Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
1
-
0
-
0
-
Zinātnieki atkal jau ir atklājuši to, ko mēs zinājām visu šo laiku. Tikai līdz ar oficiālu ielikšanu mēģenē, izmērīšanu un sagraizīšanu mēs zinām, ka mūsu mītiskā pieredze patiesi ir reāla šā vārda visšaurākajā nozīmē.
Izrādās, ka, klausoties, redzot vai kā citādi uztverot labi stāstītu stāstu, smadzenēs darbojas tie paši centri, kas patiešām piedzīvojot aprakstītās lietas, notikumus šeit un tagad. Stāsts ir burtisks veids, kā iemiesoties citu cilvēku un pat būtņu ķermeņos, izdzīvojot visu pēc kārtas – gan labo un brīnišķīgo, gan ļauno, riebīgo, pliekano un eksaltēto.
Stāsta jēdziens turklāt ir daudz plašāks, nekā spējam iedomāties. Tās ir arī fotogrāfijas, mūzika, reklāmas afišas, lētas un dārgas smaržas, filmas, videoklipi, iesaiņojumi, jebkas, kur dzīvo simboli, zināmas zīmes, kas kopā veido kādu virknējumu, kurus smadzenes nolasa kā stāstījumu. Visapkārt mums ņudz stāstu stāsti, kuros lecam iekšā gribēti vai negribēti, pārvietojoties starp realitātēm. Šeit un tagad esam mazliet iesvīduši, ieturēti ofisnieki, savukārt paralēli, iespējams, lecam iekšā uzbudinātas dziedātājas ādā, piepeši esam norūpējušies tēvi no reklāmas rullīšiem vai padebīla skata eži vai vāveres no mums visiem zināmas skandināvu bankas reklāmas plakātiem.
Šo intoksikāciju, šo stāstu reibumu prasmīgi ļaudis ir atklājuši jau sen un sen arī iemācījušies to izmantot savā labā. Lai bīdītu, bakstītu un nopārdotu savas labās un bieži vien pagalam štruntīgas preces. Ar laiku autentiskie, sarežģītie stāsti ir noplacināti, noēvelēti, atstājot «fast food» – stāstījumus bez dzīvas enerģijas, bez siltuma, bez spēka. Un lielākoties kā šīs ātrās ēdināšanas viens no pamatkairinātājiem tiek izmantots sekss, sekss, sekss.
«Sex sells» – tā viņi saka. Seksa stāsti «rullē».
Katrā otrajā reklāmā, afišā vai norādē ir kāda divdomīga doma, signāls tavai seksualitātei. Mūsu diena paiet nemitīgā spiedienā uz mūsu erotiskajiem punktiem, mēs drāžamies trakāk nekā truši krūmājos. Bildēs, filmās, veikalu skatlogos, koncertos, uz žurnālu vākiem, alus reklāmās, mākslā, sarunās, jokos, pieturās un automašīnu katalogos – ā-ā-ā, iegrūd dziļāk, paņem ātrāk! It kā jau mēs to zinām un tomēr īsti neizprotam to ačgārno rezultātu, ko pieredz šāda pārkairināta sabiedrība.
Sekss ir kļuvis par ārēju kairinātāju, kas mūs nemitīgi uzbudina, spaida tieši virsū mūsu klitoram un krūtsgaliem. Mēs esam laboratorijas žurkas, kuras kairina līdz nāvei, līdz tās nosprāgst no orgasma. Līdz mēs esam nospaidīti un pagalam, līdz mēs no pārsātinājuma vairāk nejūtam neko.
Mēs esam tik pārkairināti šajā realitātē, rijot visapkārt esošos, primitīvos stāstus, kas spiež uz mūsu visjutīgākajām pogām, ka, vakarā pārnākdami mājās, esam ne tikai aptaukojušies no šā informācijas blāķa, bet jau kļuvuši pavisam nejūtīgi. Un priekšā vēl ir sapņi, kuros atkal būs jāredz dienas laikā «sagruzītais», kam mūsu iekšpasaule mēģinās atrast kādu izmantojumu, norādes, kādā veidā mūs bagātināt. Līdz beidzot mēs uzkaramies pavisam un neredzam, nejūtam, nedomājam, neradām neko.
Esam paši, to negribot un nezinot, paņemti priekšā uz katra stūra, galda, reklāmas staba, neatstājot vietu mūsu iekšējām bildēm, vīzijām, dziļām sajūtām.
Erotikai un uzbudinājumam, kas mutuļotu no iekšpuses, no apziņas un brīvas gribas.
Mēs esam pārmīlēti un izvaroti.
Mums vairs negribas, mums vairs nestāv. Noslēpums ir izvarots, viss ir izvilkts uz āru, neatstājot iespēju patiešām pašam sevī sajust, izelpot intimitātes, dzīvības viļņus.
Te dzimst pāri, kas savā starpā nemīlējas jau mēnešiem, gadiem, jo viss ķermenis jau ir nodrāzts jēls no ārējiem, toksiskiem kairinājumiem. Te dzimst cilvēki, kuriem vajag vēl spēcīgākas, perversākas pieredzes, jo ikdienā viss un visādi ir redzēts tik daudz, ka zaudējis jebkuru noslēpumu, jebkuru sulīgumu.
Tam visam pa virsu vēl ir kroņa numurs – tā ir izlikšanās, ka patiesībā tas viss nenotiek, jo atklātai pežas vai pimpja bildei tiek likti virsū melni kvadrātiņi (labākajā gadījumā).
Turpretī visa veida jēlības, nolietojums, izdrāziens, izmantojot «nipple policy», – o, tā jau pavisam cita lieta!
Te mēs visu esam aizklājuši, atstājot vietu tikai fantāzijai, – jo nesaprotam, ka fantāzija lielā mērā cilvēka smadzenēm ir tieši tāda pati realitāte.
Mēs dzīvojam pretīgā dubultmorālē, kur, no vienas puses, atklātība un patiesums tiek cenzēti, taču, no otras puses, melīgs aicinājums uz nemitīgu erotisku darbību no sirds atļauts. Piemēram, ierakstot kādā populārā bilžu vai video meklētājā sekss, «seksualitāte», jums atradīs apaļu nulli. Ierakstiet mode, un jums izmetīs tūkstošiem video, kuros it visi un viss laiza, lien, krata, tricina un kairina.
Mūs drāž bez piekrišanas, un mēs paši vairs nesaprotam, kāpēc netiekam līdz īstai savienībai, līdz tuvībai ar otru, savējo, kāpēc vakarā negribas izmīlēt sievu vai pašam sevi.
Iespējams, mēs, tādi sevi apzinoši, dziļi, savu radošo spēku ieguvuši, esam šai patērētāju sabiedrībai pagalam neizdevīgi. Iespējams, kā pārkairinātas, apdullušas žurkas mēs deram labāk un mums var ieskapēt visu pēc kārtas.
Laba stāsta uzdevums ir simulēt pieredzes, darot mūs stiprākus, transformējot caur notikumiem, izdzīvotām pieredzēm. Vārda, bildes uzdevums ir padziļināt, nevis notrulināt. Bet, kad esi uzsēdināts uz adatas vai kā žurka uz dzimumorgānu kairinātāja, tad nokāpt un saredzēt sulīgumu savā paša fantāzijā, nevis ārējā kairinājumā ir bezgala grūti. Lielākoties neiespējami. Īstais skaistums, harmonija, dziļums, iedziļināšanās ir zuduši, pliekanums ir kļuvis par īstenību, savukārt īstenība – par pliekanumu.
Tā tas notiek. Un tu tam piekrīti.
