Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2015. gadā.
Tas Mārtiņš, ko satieku mežā, man liek domāt par to, cik daudz pievēršam vai nepievēršam uzmanību tiem, kas mums blakus. Pierasts, ka Mārtiņš ir sabiedrības cilvēks, – viņu pazīst ne vien puse Rīgas, bet arī daļa pasaules pilsoņu. Daudzi ar viņu sveicinās, apkampjas, un tā vien šķiet, ka viņa tuvumā vienmēr risinās ballīte. Daļa taisnības jau tur ir. Un tomēr ballītei ir arī otra puse: mājas, kurās Mārtiņu gaida tikai suņi – labradora kucīte Nellija un itāļu spinone Koko –, kaķi, vistas, gailis, pīles un baloži. Bet neviena cilvēcīga būtne, ar ko parunāties. Nav, kas patur viņa roku vai ārkārtīga noguruma brīdī uzvāra tēju.
Agnese: Rudens tev ir īpašs – tu šajā pasaulē esi ienācis rudenī un rudenī no šīs pasaules aizgāja tava mamma. Rudenī mēs svinam valsts svētkus, un rudenī tu pirms dažiem gadiem saņēmi Triju Zvaigžņu ordeni.
Mārtiņš: Rudens man asociējas galvenokārt ar valsts svētkiem, ar Latvijas neatkarību, ko Anglijā, Korbi, vienmēr svinējām ģimenes lokā. Rudenī svinējām manu vārda un dzimšanas dienu, rudenī dzimuši arī visi mani brāļi. Mūsu ģimenei maltīte vienmēr bijusi ne tikai ēdienreize, bet arī brīdis, kad varējām par visu aprunāties. Svētdienās pie pirmā ēdiena sarunas ritēja par reliģiju, jo tikko bija noskaitīta galda lūgšana, pie otrā – sarunas par politiku, bet, kad pasniedza saldo, varēja pamelst arī par seksu. Man tad bija ātri jāpaēd un jādodas prom. (Smejas.)
Nekas nav skaistāks par atmiņām… Tā ir vērtība, uz ko cilvēki liek milzu uzsvaru. Es varbūt esmu sentimentāls romantiķis, bet mūsu ģimenes kopā būšana man ļoti ir pie sirds, pie tās laiku pa laikam kavējos atmiņās.
Rudenī arī laiks ir fantastisks, lapas nodzeltē un tad krīt. Un kastaņi! Mēs spēlējāmies ar kastaņiem. Tos iesien šņorītē un tad sitas. Līdzīgi kā olu karos – kam kastanis saplīst, tas zaudējis.
Rudenī, tumšajā laikā, ir mazliet vairāk brīvā laika – pa tumsu jau daudz neklaiņosi. Un tad atkal jādomā par ģimenes kopā būšanu. Mani vecāki ir aizgājuši, brāļi ir Londonā, bet es – šeit. Viens. Reizēm vientuļš. Līdzīgi jutos pirms daudziem gadiem Kanādā. Aizej Ziemassvētkos viens uz baznīcu, un tev sāk birt asaras, jo neesi kopā ar savu ģimeni. Jo jūti – tev kaut kā trūkst.
– Tu vairākkārt esi uzsvēris, ka mamma bija tavs labākais draugs.
– Jā, un tāpēc sāpes, skumjas par viņas aiziešanu nekad nepāriet. Zini, ko es domāju, – mātes drīkst kļūt vecas, bet viņas nedrīkst aiziet… Nedrīkst… Tas ir kas neakceptējams un nepieņemams. Es nemūžam nedomāju par to, ka tas kādu dienu notiks arī ar manu māti… Atceros, reiz no Kanādas uzrakstīju mammai septiņpadsmit lappušu garu vēstuli, visu viņai tur izpurkšķēju. Toreiz viens pats atrados Kanādā, kur mācījos, un tikko biju zaudējis tuvu draugu, kas mācījās Minsteres ģimnāzijā. Bija vairākas versijas, kāpēc viņš aizgāja bojā, bet taisnību nezinu vēl šobaltdien. Kad pēc tam sazvanījāmies, viņa man teica: «Dēliņ, dēliņ… nekas nav spēcīgāks par mātes mīlestību.» Tas tā arī ir.
Neviens cilvēks nav bijis manā dzīvē tik tuvs kā viņa.
Mammas aiziešanu ļoti ilgi nespēju pieņemt, sevišķi pirmie divi gadi bija smagi. Bieži gāju pie viņas uz kapiem, kas ir tepat netālu no manām mājām, un itin bieži darīju to tumsā, kad pārnācu no darba, – cita laika man nebija. Tā arī gadu pēc mammas aiziešanas savā dzimšanas dienā – 19. oktobrī –, pārnācis pēc darba, uzliku pieres lampiņu, paņēmu līdzi suņus un devos pie mammas kapa, lai pateiktos par to, ka viņa man devusi dzīvību. Būdams sentimentāls, devos turp tieši tai laikā, kad esmu piedzimis – piecpadsmit pāri vienpadsmitiem. Un nemaz nemanīju, ka mani novēro policija! Viņi bija domājuši, ka esmu kapracis vai kāds kapu laupītājs. (Smejas.)
Kopš mammas aiziešanas pagājuši septiņi gadi, kopš tēva – jau divdesmit pieci. Papus aizgāja, kad es biju Kanādā un desmit dienu nevarēju tikt uz Angliju. Katru dienu bija asaras, asaras, asaras. Taču, kad beidzot tiku Anglijā un beidzot ieraudzīju papu, manī iestājās pilnīgs miers. Viņa bērēs vairs nemaz neraudāju.
– Tev sanācis zaudēt diezgan daudz tuvu cilvēku.
– Jo vecāks kļūstu, jo aizvien biežāk tas notiek. Vissāpīgākais, kad aiziet cilvēki, kas jaunāki par tevi, ar ko esi uzaudzis. Kopš bērnības man bija divas ļoti labas draudzenes – Ingrīda un Baiba. Bijām sarunājuši – kad viņas aizies pensijā, abas nāks pie manis dzīvot. Diemžēl Ingrīda, kas mani saprata vislabāk, pirms vairākiem gadiem nomira. Baiba dzīvo Hannoverē, un es ceru – kādu dienu viņa tomēr nāks pie manis dzīvot. Kad viņai zvanīju un teicu, ka māja ir gatava dzīvošanai, Baiba atteica: «Man vajag apartamentus!» Es atkal norādīju, ka viņa, vecā krabiene, nevarēs tikt augšā pa kāpnēm. (Smejas.)
Man bija vēl viena ļoti laba draudzene Ilga, bet arī viņa nu jau aizgājusi.
– Tuvo cilvēku aiziešana liek pārvērtēt pašam savu dzīvi?
– Tā liek domāt par to, ka jādzīvo šodien un ka šodien ir pirmā tavas turpmākās dzīves diena.
Viens gan, ko esmu iemācījies, – nekad neiet gulēt dusmīgam. Ja ar kādu esmu sastrīdējies, mēģinu izlīgt. Tas nav viegli, jo ne vienmēr gribas atzīt, ka tev nav taisnības. Vai citreiz tev ir taisnība, bet tā jānoliek malā, lai neaizvainotu otru cilvēku.
Jaunībā, kā jau daudziem, man patika ballēties, arī iedzert. Viens pasākums, otrs. Tad smaga darbdiena, pēc kuras gribas iedzert vienu glāzi. Bet tā viena pārvēršas divās, trijās… Līdz kādā brīdī sapratu, ka pārāk bieži iedzeru, ka man jāpiebremzē, un iestājos anonīmajos alkoholiķos. Tur dzirdēju stāstu par diviem mūkiem, kam vairākas dienas ir klusēšanas laiks. Abi iet, iet, līdz pie upes ierauga prostitūtu. Viņa lūdz, lai mūki palīdz tikt pāri. Viens no mūkiem rāda – lec man uz muguras, es pārnesīšu pāri. Domāts – darīts. Paiet vēl pāris dienu, un klusēšana beidzas. Otrs mūks beidzot saka: «Es vairs nevaru izturēt, man jārunā! Kā tu drīkstēji prostitūtu nest pāri upei?» Uz ko pirmais mūks atbild: «Es viņu pārnesu tikai pāri upei, bet tu viņu nesi līdzi visas šīs dienas.» Tāpēc cenšos nebūt kā viens no šiem mūkiem – nenēsāt līdzi dusmas, aizvainojumu.
Palaikam atceros reiz Kanādā dzirdēto – pie debesu vārtiem Pēteris neprasīs, cik ātri tu brauci pa Jūrmalas šoseju vai cik bērnu tu radīji. Vienīgais, ko viņš prasīs, – vai tu biji labākais cilvēks, kāds varēji būt? Ja sacīšu, ka par to domāju katru dienu, cilvēki teiks – ko tu stāsti?! Bet tā tas ir. Zini, kāda ir mana lielākā kļūda? Es par daudz apsolu un vēlāk nevaru izpildīt. Tāpēc nu esmu nopircis grāmatu When I say no, I feel guilty. Jo man vairāk jāsāk teikt nē.
– Tomēr mammas mūža pēdējos gadus darīji laimīgus – atvedi viņu uz Latviju.
– Man ir skaista māja Baltezerā, ko nopirku speciāli mammai. Viņa uz Latviju atbrauca 2000. gadā, bet aizgāja mūžībā 2008. gadā. Tomēr esmu laimīgs, ka tos gadus, ko viņa šeit nodzīvoja, mamma bija ļoti, ļoti priecīga. Viņa bija laimīga, un laimīgs biju es.
Godīgi sakot, mammas dēļ biju gatavs darīt jebko, tāpat arī mani brāļi.
Ļoti novērtējam to, ko vecāki mūsu labā darījuši un ko reiz pārcietuši. Kaut gan es to spēju izprast tikai daļēji.
Atceros, reiz viesojāmies pie mana zobārsta Pētera Apses, kur skatījāmies filmu Pianists. Pēc piecpadsmit minūtēm mamma pilnīgi sastinga, vairs nevarēja filmu skatīties un lūdza: «Ved mani mājās, ved mani mājās…»
Mamma nerunāja trīs dienas, un es nevarēju saprast, kāpēc. Trešajā dienā lūdzos, lai viņa pasaka, kas noticis, līdz mamma noteica: «Tu nezini, dēls, kā tas bija…» Izrādījās, ka mammu dziļi skārusi filmā redzamā aina, kur cilvēki, mukdami no kara šausmām, ar čemodāniem sēdēja stacijā uz perona. Tieši šis skats mammu sastindzināja. Viņa pilnīgi sasala. Tikai tad sapratu, cik grūti viņai bijis.
Mamma gan teica, ka mums, ārzemēs nokļuvušajiem, klājies salīdzinoši viegli. Grūtāk bijis tiem, kas palika šeit. Bet visgrūtāk tiem, ko izsūtīja uz Sibīriju.
– Tavas attiecības ar abiem vecākiem bija ļoti ciešas?
– Kad esam pusaudži, mums vecāki krīt uz nerviem. Es nebiju izņēmums. Atceros dienu, kad tēvam paziņoju: es braukšu uz Kanādu. Saņēmu atbildi – nekur tu nebrauksi. Iecirtos: «Man ir vairāk nekā divdesmit viens gads, es varu darīt, ko gribu.» Tēvs atteica: «Varbūt man viena kāja ir kapā, bet, kamēr tur nav otra, tu darīsi, kā es saku!» (Smejas.) Galu galā es uz Kanādu tomēr saposos, savukārt tēvs trīs dienas kopā ar visiem radiem, draugiem un paziņām lustējās manā atvadu ballītē.
Atceros arī brīdi, kad man sāka iepatikties popmūzika, – man tobrīd bija kādi četrpadsmit gadi. Paņēmu mammas putekļsūcēja vadu, visādas stieples un no dzīvojamās istabas pāri jumtam uz savu guļamistabu aizvilku skaļruni, lai varētu klausīties mūziku savā istabā. Par to dabūju rājienu, un papus teica: «Griez to ļer-ļer-ļer ārā!» Uz to es atbildēju: «Es nekad nebūšu tāds kā tu!» Bet tagad esmu. Un vēl stingrāks, nekā bija mans papus. Es, tāpat kā viņš reiz, visiem pieprasu disciplīnu. (Smejas.)
Tēvs nāca no Rēzeknes un savulaik bija robežsargs. Viņš tieši bija Abrenē, kad Latvijā ienāca krievu čūska. Čūska tāpēc, ka karavīri bija izvietoti tādā kā garā čūskas astē. Varbūt tāpēc tēvam bija tāds stingrs raksturs, ka viņš reiz dienēja robežsardzē. Viņš bija ļoti, ļoti stingrs.
Diemžēl attiecības ar tēvu nebija tik tuvas kā ar mammu, jo viņš vienmēr bija ļoti aizņemts gan savā pamatdarbā, gan darbojoties labdarības organizācijā Daugavas vanagi, kur viņš bija saimniecības daļas vadītājs visā Anglijā. Tieši mans tēvs uzsāka lauku īpašuma Straumēni darbību.
Tāpēc mazliet pārdzīvoju, ka nepaguvu ar viņu līdz galam izrunāties. Tēva mūža pēdējie divpadsmit gadi bija ļoti grūti – viņš bija zaudējis kāju, stipri slimoja, tāpēc nekāda runāšana vairs nebija iespējama.
– Tas, ka pievērsies bioloģiskajai pārtikai, esot mantots no tavas mammas.
– Mamma mums vienmēr gatavoja ēst, un vēl tagad atceros, kā garšoja viņas gatavotā cūkas pavēdere. Tas nav atkārtojams, es tādu nekad nevarētu atkārtot! Tāpat kā pastētes, zupas, ko viņa gatavoja. Mammas pirmā mīlestība bija dārzs, otrā mīlestība bija vīrs, trešā mīlestība – bērni. Tieši tādā secībā. Bet vēlāk, vecumdienās, viņa teica: «Dārzs bija mana pirmā mīlestība tāpēc, ka visu, kas tajā izauga, gatavoju jums. Tieši tāpēc jūs neesat slimojuši, visi esat veseli.» Mamma bija kategoriski pret ķimikāliju lietošanu. Atceros kādu rītu, kad Anglijas premjerministrs Harolds Vilsons teica: re, kāds balts pulveris, kas iznīcinās visus kukaiņus un pārējo, kas traucē visam augt. Mamma teica: nē, to es nelietošu. Tikai vēlāk tika noskaidrots, ka šis baltais pulveris bija DDT – cilvēkiem ļoti bīstama viela, pesticīds, kas izraisa alerģijas, dažādas slimības, arī vēzi.
Mammas iespaidā vienmēr esmu meklējis labākos, kvalitatīvākos produktus, kas vien pieejami. Nupat pie manis bija kāds francūzis, kas piegādā labāko no Francijas – sviestu, kas pagatavots ar simtiem gadu senu metodi, pīles, zosis…
Starp citu, man pašam arī mājās ir vistas, pīles un… baloži! Aprīlī bija seši baloži, tagad jau kādi divdesmit seši.
Kā saka – katrā miestiņā ir viens trakais. Es tas esmu. (Smejas.)
To saku tāpēc, ka esmu uzbūvējis putnu māju, kas ir copy paste, replika prinča Čārlza vistu mājai. Tajā ir lustras, kokgriezumi, pie sienām gleznas, un no koka darinātas saktas. Vistas katru vakaru saiet mājā, bet no rīta es tās izlaižu laukā. Tas ir kaifs – ēst paša vistu olas! Pēc tam veikala olu vairs nevar ieēst.
Zini, kas vispār ir manā ledusskapī? Biezpiens, rīvēti dārzeņi, kefīrs vistām, maltā gaļa un stobra kauli suņiem un aknas kaķiem. Man pašam nav nekā. Bet, ja esmu riktīgi izsalcis, es varu ēst to, ko dodu viņiem.
– Iespējams, tām Ievas lasītājām, kas pārtiek no minimālās algas, tā šķiet neģēlīga ēdiena šķērdēšana – tādus labumus dot dzīvniekiem.
– Uzskatu, ka cilvēki ēd daudzkārt par daudz, tāpēc pats ēdu ļoti maz. Līdz ar to varu atļauties tādu pārtiku saviem dzīvniekiem. Bet, ja runājam par pieticīgu iztikšanu, mana ģimene piedzīvojusi arī to.
Mēs dzīvojām šausmīgi trūcīgi. Atceros, ka dalījāmies ar ūdeni vannā, nebija centrālās apkures, tikai kamīns, ko arī kurināja retu reizi, jo bija jātaupa ogles, – vienmēr bija auksti. Man nekad nebija jaunu drēbju, vienmēr tikai brāļu novalkātās. Toties mammas dārzs burtiski staroja no ražas pārpilnības, un faktiski tas arī mūs izglāba – vismaz saknes mums vienmēr bija, ko ēst. Tiesa, angļi un skoti, kas tur dzīvoja, daudz ko iznīcināja – zaga no mums.
Atceros, siera veikalā pārdevējas jau pazina manu mammu un domāja: re, kur nāk tā trakā… Jo mamma vienmēr lika sieram nogriezt ādiņu, sakot – es par to nemaksāšu. Pārsvarā pārtikām no zupām, jo tās varēja pastiept garākas. Mamma gatavoja arī aknas, ēdienus no nierēm. Laikam tāpēc man joprojām patīk ķidas. Ikreiz, kad esmu Londonā, apmeklēju labu restorānu Saint Jones, kur ir ķidu ēdieni. Kas var būt labāks par smadzenēm, aknām, nierēm…
Arī šeit, Latvijā, mamma daudz ko audzēja. Pats gan dārzeņus neaudzēju, bet vienu gan – cukīni ziedus. Tie jālasa naktī, kad tie aizvērušies. Tāpēc parasti tiem eju pakaļ naktī, uzliekot pieres lampiņu. Un mans kaimiņš Fišers domā: nez ko tas tur dara?! (Smejas.) Cukīni ziedus pēc tam vedu uz darbu – man patīk dalīties.
– No ārpuses tava dzīve ir spoža: lielisks darbs, daudz draugu. Jūti, ka Latvija tevi pieņēmusi?
– Jā, jūtu, ka esmu savējais. Pagājušajā nedēļā kopā ar kādu draugu, intelektuāli, kas beidzis Kembridžas Universitāti, apmeklēju Brodskis/Barišņikovs iestudējumu. Daudzi man nāca klāt, deva roku, apkampa. Vienalga, kur es eju, jūtu – neviens man nerāda mēli, ir draudzīgi un pretimnākoši. Bet reāli jau mana dzīve norit Vincentā, kur man ir četrdesmit seši bērni. (Smejas.) Esmu laimīgs, ka mums tik labi klājas, ka mums izdevies noturēt nemainīgi augstu kvalitāti.
Taču reizēm man ir arī šķiet, ka starp visiem daudzajiem cilvēkiem esmu pilnīgi viens. Mana mamma bija Hermīne, un katrreiz viņas vārdadienā rīkoju dārza svētkus. Pirmajā gadā tajos piedalījās aptuveni divdesmit pieci cilvēki, bet ar katru gadu arvien vairāk un vairāk.
Arī kad mamma aizgāja, viņai par godu rīkoju dārza svētkus. Galu galā uz šiem svētkiem ieradās milzum daudz cilvēku, no kuriem daļa, arī vairākas prominences, sevi ciemos ielūdza pašas. Tās bija jaukas ballītes, kur kopā bija ministri, prezidenti, zemnieki, mani darbinieki… Bet šogad nolēmu, ka vairs neko nerīkošu, jo es gadu gadiem esmu ielūdzis, aicinājis cilvēkus savās mājās, bet viņi mani neaicina nekur. Sevišķi tie, kas paši sevi uzaicina… Reizēm domāju – vai cilvēkiem bail mani aicināt viesos, jo esmu pavārs?
Galu galā darbinieki mani pierunāja balli tomēr sarīkot, taču es krietni saīsināju ielūgto sarakstu. Nu izrādās, ka esmu apvainojis vairāk cilvēku nekā tad, ja ballīti nerīkotu vispār.
Jūtu, ka manas attiecības ar cilvēkiem diezgan bieži šeit mēdz būt vienpusīgas. Anglijā un Kanādā tuvības pakāpe bija pavisam cita. Var jau būt, ka latviešiem, kas bijuši te, joprojām stāv prātā padomju laiki, kad nevienam nedrīkstēja uzticēties, neko stāstīt, – es nezinu. Bet Anglijā un Kanādā bija pavisam cits attiecību līmenis.
– Cik tev ir tādu īsti tuvu cilvēku?
– Tāda maza saujiņa. Es pazīstu daudz cilvēku, visi ar mani sveicinās, bet bieži starp tiem daudzajiem jūtos viens.
Vienīgais mans prieks, ka mamma ļoti lepojās – viņas palaidnis izaudzis un viņu pazīst tik daudz cilvēku! Katrreiz, kad kaut kur gājām, viņa priecājās, ka es kā valstsvīrs ar visiem sveicinos. Atceros, reiz kāds cilvēks vaicāja, vai tā ir mana mamma. Uz ko viņa izslējās vēl staltāk un atbildēja: «Jā, es viņu dzemdēju!» Un vēl kāds stāsts par mammu – piecus gadus viņa diendienā strādāja dārzā, visu uzmanīja, laistīja. Kādu dienu, kad pārbraucu mājās, viņa paziņoja: «Man ir jauns kavalieris!» Vaicāju – kurš tad? Raimonds Pauls… Izrādās, katrreiz, kad Pauls brauca garām un redzēja, ka mamma ir dārzā, viņš dāvināja ziedu pušķi. Skaidrs, ka viņam ar tiem bija pilna mašīna, bet mamma bija pārliecināta, ka Pauls tos pērk īpaši viņai. (Smejas.)
– Jūs esat četri brāļi, bet uz visiem četriem tikai viena atvase. Nav tā skumji, ka jūsu dzimta, uzvārds neturpināsies?
– Ar laiku pie tā pierod, ar laiku tas vairs nesāp. Tur neko nevar darīt – dzīve tā iegrozījusies, ka tikai vienam brālim ir meita.
Pie vienatnes esmu pieradis. Nezinu, kā man būtu, ja mājās būtu otra puse… Protams, katrā cilvēkā ir ilgas pēc tā, lai tu varētu dalīt savu dzīvi ar kādu. Bet, ja pats akceptē, ka tā nav noticis, tava dzīve kļūst daudz vieglāka.
Ja tu to neuztver kā nelaimi, bet kā faktu, kas vienkārši notiek, tu arī nejūties nelaimīgs.
Nu… varbūt dažreiz kaut kas iesmeldzas. Bet vispār es uzskatu, ka man ir ļoti pozitīva, laba dzīve un ka viss labais man vēl ir priekšā.
Vienīgais, kā man trūkst, – kāda, ar ko varu izrunāt visu. Anglijā man tādi cilvēki bija un ir joprojām, tāpat Kanādā un Vācijā. Bet Latvijā ir pavisam citāda domāšana – attiecības ir vienpusīgas, cilvēki nedalās savos pārdzīvojumos. Bet tas mani dara skumju, jo es esmu ļoti pretimnākošs. Tāpēc man jaunībā ļoti patika anonīmajos alkoholiķos – tur vienmēr bija kāds, kas tevi uzklausīja, ar ko tu varēji no sirds izrunāties. Runājot par latviešiem, atceros kādu lekciju, ko lasīja Irma Kalniņa. Viņa sacīja: «Latvieši neprot trīs vārdus: paldies, lūdzu un es atvainojos.» Un viņa ir trāpījusi naglai pa galvu…
– Pieminēji anonīmos alkoholiķus. Kādas tagad tavas attiecības ar alkoholu?
– Absolūti neitrālas. Pašlaik man mājās ir aptuveni trīssimt pudeļu vīna, dažādu šampaniešu, kas man sadāvināti. Jaunībā man nebūtu nevienas! (Smejas.) Bija atnācis Latvijas someljē čempions un restorāna vīnzinis Raimonds, kas norādīja, ka daudzi vīni nu lietojami tikai mērcei. Bet diezin vai es tās pudeles vispār kādreiz atvēršu, jo katra nes atmiņas par kādu cilvēku.
Ja man sagribas vīna, es pa glāzei šad tad iedzeru, bet ne no atmiņu pudelēm.
– Teici, ka nepaspēji visu izrunāt, izzināt no mammas. Vai savu kļūdu mēģini labot attiecībā pret saviem brāļiem?
– Jā, mēs esam ļoti tuvi. Vēl tuvāki nekā jaunībā. Cits no cita neko neslēpjam, visu izrunājam. Viņi ir cilvēki, kas mani pieņems tieši tādu, kāds esmu. Diemžēl vecākais brālis šobrīd ir smagi slims un atrodas slimnīcā Londonā. Tas liek domāt, ka nekas nav svarīgāks par veselību. Tāpēc katru rītu un vakaru nūjoju, vienalga, līst lietus vai spīd saule. Man kājā jau gadus divdesmit ir bloķēta artērija.
Ja es nekustētos, nestaigātu, iespējams, es jau sen būtu uz gultas vai invalīdu ratos.
Nekad pat nepieļauju tādas šaubas – iet, neiet… Jāiet, un viss!
– Un ar visu sāpošo kāju skrēji olimpiādē ar lāpu.
– Pirms tam man reizēm bija grūtības noiet lielāku gabalu, kur nu vēl noskriet. Bet, kad man piedāvāju tādu iespēju, sapratu – es par savu kāju neko nedrīkstu teikt! Man bija četri mēneši, lai sagatavotos. Sāku trenēties profesionālu ārstu un treneru uzraudzībā, galu galā noskrēju ne tikai paredzētos trīssimt, bet pat četrsimt piecdesmit metrus! Pats gan to nezināju. (Smejas.)
Tagad olimpiskā lāpa, kuru nesu, manā oranžērijā pielikta pie sienas un atsauc domās skaistas atmiņas.
