Pārgājienu rīkotājs Rolands Matisons: Tas bija acumirklis un Enija jau bija zem ūdens

Tēva loma
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
30. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
Roliss jeb ROLANDS MATISONS daļai sabiedrības zināms kā cilvēks, kurš savu brīvo laiku pavada dabā – pārgājienos, niršanā, slēpņu meklēšanā. Nereti viņa Youtube video saturā parādās arī jaunākā meita Enija, kura kopā ar tēti apgūst Latvijas dabas takas, vāc atkritumus un paliek pa nakti zaru būdiņā mežā.

Mans vecākais dēls jau ir liels, bet vidējā meita šobrīd izdzīvo savus pusaudžu gadus. Pats vēl tīri labi atceros tos laikus, tāpēc nepārmetu viņai, ka izbraucienus pie dabas ar ģimeni meita šobrīd labprātāk iemaina pret laiku ar draugiem.

Pats pēc iespējas cenšos savu brīvo laiku pavadīt kopā ar jaunāko meitu Eniju. Mēs ejam dabā. Līdz ar Enijas piedzimšanu manas dzīves vērtības un domāšana ir krietni mainījušās. Nu jau piecus gadus dabai un pārgājieniem manā dzīvē ir liela nozīme. Kad Enija paaugās un bija divus gadus veca, radās doma par pārgājienu ar bērniem. Kopā ar Mārtiņu Muižnieku šo ieceri realizējām, noorganizējot pirmo tēvu un meitu pārgājienu Latvijā.

Mans uzdevums bija iedrošināt tēvus atbraukt un izvest pa maršrutu. Viss pārējais bija pašu tēvu rokās. Varbūt skanēs dīvaini, bet pirmais pārgājiens notika Mangaļsalas bunkuros. Gan tēviem, gan bērniem ļoti patika. Nākamais pārgājiens veda gar Lojas upīti. Tam sekoja vēl daži, līdz publika sāka pieprasīt arī pārgājienus puikām.

Vai ar bērniem iet dabā ir grūti? Nav. Ir vienkārši jāiet.

Protams, tēvam jāsaprot, ka pārgājiens ir paredzēts bērnam, nevis tev. Pirmajā reizē kaut vai 300 metru pa meža taku jau būs daudz. Atceros savu pirmo iešanu dabā ar Eniju. Toreiz viņa nebija pat divus gadus veca. Mēs dzīvojām Juglā un gājām uz Šmerļa mežu. Ieliku somā pannu, deglīti, dažas olas un desiņas. Līņāja lietus, taču mēs palasījām ogas un apstājāmies, lai takas malā pagatavotu maltīti. Turpat arī paēdām, un bērns to izbaudīja. Es nereti dzirdu cilvēkus sakām, ka viņi nevar iet pārgājienā, jo nav, ko vilkt. Viņi runā tā, it kā ikdienā pa ielu staigātu pliki. Katram taču ir botas, šorti vai treniņbikses. Iesākumā ar to pietiek.

Tēvs ir bērna autoritāte. Tāpēc, ejot pārgājienos, aicinājām, lai tēvi saviem bērniem stāsta par to, ko ceļā redzam un sastopam. Pat ja tā būtu dzīvnieka kaka – ir svarīgi pastāstīt, ka to šeit atstājis dzīvnieks.

Atceros, reiz ar meitu bijām izgājuši piemājas mežā paēst pusdienas. Toreiz es viņai parādīju vietu, kur gulējis dzīvnieks. Viņa nespēja saprast, kā tā var būt, ka dzīvnieks guļ laukā, uz zemes, nevis mājās.

Meitai cenšos stāstīt visu – kā šķērsot ielu, kā uzvesties dabā. Kopīgi vācam atkritumus. Zini, tagad reizēm, ejot pastaigā ar suni, es nepieliecos un nepaceļu to zālē nosviesto alus skārdeni. Arī es morāli nogurstu. Taču Enija skārdeni pamana un saka man: «Tēti, lūk, tur mētājas atkritumi.» Viņa aiziet un paceļ. Tādos brīžos man ir divējādas izjūtas: no vienas puses, jūtos vainīgs, jo nepacēlu, no otras – saprotu, ko esmu viņā ielicis. Ja vēl ļautu viņai par šo tēmu izteikties sociālajos tīklos, būtu vismaz pāris minūšu garš video par to, kādi cūkas ir dabas piesārņotāji.

Tagad, kad ejam dabā, virzienu, kurp doties, izvēlamies šitā (sasit knipi). Reizēm mūsu maršrutu ietekmē slēpņošana jeb geokečings. Mēs braucam meklēt slēpni un pie reizes apskatīt kādu jaunu vietu – taku vai apskates objektu. Redzu, ka slēpņošana Enijai vēl ir par grūtu. Bērns skatās citādi nekā pieaugušais. Dažkārt meitai saku: lūk, skaties, tur ir tas, ko meklējam. Bet viņa neredz. Es nezinu, kā viņa saredz pasauli. Varbūt viņa to iztēlojas citādi, tāpēc saku priekšā pavedienus. Vienu gan zinu – viņai patīk meklēšanas process.

Līdzās mīlestībai pret dabu man ir svarīgi meitai nodot prasmi komunicēt ar cilvēkiem, jo šī joma mūsdienās ir apdraudēta. Cilvēki arvien vairāk sarunājas virtuāli, nevis klātesot. Reizēm, kad esam veikalā, dodu Enijai naudu, lai viņa pati iet pie pārdevējas, prasa un maksā. Protams, vairumā gadījumu viņa vēl to nespēj, jo sakautrējas, un palīgā aicina mani.

Robežu sargs

Daudzi dzīvo ar priekšstatu, ka tikai ar puikām tēvi var iet pārgājienos un skrūvēt mašīnas. Bet ar ko meitas sliktākas? Viņas nevar iet dabā, būt tehniskas? Viņas nevar ielikt ­džekam? Nu var!

Man cilvēki ir teikuši, ka meitu izaudzināšu kā puiku. Nezinu, vai viņiem ir taisnība. Es meitu audzinu tā, lai viņa dzīvē būtu patstāvīga un lai varētu par sevi pastāvēt, ja vajadzēs, lai džekam var arī pa tāfeli iedot. Sist nav labi, par to mēs runājam, bet dzīvē var būt situācijas, kad citādi nevar un sevi ir jāaizstāv. Pareizi vai nepareizi? Kurš to var pateikt! Tā ir mana audzināšana. Mēs mammai izaugām trīs dēli.

Kad man bija 15, vecāki izšķīrās. Mamma audzināja mūs viena. Tagad, kad visi esam pieauguši un precēti, no mammas dažkārt dzirdam: «Ja es tagad varētu pagriezt laiku atpakaļ, audzinātu jūs citādi.» Tādās reizēs atbildu: «Viss ir kārtībā, jo tolaik iespējas un apstākļi bija tādi, kādi bija, un tu darīji labāko, ko spēji.»

Esmu sapratis, ka mēs nevaram paredzēt un izplānot, kā audzināsim savus bērnus, jo ir tik daudzi faktori, kas ietekmē. Vieta, laiks, tavs darbs un viss pārējais…

Manā audzināšanas vērtību sistēmā neierobežota lutināšana neietilpst, jo esmu redzējis meitas, kuras sit savai mammai, un puikas, kuri savus vecākus sūta dirst. Pret šiem bērniem vecāki ir bezspēcīgi. Tas, protams, arī ir stāsts par visatļautību. Vecākiem nav viegli uzticēties saviem mazajiem bērniem palaist robežas vaļā. Bet tas ir jādara. Arī es savai meitai uzticos, vienlaikus vēroju, cik daudz viņa atļausies – cik tālu ies. Es uzraugu, vai viņa apstāsies tur, kur esam norunājuši, vai ies tālāk un pārkāps mūsu norunu. Ja viņa robežu pārkāps, mums būs saruna. Bet tā ir daļa no procesa. Šajā ceļā mēs abi mācāmies.

Septembrī Enija ies skolā. Kad pamatskolā gāja vidējā meita, es turēju roku uz pulsa, sekoju visam līdzi, bet tad man apnika, jo no tā cieta mūsu attiecības. Es tobrīd biju sliktais, jo par nepietiekamiem vērtējumiem sodīju – neļāvu iet ārā un tikties ar draugiem, ierobežoju telefona lietošanu. Kad sapratu, ka mūsu savstarpējā komunikācija no tā ir cietusi, atkāpos un beidzot ļāvu lietām notikt pašplūsmā. Sākumā man tiešām šķita, ka bez manas uzraudzības viņa skolu nepabeigs. Pat baidīju ar darbu kādā no pārtikas veikala ķēdēm. Taču tikko viņa absolvēja devīto klasi.

Mājās Enijai esmu devis nazi, lai viņa mācās griezt desu. Arī bērnudārzā viņa ir darbojusies ar nazi – smērējusi maizītes. Drīz spersim nākamo soli, un mācīšu meitai apieties ar nazīti dabā – kā nogriezt kociņu un tamlīdzīgi. Gribu viņai ierādīt, kā jākur ugunskurs. Arī tur noderēs prasmes ar nazi, lai sagrieztu skaidas ugunskura iekuram.

Viens mirklis

Vakar mēs aizbraucām nopeldēties ezerā. Es ar suni biju iepeldējis dziļāk.

Sieva palika krastā un meitu brīdināja, lai dziļāk vairs neiet, bet tas bija acumirklis, un Enija jau bija zem ūdens. Tas notiek nemanot. To pamanījis, cik spēju, peldēju uz krastu, izvilku meitu no ūdens un izpūtu no plaušām ūdeni.

Man ir liela pieredze, kā rīkoties stresa situācijās, tāpēc šādus gadījumus nerisinu ar emocijām.

Kad Enija slīka pirmo reizi, viņa bija vien pāris metru attālumā no manis. Burtiski blakus. Es tobrīd sēdēju krastā. Toreiz viņai krasta smiltīs samisējās kājas, ar to pietika, lai pakristu un nonāktu zem ūdens. Tāpēc tiem, kuri interneta komentāros raksta – kur tu skatījies, kad tavs bērns slīka, man ir biezāks vārds, ko atbildēt.

Kas notiks brīdī, kad mani vajadzēs, bet es nebūšu savai meitai līdzās? Šo jautājumu es sev uzdodu ik dienu. Ja starp bērniem un vecākiem zūd komunikācija, zūd arī saikne un tuvība. Dzīve paiet ātri. Vēl tikko pats gāju tehnikumā, bet šogad mana jaunākā meita ies pirmajā klasē.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+