Padomju tubrālībā zaudētā valsts — Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera stāsts

Vēsture
Jānis Zvērs
3. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Alamy
Ārlietu ministrs Vilhelms Munters sarunājās ar Ādolfu Hitleru. Saruna, kas ilga 50 minūtes, notika Jaunā Reiha Valsts kancelejas ēkā pēc neuzbrukšanas pakta parakstīšanas. "Hitlers mani pārsteidza ar savu samērā nelielo augumu un kautrīgumu (..) Viņš atzīmēja pakta noslēgšanu un teica, ka tas radīs noturīgu pamatu mūsu savstarpējās attiecībās," vēlāk rakstījis Munters. Pa kreisi Latvijas sūtnis Vācijā Edgars Krieviņš. 1939. gada 7. jūnijs.
Sens sakāmvārds teic: visbīstamākais ienaidnieks ir tas, kurš izliekas par draugu. Un Latvijas valsts zaudēšana, nometot varu pie Staļina kājām, tam ir spilgts apliecinājums. Vēl pāris mēnešu pirms PSRS ultimāta Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters ar sievu ballējās padomju virsnieku klubā.

Un ne viņš vien – ar padomju armijniekiem sadzēra arī Latvijas armijas un inteliģences elite. Pieņemšanas, banketi, svinības lepnākajās viesnīcās kopā ar PSRS armijniekiem mirkli pirms elles vārtiem bija norma. Brāļošanās un apbrīnojami naivā draudzība, kas valdīja starp Latvijas amatvīriem un boļševikiem, liek uzdot daudzus jautājumus. Vai valstiskuma zaudēšana bija nenovēršama vai tomēr rūpīgi un smalki banketu galdos un šampanieša glāzēs izkopta kaimiņvalsts diplomātija?


Ir 1937. gads. Divus gadus pirms Molotova–Ribentropa pakta un Baltijas saplosīšanas Latvijas un PSRS elite ir teju labākie draugi. Tā laika avīzes ieskicē, kā vēlāk izrādās, fatāli bērnišķīgo Latvijas valstsvīru un armijas elites flirtu ar Padomju Savienības diplomātiem. Jāpiebilst, ka diplomātija toreiz un mūsdienās ir krietni atšķirīgāka: trīsdesmitajos vispārējais tonis bija krietni familiārāks un grādīgo dzērienu tostu uzsaukšana bija izplatīta prakse.Vilhelms Munters

Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera 1937. gada patosa pilnā uzruna, viesojoties Maskavā, kas pārpublicēta tā laika presē, no mūsdienu skatpunkta šķiet šķebīgi naiva. Šādus vārdus Latvijas ārlietu ministrs veltīja PSRS pusei:

«Pieminot mūsu armiju, jūs skārāt mums dārgo nacionālās vienības simbolu, kas iemieso latvju tautas ciešo gribu upurēt visu savas neatkarības aizsardzībai un savas teritorijas apsargāšanai. Es ar dziļu gandarījumu apsveicu jūsu paziņojumu par to interesi, kāda Padomju Savienībai ir šīs neatkarības un neaizskaramības uzturēšanā.

Es paceļu savu glāzi par tālāku sekmīgu Latvijas un PSRS savstarpējo attiecību attīstību, par Padomju Savienības un tās tautu zelšanu un uz jūsu ­personīgo veselību!» – šādi Munters uzsauca tostu vizītē Maskavā 1937. gadā, un to aprakstīja oficiālais laikraksts Valdības Vēstnesis. Arī Atpūta apraksta ārlietu ministra vizīti, kā viņš ar pavadoņiem apskata Maskavas-Volgas kanālu un pasažieru tvaikoni, kas nosaukts Josifa Staļina vārdā. 

«Uz droša pamata tādējādi pakāpeniski paceļas droša celtne, un mums ir pilnīgs pamats cerēt, ka arī nākotnē mūsu valstu savstarpējās attiecības attīstīsies abpusējas saprašanās garā un labu kaimiņu attiecību stiprināšanas virzienā,» Maskavā secināja Munters.

«Sātaniskas figūras» – tik asi Ulmaņa režīma mīluļus, kas galvu reibinošos karjeras augstumos uzlidoja trīsdesmitnieku vecumā, ārlietu ministru Vilhelmu Munteru un sabiedrisko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu, sauc leģendārais vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Tieši Munters ir viens no atslēgas cilvēkiem, kurš ārlietu ministra amatā veidoja ciešas un draudzīgas saites ar PSRS un pēc okupācijas un represijām turpināja dzīvot Latvijā, okupantu uzdevumā publicējot Latviju un trimdiniekus nomelnojošus feļetonus.

Elegants, smalks Zigfrīda Annas Meierovica stila pēdās ejošais baltvācietis ar rūpīgi pārķemmētu, mūsdienu terminā – hipsterīgu sasuku.

Munteru visu mūžu zākāja par nepietiekamu latvietību.

Precējies ar advokāta Sūnas šķirteni krievieti Natāliju Kļaginu, taču visu karjeras laiku apvīts baumām par, iespējams, netradicionālu orientāciju. Tāpēc arī konkurenti trina ļaunas mēles, kad ar briesmīgu akcentu latviski runājošais divdesmitgadnieks Munters, dzimis igauņu-vācu ģimenē Rīgā, Ulmaņa labvēlību baudīdams, pa karjeras kāpnēm ne kāpa, bet lidoja. 

Tieši Muntera sievas vārds bieži pieminēts kā padomju ietekmes faktors – mēļoja, ka Muntera kundze pat saņēmusi dāvanā lepnu kažoku no Staļina. Skaidrs ir tas, ka tieši kopā ar sievu toreizējais Latvijas ārlietu ministrs apmeklējis daudzus saviesīgus PSRS amatpersonu tusiņus, par ko ziņoja prese. Otra vājība – alkohols. Tas, pēc ministra laikabiedru atmiņām, esot lijis straumēm.

Orķestris Ķemeru, vakariņas – Romas viesnīcā

Glāzes cilāja un rozā briļļu tostus padomju armijniekiem skandēja Latvijas armijas augšas, vadājot viņus pa mūsu pašu dižākajām apskates vietām. Īpaši interesanta ir viena epizode un tās dalībnieku dažādie traģiskie likteņi.

«Svētdien Armijas štāba priekšnieks ģenerālis Hartmanis sarīkoja Padomju Savienības ģenerālštāba priekšniekam maršalam Jegorovam un viņa pavadoņiem izbraukumu uz Ķemeriem, lai iepazīstinātu viesus ar mūsu dziedniecības iestādēm un jauncelto viesnīcu,» 1937. gada 23. februārī raksta Latvijas Kareivis.

«Izbraukumā piedalījās Latvijas armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis, armijas štāba priekšnieka palīgs ģenerālis Roberts Dambītis, Armijas štāba informācijas daļas priekšnieks pulkvedis Ķikulis, operatīvās daļas priekšnieks pulkvedis Ūdentiņš,» ziņoja laikraksts. Ķemeru dziedniecības iestāžu direktors viesus iepazīstināja ar viesnīcas iekārtu un kūrortu, pēc tam tika rīkotas kopējas pusdienas, kuras ar mākslinieciskiem priekšnesumiem kuplināja viesnīcas orķestris.

Kā ķirsītis uz kūkas sekoja ģenerāļa Hartmaņa sarīkotās dzīres lepnajā Romas viesnīcā Rīgas centrā, pēc kurām pulksten 22.40 PSRS maršals Jegorovs Latvijas armijas orķestra marša pavadībā ar vilcienu devās tālāk vizītē uz Igauniju.

Kas notika ar latviešu karavīru vadoņiem, kas tik sirsnīgi uzņēma viesus no PSRS? Četrus gadus pēc Ķemeru ekskursijas namatēvu Hartmani, ģenerāli ar aristokrātisku stāju, kuplām uzacīm un uzskrullētām ūsām, Maskavā nošāva «par kontrrevolucionāru darbību». Ģenerālis Berķis nomira 1942. gadā padomju soda nometnē Permā.

Tikmēr apaļīgais ģenerālis Dambītis, kura firmas zīme bija hitlerveidīgās ūsiņas virs nopietni sakniebtajām virslūpām, kā kara ministrs iekļāvās Kirhenšteina marionešu valdībā un okupācijas laikā strādāja par kolhoza priekšsēdētāju Trikātā, mūža miegā dodoties cienījamā 75 gadu vecumā.

Savukārt minētais pulkvedis Oto Ūdentiņš, kurš arī Ķemeros pusdienoja ar PSRS delegāciju, no padomju gaļas mašīnas ne tikai izglābās, bet ieņēma labus amatus PSRS militārajās struktūrās, pat vadīja Latvijas Valsts universitātes militārās mācības katedru. Kamēr vecie kolēģi jau trūdēja Krievijas smiltājā, Ūdentiņš dzīvoja Klusajā centrā, Ausekļa ielā, un tika izmantots padomju propagandas nolūkiem, piespiedu vai brīvprātīgā kārtā sniedzot intervijas trimdinieku morāles pazemošanai radītajā padomju propagandas izdevumā Dzimtenes Balss.

Tajā Ūdentiņš šķietami lielījās, ka ar pārējiem armijas biedriem uztur labas attiecības, piemēram, regulāri tiekoties ar Saulkrastos dzīvojošo ulmaņlaika kara ministru Jānis Balodi, kas gan ticis publiski apšaubīts.

2010. gada rakstā Latvijas Avīzē citēts akadēmiķis arheologs Andris Caune, kurš pats sešdesmitajos gados bija draudzīgās attiecībās ar ģenerāli Jāni Balodi: «Atšķirībā, piemēram, no Vilhelma Muntera, Balodis nekur nepiedalījās, lai arī padomju iekārta viņu bija iecerējusi izmantot propagandas nolūkos, tāpat kā Munteru. Baloža kundze reiz sacīja, ka Munters atklāti teicis: «Es gribu dzīvot, nevis eksistēt.»

Dzīres padomju sūtniecībā

Vēl groteskāku ainu par padomju un ulmaņlaika elites brāļošanos ar sovjetiem savās atmiņās klāsta operdziedātājs un rakstnieks Mariss Vētra, īstajā vārdā Morics Blumbergs, savā atmiņu grāmatā Sestā kolonna:

«Oktobra revolūciju padomju sūtniecībā svētīja visa Rīgas sāls un pipari – prezidenti, ministri, direktori, ģenerāļi un, saprotams, diplomāti. Ap lielo ēdamgaldu drūzmējās dejotāji, dziedātāji, rakstnieki, aktieri, dzejnieki un citi dižcilvēki. Klāt nebija vienīgi iemīļotā rakstnieka Viļa Lāča un dziedoņa Rūdolfa Bērziņa. Maz ļaužu bija arī no agrākiem sociāldemokrātiem. Tie atklātībā vairs neeksistēja, un viņu mirušās dvēseles traucēja draudzīgo noskaņu ar vaidiem un nopūtām.

Eduards Smiļģis svaigi krāsotiem melniem matiem stāvēja ar šķīvīti rokā, pret durvju stenderi atspiedies, un jautri tērzēja ar ārlietu ministru Vilhelmu Munteru.

Sulainis melnā frakā piepildīja ministra pustukšo glāzi. Andrejs Upīts sēdēja uz dīvāna otrā istabā pie loga. Pret viņu pieliecies turpat sēdēja arī Teodors Reiters. Es iespraucos starp dāmām – uz diviem krēsliem sēdēja Lilita Bērziņa, Elvīra Bramberģe un Elīna Zālīte.»

Interesantu skatu uz politikas un mediju aizkulisēm okupācijas priekšvakarā savās atmiņās apraksta Aloizs Klišāns, kurš pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma strādāja laikrakstos Rīts un Brīvā Zeme, bet pēckara gados dzīvojis Venecuēlā. Te viņš raksta par 1939. gada 29. augusta notikumiem: «Uz valdības sēdēm, kuras regulāri notika divas reizes nedēļā, valdības namā ieradās arī Rīgas dienas laikrakstu valdības lietu referenti, lai pēc sēdes saņemtu informāciju par lēmumiem. Tā kā sēdes parasti ieilga vēlu naktī, arī žurnālistiem nācās palikt tikpat ilgi.

Tādos gadījumos valdības nama preses istaba, kas atradās tieši blakus ministru kabineta apspriežu telpai, izveidojās par jaunāko notikumu pārrunu vietu. Žurnālisti saņēma klusu norādījumu vairāk interesēties par lielā austrumu kaimiņa dzīvi, mākslu, kultūru un visām citām lietām.

Padomju Savienības vārdu klaji un atklāti izrunāt vēl neatrada par izdevīgu.

Pēc ministru kabineta sēdēm, kad laikrakstu valdības referenti apstāja ministrus, lai dabūtu kādu jaunu informāciju, ārlietu ministrs Munters, kas parasti bija slavens ar savu klusēšanu un atturīgām atbildēm uz žurnālistu jautājumiem, pēkšņi kļuva dzīvāks un deva plašākas atbildes, tiklīdz kāds jautājums skāra «lielo austrumu kaimiņu». Arī šajā apstāklī vēl neviens no žurnālistiem neatrada neko savādu. Bija taču gluži dabīgi, ja ārlietu ministrs labāk par citiem valdības locekļiem bija informēts par kādu ārvalsti.»

Autoritārisma dārgā cena

Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte intervijā 2003. gadā uzsvēra: «No tā, ko mums izdevās savākt un izpētīt, diezgan pārliecinoši var teikt, ka Latvijas okupācija bija rūpīgi sagatavots pasākums, kurš tika gatavots jau kopš 20. gadu beigām, bet interese atgūt Latviju jau radās tajā pašā brīdī 1918. gadā, kad tā izcīnīja neatkarību. Padomju Savienība vienmēr bijusi ļoti spējīga ar juridiskiem trikiem legalizēt dažādas lietas, naudas juridiskiem teātriem nekad netrūka.»

Zālīte pauž interesantu tēzi, proti, Latvijas specdienesti zināja, kas tiek ­gatavots, arī kādi cilvēki šajās aktivitātēs iesaistīti, bet «nelaime bija tā, ka tie bija diezgan augsti stāvoši, ar politisko imunitāti, kuriem nevarēja tikt klāt».

Jāpiekrīt atziņai, ka demokrātijas apstākļos vismaz būtu bijusi iespējama politiskā tirgošanās, skandāli, aizdomīgie vārdi vismaz būtu sabiedrībai zināmi. Ulmanis pārstāvēja ārlietas un ļoti uzticējās Munteram.

«Viņu tradicionāli uzskata par nodevēju, taču, ja izseko viņa ārpolitiskajai darbībai, var redzēt, ka Munters Eiropā līdz pēdējam cīnījās par valstu kolektīvajām garantijām, bet par viņu visur Eiropā smējās, tikai Maskavā uzklausīja, veda uz Kremli un klanījās… Protams, Munters saprata, ko tas nozīmē, jo dumjš jau nu viņš nebija. Padomju specdienesti ar Latvijas varu strādāja ļoti gudri,» rezumē Zālīte.

Baltijas valstu padevīgā atdošanās padomju varai bija nolemta, ne tikai apreibstot padomju pieņemšanu skurbulī, bet arī pašu Baltijas valstu līderu neizlēmības un egoisma dēļ, tā arī nekad nespējot vienoties par savilkšanos kopīgā dūrē, kas būtu devis vismaz kādu cerību.

Ēriks Jēkabsons Latvijas Avīzes rakstā Provokāciju sākums 2005. gadā secina: «Staļina mērķu sasniegšanu atviegloja tas, ka, neraugoties uz ārējiem draudiem, Baltijas valstu attiecības šajā laikā bija sarežģītas. Autoritārie Baltijas valstu prezidenti 1940. gada maijā bija domājuši par nepieciešamību beidzot organizēt tikšanos, lai apspriestu draudīgo situāciju un, iespējams, saskaņotu kopīgu rīcības plānu. Maija vidū Igaunijas Valsts prezidents Konstantīns Petss deva rīkojumu sūtnim Rīgā Hansam Rebanem pārrunāt šo jautājumu ar Latvijas ārlietu ministru Vilhelmu Munteru un Lietuvas sūtni Latvijā Petru Dailidi.

15. maija pieņemšanā Lietuvas sūtniecībā igauņu sūtnis uzsvēra, ka šāda tikšanās «tagadējos sarežģītos apstākļos paustu Baltijas valstu politisko solidaritāti». Vilhelms Munters atbildēja – arī Latvijas valdība uzskata, ka prezidentu tikšanās būtu lietderīga. Latvija tomēr izvirzīja noteikumu – tā kā prezidents Kārlis Ulmanis nolēmis «no savas valsts nekur tuvākā laikā neizbraukt, pasākumam jānotiek Latvijā».

Lietuvas puse tomēr neuzskatīja par lietderīgu tikšanos organizēt Rīgā. Lieki piebilst, ka Lietuvas prezidents Antans Smetona vēlējās, lai abi pārējie prezidenti brauc pie viņa.

Vēl 1940. gada maija beigās Munters solījis Lietuvas diplomātiem apspriest ar Ulmani Baltijas valstu prezidentu kopīgas tikšanās jautājumu. Tūļībai un nespējai operatīvi pieņemt lēmumus bija sava cena – kopēja Baltijas pakļaušana uz pusgadsimtu zem sirpja un āmura.

Cietumā pieprasa saldās mandeles

1940. gada 16. jūnijā Latvijas valdība saņēma Krievijas ultimātu. Pēc aculiecinieku nostāstiem, Munters esot sašļucis, kļuvis pavisam bāls un švaks. Versijas, ka Ulmaņa uzticības persona bija čekas aģents, tā arī nav pierādītas, lai gan ­pagales šajā domu ugunskurā metuši arī austrumu kaimiņvalsts vēstures interpretētāji.

Skaidrs ir tas, ka 13 gadu Munters pavadīja padomju cietumos, taču dīvainā kārtā – tur par fašistisko lamātā Ulmaņa režīma arhitekta stāvoklis bija apbrīnojami cildens. Tā, piemēram, Munters pieprasījis cietuma administrāciju sagādāt viņam ne tikai ikdienā nepieciešamos mannas putraimus, griķus un miežus, bet arī 5 kilogramus kakao, 3 kilogramus dabiskās kafijas, rozīnes, vanilīnu, krustnagliņas un pat saldās mandeles! Vēstuļu sūtīšana Munteram, iespējams, bija arī laika kavēklis – pēc aizraujošās diplomāta karjeras beigām vienmuļā un pazemīgā eksistence padomju cellēs noteikti nestimulēja sešas svešvalodas pārzinošā intelektuāļa pelēkās šūnas pietiekamā līmenī.

1953. gadā Munters PSRS iekšlietu ministram nosūtīja vēstuli, sūkstoties, ka sievas aresta laikā 1941. gadā atņemtas pāra personiskās mantas, sievas kažoki un dārglietas. Viss nodots glabāšanā cietuma noliktavā, bet vēlāk mantība pārsūtīta uz Saratovu. Munters «stingri prasīja» sameklēt atņemto mantību.

Saglabājusies arī 1953. gada 27. augustā Muntera no Vladimiras cietuma rakstītā vēstule Molotovam, kur Munters atgādina viņu tikšanos, parakstot savstarpējo padomju un Latvijas sadarbības līgumu. Munters lūdz Molotovu pārskatīt piespriesto cietumsoda taisnīgumu.

Tikai Staļina nāve pavēra iespēju kādreizējam ministram cerēt uz atgriešanos mājās.

Muntera gaitas, atgriežoties 1959. gadā okupētajā Latvijā, pēc spaidu nometnēm un darba Vladimiras traktoru rūpnīcā, bija ciešā drošības dienestu saitītē. Ulmaņlaika ārlietu ministrs strādāja laikraksta Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis redakcijā, 1964. gadā tika iecelts par locekli Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs un rakstījis padomju propagandas izdevumiem Latviju nozākājošus rakstus.

Nožēlojamas vecumdienas. Trimda par kādreizējo politikas spīdekli un viņa padomijai pielaizīgajiem rakstiem smīkņāja, saucot to par «nabaga Munteru».

Protams, no mūsdienu viedokļa, ļoti viegli un ērti pār vienu kārti pārmest Munteru, Balodi un citus ulmaņlaika spicākos valstsvīrus, kas arī pēc padomju okupantu asinspirts ne tikai saglabāja dzīvību, bet pat atgriezās Latvijā un šķietami mierīgi dzīvoja līdz sirmām vecumdienām. Vai tika slēgti darījumi? Ja jā, ar kādiem noteikumiem?

Veiksmīga sakritība, izslīdēšana caur adatas aci, jo padomju kliķei bija citas problēmas, ko risināt? Tā arī nekad neuzzināsim, kas patiešām notika šo cilvēku galvā un sirdī. Skaidrs, ka par viņu demonizāciju pašlaik rokas visvairāk berzētu Krievijas propagandisti, sak, lai tie latvieši savā starpā naidojas.

Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins, nespēdams samierināties ar Latvijas okupāciju, savā darba kabinetā nošāvās 1940. gada 21. jūnijā. Viņu bieži piesauc kā goda vīru. Citiem viņa līmeņa Ulmaņa laika valstsvīriem šāda rakstura nebija. Var jau saprast. Gribējās dzīvot. Arī pēc padomju pieņemšanās izdzertajiem biķeriem, pamostoties ar rūgtām paģirām un spēli ar jau pavisam citiem noteikumiem. Šoreiz PSRS armija atbrauca nevis draudzīgi viesoties, bet brutāli saimniekot, piespiežot dzīvi palikušos darboties ar jauniem ­noteikumiem.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs