turpina Pēteris. «Viena latviešu strēlnieku karavīru grupa esot nolēmusi atpūsties mežmalā, bet otrs bariņš šīs pašas divīzijas vīru kunga prātā nodomājuši, ka mežmalā laikam atpūšas partizāni, šāvuši pārpratuma pēc, un mans brālis gāja bojā. To mums pastāstīja krustmāte, kura Daugavpilī toreiz mācījās skolotāju kursos un šo faktu uzzināja no citiem karavīriem. Karš patiesībā bija beidzies, tovasar brālim palika tikai 20 gadu, bet viņu apglabāja Daugavpils sarkanarmiešu brāļu kapos un mamma saņēma ziņu: «Jūsu dēls kritis cīņā, varonīgi pildot zvērestu cīņā pret bandītiem.»
Pirms četriem gadiem Lāčplēša dienā Pēteris ar Maltas pagasta vadītāja atbalstu nacionālo partizānu piemiņai atklāja pieminekli «Maltas lūši». «Divos gados izpētīju šo cilvēku darbību.
Pagasta ļaudīm bija liels pārsteigums, uzzinot, ka arī te bijuši cīnītāji par Latvijas neatkarību. Tas bija mans veltījums dzimtajai pusei, kuru pirms 60 gadiem biju spiests atstāt.»
Atmiņas un kartupeļu mizu pankūkas
Iespējams, tas, ka Pētera brālis kritis, karojot Sarkanajā armijā, vēlāk paglāba pārējo ģimeni no izsūtījuma. Tomēr ģimene – Pētera mamma un divas māsas – bija palikusi bez graša pie dvēseles. «Mums gandrīz nebija, ko ēst. Atceros pankūkas, ko mammas cepa no kartupeļu mizām. Atspaidu deva mammas māsa, kas dzīvoja Ružinas pagastā. Viņas vīrs strādāja par kalēju un abi bija pārtikuši. Savukārt mums visi labie zirgi bija atņemti, atstāts viens vecs kara zirgs personiskai lietošanai. Jūdzām to pajūgā, lai mērotu 20 kilometrus līdz mammas māsai. Tante deva gan miltus, gan žāvētu gaļu, lai varam izdzīvot līdz brīdim, kad atkal nostāsimies uz savām kājām,» turpina Pēteris.
Visi Korsaku ģimenei atsavinātie zemes hektāri tika atdoti kādam Lielā Tēvijas kara veterānam, vietējam Lūznavas pagasta zvejniekam. «Patiesībā ļoti labsirdīgam un cienījamam cilvēkam, kurš pēc kara bija kļuvis par invalīdu, zaudējis kāju un, saprotams, pats šo zemi nemaz nespētu apstrādāt. Viņš ļāva mums palikt, dzīvot savā pagaidu mājā, ko vēl pirms kara atveda no vectēva Viļānu pagastā, – simts gadu senā muižas laiku koka ēkā ar vienu lielu istabu. Kādu laiku ar mūsu zemes jaunā īpašnieka labvēlību turpinājām saimniekot, viņš manu māti allaž laipni dēvēja par saimnieci, lai arī patiesībā mums nekas vairs nepiederēja,» atminas Pēteris. Viņa māsa Florentīne vēlāk absolvēja Saukas lauksaimniecības skolu, kļuva par zootehniķi. «Viņa prata ar vieglu roku gan sivēnus rūnīt, gan tika galā ar citiem lauku darbiem. Savukārt otra māsa Valentīna pārciesto traģēdiju dēļ smagi saslima ar krītamo kaiti. Valentīna nepabeidza pat 11. klasi, tāpēc vairāk dzīvoja pa mājām, darīja visādus mājas darbiņus, ravēja, pļāva zāli. Naktīs, kad tuvojās krītamās kaites lēkmes, māsa kliedza tik skaļi, ka es vienmēr pamodos. Lēkmes bija ļoti smagas, māsa krita, raustījās krampjos, un slimība viņu bija tā izmocījusi, ka ar šausmām atceros, kā mamma lūdza, lai Dievs viņu pieņem pie sevis. Vēlāk gan Valentīna apprecējās ar kurpnieku, kurš strādāja Rīgā un diezgan labi pelnīja, un arī māsa nesēdēja, rokas klēpī salikusi, bet tamborēja tepiķīšus, kurus pārdeva uz ielas. Bērnu gan viņu ģimenē nebija,» Pēteris piebilst, un savu mammu viņš atmiņās glabā kā klusu, dievbijīgu, ļoti nosvērtu un labticīgu sievieti, kura pēckara gados centusies palīdzēt arī citiem, kas nonākuši grūtībās un lūdza kādu kartupeli vai maizes gabaliņu.
Vanniņā piedzimst bilde
Drīz jaunā vara izveidoja kolhozus, un no Korsaku ģimenes plašā īpašuma pāri palika vien neliels piemājas dārziņš. Toties dzīvei gaišumu deva Pētera aizraušanās ar fotografēšanu, par ko interese radās jau skolas gados. «Draugiem bija šādi tādi fotoaparātiņi, ko dažkārt palienēju un mēģināju bildēt. Kad beidzu 7. klasi, krustmāte man pasniedza lielu dāvanu – manu pirmo personisko fotoaparātu «Smena».
Bildēju ar to draugus, kaimiņus, skolasbiedrus, bet vairāk par visu šajā procesā mani vilināja tieši rituāls, kā notika filmiņas attīstīšana, fiksēšana, kopēšana – brīdis, kad vanniņā varēja vērot, kā piedzimst attēls.
No manām pirmajām bildēm vēl ir saglabājušies negatīvi, jo toreiz fotografēja ar daudz platākām fotofilmiņām, ko nevajadzēja palielināt un varēja kopēt pa tiešo uz papīra.»
Pēc vidusskolas Pēteris atbrauca uz Rīgu pie krustmātes un turpināja mācības pilsētā, iesaistījās arī fotoklubā «Gamma». «Gan pats fotografēju, gan klausījos pieredzējušu fotogrāfu lekcijas. Fotoklubs rīkoja interesantus izbraukumus, aicināja meitenes – fotografējām aktus, rīkojām pasākumus visas Latvijas mērogā. Sāku piedalīties fotoizstādēs.» Tomēr fotogrāfijas vēsture Pēteri ieinteresēja daudz vairāk nekā fotomāksla. «Kādā brīdī ļoti aizrāvos ar diapozitīviem. Fotoklubs «Gamma» organizēja starptautiskas izstādes, izrādīja cilvēku iesūtītos diapozitīvus, kurus vērtēja žūrija. Septiņdesmitajos gados tas bija ļoti populārs pasākums, un arī man reiz piešķīra pirmo vietu par diapozitīvu sēriju, kas stāstīja par fotogrāfijas vēsturi Latvijā. Žurnāls «Zvaigzne» toreiz publicēja rakstu par mani.»
Cilvēku īstumu ar retušu neizdzēst!
Senās fotogrāfijas arvien vairāk iekaroja Pētera uzmanību. «Joprojām, skatoties šajās fotogrāfijās redzamo cilvēku sejās, jūtu lielo latvisko pārliecību! Tik īsti cilvēki ir šajās bildēs!» teic Pēteris, bet, kad fotovēsturniekam jautāju, kāpēc senajās fotogrāfijās redzamie cilvēki tomēr izskatās citādāk, viņš izskaidro, ka arī tolaik bilžu apstrāde bija iespējama: «Fotogrāfiju varēja padarīt zaļganu vai zilganu, arī retušētāji bija ļoti pieprasīta profesija. Ar to pārsvarā nodarbojās sievietes, kas retušu bija apguvušas un mācēja ar smalku otiņu un tušu apstrādāt fotoattēlu. Retušēt varēja arī uzreiz uz negatīviem, padarīt modelim izteiksmīgākas acis, noņemt dažādus defektus.
Tomēr domāju, arī paši cilvēki senāk bija citādi – patiesāki, īstāki.
Varbūt viens otrs nebija paradis pozēt fotogrāfam – tas radīja satraukumu un atstāja ietekmi arī uz koptēlu bildē. Tāpēc šīs senās bildes mani aizvien fascinē.»
Darbojoties fotoklubā «Gamma», Pēteris iepazinās ar liepājnieku, fotolietu kolekcionāru Jāni Lādīti, kurš bija atbraucis izrādīt savu seno laiku fotokameru un fotopiederumu kolekciju. «Tas mani tā iedvesmoja, ka vēlējos līdzīgu izstādi sarīkot arī Rīgā. Pirms laika biju iestājies muzeja draugu biedrībā, kas tika izveidota Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja paspārnē, un toreiz mani kā fotogrāfu palūdza atnākt palīgā, pafotografēt muzejā dažādus priekšmetus ekspozīcijai. Ar prieku šo darbu uzņēmos, labi sevi pierādīju darbā un tad saņēmos drosmi kādā brīdī muzeja direktorei jautāt, vai viņa varētu atvēlēt man vienu telpu pie garderobes, kur es varētu sarīkot seno fotokameru izstādi.» Pēteris tobrīd vēl nenojauta, ka šai iniciatīvai būs tālejošas sekas.
«Vainīgs» pie Fotogrāfijas muzeja tapšanas
Tā muzeja paspārnē tapa Pētera veidota izstāde «Fotogrāfijas attīstība Rīgā no 19. gadsimta otrās puses līdz 40. gadam», kurā varēja apskatīt gan senākos fotoaparātus, arī VEF ražoto «Minox», un fotopiederumus, gan pirmskara laiku fotogrāfu mākslas foto. Vēl tikai atlika izturēt komisiju un cenzūru, bez kuras nekādi tolaik kultūras pasākumi netika līdz sabiedrībai. «Ieradās radiokomitejas priekšsēdētājs, čekists, bet līdz ar viņa ierašanos pavērās ļoti plašas publicitātes iespējas, par izstādi rakstīja prese, stāstīja televīzija. Šis svarīgais cilvēks laikam neko tādu līdz šim nebija redzējis, un arī muzeja direktore Līvija Blūmfelde pēkšņi saprata, cik liela vērtība ir fotogrāfijai, ka tā ir jāsaglabā,» atminas Pēteris. Tā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja paspārnē tapa atsevišķa fotogrāfijas vēsturei veltīta nodaļa. «Nedaudz vēlāk, kad par muzeja vadītāju kļuva Klāra Radziņa, viņa sacīja, ka vajadzētu beidzot veidot atsevišķu fotogrāfijai veltītu muzeju. Atminos kā fotogrāfa Viļa Rīdzenieka atraitne priecājās par ideju, ka muzejam jābūt kā stikla pilij kaut kur jūras krastā,» Pēteris pasmaida. Protams, pils uzbūvēta netika, bet, kad Latvijas Fotogrāfijas muzejam Vecrīgā piešķīra telpas, direktore Radziņa Pēterim pajautāja: «Ja reiz tu to visu ievārīji, vai nāksi arī strādāt?» «Atbildēju, ka būs vien jānāk. Gan toreiz, gan tagad apzinos – nav daudz cilvēku, kuriem būtu tik plašas zināšanas par Latvijas fotovēsturi, bet sākt kaut ko darīt tukšā vietā nav viegli. Kad veidoju grāmatas par latviešu fotogrāfiem, informāciju par šiem cilvēkiem nevarēja atrast nekādās enciklopēdijās. Fotogrāfijas vēsture vienmēr nepelnīti bijusi pamesta novārtā. Tomēr, aizraujoties ar izpēti un padziļināti interesējoties par fotogrāfijas vēsturi, dzīves laikā izpelnījos šo fotovēsturnieka titulu.»
Ar «Minox» izgudrotāju sarakstījos 20 gadu
Par fotovēsturnieku Pēteri izskoloja pati dzīve, bet izglītību viņš ir ieguvis Rīgā, Sakaru skolā, un kļuvis par sakaru tehniķi. «Mana pirmā darbavieta bija Ogrē, kur būvējām pirmo automātisko telefoncentrāli. Vairākus gadus gāju uz diennakts dežūrām, lai apkalpotu telegrāfu, komutatoru, kas ļāva savienot zvanītāju ar vajadzīgo abonentu. Papildus tam dežūras laikā vēl bija jāpagūst pieskatīt radio translācijas aparātu. Man patika šis tehniskais darbs, bet brīvajā laikā visa uzmanība aizvien tika veltīta foto izpētei. Vēlāk strādāju Mežsaimniecības problēmu institūtā. Tieši mežsaimnieki bija tie, kuri septiņdesmitajos gados spēja rīkot starptautiskas izstādes un konferences. Uz vienu šādu konferenci bija sabraukuši pārstāvji no Zviedrijas, Vācijas, Somijas, un kādam kungam no Rietumvācijas līdzi bija skaista sieviete, kuru nofotografēju. Interesanta personība, par kuru jūsmoja visi mežinieku vīri. Uzsāku ar viņu sarunu un palūdzu Vācijā painteresēties par tādu Valteru Capu, skaidrojot, ka mani ļoti ieinteresējusi mazākās fotokameras «Minox» tapšanas vēsture un ir aizdomas, ka tās izgudrotājs Caps, kas sadarbojās ar VEF, varētu dzīvot Vācijā. Pēc divām nedēļām no šīs dāmas saņēmu vēstuli ar Valtera Capa adresi Šveicē. Nekavējoties devos uz pastu un nosūtīju Capam vēstuli, kurā iepazīstināju ar sevi, pastāstīju par nodomu izstāstīt cilvēkiem Latvijā par to, kā tapa «Minox». Par lielu pārsteigumu, drīz vien saņēmu atbildi, garu jo garu vēstuli, kurā Caps dalījās savos atmiņu stāstos.» Katru atbildes vēstuli uz Šveici Pēteris rakstīja caur koppapīru, gatavojot pierādījumus gadījumam, ja tiek izsaukts uz čeku un pratināts par to, kādēļ sarakstās ar cilvēku ārzemēs. «Par laimi, mani ne reizi neizsauca uz Stūra māju, un tā mēs ar Valteru sarakstījāmies 20 gadu. Viņš savā būtībā bija liels filozofs, ļoti tolerants un labestīgs cilvēks, rakstīja arī dzeju. Kad beidzot Latvija kļuva brīva, Valters varēja atbraukt pie manis uz Fotomuzeju, viņam piešķīra arī goda doktora grādu par unikālo izgudrojumu – VEF ražoto foto minikameru «Minox», kas ir pasaulē pazīstamākais Latvijas dizaina piemērs. Valtera mūžs noslēdzās 93 gadu vecumā, bet man vēl ir jāpabeidz grāmata par «Minox» fotokameras tapšanu.»
Kadri, kas man nozīmē daudz vairāk
Lūdzot izcelt pāris fotogrāfijas, kuras viņam ir nozīmīgas ne vien vēsturiski, bet arī emocionāli, fotovēsturnieks atzīmē bildes, kurās redzams kopā ar trimdas latviešu dzejnieci Valdu Moru. «Kad Latvijas Kultūras fondu vēl vadīja Imants Ziedonis, man kā pirmajam Spīdolas stipendiātam piešķīra ceļanaudu uz Ameriku. Devos turp, lai atvestu materiālus Fotogrāfijas muzejam, un Amerikā man izdevās uzmeklēt gan Valdu Moru, dziesmas «Zilais lakatiņš» vārdu autori, gan dzejnieci Elzu Ķezberi, kas sarakstījusi «Vēstules Pēram Gintam». Abas dzejnieces esmu intervējis un mūsu tikšanos iemūžinājis fotogrāfijās, kas man nozīmē īpaši daudz. Arī Elzas likteni izpostīja karš, kad viņas vīru virsnieku Osvaldu Ķezberu arestēja Litenē un izsūtīja uz Sibīriju, bet pati dzejniece ar divām mazām meitiņām aizbrauca trimdā uz Vāciju, vēlāk uz Ameriku. Pāris gadu pēc mana brauciena uz ASV Elzai radās iespēja atbraukt uz Latviju. Laipni uzņēmām viņu savā dzīvoklī Juglā. Organizēju Elzas uzstāšanos Rakstnieku savienībā, izvadāju dzejnieci pa viņas dzimtajām vietām. Tomēr zināju arī to, ka Elzas vīrs Osvalds aizvien ir dzīvs… Izsūtījuma laikā viņš bija apprecējies ar citu latvieti un dzīvoja Jelgavā. Tā pēc 50 gadu atšķirtības es vedu Elzu Ķezberi uz satikšanos ar viņas vīru Osvaldu. Bija gan aizkustinoši, gan vienlaikus tik skumji noraudzīties, ka pēc tik daudziem gadiem divi mīloši cilvēki satiekas un, sadevušies rokās, staigā pa ziedošu dārzu…Vēroju un domāju – nu kāds gan liktenis! Elza atgriezās Amerikā, nodzīvoja līdz 100 gadu vecumam, bet Osvalds drīz vien no dzīves aizgāja.»
Jaunsudrabiņš saveda kopā
Dzīvē sanācis tā, ka Pēterim savu pirmo laulību nācās šķirt, bet viņš tūdaļ piebilst, ka par to gan nevēlas kavēties atmiņās. «Labāk pastāstīšu par otro sievu!» viņš sparīgi saka. «Tā kā nodarbojos ar fotovēstures izpēti, mana pirmā publikācija laikrakstā «Padomju Jaunatne» bija par Jāni Jaunsudrabiņu nevis kā rakstnieku, bet kā latviešu pirmo fotokritiķi. Daudz pētīju viņa biogrāfiju un uzzināju, ka, tā kā viņš lieliski mācēja zīmēt, tad pirmskara gados veidoja arī diplomus fotobiedrības vajadzībām. Savukārt 1987. gadā, kad atzīmēja Jaunsudrabiņa 110. dzimšanas dienu, fotoklubā «Gamma» rīkoju viņa piemiņas vakaru ar diapozitīvu rādīšanu un stāstījumu. Mani draugi no Olaines – Kaspars un Ruta – uz pasākumu sev līdzi atveda kādu dāmu, un tā es varu droši apgalvot, ka Jaunsudrabiņš mūs ar Ināru saveda kopā. Nu jau esam nosvinējuši 40 gadu kāzu jubileju, mums ir meita Agnese, un abi ar sievu dzīvojam viņas dzimtas mājās Sējā, kuras izdevās atgūt pēc tam, kad ģimene atgriezās no izsūtījuma un Latvija atguva neatkarību.»
Jautāts par to, kas Pēteri pašu gandrīz 85 gadu vecumā uztur tik labā formā un dod mundrumu, viņš atbild, ka tā ir neatlaidība, jo ir daudz lietu, ko nekā citādi, kā vien ar neatlaidību, panākt nevar.
«Par optimistu piedzimst, to nevar iemācīties. Protams, mundrumu uztur arī darbs, ko daru, un apziņa, ka spēju paveikt to, kas citam nebūtu pa spēkam.
Jā, Latgales gan reizēm pietrūkst, bet biju spiests pārdot savu dzimtas īpašumu. Ja īpašumā nedzīvo, kļūst grūti to nosargāt. Kamēr vēl vecākā māsa Florentīne bija dzīva un dzīvoja Višķeru ciemā, viss bija labi, bet, tiklīdz īpašums palika bez saimnieka, tas tika izzagts, mežs nelikumīgi izzāģēts. Mēģināju stādīt mežu no jauna, bet sapratu, ka nekas labs no tā nesanāks, tāpēc pārdevu. Es neskumstu. Nekas! Arī tagad vietā, kur dzīvojam ar sievu, daba ir skaista. Labprāt skaldu vai zāģēju malku, bet no rītiem gan guļu ilgi, vismaz līdz vienpadsmitiem. Vakaros ar sievu esam pasākuši pārāk ilgi lasīt grāmatas un vēlu aizejam gulēt. Savukārt Ināra ir tā, kura kārto mūsu ģimenes albumus, jo bilžu patiešām ir daudz arī personiskajā arhīvā. Nesen uzsāku veidot vienu albumiņu, kas saucas «Laikabiedri» – nosūtu kādam fotogrāfiju, kurā kāds mans laikabiedrs redzams, un saņemu atpakaļ to pašu bildi, bet nu jau papildinātu ar kādu fotoparakstu vai veltījumu.»
