Oskars Vizbulis: «Runājot par ziemas peldēšanu, bieži nepiemin to, ka salst»

Pirms vairākiem gadiem aptuveni divdesmit grādu salā ielūzu ledū. Par laimi, avotiņa ļaunā acs, kas ledu bija padarījusi trauslu, pulsēja pāris metru no krasta, kur nebija pārāk dziļš. Sajūta bija tāda, ka zem ūdens manas kājas kāds iespiedis skrūvspīlēs. Palēkdamies rikšoju uz auto sildīties un domāju, ka visi tie, kas ziemā noslīkst, nepaspēj pat iekliegties, ķermenis lēnām nogulst uz grunts, un, kad nostājušās duļķes, to sāk skrubināt zivis un citas zemūdens radības.
Rūdīšanās
Oskars Vizbulis
20. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Kārlis Rodins

Virzoties dažādos sevis pilnveidošanās virzienos, esam izgājuši vairākas stadijas – austrumu cīņas, joga, meditācija, kontemplācija, piedzīvojumu sacensības, kalnos kāpšana un skriešana, diennaktīm gari pārgājieni, kas pakļauj ķermeni fiziskai slodzei tik lielā mērā, lai stresa pārņemtais biroja darbinieks iegūtu jaunas izjūtas, kas palīdzētu uz laiku aizmirst horizontālās pasaules kairinājumus, jo tie novērš uzmanību no būtiskā. Pērnziem un šā gada sākumā par sava veida modes virzienu varēja dēvēt iegremdēšanos āliņģī, kam viens no blakusproduktiem ir rūdīšanās.

Ik pa laikam pasaulē uzrodas drosmīgi vīri, kuri cenšas uzlauzt organismu, kas attīstījies vismaz pāris miljonus gadu, uzskatot, ka iespējams atrast īsceļu. Jā, īsceļu uz ko?

Šodien tirgus pieprasījums liecina, ka tas varētu būt ķermenis, kuram pēc iespējas ilgāk jāsaglabājas gludam un maigam, jo vecums nav skaists, bet runāt par nāvi ir vienkārši nepieklājīgi.

Prātam pēc iespējas ilgāk jāsaglabājas spirgtam kā tikko pamodušamies studentam pirms eksāmena. Ideāli, ja pasaulē nenotiktu arī letālas nejaušības – vulkāna izvirdumi, pa okeāniem nepeldētu no ledājiem atšķēlušies aisbergi, spējīgi pāršķelt kuģu sānus, un no slikti siltinātiem jumtiem nekristu lāstekas.

Kad iestājos universitātē, vajadzēja braukt uz kolhozu un divas nedēļas rakt kartupeļus. Ļoti dīvains socializēšanās rituāls, kuram viens no vienojošajiem elementiem bija zeme. No tās kombains raka kartupeļus, bet mums vajadzēja šķirot veselos no sapuvušajiem. Kā labo no ļaunā. Pirmajā dienā ar kursabiedru gājām cauri ābeļdārzam, un izvēlējos iet pa īsceļu. Svaigas, nenomīdītas zāles laukums, ar atmiņas un iztēles starpniecību gadu gaitā gan nedaudz mainījis krāsu, tāpēc šodien to raksturotu ar zālājzaļo no Gogēna gleznas Les Parau Parau*.

Lai gan turpat netālu, vairākus metrus pa labi, vijās vietējo iedzīvotāju iemīta taciņa, man tobrīd bija nospļauties par gadu gaitā iedibinātām tradīcijām un nonākt pie sava iedomātā mērķa pāris sekundes ātrāk.

Savu kļūdu sapratu pēc pirmā soļa, kad attapos līdz padusēm iegrimis mīkstā substancē. Tā bija aizaugusi vircas bedre.

Paspēju tikai nočukstēt: «Palīdzi tikt ārā!» Kursabiedrs, daudz nedomājot, pasniedza man roku, un izķepurojos uz sauszemes. Aizgājām uz kūti, kur apmulsušai slaucējai pelēkā halātā un raibā lakatiņā palūdzām ūdeni, bet viņa norādīja uz betona grīdas nomestu šļūteni. Govis gremoja, māva, piedalījās klimata sildīšanā, bet es tikmēr izģērbos pliks un aukstā ūdenī skaloju drēbes, pie viena noskalojot no miesas netīro žurgu.

Tādā mitrā mulsuma pilnā stāvoklī pavadīju atlikušo rudens dienu. Slapjās drēbēs un žļurkstošos zābakos, nesaķerot pat plaušu karsoni, nemaz nerunājot, ka pieklājības pēc vajadzēja vismaz pāris dienu staigāt nopuņķojušamies un nepārtraukti šķaudīt. Jaunos, nepazīstamos apstākļos nonācis, kaut kā izdevās par saaukstēšanos nedomāt un tā pagāja visa diena.

Pērnajā vasarā ar dēlu pa jūras krastu gājām no Užavas ietekas jūrā līdz Ventspilij. Kaut arī saule spīdēja uz pilnu jaudu, ūdens bija knapi plus piecus grādus silts, jo dienvidaustrumu vējš bija iepūtis jūrā sasilušo ūdens virskārtu. Potītes stinga, tajā iebrienot, no peldes atturējos. Atcerējos mediķu atgādinājumus, ka spējā ķermeņa temperatūras maiņa spirdzinošā ūdens apskāvienu vietā var nonākt sirdstriekas nesaudzīgajos glāstos. Tā mēs gājām, svīdām un domājām, kaut jel ātrāk noietu tos nieka trīsdesmit kilometrus, lai iegremdētos saulē sasilušā, pēc niedrēm smaržojošā Būšnieku ezerā, kuram bija pilnīgi vienalga, kādā virzienā vēji pūš, jo, reiz uzsilis, tas siltumu glabā līdz pat vēlam rudenim.

Toreiz sāku domāt, kā ieiet ūdenī, kas ir teju uz sasalšanas robežas, jo mans sirdsāķītis, kas tagad jau ir pārvērties par enkuru un nogruntējies sirdī uz palikšanu, regulāri praktizēja ziemas peldes, kamēr es stāvēju jūras malā, ar dvieli rokās džentlmeniski gaidot, kad mīļotā nāks krastā. Man bija grūti iedomāties, ka salst, tikai ieejot aukstā ūdenī, jo, iznākot no tā, ķermenis jau ir adaptējies ekstrēmajiem apstākļiem un vairs nesalst. Izņēmums varētu būt vējaina diena, tad gan sajūtas ir tādas, it kā dabas māte autiņu vietā nolēmusi jūs ietīt smilšpapīrā.

Kas notiek, kad ķermenis nokļūst svešā un pagalam nekomfortablā vidē, par kādu var uzskatīt ledusaukstu ūdeni? Aizsitas elpa, un sākas panika. Militāristi, kad praktizē iešanu ledusaukstā ūdenī, lai noregulētu elpošanu, iesaka āliņģī ielēkušajam izstāstīt īsu anekdoti. Var arī rupju. Es pats šādās reizēs cenšos vienkārši ļauties ķermeņa reakcijai, varbūt nedaudz vairāk koncentrēties uz elpošanu, darīt to nedaudz lēnāk, ar tālāko ķermenis pats tiks galā. Šādās reizēs visas ikdienišķās domas pārslēdzas tikai un vienīgi uz šķietami ekstrēmo stāvokli. Iegremdējos līdz kaklam un turpinu koncentrēties uz elpošanu.

Varbūt to var dēvēt par apzinātību, ko šodien par nelielu un taisnīgu samaksu iespējams apgūt dažādos kursos?

Protams, lai mans ķermenis nesagādātu nepatīkamus pārsteigumus, pērnā gada oktobrī, kad ūdens temperatūra sāka samazināties, uztaisīju kardiogrammu un asins analīzes. Viss bija štokos, izņemot D vitamīna trūkumu, kas mūsu platuma grādos vienmēr jāuzņem papildus.

Esmu pamanījis, ka, runājot par ziemas peldēšanu, bieži nepiemin to, ka salst. Man, piemēram, salst visu laiku, katru nedēļu ir jāsaņemas, īpaši smagi tas bija februāra pēdējā dienā pēc jēertē** izrādes ģenerālmēģinājuma, kad putināja un pūta skarbs ziemeļrietumu vējš. Bet tovakar tas bija principiāls jautājums, jo līdz brīdim, kad pirms četrdesmit sešiem gadiem šajā pasaulē iekliedzos pirmo reizi, bija palikušas pāris stundas.

Man dažreiz teikuši, ka arī vēlētos saņemties un izdarīt ko tādu, uz ko kautrīgi iebilstu, jo man nemaz tik bieži nesanāk saņemties, lai celtos no rītiem agrāk, ēst veselīgāk, lasīt un rakstīt vairāk. Tā vietā es vienkārši centos turpināt iegremdēties ūdenī vismaz reizi nedēļā. Neatkarīgi no gadalaika un vecuma. Lai tas ir kā ar sievieti spārnotajā latīņu teicienā, kura bija pieradusi nēsāt uz rokām telēnu un turpināja to darīt, kad tas jau bija pieaudzis par lielu un spalvainu vērsi.

Jo paradumam tomēr ir baiss, neapjaušams un diemžēl arī bieži nenovērtēts spēks.

Tikai vienu reizi man gadījās kaut kas īpašs un neizskaidrojams – nedomāt par ūdeni un aukstumu. Nolēmu aizdedzināt falšfeieru un nofotografēties. Tas ir tāds stienītis, kura galā aiz noskrūvējama korķa atrodas aukla ar riņķi, kas jāizrauj, un tas minūti deg ar ellišķīgi spilgtu un karstu liesmu, kas nenodziest arī zem ūdens. Piesardzīgi bridu ūdenī un biju tiktāl koncentrējies uz spilgto liesmu, ka nemaz nemanīju, ka esmu iebridis līdz kaklam un par aukstumu patiesībā nedomāju. Acīmredzot biju pievērsis uzmanību tam, lai neapdedzinātu pirkstus, un, tiktāl koncentrējies, ka izdevās pilnībā pārslēgt uzmanību uz pavisam ko citu.

Turpinot vismaz reizi nedēļā iegremdēties ūdenī, atklāju, ka man vieglāk izdodas sevi piespiest rakstīt. Īpaši ekstrēmos slinkuma brīžos. Tad atceros sajūtu, kāda ķermeni pārņem ledusaukstā ūdenī, ņemu rakstāmo un sāku darboties. Tā nu mana apņemšanās ir rezultējusies stāstu krājumā Pēcjēzus vecuma sviests.

Atmetiet tās pa roku galam saklausītās blēņas, ka jāraksta, kad pārņem iedvesma.

To izdomājuši prokrastinācijas ģenerāļi, kuriem ir problēmas ar ieradumu katru dienu uzrakstīt vismaz tūkstoš vārdu. Ja gribas izdarīt kaut ko fundamentālu, galvenais tomēr ir ieradums, plika griba, nevis iedvesma, šis trauslais un nemitīgi pārvērtētais jēdziens.

* Izcilais postimpresionisma pārstāvis Pols Gogēns 1891. gadā Taiti, izmantojot eļļas krāsas un 70,5 × 90,3 cm izmēra audeklu, radīja gleznu Les Parau Parau (Vārdi, vārdi). Aplī sēdošās sievietes aizņemtas ar sarunu, taču mākslinieks ne tik daudz ataino konkrēto realitāti, drīzāk rada tādu kā mūžīgās pasaules fragmentu ar spilgtiem krāsu laukumiem, kurā dzīve plūst nesteidzīgi lēni.

**JRT jeb Jaunais Rīgas teātris.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs