• Šobrīd

    weather img

    Rīga +12°C

    Pār Raiņa kapu… Tautas atvadas, bezdievju kapi un piemineklis Nr. 6677

    Leģendas
    Gunta Šenberga
    12. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone un Gvido Kajons
    Vēl vakar – 11. septembrī – Rainis klusībā bija nosvinējis savu sešdesmit ceturto dzimšanas dienu. Bet šodien viņš jau bija miris…

    Ziņa par Raiņa nāvi pārsteidza Rīgu jau tās pašas dienas – ceturtdienas, 1929. gada 12. septembra, – vakarā. Valodas par Raiņa slimošanu bija dzirdamas jau agrāk. Lai gan avīzes pirms vairākām dienām rakstīja, ka dzejnieks atkal saslimis, sabiedrība tam nepievērsa nekādu lielo uzmanību. Likās, ka arī šoreiz būs tāpat kā parasti – gan atveseļosies. Turklāt Rainis pēdējā laikā atklātībā visur arvien bija redzams īsti spirgts un modrs, nemaz pēc vājinieka neizskatījās.

    Viņš jau arī pats vienmēr uzsvēra, ka esot taču no stipras ģimenes, ka viņa tēvs un māte bijuši veselīgi! Un viņš tāds pats. Vēl pēdējās siltajās vasaras dienās jūrā peldējies. Bet redz, apsaldējies, un tas atstājis nelabvēlīgu iespaidu arī uz sirdi. Aspazija gan aicinājusi no Rīgas Raiņa draugu ārstu Livšicu, bet dzejnieks nelabprāt pakļāvies doktora rīkojumiem. Varbūt citam ārstam, ne draugam, viņš būtu vairāk klausījis…

    Bet ko nu vairs. Rainis bija miris, un piektdienas rītā laikraksti ziņoja par viņa slimību un mūža pēdējiem brīžiem. Dzejnieka mirstīgās atliekas draugi un viņa sociāldemokrātu partijas biedri jau ceturtdienas, 12. septembra, vakarā pārveda uz Rīgas dzīvokli Baznīcas ielā, bet piektdienas pavakarē pārvietoja uz Tautas namu Tērbatas ielā, kur ļaudis varēja no aizgājēja atvadīties.

    Vēlāk lēsa, ka piektdienas vakarā un sestdien atdot pēdējo godu dzejniekam atnākuši vismaz pieci tūkstoši ļaužu. Sestdienas pievakarē Raiņa šķirstu pārveda uz Saeimu, no kurienes svētdien, 15. septembrī, dzejnieku izvadīja pēdējā gaitā.

    Pēdējā gaita

    Svētdiena, 15. septembris, ir silta, skaidra un saulaina diena. Jau ap pusdienlaiku Rīgas ielās pulcējas neparasti daudz ļaužu, un viņi visi dodas uz centru, uz Saeimas pusi. Pēc pulksten vieniem visa Saeimas apkārtne jau ir ļaužu pilna. Pusdivos Saeimas namā ielaiž delegācijas. Tur redzami gan Raiņa tuvinieki, gan arī pazīstamākie parlamenta locekļi, rakstnieki, sabiedriskie darbinieki, ārzemju pārstāvji. Krājas ziedi un vainagi, deg sveces, svinīgs klusums, kurā rosās tikai fotogrāfi un kinooperatori, pēdējoreiz uzņemot dzejnieku filmā. Ierodas valsts prezidents Gustavs Zemgals. Īss svinīga klusuma brīdis. Tad dzied Reitera koris, un valsts prezidents nostājas mikrofona priekšā un saka īsus, sirsnīgus atvadīšanās vārdus. Atvadās arī Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš.

    Tieši pulksten pustrijos sākas sēru gājiens. Uz brīdi tas piestāj pie Nacionālā teātra. No teātra balkona atkal dzied Reitera koris. Taču pašā teātrī gan tieši tobrīd izrāda kādu vieglu komēdiju. Izrādi tomēr uz brīdi pārtrauc, un publika piecēlusies kājās. «Vai tiešām Nacionālais teātris nevarēja ko piemērotāku izgudrot šai brīdī, nekā spēlēt komēdiju, kad garām ved mūsu lielāko dramatiķi uz kapsētu?» nākamajā dienā sašutusi prese.

    Gājiens turpinās pa Raiņa bulvāri. Dzejnieku, metot ziedus viņa pēdējā ceļā, pavada ļaužu jūra – gan abās ielas pusēs, gan māju logos.

    «Tāda publikas pieplūduma Rīgā vēl nav bijis. J. Raiņa bēru gājiens ir lielākais pēdējo gadu gājiens Rīgā,» nākamajā dienā raksta avīzēs.

    Pie Universitātes procesija apstājas otrreiz, un tad jau tā virzās tālāk pa Krišjāņa Barona ielu, tad Matīsa, Karlīnes, Mēra un Ķīšezera ielām, līdz ap pulksten pieciem gājiena sākums nonāk pie Raiņa kapiem. Bet ļaudis vēl nāk un nāk, jo grandiozās procesijas kopējo garumu lēš ap trim kilometriem. Organizāciju un delegāciju, kas piedalās bērēs, vien ir ap simt piecdesmit.

    Rainis – Raiņa kapos

    Raini tiešām apglabāja kapos, kam jau bija dots viņa vārds. Sākotnēji gan kapsētas nosaukums bija Rīgas Jaunie kapi. Šajā vietā pirmie apbedījumi izdarīti jau 1925. gadā, kad te sāka apglabāt personas, kas nepiederēja ne pie vienas draudzes. Bet Raiņa bēru dienas pusdienlaikā Rīgas pilsētas valde kapus pārdēvēja par Raiņa kapiem.

    Ja nu tas neizklausās pārāk zaimojoši, tad var arī teikt, ka Rainis ir pirmais cienījamais šo kapu iemītnieks.

    Un, protams, būtu interesanti uzzināt, kādas bija to laiku intrigas un peripetijas, kuru dēļ viņu neapglabāja elitārajos Meža kapos, bet gan vietā, ko vēl iepriekšējā dienā dēvēja par bezdievju kapiem vai pagānu kapsētu… Raiņa kapa vieta bija izraudzīta galvenā ceļa noslēgumā nelielā uzkalniņā starp trim priedēm.

    Atkal tika teikts daudz runu. Pulkstenis jau tuvojās astoņiem, saule nogājusi, un zuda arī pēdējie krēslas stari, kad ļaužu pilnajā kapsētā uz paaugstinājuma kāpa sāpju sagrauztā Aspazija. Tie, kas apmeklējuši Jaunā Rīgas teātra izrādi Aspazija. Personīgi, jau no skatuves dzirdējuši, ko viņa teica: ««Lai ir grūt’, vajag spēt stipram būt – uzvarēt.» Man šodien ir visgrūtāk. Man liekas, ka es nesu visas Latvijas skumjas uz sevis. Bet Rainis man ir devis savu stiprumu. Viņš man uzlicis pēdējos uzdevumus. Viens uzdevums ir viņa darbu izskaidrojums, kuros ir vēl daudz bagātību iekšā, kas nebūtu saprotamas, ja tām trūktu sakara. Rainis tagad ir iegājis pārvērtībā – ne miris. Ko jūs meklējiet dzīvo pie mirušiem? Viņš ir augšāmcēlies. Viņš ir jūsu vidū, bet viņam trūkst tikai miesas orgānu, trūkst runas.

    Es izsaku visdziļāko pateicību un sveicienu visai latvju tautai: visām tautībām, arī nelatviešiem, kas dzīvo Latvijas zemē, zem Latvijas spārniem, tad arī visiem tiem, kas nākuši no tālas ārienes, nesdami pēdējos sveicienus. Es izsaku sveicienus tiklab sociālistiem, kā arī nacionālistiem, kas nākuši Raini pavadīt, tiklab augstiem, kā zemiem. Šim lielajam kapam vajadzēja nākt, kā te teica, lai visus apvienotu. Jūs iesiet tālāk savā ikdienišķā dzīvē.

    Jūs iesiet atkal cīņā, lai kļūtu laimīgi, jo trulums un kūtrība citādi nogulst uz dvēselēm kā sārņi.

    Bet arī dabā ir mūžīga cīņa pēc saules. Trako vētra, ceļ viļņus uz augšu, bet vētra norimst un spīd atkal saule. Lai Raiņa gars jūs vada, un viņš vadīs jūs uz priekšu. Viņš būs vienmēr jūsu tuvumā un, kur vajadzēs, arī manu sīko būtni sūtīs. Arī es iešu cīņā, ja jūs mani aicināsiet. Lai ceļas ik reizes Lāčplēsis un lai Spīdola iet viņam palīgā. Jo «vēl cīņa nav galā un nebeigsies. Tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies». To Raiņa lielais gars man liek jums sacīt. Tas jūs vadīs uz priekšu.»

    Piemineklis Nr. 6677

    Drīz vien pēc dzejnieka nāves tiek nodibināts Raiņa fonds, kas vāc līdzekļus aizgājušā dzejnieka piemineklim un Raiņa piemiņas popularizēšanai tautā. Pāris gadu laikā izdodas savākt apmēram 40 000 latu. No Raiņa piemiņas pastmarkām vien ieņemts ap 21 000 latu.

    1931. gada 11. decembrī fonda valde izsludina Raiņa kapa pieminekļa metu sacensību. No trīsdesmit pieciem iesniegtiem metiem realizēšanai tiek izraudzīti un sakombinēti divu autoru projekti. Kolonāde pēc arhitekta Pētera Ārenda meta un figurālais veidojums pēc tēlnieka Kārļa Baumaņa meta.

    Kolonādes celšanas darbus uzdod uzņēmējam Dambekalnam. Kolonādes pamats likts 1932. gada 12. jūnijā, bet jau dzejnieka dzimšanas dienā 11. septembrī kolonāde tiek atklāta. Tā celta no Raunas šūnakmens un izmaksājusi ap 16 000 latu. Silti pelēcīgā toņa un porainās faktūras, kā arī samērā viegli veicamās apstrādes dēļ šūnakmens tajā laikā ir iecienīts pieminekļu materiāls – gan Rīgas Brāļu kapos, gan citur.

    Atklāšanā Pauls Kalniņš pateicas lielajai Raiņa draudzei, kas ar savām artavām veicinājusi pieminekļa pacelšanos, un izsaka cerību, ka Raiņa draugi un cienītāji arī turpmāk nāks palīgā piemiņas fonda valdei uzcelt uz Raiņa kapa pieminekļa figurālo daļu, kuru iecerēts atklāt apmēram pēc gada. Kad īsti un kā tas izdarīts, nav īsti saprotams. Daudzviet minēts 1935. – Raiņa septiņdesmitās dzimšanas dienas gads.

    Iespējams, ka pieminekļa oficiālai atklāšanai tiešām iztraucējis 1934. gada 15. maija Ulmaņa apvērsums, jo viņš jau nu sociāldemokrātam Rainim nesimpatizēja vis.

    Jebkurā gadījumā 1935. gada pavasarī piemineklis, kuru no Somijā, Turku apkaimē izraktā, septiņdesmit tonnu smagā Balmoral šķirnes granīta bluķa Ed. Kurau granīta un marmora darbnīcā izkala tēlnieks Egons Zvirbulis kopā ar diviem akmeņkaļiem, bija gatavs. Trīsdesmito gadu Eiropā tā bija lielākā monolīta akmens skulptūra.

    Žurnālā Daugava savu nesaudzīgo spriedumu par Raiņa kapa pieminekli deva gleznotājs un mākslas zinātnieks Uga Skulme: «Gatavs patlaban ticis K. Baumaņa Raiņa piemineklis. Raiņa kapos savulaik tika izsludināta sacensība šim piemineklim. Pieminekļa cēlāji nerēķinājās ar žūrijas lēmumu, kura deva priekšroku Zaļkalnam. Viņi paši sakombinēja godalgoto arhitekta žogu ar Baumaņa figūru, kuru žūrija nemaz nebija ievērojusi. Kombinējums realizējumā iznācis ļoti neveikls.

    Jau pa gabalu duras acīs dīvainais materiālu – figūras smagā granīta un žoga vieglā šūnakmens – sakopojums.

    Šis kombinējums tikpat laimīgs kā, piemēram, bronzas un korķa apvienojums vienā priekšmetā. Žoga samēri attiecībā pret centrālo figūru tik neizdevīgi, ka pirmā vēlēšanās, pieminekli ieraugot, ir žogu nojaukt. Tuvāk apskatot žoga profilējumu, jāatzīst, ka tas par sīku kaimiņos lielajai figūrai.

    Pieminekļa tēls nav laimīgs izdomā, pa daļai arī izpildījumā. Nepārliecina mošanās darbība, granītam nepiemērota figūras jauneklīgā, bronzu prasošā elastība, traucē arī shematisms labo roku pārklājošās drēbes krokās. Bet šis ir lielākais granīta tēls Latvijā, pie tam krietni izpildīts. Viņš dod labāko liecību par tēlnieka augsto inteliģenci. Mūsu tēlniecība ir jauna. Jāpriecājas par katru viņas laimīgu sasniegumu, bet arī kļūdas un neveiksmes, ja tās nenomāc darbu visumā, jāapsveic ne mazāk, – tās paliek par brīdinājumu nākamām paaudzēm.»

    Minētais pieminekļa autors Kārlis Baumanis ir tas pats mākslinieks, kuru vēlāk, pēc uzvārda maiņas 1935. gadā, mēs pazīstam kā Kārli Zemdegu. Pēc Zemdegas 1957. gada meta veidots arī Raiņa piemineklis Esplanādē. Taču akmenī tas kalts jau pēc tēlnieka nāves (1963. gada 9. novembrī) un atklāts Raiņa simtgadē. Materiālā Raiņa tēlu Esplanādē īstenoja Kārļa Zemdegas skolnieki Laimonis Blumbergs un Aivars Gulbis.

    Trimdas laikraksta Brīvība 1965. gada piektajā numurā rodama liecība par abiem Raiņa pieminekļiem – gan Esplanādē, gan kapos: «Jauns gads, jauna pasaciņa – šoreiz par brīvās Latvijas laikā uzcelto Raiņa pieminekli un tā atklāšanu Raiņa kapos, iespiesta Rīgas presē.

    Autors, kā jau pienākas, vispirms apjūsmo Raiņa otrā pieminekļa veidošanu, ko tagad bij. Esplanādē izdarot vesela akmeņkaļu brigāde ar pneimatiskajiem urbjiem. Uzceltais šķūnis esot gaišs, un tur atrodoties arī kāda pārvietojamā krāsniņa. Bet kā bijis pirms 30 gadiem! Akmeņkaļu šķūnis pie Raiņa kapa izskatījies nomelnējis, ar šauriem logiem. Visa kalšana tur bijusi jāizdara tikai ar roku spēku, bet rokas salušas. Skulptūra tomēr izdevusies lieliska. Tālāk teikts sekojošais: «Tad atnāca 1934. gada maija fašistiskā apvērsuma melnā ēna un nogulās arī pār topošo lielisko skulptūru. Kad Raiņa kapa piemineklis bija gatavs, aizliedza tā oficiālu atklāšanu. Tomēr darba ļaudis nāca plašā straumē un ieslēdza šo Raiņa dzīves un darba simbolu savās sirdīs.»

    Atcerēsimies, kā tas bija un notika īstenībā. Drīz pēc Raiņa nāves nodibinājās biedrība: J. Raiņa piemiņas fonds. Tā uzdevums bija uzturēt dzīvu un godināt Raiņa piemiņu, gādāt par pieminekļa celšanu, izdot attiecīgu literatūru, dibināt muzeju un stipendijas Raiņa vārdā. Fonda dibināšanas sapulce notika 1929. gada 8. decembrī. Par biedrēm Fondā iestājās strādnieku organizācijas un kultūras iestādes (atskaitot kreisos arodniekus, tā laika komunistus, kas Raini izslēdza no sava vidus). [..] Ziedojumi nāca no organizācijām, iestādēm un atsevišķām personām.

    Divu gadu laikā Fonda rīcība bija jau ap 40 000 latu. Prāvāko summu deva Raiņa piemiņas pastmarkas – 24 260 latus jeb 61,5 procentus no kopsummas. Par savu pirmo uzdevumu Fonds izvēlējās pieminekli Raiņa kapos, kam sacensību izsludināja 1931. gada decembrī. Līdz nākamā gada februārim ienāca 35 meti. [..] Pieminekļa oficiālais atklāšanas akts notika 1932. gada 11. septembrī, plkst. 2 dienā, Raiņa kapos. Tur bija saplūdusi tiešām plaša un varena strādnieku un pilsoņu straume, tikai komunistu tajā nebija, un tāpēc nav brīnums, ka viņiem šis svinīgais gadījums tagad aizmirsies. [..] Ulmaņa diktatūra daudz ko pēc boļševiku parauga aizliedza, konfiscēja un nacionalizēja, ar strādnieku līdzekļiem uzcelto Tautas namu neizslēdzot, bet tik varens gan Ulmanis nebija, ka turpat divus gadus pirms valsts varas sagrābšanas viņš šo Raiņa pieminekļa atklāšanas aktu spētu noliegt.»

    Tomēr arī trimdas rakstītājam nav taisnība, jo Latvijas to gadu presē skaidri teikts – skulptūru varēs gaidīt apmēram pēc gada.

    Laikiem, varām un gaumei mainoties, uz gluži pretējo pusi mainījies arī Raiņa kapa pieminekļa vērtējums. Mūslaiku attieksmi, pilnīgi pretēju Uga Skulmes vērtējumam, savā grāmatā Rīgas pieminekļi un dekoratīvā… (2007) pauž mākslas zinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, salīdzinot to pat ar Kristus augšāmcelšanās motīviem mākslā: «Dzejnieka Raiņa kapa piemineklis ir viens no skaistākajiem un poētiski apgarotākajiem memoriālās tēlniecības darbiem Latvijas mākslā.

    Arhitekta Pētera Ārenda projektētā klasiskā rotonda ir veiksmīgs atradums telpas organizācijai mazā amfiteātrī, kura vidū paceļas pēc tēlnieka Kārļa Zemdegas meta 1934. gadā sarkanbrūnā Somijas granītā kaltais piemineklis. [..] No taisnstūra pamatnes bloka augšā ceļas atmodinātais jaunā laika cilvēks – fiziski skaists un garīgi stiprs. Tā dēvētajos sociālisma gados pieminekļa jēgu šauri skaidroja kā Jāzepa sapni un ticību ētiski atjaunotam cilvēkam.

    Ikonogrāfiski Raiņa kapa piemineklis sasaucas arī ar Kristus augšāmcelšanās motīviem mākslā.

    Piemineklis iecerēts kā no vidusass pa kreisi novirzīta piramidāla kompozīcija. Tajā Kristus roku un kāju novietojums iezīmē diagonālus kustības virzienus. No pleciem slīdošā līķauta krokojumu tēlnieks K. Zemdega risinājis ar Art Deco stilistikā rastām ritmiskām līnijām, vairoties no asiem stūriem, šķautnēm un lauzumiem.»

    Šķiet, ka arī par pieminekli var teikt līdzīgi, kā Rainis rakstīja dienasgrāmatā Šveicē 1906. gadā (pirmpublicējums žurnālā Atpūta 1940. gada 13. septembrī): «Lieli vīri dzīvo tikai pēc nāves, dzīvē viņiem par maz sapratēju un par daudz skauģu; tad skauž pat tādi, kuri nav tieši aizskarti, pat kritiķi skauž dzejniekus. Pēc miesīgās nāves viņiem piedod viņu lielumu, jo to var izlietot kā ieroci pret dzīvajiem, kuri tad sāk pacelties uz lielumu.»

    Mūsdienās Raiņa kapu ansamblis iekļauts Valsts nozīmes aizsargājamo pieminekļu sarakstā ar numuru 6677. Kapsētas ieejas vārti uzcelti 1929. gadā pēc arhitekta A. Birzenieka projekta.

    Prestižs un laika zobs

    No nabagu kapsētas Raiņa kapi kļuvuši par prestižu vietu, kur atdusas ļaudis, kas to izpelnījušies dažādos veidos. Gandrīz līdzās Rainim un Aspazijai atdusas arī Raiņa māsa Dora Stučka, Aleksandrs Čaks, Mirdza Ķempe un Harijs Liepiņš. Raiņa kapos guldīti rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki, teātra ļaudis – Eriks Ādamsons, Vizma Belševica, Klāvs Elsbergs, Eduards Smiļģis, Felicita Ertnere, Arturs Dimiters, arī Raiņa kapa pieminekļa autors Kārlis Zemdega un daudzi citi. Par daudzu kapavietām rūpējas tuvinieki, bet nevienam nav liegts aiznest arī savu puķi vai iedegt svecīti. Pie kapsētas vārtiem bērzu alejas sākumā ir pat karte, kas palīdzēs atrast ceļu pie ievērojamākajiem dusētājiem. 

    Savukārt gabaliņu aiz Raiņa uz krematorijas pusi ir tā sauktais Valdības laukums. Pēc Otrā pasaules kara tajā glabāja militārpersonas, komunistiskās partijas un padomju darbiniekus. Bet deviņdesmito gadu sākumā laukumā apglabāti arī vairāki noslepkavoti uzņēmēji un arī ar noziedzīgo pasauli saistīti ļaudis: alkohola vairumtirdzniecības uzņēmuma Mono viceprezidents Valerijs Mačugins un modeļu aģentūras Nataly vadītāja Natālija Meisāne, firmas Interlog PTE ģenerāldirektors Igors Conda, firmas Anre īpašniece Anita Gribuste, noziedzīgās pasaules autoritāte Jurijs Voļvačs. Viņu kapavietas rotā iespaidīgi – lielākoties Somijas melnā granīta – pieminekļi un veselas memoriālas būves. Bet tas jau būtu cits stāsts, kam ar Raini sakars visai tāls…

    Bet Raiņa gads licis arī kapsētas apsaimniekotājiem saņemties un mazliet uzpost savu saimniecību, kā arī dzejnieka atdusas vietu. Pirms pāris gadiem atjaunota bērzu aleja, kas no centrālajiem vārtiem ved tieši pie Raiņa, iestādot četrdesmit sešus 12–14 metrus augstus Himalaju bērzu dižstādus. Himalaju bērzi no mūsu vietējiem atšķiras ar savu ļoti balto mizu. Gandrīz deviņdesmit gadu vecie bērzi savu mūžu bija pārdzīvojuši, kļuvuši neglīti, daudzi slimību bojātie koki jau agrāk tika nozāģēti, tāpēc tagad nozāģēti visi vecie alejas koki un vietā iestādīti jauni.

    Jau 2007. gadā izstrādāts Raiņa pieminekļa restaurācijas plāns, taču līdzekļu trūkuma dēļ tas netika realizēts. Pirms pāris gadiem ap pieminekli tomēr valdīja rosība – no šūnakmens sienas novākti mežvīni, atjaunotas šuves, salaboti vecie un ielikti jauni kāpņu pakāpieni, atjaunots priekšlaukuma segums un alejas granīta šķembu segums, izveidotas jaunas celiņu apmales, atjaunots zāliens un dekoratīvie stādījumi.

    Bet viņš pats? Miesa tika guldīta jo dziļi – divpadsmit pēdu zem zemes. Bet prāts un gars izkustinājis arī mūsējos. Kā vēsta uzraksts uz Raiņa kapa pieminekļa: «Un spēcīgs celšos es pret sauli augšā».

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+