Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Spēks nav virzītājs
Es mēdzu jokot – ja esmu iemācījies peldēt, tātad peldēt var iemācīties jebkurš. Tā kā man no ūdens nekad nav bijis bail, kaut kā iemācījos peldēt jau agrā bērnībā. Līdz savām domām par «Ironman» fiziski nevarēju nopeldēt 100 metru bez apstāšanās, lai gan ir pietiekami laba fiziskā sagatavotība. Vienkārši nevarēju atrast savu «flow» sajūtu šajā sportā. Bet biju nolēmis, ka piedalīšos triatlona garākajā distancē, un punkts.
Realitātē peldēšanas transformācija ar dažādiem pārrāvumiem, treneru maiņām, grāmatu kaudzēm, sarunām un «Youtube» video ilga vismaz 3–4 gadus. Runāju ne tikai par distances pieaugumu no 100 metriem uz 4 kilometriem un vairāk, bet par jaunu – kompleksu – domāšanas, izpratnes, koordinācijas un izturības līmeni. Man atmiņā ir vairākas hrestomātiski absurdas treneru frāzes par manu sākotnējo peldēšanu. Piemēram, «labs skrējējs nekad nebūs labs peldētājs, jo nav nepieciešamā potīšu un pēdu fleksibilitāte». Vai «tev peldot pārāk izliekta mugura, tāpēc ūdens, kas ir virs muguras, spiež lejā». Tik un tā turpināju meklēt un mēģināt. Varēju jau nopeldēt 100 metrus, bet tad katru reizi vajadzēja atpūsties, jo pārsvarā nenormāli sāpēja galva. Tad kādā brīdī jau varēju nopeldēt 200 metrus. Tajā laikā tas bija maksimālā pulsa un fiziskās robežas smagākais treniņš, par kuru tu domā jau dienu pirms un vēl dienu pēc. Tie 200 metri toreiz bija daudz.
Mans pagrieziena punkts bija «total immersion swimming» domāšanas veids. Ar to es mazāk aizguvu no tehnikas, bet vairāk izpratu pašu svarīgāko – ļauties ūdenim un iespējami maz iesaistīt kājas. Garo distanču peldēšanā uzdevums drīzāk ir ar kājām netraucēt akvadinamikai un turēt tās maksimāli kopā un pēc iespējas horizontāli. Papildus – sasinhronizēt katru rokas vēzienu ar attiecīgi vienu, diviem vai trim kāju sitieniem. Dabūt ritmu, lai ķermenis kustas ūdenī kā vienots veselums. It kā vienkārši.
Ūdenī ir jābūt pilnīgā komfortā, harmonijā un mierā.
Jāsaprot arī, ka spēks dod ļoti minimālu ieguldījumu virzībai uz priekšu. Visa cīņa ir par ūdens pretestības samazināšanu, par sava laukuma samazināšanu, par ērtu un ergonomisku atrašanos ūdenī.
Peldēt, skriet, peldēt
Ir mazliet pēc 7 no rīta. Zvejnieku kuģis attālinās no krasta līnijas. Āra temperatūra solās būtu tuvu +30. Bet siltais laiks nav spējis ietekmēt Baltijas jūras ūdens temperatūru. Jūtams, kā jūra nepielūdzami izstaro aukstumu. Ielecu no kuģa. Jūrā divus kilometrus no Saulkrastu ostas tiek dots starts «AmberRace SwimRun» dalībniekiem, pirmais posms ir peldējums uz krastu. Uzreiz ir skaidrs, ka viegla jūras un ainavas baudīšana nesanāks, jo salst seja un rokas, diezgan drīz arī kājas. It kā +12 grādu, bet, peldot dažādos laikapstākļos, gadalaikos, vietās un temperatūrās, iekšējais termometrs saka, ka ir ne vairāk kā +10. Šādas pārdomas gan nemazina distanci, tik liek konsekventi strādāt, jo nākamajos posmos paredzēta skriešana, kas sasildīs. Peldam pārī un sasaitē ar apmēram 2–3 metru atstatumu. Es pa priekšu, brālis aiz manis.
Vietām iznāk peldēt cauri vēl aukstākām ūdens straumēm, un tad gan asinhronā elpošana uz 3 vai 5 tiek aizstāta ar elpošanu vienā pusē uz 2. Tas tiek darīts, lai kaut nedaudz mazinātu galvas atrašanos zem ūdens. Bet tik un tā laiks ir fantastisks, garastāvoklis labs un mierīgā jūrā izdodas labi noturēt kursu pretī saulei.
Ilgstoša treniņpeldēšana atklātos ūdeņos Latvijā vēsturiski nav bijusi populāra. Pamatā tā ienākusi caur triatlona un «swimrun» sporta veidiem, ar kuriem aizrāvies šaurs entuziastu loks. Ierasts, ka domubiedri kopīgi skrien vai brauc ar velo, bet reti ir novērojamas sportistu grupas, stundu peldot pa kādu no Latvijas ezeriem vai upēm. Augšminētajos sportos, piemēram, «Ironman» triatlona distancē ir jāpeld 3,8 kilometri atklātā ūdenī, kas baseinā tehniski pareizu sagatavošanos šim pārbaudījumam padara ne līdz galam efektīvu.
«Swimrun» sacensībās peldēšanas kopējās distances ir garākas, parasti 7–10 kilometri, bet tās veido daudzi atsevišķi peldēšanas posmi. Te gan jāpiebilst, ka «swimrun» ir ļoti jauns sporta veids, kurš savu oficiālo nosaukumu ieguvis tikai 2011. gadā.
Nopietnākās «swimrun» sacensības tiek uzskatītas par vienu no smagākajiem sportiskajiem vienas dienas sporta pārbaudījumiem pasaulē.
Otillo oriģinālajā «swimrun», kas notiek Uto pilsētā Zviedrijā, ir jāveic 75 kilometri, šķērsojot 26 salas Baltijas jūrā. No tiem 10 kilometri ir peldus un 65 kilometri taku skrējiens. Latvijā pirmās «swimrun» sacensības «AmberRace» notika 2016. gadā.
Divas drošības
Līdz šim lielākā cīņa un uzvara nav vis «swimrun» aukstā ūdenī, «Ironman» vai piedzīvojumu sacensību pieredzes, bet gan paša izvirzīti izaicinājumi. Mentāli spēcīgākais izaicinājums bija peldējums pāri Rāznas ezeram. Kopā nedaudz vairāk kā septiņi kilometri, kurus peldēju vienatnē. Tas ir risks, tā moderni sakot – komforta zona šādos gadījumos tiek pārbīdīta tālāk. Pilnīga paļaušanās uz sevi un apziņa: lai kas arī notiktu, tu tiksi galā.
Jāsaprot arī, ka, esot ūdens tilpnē ūdens līmenī, redzamība ir krietni mazāka, nekā turpat stāvot laivā vienu metru augstāk.
Rāznas ezera vidus lielākos viļņos pēc sajūtām daudz neatšķiras no viļņainas jūras. Un krasta kontūra 3 vai 4 kilometru attālumā ir stipri neizteiksmīga. Šādā situācijā iemācies sekot saules, vēja virzienam, viļņiem un iekšējam kompasam. Līdzīgi interesanta ir bijusi Daugavas pie Pļaviņu HES vai purvainu lauku ezeru pievārēšana.
Var jautāt par drošību. Un, manuprāt, tās ir divas. Tā, kas galvā, un tā, kas reālā. Mani vairāk interesē tā pirmā, kad pilnīgi viens nezināmā vidē esi ieslēdzis visus vēl nesabojātos pirmatnējos izdzīvošanas instinktus. Zem ūdens ir kluss. Un, jo šķietami bīstamāka vieta, jo intensīvākā ātrumā strādā maņas. Laiks kļūst lēnāks. Tāda pirmatnējā DNS burvība – tu dzirdi vairāk, jūti labāk. Tomēr arī ar šiem savu sajūtu robežmeklējumiem konvencionālā drošība ir pāri visam. Spilgta cepure, gaismas mirkšķi, vēlams luminiscējoša boja aktīvās ūdenstilpnēs, nazis – ļoti nezināmās. Atklātā ūdenī iesaku peldēt hidrotērpā, lai mazinātu ķermeņa atdzišanas risku, uzlabotu peldētspēju un, kas ne mazāk būtiski, mazinātu potenciālo saskari ar dažādiem augiem, koku gabaliem.
Ir jau kāds maskulīns spēks tajā «paturi alu» frāzē, kad vienās peldbiksēs pārpeldi ezeru. Bet subjektīvi novērojumi liecina, ka ūdens transportlīdzekļu vadītāji skaidrā ir mazākumā.
Līdzsvars
Ja ir kāda metaforiski pārnesama «Yin-Yang» analoģija, tad «open water» peldēšana varētu būt viena no tām. Divu pilnīgi atšķirību pasauļu salikums, un tu pa vidu.
Zem ūdens tumšs un nebeidzams klusums, kas slēpj sevī visu, ko vien prāts var iztēloties. Virs ūdens – dabas skaistums visās tā nokrāsās.
Ir svarīgi saprast, ka peldēšana atklātā ūdenī ir dziļāka pieredze nekā taku skriešana, velobraukšana vai tamlīdzīgi. Ūdens fiziski tevi pilnībā apņem. Tu jau esi citā vidē ar minimālām komunikācijas un ārējas informācijas ielaušanās iespējām. Skaidrs, ka profesionāla sportista dzīve nav domāta visiem. Un visiem tā nav vajadzīga. Bet pārējiem šis ir vēl viens veids, kā nepazaudēt saiti ar dabīgo, sevi un citām lielām atbildēm. Simtiem stundu pavadot dabīgā vidē ar sevi un savām domām vien, gribot negribot nonāc pie būtiskiem jautājumiem. Un pat dažām atbildēm.
Protams, te būtu arī jāmin arī tehnoloģiju jautājums – mūzika, ritma uzturētāji, pulsa un distances mērītāji utt. Varu tik piebilst, ka visam ir savs laiks. Vienā brīdī ir svarīgi peldot klausīties mūziku, bet citā liksies tik muļķīgi meditācijā ņemt līdzi troksni. Viss atkarīgs no paša atrašanās punkta šajā ceļā.
