• Šobrīd

    weather img

    Rīga +5°C

    Odesas serenāde: Melnās jūras dumpinieki

    Ceļojumi
    Jānis Zvērs
    Jānis Zvērs
    9. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Jānis Zvērs
    Mēs neesam ne ukraiņi, ne krievi, bet gan odesīti. Tā par sevi ar lepnumu saka daudzi Odesas iedzīvotāji, kuri patiesi mitinās unikālā pilsētā, īstā mikrokosmosā ar saviem haotiskajiem noteikumiem, humoru un vēsturi. Šo vietu iekārojušas daudzas lielvaras. Uz Melnās jūras ostas pilsētu arvien ar kāru aci lūkojas Krievija, bet Donbasa separātistu scenārijs te izgāzās un beidzās ar īstu asinspirti.

    Odesas lidlauks nav domāts cilvēkiem ar vājiem nerviem. Tas drīzāk atgādina kartupeļu lauku, kurā nolaižoties par iekrampēšanos lidmašīnas krēsla roku balstā neviens nevīpsnā. Tas ir skaidrs atgādinājums, ka Ukrainā un jo sevišķi Odesā dzīvo rūdīti ļaudis. Eiropā šāda lidosta būtu aizklapēta, taču šeit neviens neklapē pat ne ar ausi. Gan jau būs labi! Vēlajā vakarā mums pakaļ uz lidostu ieradusies Airbnb mājokļa saimniece – mollīga odesīte, ļoti runātīga. Pussabrukušajā bulkuvāģī durvis pieķīlētas ar striķi. Pirmais pārsteigums rodas, veroties pa mašīnas logu.

    Šo pilsētu būvēja pēc itāļu, austriešu un citu Rietumeiropas valstu arhitektu zīmējumiem, taču padomju laiki atstājuši neizdzēšamas pēdas.

    Kādreiz tik greznās eklektiskās ēkas apskretušas, noklātas ar košām reklāmām, saukļiem un brutāliem «uzlabojumiem» – plastmasas logiem, improvizētām piebūvēm. Kārtīgs postpadomju pankroks.

    «Pieraksts Odesā» – lietišķi vēsta steigā uz sienas uzšņāpts grafiti ar telefona numuru. Ja gribi šeit oficiāli dzīvot, pārvācoties no citiem Ukrainas reģioniem, dokumenti jāsakārto. Tas nav nemaz tik viegli un lēti, bet šajā senajā tirgoņu, jūrnieku un šeftmaņu pilsētā pērk un pārdod visu, arī formalitātes var nokārtot «zem letes».

    Par vietējo humora izjūtu vēsta lielveikals ar nosaukumu Obžora jeb – rīma, bode ar nosaukumu «Viss par trim grivnām» jeb 8 eiro centiem. Cenas patiešām ir patīkamas un eiropiešu makam saudzīgas. Lielveikali strādā 24/7 režīmā, alkoholu var iegādāties nepārtraukti, plaukti vai lūst no krāšņām brendija pudelēm. Litrs Žiguļu alus maksā 65 centus.  Lepnākā gala cienītāji var atrast restorānus, kuros cenas kā Eiropas smalkākajās tavernās, bet vietējās virtuves baudītājiem par pelmeņiem, boršču un speķmaizīti piecas ādas neviens nenoplēsīs.

    Uz ielām spēlē muzikanti, un nevis šādi tādi kā Rīgas stacijas tuneļos, kas rauj Coju ar trim šķībiem akordiem. Ukraiņu nacionālā instrumenta banduras stīgas (kopskaitā 50!) Odesas gājēju bulvārī filigrāni pārvalda vietējais bards ar čirkainiem matiem un mikrofonu pie mutes, pieskandinot senatnīgās ielas ar operas cienīgu priekšnesumu.

    Turpat blakus savas rētas laiza izspūruši ielu suņi, kuri baros siro apkārt, tincinot kādu gardumu no garāmejošajiem tūristiem. Atpūtnieku bērnus pa centrālo bulvāri izjādē ved dzīves nogurdināts ponijs, bet sagrabējušo tramvaju logos ieskābušos odesītu sejas vaibstus daļēji aizsedz spilgti un bezgaumīgi sludinājumi. Jāatzīst, ka ielās un veikalos sastapto cilvēku sejās te smaidu redz reti.

    Odesā atcerējos trimdas latviešu atmiņās daudzkārt minēto izbrīnu, ka, iebraucot pēcpadomju Rīgā, vietējo sejas bijušas pārsteidzoši drūmas. Tas pats arī šeit, saules pielietajā Melnās jūras pērlē. Pret svešiniekiem odesīti smaidus nesteidz atvāzt, taču privātās sarunās viņi atveras, it sevišķi, ja ir ieņemts kāds graķītis.

    Leģendu dzimtene

    Pirmie Melnās jūras smilšainos krastus tagadējās Odesas pievārtē apdzīvoja grieķi jau 6. gadsimtā pirms Kristus. Laika gaitā šī teritorija daudzkārt mainījusi saimniekus, reiz bijusi pat Polijas-Lietuvas ūnijas pakļautībā. Par tādu pilsētu, kādu to redz mūsdienās, Odesu radīja Krievijas imperatore Katrīna II. Mērķis bija nodrošināt Krievijas ārējo tirdzniecību Melnajā jūrā.

    Interesants un pilsētas humora pilnajam garam atbilstošs ir stāsts par nosaukuma izvēli: kad tika lemts, kā jauno pilsētu saukt, vēsturnieki aiz matiem pievilkuši kādreiz Melnās jūras krastos esošās grieķu apmetnes Odessos vārdu, bet imperatorei gribējās sievišķīgu vārda nobeigumu, tāpēc tapa Odesa.

    Pēc tam gan izrādījās, ka krievu pētnieki bija kļūdījušies – Odessos grieķu pilsēta patiesībā ir Varna tagadējā Bulgārijā.

    Bet nosaukumu tā arī nemainīja, bija jau par vēlu. Un galu galā – kāda atšķirība? Vārds labskanīgs, pat garšīgs, ar zināmu devu šarmantas un noslēpumainas nostalģijas, sevišķi, izrunā pastiepjot «s» burtu garāku.

    Pilsēta strauji auga, un 1894. gadā tā bija ceturtā lielākā Krievijas impērijā. Odesā viesojušies un dzīvojuši daudzi tā laika dižgari. Aleksandrs Puškins mitinājies 13 mēnešus un savos pierakstos slavēja pilsētu par apbrīnojami eiropeisko gaisotni – itāļu valodu te varēja dzirdēt uz katra stūra.

    Jaunā pilsēta kā magnēts pievilināja visdažādāko tā laika Krievijas impērijas tautu avantūristus, jo tā solīja zemus nodokļus un iespējas izsisties strauji augošajā tirdzniecībā vai saistītajās nozarēs – ēdināšanā, izmitināšanā. Vajadzēja kā jūrniekus, tā bārdāmas, uz jauno pilsētu ar kāru aci lūkojās arī blēži, zagļi un noziedznieki. Raiba kompānija. Taču jau no paša sākuma pilsētas liktenis karājās mata galā, un gadsimtu gaitā vietējie izgājuši caur uguni un ūdeni.

    Imperatores Katrīnas pēctecis Pāvils I gribēja nojaukt Odesas ostu, bet pilsētnieki rīkojās viltīgi: pēc leģendas, tie no Telavivas piepilsētas Jafas imperatoram aizveda un uzdāvināja 300 apelsīnus. Imperators ēda, slavēja, odesīti dīca… un beigās savu ostu izglāba.

    Šim notikumam par godu pilsētā ir piemineklis apelsīniem. Ne velti Odesas stāstā pieminu Telavivu. Pirmais Telavivas mērs Meirs Dizenhofs lielu daļu savas dzīves pavadīja Odesā, un jaunajā Melnās jūras ostas pilsētā bija pamatīga ebreju komūna – lielākoties ne pārāk turīgi tirgotāji. Viņi apmetās rajonā, ko sauc par moldavanku, jā, arī moldāvi jau no paša sākuma bija pamatīgajā Odesas tautu kokteilī.

    Tieši šajā rajonā ar šķībajiem koka nameļiem dzima leģenda par ebreju gangsteri Mišu Japončiku, kuru nemirstīgu padarīja Īzaka Bābela stāsti. Odesas «Robins Huds», kurš pie savdabīgās palamas tika, pateicoties šaurajām ačtelēm, nāca no trūcīgas ebreju ģimenes, iesaistījās anarhistu kustībā, laupīja, uzdzīvoja, ģērbās kā švīts, lauza dāmu sirdis, izveidoja organizētu gangsteru grupu, bet pēc komunistu uzvaras bija spiests iestāties arī sarkanās armijas rindās, 27 gadu vecumā viņš zaudēja dzīvību.

    Club 27 vēl pirms Morisona un Kobeina! Par Japončiku sacerētas dziesmas, radītas spēlfilmas, lugas, un vēl aizvien tūristi gidu pavadībā regulāri pulcējas pie namiņa, kurā savulaik dzīvoja leģendārais odesīts.

    Viens no slavenākajiem pilsētas apskates objektiem ir iespaidīgās piekrastes kāpnes, uz kurām padomju propagandas nolūkos filmēja rīdzinieka Sergeja Eizenšteina grāvēju Bruņukuģis Potjomkins.

    Kadri, kuros pēc ļauno imperiālistu asinssuņu cara armijnieku apšaudes pa pakāpieniem lejā klumburē likteņa varā pamesti bērnu ratiņi, ir zelta burtiem ierakstīti pasaules kinovēsturē.

    Līdz tam vēl neredzēts smalks, psiholoģisks šedevrs, kā radīt šausmu trīsas skatītājiem. Lieki teikt, ka nekāda slaktiņa te patiesībā nebija, bet tā inscenējums atzīts par ģeniālu.

    Pazemes pilsēta un korupcija

    Odesas pilsēta zem sevis slēpj 2500 kilometru garas katakombas, to ejas cirstas kaļķakmenī. Sākotnēji pazemes labirintus raka, lai kaļķakmeni izmantotu pilsētas lepno namu celtniecībā. Tomēr pavisam drīz odesīti saprata, ka tuneļus var izmantot arī krietni ienesīgākiem mērķiem: lai slēptu kontrabandas preces vai arī kur pašiem patverties, ja gadījās sastrādāt ziepes un nonākt likumsargu intereses zonā.

    Pazemes labirinti kalpoja par glābiņu Otrā pasaules kara laikā, kad pilsētu okupēja nacisti un tā uz laiku nonāca arī Rumānijas pakļautībā. Vēl tagad gidu pavadībā var izstaigāt šaurās, tumšās ejas. Dažās ierīkoti piemiņas stūrīši kara laika nometinājumiem. Tāpat klīst leģendas par tūristiem, kuri uz savu galvu nolēmuši pavazāties par ejām, apmaldījušies un tā arī nekad nav atrasti. Labāk tomēr neriskēt un uzticēties vietējiem profesionāļiem.

    Runājot par kontrabandu, šis rūpals nekur nav pazudis un nepazudīs. Odesas ziņu portālos regulāri parādās informācija par uzietajām nelegālajām kravām. Tā, piemēram, 2019. gadā Odesas ostā konfiscēja 60 miljonu dolāru vērtu heroīnu. Ņemot vērā oficiālo informāciju par šmugulēšanās apmēriem, atliek vien iedomāties, kāda ir patiesā Odesas ostas nelegālo kravu vērtība. Tāpēc neizbrīna vietējo stāsti par politiķiem un ierēdņiem, kas Melnās jūras krastā uzbūvējuši īstas pasaku pilis, kamēr lielākā daļa vienkāršo iedzīvotāju dzīvo nabadzībā.

    Odesīti smej, ka liela daļa vietējo valstsvīru līdz Janukoviča režīma krišanai ar putām uz lūpām slavēja draudzību ar Krieviju un lepni nēsāja Georga lentītes, bet līdz ar Maidana pārmaiņu vējiem viņi atribūtiku pirmie nomainīja pret dzelteni zilajām Ukrainas krāsām, iekrāsojoties pārliecināto nacionālistu rindās.

    Odesā sastapu vietējos čaļus, kuri bija karojuši pret separātistiem Donbasā. Lai iezīmētu korupcijas sērgu, minēšu vien spilgtu piemēru: pēc kaujinieku teiktā, amerikāņi viņiem dāvinājuši Hummer džipus, bet uz frontes līnijas jaunie karotāji pārvietojās sarūsējušos mikroautobusos, kuriem lodes izietu cauri kā nazis sviestam. Kur tad palika glaunie kara džipi? Ar tiem brauca pašvaldību grāmatveži. 

    Кому война, кому мать родная (kam karš, bet kam – māte – no krievu val.) – šis teiciens iemieso skarbo realitāti arī pēc Maidana Ukrainā.

    Kamēr daudzi patrioti valsts vārdā upurēja savas dzīvības, karoja, ziedoja naudu, materiālos labumus, strādāja bez maksas, valsts iestādēs un pašvaldībās netrūka cinisku parazītu, kas piezīdās kopējai finanšu plūsmai, krietni nopelnot.

    Uz kopējā haotiskā fona pat īpaši neizbrīna fakts, ka bijušais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili tika ievēlēts par Odesas gubernatoru, viņš solīja veikt fantastikas reformas, līdz amatu zaudēja, tāpat kā Ukrainas pasi. Vietējiem patīk rīkot skaļus mītiņus, reizi pa reizei uzbūvēt barikādes pie pilsētas domes, nolaist tvaiku kautiņos un tamlīdzīgās aktivitātēs. Karstās asinis dara savu. Vēl aizvien pilsētas nomalē ir kāda ēka, kas vēsta par pamatīgu slaktiņu, kura rezultāts varēja beigties līdzīgi kā Donbasā.

    Provokācija, kas izgāzās

    Krievijas TV kanālos pēc Maidana revolūcijas parādījās dokumentālās filmas par Odesu, tās vēsturi. Kārtējo reizi no apputējušajiem plauktiem tika izņemts un aktivizēts naratīvs par krievu impēriju un mūsdienu Ukrainas dienvidu daļu, kas cara laikā saucās «Jaunkrievija». Uz cariskās vēstures pasaules redzējumu atsaucās arī mūsdienu cars Vladimirs Putins, savās uzrunās uzsverot, ka vēsturiskajās Krievijas impērijas robežās ietilpa kā Harkova, Luganska, Doņecka, tā arī Odesa.

    «Tās visas ir teritorijas, kuras Ukrainai divdesmitajos nodeva padomju valdība. Kāpēc viņi to izdarīja? Dievs vien zina,» sacīja Vladimirs Vladimirovičs. Hibrīdkara rezultātā Krimu izdevās atņemt, bet Odesā Maskavas ģeopolitiķu šaha gājiens izgāzās. Tauta nepavilkās. Kritisko masu neizdevās iekustināt, pareizāk sakot, tādas nebija.

    Zaļojoša parka vidū aizvien stāv Odesas arodbiedrību nams, daudzi logi izsisti, apkārt namam ilgi atradās metāla žogs, kas slēpa postažu: salauztus krēslus, izmētātas lupatas. 2014. gada maijā šajā namā sadursmju laikā starp ukraiņu nacionālistiem un prokrieviskajiem atbalstītājiem, iemuka Georga lentīšu nēsātāji un iebarikādējās. Par tālāko ir ļoti daudz neskaidrību un sazvērestības teoriju.

    Ēkas logos lidoja Molotova kokteiļi, izcēlās negants ugunsgrēks.

    Prokrieviskie atbalstītāji sadega dzīvi vai zaudēja dzīvību, izlecot pa logu vai nosmokot dūmos.

    Kopumā bojā gāja 46 cilvēki. Skati no ēkas iekšpuses neilgi pēc notikušā patiešām bija drausmīgi. Pārogļojušies, kūpoši ķermeņi, sastinguši pozās, kas liecina par izmisīgu bēgšanu no nāves. Šos kadrus vēl aizvien izmanto Kremļa propagandisti, lai uzkurinātu naidu pret ukraiņiem, uzsverot viņu vainu masu slepkavībā.

    Iesaistītās puses uzskata, ka pie slaktiņa vainojami oponenti. Nacionālisti, vietējie Labā sektora aktīvisti ir gatavi likt galvu ķīlā, ka Odesā nekārtības radīja ievesti provokatori no Krievijas un Piedņestras reģiona, lai atkārtotu Krimas scenāriju, paši arī aizdedzināja namu, lai ar šo upuri demonizētu vienotas Ukrainas aizstāvjus, samusinātu Odesas iedzīvotājus un, iespējams, panāktu pat Krievijas «miera uzturētāju» ieviešanu.

    Ģeopolitiskajā šaha spēlē upurēt pāris bandiniekus, lai tiktu pie vērtīgākām figūrām, ir ierasta lieta.

    Prokrieviskie spēki joprojām nenogurstoši vaino ukraiņu futbola fanus un banderoviešus, solot kādreiz atriebt šo briesmīgo noziegumu.

    Tomēr laika gaitā arī šīs Odesas rētas aizvelkas, un dzīve turpinās. Asinīs rakstītas daudzas šīs pilsētas lapaspuses, un laiks pienācis mierpilnākām pasāžām. Vasarās pilsētu pārpludina atpūtnieku bari, skan šansons, bruģētās ielas dipina meitenes īsos svārciņos, un tiek rakstītas jaunas Odesas leģendas, kurās savijas smiekli, kuriozi, traģēdijas un likteņi.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+