Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Visi nav vienādi un visus nevajag bāzt vienā maisā. Visiem vīriešiem nepatīk skriet pakaļ sliktajām meitenēm un visām meitenēm nepatīk sliktie puikas. Tomēr lielai daļai patīk gan. Kāda mana draudzene jau pie pirmā vīrieša saprata, ka attiecību sākumā nav jāizrāda ne centimetrs no savas labās sirds, es to esmu sapratusi tikai tagad. Vīriešiem patīk maitas. Tādas viņi mīl, tādām skrien pakaļ un beigās grib precēt.
Biju patiesi dusmīga, kad viens kadrs man piesējās par to, kā es uzvedos, kā izklaidējos, viņam esot kauns klausīties, ko un kā es runāju. Ne man viņš patika, ne man viņu vajadzēja. Tikai apstākļu sakritības pēc nācās bieži viņu satikt un burtiski stumt nost no sava ceļa. Esmu viņu brutāli dzinusi projām, ignorējusi, uz ielas saskrienoties, nepievērsusi uzmanību, klubos satiekot. Esmu rīkojusies tik necienīgi, cik vien sieviete to spēj. Un ko tas man dod? Uzaicinājumus uz JRT izrādēm jau nākamajā dienā, uzaicinājumus uz pusdienām Ostas skatos svētdienā un rozes pie durvīm. Pilnīgi pretīgi kļūst, apzinoties – jo sliktāk izturos, jo vairāk mani grib.
Sava daļa vainas jāuzņemas bērnībā iekodētajai informācijai. Ja meitenēm tika stāstīts, ka jānoskūpsta daudzi krupji, lai atrastu savu princi, tad puikām tika spēlītes, kurās Supermario lēca pāri aizām, cīnījās ar pretinieku un, tikai uzrāpjoties augstākajā kalnā, tika pie princeses. Ja pa ceļam kaut kas pats viegli nāk virsū, tad tā ir tikai sēne, kas jāsit nost.
Skaidrs uz visu atlikušo mūžu – īstā princese ir tā, kuru var iegūt, tikai pārvarot grūtības.
Tā ir smalka spēle. Jo – kur ir tā robeža, kad sieviete uzsit sev cenu ar ignoranci un kad jau tiek nodemonstrēta pārāk liela neieinteresētība, kas atgrūž vīrieti. Es pati sevi ar tādiem jautājumiem jau sen nenodarbināju, uzskatot, ka pieauguši cilvēki nespēlē nekādas spēlītes un es jau nu noteikti ne. Atceros, kā 18 gadu vecumā, draudzējoties ar savu pirmo ilglaicīgo brūtgānu, ik pa laikam mēdzu izklaidēties bez viņa. Speciāli pēc tam modos sešos no rīta, lai aizsūtītu SMS ar tekstu «Arlabunakti». Lai domā, ka esmu kārtīgi izklaidējusies. Biju cerējusi, ka tādām spēlītēm manā dzīvē ir beigas, bet aizvien skaudrāk saprotu, ka ne tuvu. Nav gluži tā, ka pirmajā tikšanās reizē gribas prasīt nākotnes nodomus, tomēr jau sākumā gribas skaidri apzināties, kas tiek piedāvāts, nevis vērpties kaut kādās mākslīgi radītās stratēģijās, radot neesošu tēlu. Bet, redz, tik daudziem tomēr ir vajadzīgs šis iekarošanas faktors. Tik daudziem patīk neko nesaprast. Tik primitīvi, ka visu to procesu varētu noreducēt uz vienu teikumu «Me Jane, you Tarzan».
Vēl skarbāk ir apzināties, kas vispār notiek ar mūsdienu vīriešiem. No kura laika sievietes ir kļuvušas par ciniķēm un vīrieši par romantiķiem, kas grib būt nocietināto siržu iekarotāji? Romantika sievietēm (tai skaitā arī man) kļuvusi derdzīga, un jūtas aizgājušas pēdējā plānā. Protams, gadās arī tādas, kas tā vien gaida saldas īsziņas un uķi-puķi pēc pirmā randiņa, tomēr lielākā daļa sieviešu to uztver ar smīnu un neticību. Es aizvien biežāk dzirdu sievietes, kas gandrīz ar tādu kā lepnumu stāsta, kā nodevušās vienas nakts sakaram, otrā rītā ātri, ātri izvadījušas piegulētāju no mājām, pat bez intereses, kā vispār viņu sauc un ko dzīvē dara.
Mans pagātnes izgājiens, kad no rīta ar lūpu krāsu uz lapas uzrakstīju «Paldies!» un atstāju 1 latu (jo tieši tik tā nakts bija vērta), ir piedzīvojis atkārtojumus ne tikai manā personā.
Lai cik briesmīgs tas izklausītos, tomēr ir patīkami, ka pastāv tādi kadri, kas, izmesti pa parādes durvīm, rāpjas iekšā pa sētas ieeju. Šajā sakarā atceros kādu Džilindžera izrādes pērli: «Gailis skrien pakaļ vistai, bet vista domā, vai tik neskrien par ātru.» Pašapziņai šādi gaiļi par skādi nenāk. Atgādinot sev, ka tomēr esi skriešanas pakaļ vērta. Kad tas izbeidzas, sāk pat pietrūkt. Un, ko tur liegties, – tiekšanās pēc sliktās meitenes vai sliktā puikas piešķir dzīvei asumu. Uztur attiecību azartu. Rodas vēlme pacīnīties par savu vietu un nolikt to otru pie vietas. Nesen man sanāca jau pirms pirmā randiņa uzzināt, ka jaunskungs savos 27 gados paspējis izklaidēties ar vairāk nekā simts dāmām. Sajūtas duālas – lai arī pati neesmu kā balta lapa, tomēr šķita, ka tas nu ir par daudz. Un kādu gan scenāriju no tāda gaidīt? Ne jau nu to, ka es tagad būšu tā, pie kuras trīsciparu skaitlis apstāsies. Pirmajā brīdī pat šķita, ka nav vērts satikties – tāpat zinu, kā tas agrāk vai vēlāk beigsies un būt «vienai no» nav ne mazākās vēlmes. Bet iekšā tomēr tāds mazais izaicinājums – varbūt tomēr es, tieši es varu to slikto puiku pārmācīt…
Jau sākumā izrādīju, ka randiņš man nav svarīgs, ka man vajag tikai kādu, kas saskrūvē jauno gultu (kas arī bija taisnība, bet vai tad man maz pazīstamu izpalīdzīgu vīriešu?). Vīrietis arī neiebilda un ieradās ciemos ar visu instrumentu kasti un, piedodiet par atklātību, vienu uzlādētu instrumentu biksēs. (Kas tas ir?! Tiešām nevarat sevi apmierināt pirms tam, lai man jau pirmajās 10 minūtēs galvā nejauktos domas tikai par TO?!) Pēc tipiskās jautājumu–atbilžu daļas par to, kur mācījās, kur strādā, kāds hobijs un kāda dzimtā pilsēta, arī gulta jau bija saskrūvēta un 2 pudeles šampanieša izdzertas. Un, jāsaka, ka manas slūžas, mute un kājas bija vaļā. Bet pārsteidzošā kārtā es jutu, ka vakara varonis mulst. Rokas dreb, atvainojas par nesmieklīgiem jokiem un nemaz neskatās uz mani kā kārtējo objektu. Jau sāku apšaubīt trīsciparu skaitļa patiesumu un ņēmu vadību savs grožos. Un tur bija arī, ko paņemt. Brīnišķīgi spēcīgs «instruments» ar plašu un ilgu darbošanās spēju. Un svaigi saskrūvētās gultas skrūves tika godam pārbaudītas. Brīdī, kad šķita, ka scenārijs rit, kā biju plānojusi, ka katrs dabūjis, ko gribēja, un nu viņam laiks doties mājās, atskanēja jautājums: «Braucam pie manis?» Īsti nesapratu, kāpēc man šāda dislokācijas maiņa nepieciešama, un tieši paprasīju: «Ko mēs pie tevis darīsim?» – «Nu-u-u, filmas paskatīsimies…» Nē, padies, filmas es pati varu paskatīties. Es labāk skatītos grieztos, kamēr tu apmierinātu mani, tāpēc jautāju: «Bet mēs vēl kniebsimies?» Sava poza tomēr bija jāparāda. Nonākot pie viņa, filma un popkorns patiešām tika pieklājīgi piedāvāti. Un es tikpat pieklājīgi no tā atteicos, sakot, ka jau nāk miegs. Neiešu jau pati uzreiz lēkt svešā gultā. Turpinājums jau atkal bija paredzams un visas nakts garumā. No rīta saģērbos un pieprasīju, lai aizved mani mājās. Iesēdinot mašīnā, visu ceļu atgādināja, lai es zvanu un rakstu, ja man vēl kaut ko vajag saskrūvēt, ja es vēlreiz gribu palūkoties pa viņa logiem vai pārbaudīt viņa ortopēdisko matraci. Nepaspēju pabeigt rīta cēliena darbus, kad jau e-pastā bija jautājums pa to, kā jūtos un kā sokas darbi.
Sliktais puika bija pārmācīts, un nevis tipiski liekot viņam skriet pakaļ, bet gan nodemonstrējot, kurš no mums te ir vēl «sliktāks».
Spēlīte? Jā, spēlīte.
Ir tik daudz ieteikumu par randiņiem un kā tajos uzvesties. Sievietes sāk domāt kā vīrieši. Vīrieši sāk uzvesties kā sievietes. Un tad vēl sākas spēlītes. Lielais noslēpums ir satikties tur kaut kur pa vidu. Atrast savu partneri ne tikai spēlītēm un gultai, bet arī sarunām. 50/50.
