• Šobrīd

    weather img

    Rīga -7°C Mākoņains, A vējš, 2.57 m/s

    Par Latvijas hokeja izlasi: Interfronte, klusie telefoni un alkohols…

    Hokejs
    Raimonds Rudzāts
    9. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    2/4Sākās kā sapnis, beidzās kā murgs

    Sākās kā sapnis, beidzās kā murgs

    2006. gada olimpiskajām spēlēm Turīnā Latvijas izlase kvalificējās neticamā veidā – pēdējās piecās spēles minūtēs gūstot trīs vārtus pret Baltkrieviju. Eiforijas pārņemtais Sandis Ozoliņš pēc spēles Sporta pils ģērbtuvē atstāja portatīvo datoru un citas mantas, kurām tā arī nekad neatnāca pakaļ…

    Tieši Ozoliņa vārds pirms olimpiskajām spēlēm Turīnā izskanēja visbiežāk, jo dažas nedēļas pirms to sākuma viņš pirmoreiz sāka ārstēties no alkoholisma. Latvijas publiskajā telpā sākās pamatīgas diskusijas par to, vai Ozoliņš jāatstāj sastāvā, jo papildus visam viņš centās atgriezties ierindā pēc savainojuma. «Tas bija melnākais posms Ozoliņa profesionālajā karjerā, jo viņš nonāca piespiedu rehabilitācijā,» stāsta divu grāmatu par Sandi Ozoliņu autors Armands Puče. «Tur viņam izdevās sarunāt, ka vakaros viņš tiek uz ledus netālajā hallē.

    Acīmredzot viņu uz priekšu dzina gan kauna sajūta, gan aizskartais pašlepnums.

    [Izlases galvenais treneris Leonīds] Beresņevs, izmantojot savus sakarus ar cilvēkiem, kuri kopā ar Sandi atsevišķas vasaras priecājušies, bija aizklauvējies līdz Ozoliņa ambīcijām.»

    Ozoliņš atradās rehabilitācijā ar ierobežotām saziņas iespējām ar ārpasauli. Taču sev raksturīgajā spītīgajā apņēmībā viņš bija pamanījies vakaros sarunāt sev ledus laikus tuvējā hallē. «Viņam vajadzēja sagatavoties olimpiādei, tāpēc viņš viens pats slidoja apļus, stūma vārtus, uz kuriem sēdēja vietējais ledus meistars,» gatavošanos Turīnai raksturo Puče.

    Ozoliņš Turīnā bija viens no labākajiem – ja ne pats labākais – Latvijas izlasē. Jau pirmajā spēlē pret ASV viņš atdeva divas rezultatīvas piespēles neizšķirtā 3:3. Pret tik zvaigžņotu ASV izlasi Latvija vēl nebija spēlējusi, taču prata sarūpēt sensāciju. Spēles laikā televīzijas komentētājs Mariss Andersons visiem Ozoliņa nelabvēļiem tiešā tekstā piekodināja aizvērt mutes…

    Tas izrādījās pēdējais skaļais akords veselai hokejistu paaudzei, jo olimpiādes turpinājums Latvijas izlasei bija visnotaļ bezcerīgs. Zaudējumi visās atlikušajās spēlēs un pēdējā vieta. Izlasē valdīja lielas iekšējās nesaskaņas gan spēlētāju savstarpējās attiecībās (bija pat kautiņi), gan starp galveno treneri Beresņevu un daļu spēlētāju. «Turīnas spēlēs uzskatāmi bija redzams, ka latviešu nacionālisms un krievu šovinisms izlasē izveidojis nometnes, kuras katra dzīvo savā pasaulē,» situāciju atminas Puče.

    Pēc zaudējuma cīņā par priekšpēdējo vietu Kazahstānai par karjeras beigām izlasē paziņoja Sandis Ozoliņš un Aigars Cipruss. Vēl vesela plejāde spēlētāju atteicās no spēlēšanas dažus mēnešus vēlāk gaidāmajā pasaules čempionātā Rīgā, jo nevēlējās būt vienā komandā ar Leonīdu Beresņevu. «Sasniedzot divas olimpiādes pēc kārtas, daļa spēlētāju saprata, ka, pirmkārt, pasaules čempionāts viņiem vairs nav tik nozīmīgs, otrkārt, izlases sastāvs paliek arvien pliekanāks, tāpēc cerēt uz lieliem panākumiem Rīgā nebija pamata,» situāciju restaurē Armands Puče.

    Pasaules čempionātā Rīgā Latvijas izlase bija spiesta iztikt bez veselas plejādes stabilu pamatsastāva spēlētāju. Ironiski, ka komandas mikroklimata sabrukums Turīnā un tam sekojošais blāvais pasaules čempionāts Rīgā nebūtu piedzīvots, ja vien gadu iepriekš Latvijas izlasei nebūtu sanākusi neticamā izglābšanās pret Baltkrieviju…

    Pirms Turīnas Latvijas delegācijas karognesējs Artūrs Irbe izteicās, ka plinti krūmos mest netaisās un cer būt izlases apritē arī pēc četriem gadiem Vankūverā, bet pēc Turīnas olimpiādes Irbe izlases kreklu mugurā tā arī vairs neuzvilka.

    Savukārt Ozoliņa publiskā cīņa ar alkoholismu vēlāk izrādīsies pagrieziena punkts Latvijas sabiedrības attieksmē pret alkoholiķiem.

    Ozoliņš kļuva par pirmo elku, kurš par to sāka runāt publiski, tādējādi liela daļa sabiedrības savu attieksmi pret alkohola ligu savā prātā pārdefinēja no «prastas izlaidības» par «slimību, kura jāārstē». Pirms Turīnas olimpiādes sabiedrībā atpazīstami cilvēki par visām varītēm centās noslēpt savas problēmas ar alkoholu, jo baidījās kļūt par tādiem pašiem publiskas izņirgšanas upuriem, kā kāpņutelpā bezfilmā iemūžinātais aktieris Rūdolfs Plēpis. Pēc Turīnas Ozoliņam sāka uzrasties arī sekotāji – cilvēki ar atpazīstamību publiskajā telpā, kuri neslēpa savu personīgo cīņu un mudināja aizdomāties visus pārējos.

    Nākamā lapa

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+