• Šobrīd

    weather img

    Rīga +13°C

    Padzīvosim atsevišķi!

    Attiecības
    Laura Dumbere
    28. augusts
    1 komentārs

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Pauze attiecībās – kas tas ir? Pārdomu laiks, izmisuma solis vai pašapmāns? Skaidro psiholoģe Vita Kalniņa un ģimenes psihoterapeits Sandis Ratnieks.

    Kas īsti slēpjas aiz šīs pauzes? Jo ļoti reti taču ir tā, ka abi laulātie vai mīļotie tiešām apsēžas pretī viens otram un prātīgi vienbalsīgi nolemj, ka viņiem nepieciešams pārdomu laiks. Tā nenotiek gandrīz nekad.

    Parasti pašķiršanos ierosina viens no pāra, un otrs ir pamestā lomā. Parasti aiz šīs pauzes var slēpties jebkas – slepena vai atklāta neuzticība, nespēja atzīt sev vai otram, ka vēlos šķirties, bailes nosaukt vārdā un risināt pāra problēmas, vēlme likt otram saprast, ka esmu ļoti nelaimīgs, vēlme sodīt partneri…

    Vairāki pāri, kurus uzrunāju, atteicās sniegt pat anonīmas intervijas, kaut gan pēc pašķiršanās viņi atkal ir kopā. Acīmredzot pauze slēpj zemūdens akmeņus, ko negribas atkal celt laukā no dzelmes. Dzīves piemēri rāda paradoksālu ainu – pāri, kuri nolemj ieturēt attiecībās pauzi, lielākoties izšķiras. Pauzes ar laimīgām beigām sastopamas ļoti reti. Savukārt pāri, kas tiešām izšķiras, pēc laika atkal mēdz saiet kopā. To apliecināja arī manis aptaujātie psihoterapeiti – pāri, kuri šķiras, aizejot nosauc vārdā savas problēmas un sāpes. Bet tie, kas tikai pašķiras, nav gatavi situāciju uzspridzināt līdz galam un skaļi pateikt, kādēļ vēlas aiziet. Bet, ja attiecību slimībai nav diagnozes, nav arī ārstēšanas.

    Pašķiršanās kā problēmu risinājums

    Ja pāris, runājot par iespējamo pauzi attiecībās, to formulē kā laiku, kas vajadzīgs, lai saprastu, vai viņi vēlas turpmāk būt kopā vai ne, – tas nav pozitīvs virziens. Jo izskan pieļāvums, ka mēs negribam palikt kopā. Un iespējamība, ka pauze beigsies laimīgi, ir ļoti maza. Cerīgāk jau skan jautājums – mēs nezinām, kā mums tālāk dzīvot kopā. Tad pāris izmēģina vienu, otru un trešo variantu, kā dzīvot kopā. Un pašķiršanās ir pēdējais, nevis pirmais risinājums.

    Vita Kalniņa: «Pašlaik pasaulē pāru terapeiti ļoti nopietni runā par šķiršanās problēmu, jo uzskata, ka šķiršanās pārsvarā notiek pārāk ātri – to izmanto kā konfliktu risinājumu.

    Patiesībā pāri, kam bijusi ilga kopdzīve, šķiroties nonāk vēl lielākās problēmās, jo īsti izšķirties nemaz nav iespējams – ir kopēji bērni, īpašumi, banku kredīti.

    Un procentuāli maz cilvēku pēc tam izveido apmierinošākas, laimīgākas attiecības. Viņi šķir arī otrās un trešās laulības, jo nav tikuši ar sevi skaidrībā. Tas viss ir traumatiski ne tikai šo cilvēku bērniem, bet arī pieaugušajiem. Šķiršanās ir lielāka trauma nekā konflikta risināšana. Tomēr cilvēku bailes un neprasme runāt par savām attiecībām ir milzīgas. Ir pāri, kuri ļoti baidās no konfliktiem. Taču konflikti ir pilnīgi normāla attiecību sastāvdaļa! Krīzes pat ir vajadzīgas – lai pāris attīstītos un saprastu svarīgas lietas.

    Ja ir bail konfliktēt, var izskanēt piedāvājums padzīvot atsevišķi, jo tad taču problēmas nebūs jārisina. Un, kad pēc laiciņa krīze ir zaudējusi intensitāti, pāris atkal saiet kopā un izliekas, ka nekas nav noticis. Un mēģina kulties tālāk. Tikai nesanāk, jo nekas nav atrisināts. Ir pāri, kas nešķiras, toties nerunā viens ar otru nedēļām ilgi. Nerunā, nerunā, nerunā. Pēkšņi kādā dienā atkal sāk sarunāties, bet vai atgriežas pie tā punkta, kurā viņi pārstāja runāt? Protams, ne.»

    Padzīvošana atsevišķi var šķist kā zelta vidusceļš starp šķiršanos un izrunāšanos. Taču tas ir surogāts. Angliski to sauc par soft divorce, maigā šķiršanās – kad cilvēki pat nespēj pateikt, ka grib šķirties, jo tas ir pārāk biedējoši, un izdomā visādas atrunas. Piemēram, ka vienam jābrauc strādāt uz ārzemēm. Vai jādodas uz Indiju meklēt sevi. Vai jāietur attiecībās pauze. Padzīvot atsevišķi šai gadījumā nozīmē nedarīt neko un gaidīt, ka varbūt kaut kas mainīsies pats no sevis.

    Komentē ģimenes psihoterapeits, teoloģijas maģistrs Sandis Ratnieks: «Man šķiet pretrunīga pati ideja, ka pāris šķiras, lai saprastu, vai grib būt kopā. Ja tiešām gribētu būt kopā, tad neņemtu pauzi, bet cīnītos par savu kopdzīvi. Ierosinājums padzīvot atsevišķi jau iezīmē šķiršanās virzienu. Bieži vien tā ir sevis mānīšana, jo skan mazāk sāpīgi un biedējoši nekā pateikt, ka mēs šķiramies. Padzīvosim atsevišķi – tas ir līdzīgi kā nogalini mani maigi… Nekad to neiesaku saviem klientiem. Ja viņi paši uzstāj, ka vēlas ieturēt pauzi, brīdinu, ka pārsvarā tas beidzas ar šķiršanos. Pauze nerisina pāra problēmas pēc būtības. Parasti viens no pāra sāk citas attiecības un atrod kādu, kas viņu saprot labāk. Sabiedrības modelis, kurā mēs dzīvojam, ļoti ietekmē pāru attiecības. Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā un pret attiecībām izturamies kā pret lietām – ja ir problēmas, attiecības nelabojam, bet metam ārā.»

    Patiess stāsts. Par maz personiskās telpas

    Agnesei ir trīsdesmit astoņi gadi un divi bērni, dzimuši pirmajā un otrajā laulībā. Pēc četru gadu kopdzīves viņi ar otro vīru nolēma uz laiku pašķirties. Pēc pusgada atjaunoja attiecības, tagad viņu laulībā ir harmonisks periods.

    «Sāksim ar to, ka uzskatu – visi pāri, kuri it kā tikai pašķiras, patiesībā grib šķirties. Arī es abās savās laulībās esmu izšķīrusies un zinu, kādēļ tā noticis. Man vienkārši vajag vairāk personiskās telpas, lielāku brīvību un laiku sev vienai. Parasti šīs vajadzības piedēvē vīriešiem, diemžēl tās piemīt arī man. Diemžēl tādēļ, ka nekā laba jau tur nav, – tu esi kopā ar kādu, bet tai pašā laikā vēlies būt viens. Pirms desmit gadiem man šķita, ka ar to esmu interesanta un īpaša, ne tāda kā visas citas. Tagad vairs nekādu burvību tur nesaskatu.

    Abas reizes, kad šķīros no saviem vīriem, acīmredzot nekā citādi nepratu dabūt vienatnes un attālināšanās devu, būšanu pašai.

    Un tagad negrasos apgalvot, ka esmu kļuvusi labāka vai gudrāka. Vienkārši esmu iemācījusies kontrolēt savas brīvības alkas un neļaut tām sagraut attiecības.

    Uzskatu, ka vienīgais labums, ko reāli dod pašķiršanās jeb pauze, ir tas, ka tu skaidrāk ieraugi otra cilvēka pozitīvās īpašības. Kopā dzīvojot, ir tendence akcentēt negatīvo. Padzīvojot atsevišķi, ieraugi citā gaismā tās lietas, kas tev likās pašsaprotamas. Bet negatīvais aspekts pauzei ir tāds, ka cilvēkiem pēc mēneša parasti sākas citas attiecības. Neticu, ka abi saglabā uzticību, drīzāk otrādi. Un, ja pāris tomēr atkal saiet kopā, neuzticība diemžēl uz visiem laikiem paliks starp viņiem. Jo nešaubos, ka viņi viens otru ir pasteigušies informēt par savām dēkām, – redzi, man dzīvē viss ir kārtībā, mani jau mīl kāds cits!

    Reti kuram pietiek tālredzības un dzīves gudrības savas pauzes dēkas paturēt pie sevis.

    Ļoti liela nozīme arī tam, vai pārim ir bērni. Tas piebremzē egoismu. Tu redzi, ka bērni ilgojas pēc otra, un saproti, ka savas attiecību problēmas lielā mērā risini uz viņu rēķina. Jo bērniem nevajag nekādas pauzes ar mammām un tētiem. Un pēc savas pieredzes varu teikt, ka pieauguša cilvēka cienīga rīcība tomēr būtu savas problēmas atrisināt bez pašķiršanās, mistiskiem pārdomu laikiem un dažādiem dzīvokļiem. Pašķiršanās ir aizbēgšana no problēmām, jo dažādos dzīvokļos taču nekas netiek risināts. Problēmas paliek. Un, kad pāris atkal saiet kopā, viņu problēmas turpat vien uzticīgi gaida. Esmu sapratusi, ka iemesli, kādēļ mēs ar vīru dzīvojām kopā, bija stiprāki par iemesliem, kādēļ pašķīrāmies. Ar šķiršanos vairs nespēlējamies. Arī strīdoties neviens no mums neizrunā vārdu šķiršanās. Labāk nevajag.»  

    Vita Kalniņa: «Ja paskatāmies uz pāra attiecību dinamiku, vispirms ir iemīlēšanās – simbiotiskā fāze, kas ir ļoti liela saplūsme. Tā ilgst aptuveni pusotra gada. Un ir pilnīgi normāli, ka seko atdalīšanās fāze, lai attiecības varētu pāriet citā līmenī, kļūt nobriedušākas un no iemīlēšanās pāraugt mīlestībā. Bez atdalīšanās tās būs disfunkcionālas, dīvainas. Veselīgas attiecības – tas ir stāsts par tuvināšanos un attālināšanos, atkal jaunu tuvināšanos un attālināšanos, gluži kā kardiogrammā, uz augšu un leju.

    Bet cilvēki ir dažādi, un daudziem no šīs attālināšanās ir bail, tādēļ viņi pieķeras partnerim kā dadži, neatstājot ne centimetru personiskās telpas.

    Un otram reizēm var šķist, ka vienīgais veids, kā es varu atdalīties un atgūt sevi, ir aiziet fiziski projām… Cits varbūt spēj savas robežas atgūt tajā pašā mājā, pat tajā pašā gultā. Starp citu, arī sekss ir saplūsme, pēc kuras nepieciešams attālināties. Tas, ka partneris pēc mīlēšanās uzgriež muguru, ir normāla robežu atgūšana: man atkal vajag sevi, savas robežas. Un, ja otrs man neļauj sevi atgūt, man ir jādomā visādi varianti, kā es to varu izdarīt. Varbūt strādāt vakaros un brīvdienās, lai dabūtu kādu alibi prombūtnei. Reizēm var atdalīties ar to, ka mums piedzimst bērns un es viņu nolieku mūsu gultā pa vidu. Var ieviest mīļāko. Padzīvošana atsevišķi var izrādīties vēlme atgūt sevi, atgūt veselīgu attālumu starp laulātajiem, jo, esot kopā, tas nav iespējams – otrs tik ļoti ir iekrampējies partnerī.»

    Izmisuma solis

    Ierosinot padzīvot atsevišķi, cilvēks reizēm vienkārši vēlas partnerim parādīt, ka jūtas slikti. Jo īpaši, ja bijuši mēģinājumi par to runāt, bet  tu neesi sadzirdēts. Ja izvācies no kopējās mājas, varbūt otrs beidzot sapratīs, ka tiešām ir slikti… Un nereti tā arī notiek, šis risks attaisnojas. «Ir sievietes, kuras man teikušas, ka vienīgais mirklis kopdzīvē, kad viņas ir jutušās mīlētas un svarīgas, bijis tad, kad gribējušas no vīra aiziet," stāsta Vita Kalniņa. "Tas ir ļoti skumji. Un ļoti patiesi. Parasti saku pāriem tā: kad jūs izvēlējāties viens otru, savā veidā neapzināti noslēdzāt kontraktu par to, ko viens otram dosiet. Vienalga, kas tas būtu – drošības sajūta, nauda, atbalsts vai labs sekss. Bet laiks iet, cilvēki mainās un nobriest, attiecībās ir ienākuši bērni, un mainās arī tas, ko mēs viens no otra gaidām. Ja partneris man joprojām ir gatavs piedāvāt tikai to pašu, ko pirms desmit gadiem, – tā jau ir problēma.»

    Un tagad nāk svarīgākais jautājums. Vai mēs varam viens otram pateikt – ko man šobrīd vajag, ko es gaidu? Un vai varam viens otram ļoti godīgi atbildēt, vai spējam viens otram sniegt vajadzīgo? Vai mēs, tēlaini izsakoties, varam pārrakstīt savu attiecību kontraktu? Dzīve rāda, ka aptuveni ik pēc septiņiem gadiem tas ir jāpārraksta. Ja viens no pāra izrāda vēlēšanos un gatavību pārrakstīt attiecības, bet otrs ilgstoši to ignorē vai pretojas, iespējams, tiks sperts izmisuma solis – piedāvājums pašķirties, iepauzēt, padomāt…

    Sods

    Protams, ierosinājums padzīvot atsevišķi ir kolosāls veids, kā sodīt partneri par nevērību, neuzticību vai jebko citu. Runa nav par soda iemesliem, jo tie mēdz būt gan reāli, gan izdomāti, bet par pašu principu – es aiziešu, un tad tu nožēlosi un mainīsies! Tā nenotiks. Tas, ka partneris jutīsies vainīgs vai pamests, viņu brīnumaini nepārvērtīs un nepadarīs par labāku cilvēku.

    Vita Kalniņa: «Attiecībām vajadzīgi divi cilvēki, bet, lai izšķirtos, diemžēl pietiek ar vienu. Arī padzīvošanu atsevišķi parasti ierosina viens no pāra. Negatīvi ir tas, ka aizgājējs jūtas tā, it kā viņš kontrolētu šo situāciju. Un tas, kurš uz pārdomu laiku ticis pamests, savā ziņā ir upura pozīcijā. Viņš nesaprot, ko tagad darīt, – es varu dvēselē iet cauri šķiršanās procesam, bēdām un sērām vai man tomēr jācer uz labāko un jācenšas bēdas atlikt? Palicējs spiests savu dzīvi uzlikt uz pauzes. Un viņam ir tiesības zināt, kad šī pauze beigsies. Bet parasti jau pāris ne par ko konkrētu nevienojas, jo domā, ka laiks visu atrisinās. Laiks nerisina cilvēku problēmas!»

    Romantikas reanimēšana

    Iespējams, tā dzīvoja mūsu vecāki – pašķīrās, atkal sagāja kopā, atkal pašķīrās, salaba, un tā tikai uz priekšu. Pauze attiecībās pastāvējusi vienmēr, tikai agrāk par to nerunāja atklāti, tas piederēja nesmukumiem un ģimenes noslēpumiem, kurus nav pieņemts apspriest.

    «Bērnības pieredzei ir liels spēks, tie veido priekšstatus, ko vispār nozīmē attiecības. Bērns ir novērojis šo kārtību – vecākiem ir problēmas, viņi padzīvo atsevišķi un tad atkal ir kopā, un atkal ir ideāli! Tētis nes mammai kafiju un ziedus gultā! Tātad, ja es gribu piedzīvot ārkārtīgo tuvību un pacilātību, kas raksturīga iemīlēšanās fāzei, ir vērts pašķirties vai ļoti, ļoti sakašķēties. Un es zinu, kas pēc tam sekos, – lidojums!

    Reizēm sievietes nāk pie psihologa un stāsta – o, tagad pēc atkalapvienošanās ir dāvanas, ceļojumi un kaislīgs sekss!

    Nenoliedzami, ja pāris ir gandrīz izšķīries un tomēr palicis kopā, eiforija ir milzīga. Taču uzskats, ka pēc pašķiršanās attiecības sāksies kā no jauna, it kā nulles punktā, un pāris sāks iet uz randiņiem – tā ir galēja naivitāte. Attiecības turpināsies tajā posmā, kur tika pārrautas, un dabiskā kārtā atgriezīsies gan rutīna, gan neatrisinātās problēmas,» saka Vita Kalniņa.

    Ko darīt, lai pauzei būtu laimīgas beigas?

    Pāru terapeiti uzskata, ka pārim, kurš attiecību glābšanai izvēlējies padzīvošanu atsevišķi, vajadzētu nodzīvot šķirti tik mēnešus, cik gadus viņi bijuši kopā. Jāvienojas par konkrētu termiņu, kad pauzei jābeidzas un pārim jātiekas pie sarunas par turpmāko dzīvi.

    Dzīvošana atsevišķi prasa lielu pašdisciplīnu.

    Pirmkārt, spēju neiekrist uz sānsoļiem. Spēju nemanipulēt un nedemonstrēt otram savu aizvainojumu. Spēju mērķtiecīgi domāt par to, kas tad īsti ar mums abiem notika, kādēļ bijām spiesti pašķirties. Protams, pārim, kas nonācis strupceļā, ieteicama pāru terapija, nevis individuālā psihoterapija. Pieredze liecina, ka individuālā terapija drīzāk veicina šķiršanos, jo tur cilvēks izveido brīnišķīgas attiecības ar savu terapeitu, nevis partneri. Un uzaudzē skaistu un pārliecinātu savu es, nevis mēs. Ja pāris zina, ka grib palikt kopā, pie terapeita dodas kopā, nevis katrs atsevišķi. Ja partneri viens otram spētu pateikt kaut pusi no tā, ko viņi zem četrām acīm mēdz atklāt saviem individuālajiem terapeitiem, viņu attiecībām tas būtu milzīgs solis uz priekšu attīstībā un dotu jaunas cerības.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    1 komentārs

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+