Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Perfekcionisma saknes
Perfekcionisms – tā ir tieksme būt ideālam visās dzīves jomās: darbā, ģimenē un attiecībās. Perfekcionists izvirza nereālus mērķus, bet, nespējot tos sasniegt, jūtas vainīgs un nosoda sevi.
Cilvēki nepiedzimst par perfekcionistiem.
Cilvēki par tādiem kļūst, mēģinot pielāgoties apstākļiem, kuros citādi nespēj apmierināt savas vajadzības. Ikvienam bērnam ir vajadzīga drošība un mīlestība, un, ja vide, kurā bērns aug, ir atbalstoša, viņš jūtas pasargāts un mīlēts. Vecāki, kuri uztur ar bērnu emocionāli siltas attiecības, ļauj viņam mācīties no kļūdām un pieņem bērnu ar visām viņa nepilnībām, veicina veselīgas pašapziņas attīstību. Vecāki, protams, nav vienīgie, kuri ietekmē bērna pašapziņu, taču viņu loma ir vissvarīgākā. Šādā vidē audzis bērns tic, ka ir pietiekami spēcīgs, lai tiktu galā ar dzīves problēmām, un pietiekami labs, lai citi viņu mīlētu.
Taču ne visiem ir laimējies saņemt beznosacījumu mīlestību. Daudziem mīlestība ir jānopelna ar labiem darbiem, sekmēm un uzvedību. Un perfekcionisms jeb nepārtraukti centieni būt ideālam, manuprāt, ir mīlestības meklējumi. Neapzināts veids, kā ar saviem darbiem mēģinām pierādīt, ka esam tā vērti, lai mūs mīlētu.
Mēs domājam – ja būsim ideāli un pēc iespējas retāk kļūdīsimies, tad labāk tiksim pieņemti un biežāk saņemsim atzinību. Perfekcionisms savā ziņā ir kā bruņas, kas mūs pasargā no ievainojumiem. Taču nelaime tā, ka vienlaikus tās mūs arī izolē, neļaujot citiem pienākt par tuvu.
Vecāku rīcība, kas var sekmēt perfekcionisma rašanos
- Emocionālā kontakta trūkums, neprasme paust jūtas.
- Pārlieku augstu standartu pieprasīšana no bērna.
- Bērna kritizēšana, vainošana, salīdzināšana ar citiem.
- Pārlieka orientēšanās uz rezultātu, nevis procesu.
Sasniegumu slazdi
Ņemot vērā lielo perfekcionistu skaitu, varētu rasties jautājums – vai tiešām ir tik daudz vecāku, kas savus bērnus nav pietiekami mīlējuši, vai perfekcionismu tomēr veicina arī citi faktori?
Domāju, ka vairākums vecāku savus bērnus mīl, taču bieži gadās, ka vecāki aizmirst šīs savas emocijas izrādīt bērniem. Daļa vecāku nemaz neprot runāt par jūtam, jo viņi nav saņēmuši šādu pieredzi no saviem vecākiem, bet dažiem vienkārši trūkst laika, lai aprunātos ne tikai par to, kā gāja bērnudārzā vai skolā, bet arī par to, kas notiek bērna sirsniņā.
Ja bērns ir pieradis, ka vecāki savu prieku par bērnu izrāda tikai tad, ja viņš ko īpašu sasniedz vai attaisno uz viņu liktās cerības, ir liela varbūtība, ka pieaugot šis cilvēks turpinās tiekties pēc ideāla, jo ticēs, ka tas ir veids, kā saņemt apkārtējo mīlestību.
Bieži tieši tiem vecākiem, kuri paši sirgst ar perfekcionismu, izaug bērni perfekcionisti. Daļa turpina apmierināt vecāku ambīcijas, bet daļa – tieši pretēji – cenšas nebūt tādi, kādus vecāki tos vēlas redzēt, bet arī šajos centienos uzvedas kā perfekcionisti. Ja, piemēram, mamma ir vēlējusies, lai bērns kļūst par cienījamu ārstu, bet viņš pats vēlas kļūt par gleznotāju, bērns darīs visu, lai kļūtu ievērojams mākslas lauciņā un pierādītu mammai, ka viņai nav bijusi taisnība. Tas būs tas pats perfekcionisms, tikai mērķauditorija, kuras acīs sevi jāpierāda, būs cita.
Bet ir, protams, arī gadījumi, kad bērns ir pietiekami redzīgs un saprātīgs, lai dzīvotu saskaņā ar sevi un nepārņemtu vecāku uzvedības modeļus. Tas atkarīgs no bērna apzinātības līmeņa un pieejamajiem resursiem ārpus ģimenes. Te liela nozīme ir arī skolotājiem, kuri caur bērna pieņemšanu un iedrošināšanu var mīkstināt perfekcionismu vai – tieši otrādi – ar savu prasīgumu un kritiku vēl vairāk var veicināt bērna tieksmi uz to.
Tas, kādi mēs cenšamies būt, ir atkarīgs arī no sabiedrībā pastāvošajām normām un vērtībām. Ja sabiedrība ir orientēta tikai uz sasniegumiem, konkurenci un savas individualitātes izcelšanu, cilvēks, vēloties būt atzīts, darīs visu, lai sekotu šīs sabiedrības ideāliem.
Iezīmes, kuras var norādīt, ka sirgsti ar perfekcionismu:
- Tu nekad neesi līdz galam apmierināts ar rezultātu. Tevi pavada mazvērtības kompleksi, paškritika un pārliecība, ka neesi pietiekami labs. Pat ja tevi nenosoda neviens no ārpuses, tu pats esi savs lielākais soģis.
- Tev ir bail kļūdīties, jo uztraucies, ko par tevi domās apkārtējie. Lai izvairītos no kļūdām, tu centies atbilst noteiktiem standartiem, tāpēc bieži nēsā sociāli pieņemamas maskas, baidoties parādīt savu patieso seju.
- Tu saasināti reaģē uz kritiku, toties viegli pamani citu kļūdas. Tu ne vien pats vēlies būt perfekts, bet arī gribi tādus redzēt cilvēkus sev līdzās.
- Tev ir grūti dzīvot tagadnē. Tu bieži gremdējies pagātnē, pārdomājot pieļautās kļūdas, vai arī nepārtraukti raizējies par nākotni, jo vēlies visu kontrolēt.
- Tu bieži darbojies pēc visu vai neko principa. Vai nu darīt ideāli, vai nedarīt nemaz! Tev ir grūti samierināties ar viduvējību, tāpēc tu mēdz atmest ar roku visam, kas nenorit tā, kā cerēts.
- Tu mēdz pielāgoties apkārtējo gaidām un pārāk bieži domā par to, lai citiem ir labi. Perfekcionisms dod tev drošības sajūtu, ka tevi mīlēs un neatgrūdīs, jo tik labus cilvēkus taču neatgrūž!
Perfekcionisma spožums un posts
Kā jebkam šai pasaulē, arī perfekcionismam ir sava gaišā un tumšā puse. Diemžēl ilgtermiņā ieguvumi no perfekcionisma ir daudz mazāki nekā zaudējumi, un perfekcionisms mums tomēr vairāk nodara pāri nekā palīdz.
Ja runājam par karjeru, perfekcionistiem ir diezgan labas izredzes izsisties darba tirgū. Viņiem ir ļoti lielas darbaspējas, un viņi patiešām daudz sasniedz. Un tas ir loģiski – cilvēks, kurš pieradis prasīt no sevis labāko, nekad nedarīs darbu pa roku galam, bet izturēsies pret to ar lielu atbildību.
No malas skatoties, perfekcionists patiešām šķiet zelta vērts cilvēks (un īpaši darbinieks), taču problēmas rada tas, ka perfekcionists upurē savu tagadni, lai sasniegtu iedomātos mērķus nākotnē. Viņš strādā uz atpūtas un veselības rēķina, pilda pienākumus pat tad, ja tas jādara sakostiem zobiem, un galu galā ātri vien sadeg, zaudējot gan enerģiju, gan radošumu. Beigu beigās perfekcionisma negatīvās sekas izjūt ne vien pats perfekcionists, bet arī darba devējs, jo darbinieks, gribot visu izdarīt ideāli, var netikt galā ar darba apjomu, sākt slimot vai kļūt nervozs, ietekmējot kopējo mikroklimatu darbā.
Ģimenes dzīvē perfekcionisms visbiežāk izpaužas vēlmē būt par cilvēku orķestri. Visam ir jābūt izdarītam ideāli – mājai sakārtotai, vakariņām uztaisītām, dārzam sakoptam, partnera un bērnu vajadzībām apmierinātām. Perfekcionistam arī privātā dzīve ir mazliet kā darbs, kurā nepārtraukti tiek kaut kas risināts un uzlabots. Varētu jautāt, vai tad tas nav tas, ko tuvinieki vēlas, – lai kāds par visu parūpētos? Protams, tas ir ērti, taču, ja paskatāmies uz ģimenes dzīvi emocionālā plānā, tad perfekcionisma negatīvās sekas izpaužas galvenokārt klātesamības trūkumā. Viesībās nav laika nesteidzīgi parunāt ar ciemiņiem, jo nepārtraukti jāskraida uz virtuvi, vakaros nav laika bērniem izlasīt garu pasaku, jo ir jālasa morāle, bet seksā ir grūti atslābt, jo ķermenis ir pārāk saspringts vai nav tik labā formā, kā gribētos…
Perfekcionists nevis dzīvo, bet gatavojas dzīvot.
Viņš ir nodarbināts ar labākas nākotnes radīšanu un allaž pamana kādu kļūdu nepilnīgajā tagadnē. Taču, kamēr viņš plāno un pilnveido savu dzīvi, tā aizslīd viņam garām, tā arī nepieskardamās dvēselei.
Perfekcionistiem ir grūti izbaudīt nekā nedarīšanu. Ja viņi atļaujas palaiskoties un paslinkot, tam seko vainas apziņa un sevis graušana. Perfekcionists sevi nosoda arī tad, ja apņemas ievērot diētu vai iet uz sporta zāli, bet nespēj to īstenot. Viņš jūtas vainīgs, ja pārāk daudz strādā un nevelta laiku ģimenei vai – tieši otrādi – ja ģimenes apstākļu dēļ ir spiests bieži kavēt darbu.
Nav iespējams būt ideālam visām jomās vienlaikus, taču tieši to perfekcionists vēlas. Viņš grib visu kontrolēt un ir neizpratnē, kāpēc aizejot, piemēram, uz jogu, neizdodas atslēgt kontrolējošo prātu. Tas notiek tāpēc, ka perfekcionists nespēj vienkārši atslābt, bet vēlas, lai šī atslābšana notiktu kontrolēti.
Perfekcionists drīzāk palīdzēs citiem un risinās viņu problēmas nekā atzīsies, ka viņam pašam vajadzīgs atbalsts, līdz ar to perfekcionisti vairāk nekā citi ir vientulības riska zonā.
Ārēji viņi var būt ļoti komunikabli un aktīvi, bet iekšēji bieži paliek nesaprasti, jo pat draugiem neuzdrošinās izstāstīt, cik tas ir grūti – ik dienu just savu nepilnīgumu, bet neuzdrošināties par to runāt.
Pateicoties perfekcionismam, cilvēks var lieliski funkcionēt un pat gūt panākumus, taču viņam ir grūti dzīvot un iegūt iekšēju mieru un labsajūtu.
Perfekcionisms vai mērķtiecība?
Bet kur ir tā robeža, kur beidzas veselīgi centieni pilnveidoties un kaut ko sasniegt un sākas perfekcionisms? Šī robeža nav saistīta ar kādiem objektīviem faktoriem, drīzāk norāda uz atšķirību attieksmē.
Mērķtiecīga cilvēka vektors ir vērsts uz meistarību un gandarījumu par padarīto. Mērķtiecīgs cilvēks pilnveidojas, viņš grib uzvarēt vakardienas sevi, nepārtraukti izkopj savas spējas un kļūdas uztver kā iespēju augt un attīstīties. Perfekcionists turpretī tiecas uzvarēt citus, viņš nekad nav apmierināts ar sevi un neatļauj sev kļūdīties. Mērķtiecīgs cilvēks salīdzina savus šodienas sasniegumus ar vakardienas sasniegumiem un ir ceļā uz pilnību, bet perfekcionistam galvenais ir nevis izaugsme, bet spēja sasniegt ideālu nekavējoties.
Atšķirība ir arī tajā, ka mērķtiecīgs cilvēks, kuram ir sapnis, to sasniedzot, spēj izjust prieku un izbaudīt uzvaru, pat ja apkārtējiem tas neko nenozīmē. Turpretī perfekcionista prieks ir tiešā veidā atkarīgs no tā, vai viņa sasniegumus novērtēs un atzīs apkārtējie.
Redzot tikai ārējās izpausmes, perfekcionismu reizēm var sajaukt ar pedantismu, taču arī šajā gadījumā pastāv atšķirības. Pedantisks cilvēks tiecas pēc ideālas kārtības, tāpēc ka viņam pašam tas ir vajadzīgs. Turpretī perfekcionists vēlas būt ideāls citu acīs.
Kā izkļūt no perfekcionisma slazda?
Kā jau minēju iepriekš, perfekcionisms ir neapzināts veids, kā cilvēks ar saviem darbiem mēģina pierādīt, ka ir mīlestības vērts. Ja nemīlam sevi, mums nepārtraukti ir vajadzīga mīlestība no citiem un mums vienmēr tās ir par maz.
Cilvēks, kurš sevi nemīl, ir koncentrējies uz savām nepieņemamajām daļām, neredz sevi kā veselumu un daļu no vēl lielāka veseluma. Šāds cilvēks domā par to, kāds viņš ir, bet ne vienmēr spēj atbildēt uz jautājumu, kas viņš ir un kāpēc viņš ir.
Lai izkļūtu no perfekcionisma slazda, mums ir jāierauga, ka mūsu dzīvei ir jēga un vērtība par spīti tam, ka neesam ideāli.
Mums ir jānonāk līdz atziņai, ka arī tad, ja viss nenotiek, kā gribētos, mēs varam būt laimīgi.
Līdz šai atziņai var nonākt pa dažādiem ceļiem. Vienā gadījumā pati dzīve mūs aizved līdz dzīvības un nāves robežai, uz kuras stāvot mēs iegūstam pavisam citu skatījumu uz savu dzīvi. Otrs ceļš ir saistīts ar mīlestības brīnumu, kuru piedzīvojam, kad kāds mūs tik stipri iemīl, ka, pateicoties šai mīlestībai, mēs noticam, ka varam būt kādam svarīgi, arī esot nepilnīgi. Trešais ceļš, pa kuru es pati esmu gājusi, ir darbs ar sevi. Tā ir savu emociju un vajadzību analīze, savu uzskatu un pieņēmumu revīzija un, protams, sevis pieņemšana. Jo, lai sevi iemīlētu, vispirms sevi ir jāpieņem.
Tikai tad, kad sāksim pret sevi izturēties ar lielāku mīļumu un kad mūs sāks satraukt ne tikai tas, ko domā citi, bet arī tas, kā jūtamies paši, mēs būsim gatavi novilkt perfekcionisma bruņas un doties pretī mīlestībai.
Protams, no tā vien, ka izlasīsim rakstu par perfekcionismu, mūsu dzīve nemainīsies. Ja turpināsim šaubīties par savu vērtību un dzīvosim ar mīlestības vakuumu sirdī, perfekcionisms pie mums ātri vien atgriezīsies gluži kā bumerangs. Mums vienkārši nebūs resursu, lai izveidotu jaunu uzvedības modeli un atrastu drošības sajūtu, kuru līdz šim ieguvām, pateicoties perfekcionisma bruņām. Turpretī, ja piepildīsim savu sirdi ar mīlestību, ar perfekcionismu vairs nebūs jācīnās – tas lēnām iznīks pats. Mums vairs nevajadzēs audzēt bruņas un tērēt resursus sevis aizsardzībai, jo nebaidīsimies būt nepilnīgi un ievainojami.
