Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Piedzimt no plaisas
Lai gan stacijā elektrības nebija, televizors istabā stāvēja goda vietā. To darbināja ar blakus telpā esošo motociklu Yamaha, kam pievienots ģenerators. Šādos apstākļos dzīvoja un strādāja vīrs, vārdā Levani. Beidzot bija silts. Mēs izžāvējām drēbes un naktis pārlaidām uz koka nārām – salīdzinājumā ar apstākļiem teltī stacijā bija super.
Vakarā pirms iziešanas uz virsotni Levanī mūs sacienāja ar it kā amerikāņu armijas pārtikas rezervēm, kas glabājās kādā telpā. No plašā klāsta izvēlējos pupiņas ar liellopu gaļu, ko gatavo pavisam vienkārši – aplej ar verdošu ūdeni un gaida, līdz ēdiens būs ievilcies. Nākamajā dienā neskaitāmas reizes nācās apstāties, jo biju saķēris caureju, kas pat komforta apstākļos nav patīkami, kur nu vēl esot sniegotā kalnā.
Ceļu pretī virsotnei turpinājām pa alternatīvo maršrutu, kas stiepās gar kalna nogāzi, lai gan dzīvībai drošais maršruts bija pa kreisi. Arvien vairāk pārņēma sajūta, ka šis maršruts var izrādīties mums liktenīgs, tāpēc atdalījos no grupas un devos pa kreisi. Ejot redzēju biedrus, un viņi varēja redzēt mani.Kāpjot no akmens uz akmens, iegrimu sniegā līdz celim. Pie šīs sajūtas biju pieradis, bet jau nākamā brīdī kritu dziļāk, paraujot sev līdzi sniegu un ledu.
Krītot pat nepaspēju nobīties. Vienlaikus tā bija pirmā reize, kad sajutu, kā tas ir, kad mati ir stāvus, jo uz mirkli iedomājos – šīs tad nu ir tās beigas.
Plaisa nebija liela. Labi ja četrus metrus dziļa, taču arī izrāpties paša spēkiem nebija iespējams. Atceroties kalnu skolas teoriju, ar dzelkšņiem kājās atspiedos pret sienu, muguru balstot pret otru sienu. Lai pievērstu biedru uzmanību sāku svilpt un izmetu sniegā savu ķiveri. Viņi tuvojās no plaisas puses – vietā, kur tā pāriet neredzamā bezdibenī, tāpēc kliedzu un saucu, lai netuvojas, bet iet plaisai ar līkumu.
Stāsta turpinājums:
