Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ideālai baltajai burgundietei jābūt stiegrainai, bet bez anoreksijas pazīmēm[1]. Ar stingru mugurkaulu un ne pārāk leknai miesās – tā, lai pudeli divatā (pirmdienā) var brīvi nokopt.[2] Dzeramai! Un obligāti ozola mučelēs izturētai! Vīns tev nav nekāds piens, ka tērauda tvertnēs jālolo…[3] Vispār jau baltās burgundietes daloties tikai divās – «saldējuma» un «sorbē» – garšu nometnēs. 2020. ražas gads, piemēram, mūs aplaimojis ar «saldējuma stilā» ieturētām burgundietēm, bet 2018. gadā tapušās burgundietes atgādina «sorbē».[4]
Baltajai burgundijai jābūt par atbilstošu cenu (lasi – dārgai!). Vai zinājāt, kāpēc aligotē, vienkāršāko no baltajām, ir tik negribīgs pieprasījums? Tā gluži vienkārši esot pārāk lēta[5]. Izņemot, protams, aligotē no Coche-Dury, kuru pat par dažiem simtiem pudelē ne visur Francijā varēsiet rokā sadzīt.
Izslavētajos baltajos ciemos[6] zeme kļuvusi ellīgi dārga. Pat par sīku Batāra[7] pleķīti svešinieki gatavi maksāt tik bezjēdzīgu naudu, ka vietējiem vīna dārzi jau sen kļuvuši nepieejami. Laiks, kad veselu pushektāru Ženevrjē (Genevrières) dārza varēja tāpat vien pēc sludinājuma vietējā Merso avīzē nopirkt, pagājis[8]. Karolīne Estimē pasūdzas, ka, piemēram, viņas dzimto Šasaņmonrašē ciemateli dažreiz vairs pavisam nepazīstot – tik vien, ka mersedesi tumšiem stikliem un vīri stīvos uzvalkos pa klusajām ieliņām šiverējot, izdevīga vīna dārzu pirkuma meklējumos.
Ideālai baltajai burgundietei jānāk no saimnieka dārza. Ontuāns Žobārs pārliecināts, ka savus knapi desmit hektārus, kas ģimenes īpašumā kopš 19. gadsimta, nepārdošot ne par kādu
naudu[1]. Visu atstāšot bērniem. Arī to pushektāru Ženevrjē, uz kura iekārtojusies hrestomātiskā Burgundijas cabotte jeb ražas vācēju būdele, ko Ontuāns kopj kopā ar brālēnu.
Bet vai labai baltajai burgundietei jābūt tikai un vienīgi no cēlo un izslavēto ciemu trijotnes? Nē. Kvalitāti atradīsiet arī nomalēs. Senobānā (Saint-Aubin), piemēram, par kuras augsto raudzi neviens vairs neesot jāpārliecina. Tomēr, ja Pjēram Ivam Kolānam liktu izvēlēties, viņa baltās burgundietes etalons būtu Merso.
Žanbatists piebilst, ka Merso ciemā nevarot neiemīlēt burgundietes no Charmes dārza. Štrunts, ka aklajās degustācijās visvairāk balsu vienmēr savākšot Perrières (arī manā piezīmju blociņā šim dārzam augstākais vērtējums), tomēr pie vakariņu galda visām pogas izgriezīšot tieši Charmes.
[1] “I will not sell”, Ontuāns Žobārs (Antoine Jobard), kura merso burgundietes slavu iemantojušas ar savu izturēšanas potenciālu. Kad Džaspera Morisa meistarklasē Rīgā baudām Ontuāna tēva radīto 1995. gada merso, tā joprojām ir skaistā plaukumā.
[1] «I want tension, but not anorexia,» Pjērs Ivs Kolāns, viens no labākajiem jaunās paaudzes vīndariem Šasaņmonrašē (Chassagne-Montrachet) Burgundijā, vecā Marka Kolāna puika. Pēc desmit gadiem tēva paspārnē (Domaine Marc Colin) savāc savu mantojuma daļu (6 ha vīna dārzu) un kopā ar sievu izveido savu rūpalu Pierre-Yves Colin-Morey, kas īsā laikā (kopš 2005. gada) kļuvis par vienu no Burgundijas kulta vīna darītavām.
[2] «We really want you to drink a bottle for two,» Adele Matro, viena no vecā Tjerī Matro atvasēm, kas kopā ar māsu Elzu pārņēmusi ģimenes vīna darītavas Domaine Matrot vadības grožus.
[3] «I don’t want to be pretentious, but my wine has to be drinkable,» Tomā Piko, vīna darītavas Domaine Pattes Loup šefs un īpašnieks, kas konservatīvajā Burgundijas nostūrī Šablī izraisījis mazu vētru. Īstens jaunā viļņa šablī, kas konservatīvāk noskaņotajiem šablī baudītājiem pie dūšas neies, toties pārējiem vienkārši nocels jumtu.
[4] «I really like ice-cream vintages,» Karolīne Estimē, tēva Jean-Noël Gagnard vārdā nosauktās vīna darītavas mantiniece, īpašniece un boss kopš 1989. gada, kurš, kā atzīst pati Karolīne, esot viņas visu laiku mīļākais ražas gads. 2020. gada burgundietes, kuram kopā ar saimnieci provi noņemam Šasaņmonrašē pagrabos, padevušās varen krēmīgas… gluži kā nekad neprovēts Burgundijas saldējums.
[5] Fransuā Karijons, viens no Piliņīmonrašē slavenākajiem vīndariem, kura arsenālā ietilpst arī visai sprigana (un nedārga) aligotē.
[6] Merso (Meursault), Piliņīmonrašē (Puligny-Montrachet) un Šasaņmonrašē (Chassagne-Montrachet)
[7] Bâtard-Montrachet, viens no augstākās raudzes grand cru dārziem
[8] Žanbatists Buzero, kura īpašumā ir nedaudz virs 11 ha labāko vīna dārzu Merso un Piliņīmonrašē ciemos, pārstāv Domaine Michel Bouzereau, vienu no klasiskākajiem Merso ciema vārdiem. Nevienam nesakiet, bet Buzero baltvīni ir arī vieni no jēdzīgāk izcenotajiem tirgū.
