Neoficiālais makšķerēšanas rekordists Guntis Liekniņš par Latvijas lielākajiem lomiem

Vīru sarunas
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
11. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Olafs Ošs
Makšķernieks GUNTIS LIEKNIŅŠ ir pieticīgs vīrs. Lai gan janvāra sākumā Kurzemē noķēris 25,8 kilogramus smagu līdaku, labojot Latvijas rekordu teju par desmit kilogramiem, oficiālam rekordam lomu nav pieteicis. Lai šis fakts neaizietu nebūtībā, braucām pie Gunta un izjautājām viņu personīgi.

– Šķiet, saruna būs dabiskāka, ja runāsim pie ūdens, vai ne? Tu ikdienā daudz laika pavadi pie ūdeņiem?

Tik, cik brīvais laiks atļauj, esmu pie ūdens. Vienīgi pagājušogad sanāca drusku mazāk, jo dzīvoklī taisīju remontu. Makšķerēju no puikas kājas. Augu pie Zebrus ezera. Bet tagad nu jau daudzus gadus makšķerēju galvenokārt Dobeles rajona ūdeņos. Bieži braucu arī uz šejieni – Tērvetes ūdenskrātuvi, kādreiz te man bija sava karpu vieta.

– Bija? Vairs nav?

Biju iekārtojis savu vietu, iztīrījis no zālēm. Tagad tur viss apbūves dēļ ir sačakarēts. Vēl jau arī citi makšķernieki to vietu mēdza pabojāt, atbraucot ar saviem putras spaiņiem…

– Ko tad, ja atbrauc, bet tavā vietiņā jau sēž kāds cits?

Nu neko. Ārā jau nedzen. Jāiet kaut kur citur. Te vietu netrūkst.

– Ejot uz copi, ņem vērā kādus nosacījumus – vēju, sauli, lietu?

Nē, kad sanāk, tad braucu. Nav jau tā, ka sēžu visu laiku mājās un gaidu ideālos makšķerēšanas apstākļus. Vienīgais, ko vari darīt, – cerēt, ka veiksies.

– Tu ieguldi naudu dārgā ekipējumā?

Nē, es paņemu lēto tirgus spoli, un nav nekādu problēmu. Spinings man ir kombinēts – augšējā daļa ir no Feeder kāta, kurš salūza pie pirmā metiena.

– Varam aiziet līdz tai tavai vietai? Tikmēr pastāsti, kāpēc tu makšķerē. Redz, man, piemēram, šķiet, ka makšķerēšana ana ir nervus kutinoša padarīšana.

Es nestresoju, tas nav manā garā. Turklāt esmu arī pacietīgs. Citi gan sit kātu pret zemi, ja noraujas un aiziet kaut kas lielāks. Es makšķerēšanu uztveru kā labu veidu, kā atpūsties. Ja vēl kompānija forša, tad vispār labi. Man ir daži draugi, ar kuriem kopā turamies.

Lieli bari man nepatīk, no kolhoza izvairos. Bet mēs arī esam atvērti, ja kāds kaut ko jautā – padalāmies, nevienu trīs mājas tālāk nesūtām.

– Tu ķer visu pēc kārtas vai specializējies uz ko konkrētu?

Vasarā ķeru karpas, brekšus un līņus, bet ziemā līdakas un asarus. Nekad mūžā neesmu ķēris samus. Lai to darītu, jābrauc uz Daugavu un jāmeklē kāds, kurš zina, kā un kur tas darāms. Ja šogad būtu ziema, es ar savām domām sēdētu uz ledus.

Nu re, esam klāt. Šo placīti savulaik iztīrīju no zālēm, te no paletēm biju sasitis laipiņu, forši varēja ieiet. Tagad te viss būvdarbu dēļ izārdīts, izšķaidīts, kā redzi.

– Varbūt pat labi, ka šogad nav ziemas, citādi tavs lielais loms – 25,8 kilogramus smagā līdaka – būtu izpalicis. Kur tad tu īsti viņu noķēri?

Skrundā pie drauga radinieka privātā dīķī.

– Privātajā dīķī? Proti, maksas dīķī?

Nē, parastā aptuveni trīs hektārus lielā dīķī. Blakus tam atrodas zivju audzētava, bet dīķi nav savstarpēji saistīti.

Tā bija sestdiena. Makšķerēt sākām jau no rīta, bet cope bija diezgan švaka. Ja neskaita dažas mazās līdakas, kas nāca pakaļ, nekas cits ievērības cienīgs todien nenotika.

Jau grasījāmies braukt mājās, bet pirms tam vēl ar laivu nolēmām izmest līkumu. It kā kāds man būtu pateicis – iemet velci.

Iesākumā šķita, ka vizulis kaut kur aizķēries.

Tad pamanīju kārtīgu virpuli ūdenī un sapratu, ka tā var būt vienīgi līdaka. Taču man nebija ne jausmas, cik liela. Tinot spoli, laiva vilkās klāt. Šķita, ka būtu izmetis enkuru, kuram tuvojos. Kad otro reizi līdaku uzdabūju augšā, šķita tās svars varētu būt kādi deviņi desmit kilogrami. Ne vairāk.

– Piedod, profesionāļiem šāds jautājums šķitīs dumjš, bet kā tik liela zivs ir jāvelk?

Es velku, regulējot ar bremzi. Tev ir jājūt aukla, nedrīkst pieļaut, ka tā tiek saplēsta. Ja aukla ir pārāk nostiepta, ar bremzi tā jāpalaiž vaļīgāka. Taču auklu arī nedrīkst atbrīvot par daudz, jo tad zivs pakrata galvu, un āķis no mutes izkrīt. Auklai visu laiku jābūt stiepienā.

– Daži makšķernieki saka – lai noķertu zivi, jādomā kā zivij.

Es līdz tādam līmenim vēl neesmu nonācis (smejas).

– Kāda tev bija sajūta tobrīd, kad spēkojies ar līdaku?

Grūti pateikt. Baigais adrenalīns. Draugam vēl otrajā dienā rokas trīcēja. Labi, ka mums līdzi bija paņēmies lielāks uzķeramais tīkliņš.

– Cik ilgi jūs spēkojāties?

Aptuveni pusstundu. Tādos brīžos laiku baigi nefiksē. Jādomā par citām lietām, piemēram, kā zivi dabūt prom no laivas apakšas, kur tā mēdz palīst. Viss beidzās ar to, ka pievilku lomu pie laivas, bet draugs tikmēr darbojās ar uzķeramo tīklu, kuram no smaguma pārlūza kāts. Beigu beigās izdevās līdaku kaut kā ievilkt laivā ar visu salauzto uzķeramo tīkliņu.

– Kā līdaka reaģēja, nonākusi laivā?

Mierīgi gulēja uz grīdas. Mazās parasti kratās un trako. Līdaka bija aptuveni metru un trīsdesmit centimetru gara un baigi resna. Viņas skaustu pat ar roku nevarēju apņemt.

– Ko tālāk iesāki?

Lomu nositu. Tad braucām uz drauga veikalu Gardenē, kur zivi nosvērām. Svaru redzēja arī pārdevēja ar savu vīru.

Tiesa, svaru nekādi nevar pierādīt, jo nenofotografējām svarus. Mēs jau arī nemaz netaisījāmies reklamēties.

Mans draugs bildes aizsūtīja citam draugam, kurš bildi savukārt ­pārsūtīja Mārim Oltem. Tā par to uzzināja sabiedrība. Līdakas galvu atdevu zinātniekiem, lai tie noskaidro līdakas vecumu.

– Bet kāpēc tu nereģistrēji rekordu? Tu taču to laboji par teju 10 kilogramiem.

Man negribējās zīmēties. Kamdēļ? Šī jau nav pirmā lielā zivs, ko dzīvē noķeru. Ja nekļūdos, tad esmu arī neoficiāli labojis līņa rekordu (Latvijā oficiālais līņa rekords ir 3,20 kg. Zivs 2009. gadā noķerta Alberta dīķī – aut.). Man Apguldes ezerā trāpījās četru kilogramu un divsimt gramu smags līnis.

– Ko dīķa saimnieks teica, kad paziņojāt viņam par līdaku?

Viņa nebija uz vietas. Nosūtījām bildi. Viņš reaģēja ar vienu vārdu – p…c!

– Kas atradās zivs vēderā?

Pilnīgi nekas. Tas bija tukšs – ne pīles, ne citas zivis. Kad iecēlām zivi laivā, redzējām, ka viņa ir klāta ar dēlēm. Tas nozīmē, ka zivs ūdenī stāvējusi uz vietas un kustējusies maz.

Bet, zini, man šķiet, ka makšķerēšana ir tīrākā veiksme.

Māksla sākas, kad zivs ir jāizvelk.

– Ko darījāt pēc zivs nosvēršanas?

Turpat pie veikala izķidāju un sadalījām lomu uz pusēm. Vēderā zivij bija pusotra kilograma ikru. Es kādreiz nezināju, ka arī šie ikri ir ēdami, un metu tos laukā. Tad jutubē uzgāju recepti. Ikri ir kārtīgi jāizmazgā, tad jāaplej ar karstu sālsūdeni un jāpievieno nedaudz eļļas. Garšo apmēram kā laša ikri. Uz maizītēm super.

– Pēc loma publicēšanas soctīklos sākās komentāru vētra. Daudzi uzstāja, ka dīķī ķerta līdaka neesot rekorda cienīga.

Gunta sabiedrotais - Alberts, kurš palīdzēja cīņā ar rekoldlīdaku
Gunta sabiedrotais - Alberts, kurš palīdzēja cīņā ar rekoldlīdaku

Es neņemu pierē. Lai cepas. Šim faktam lielu nozīmi piešķir sportisti. Es esmu amatieris.

– Pieticīgs amatieris. Šī Tērvetes ūdenskrātuve ir skaista vieta. Kuras vietas vēl esi iecienījis?

Es cenšos nekur neskriet. Dažkārt aizbraucam uz Roju vai arī uz Cieceres upi pie Zirņiem uz sapaliem.

– Par Cieceres ezera dubultdibenu esi kaut ko dzirdējis?

Esmu. Baumas jau klīst dažādas, bet par šādām lietām labāk dzīvē pašam nepārliecināties. Kā es saprotu – dubultdibens ir peldoša sala, zem kuras ir otrais slānis.

– Pats esi piedzīvojis kaut ko ­neticamu?

Nu, ja neskaita to, ka reiz, esot ezera vidū, pārplēsu gumijas laivai dibenu, nekas cits nav gadījies. Toreiz ar garo kātu uz dzīvo ķēru līdakas. Viena piekodās un papeldēja zem laivas, es, raujot viņu no turienes laukā, āķi iecirtu laivas dibenā. Tad gan ātri vajadzēja airēties uz krastu.

– Teici, ka tev vēl ledusskapī stāv pāris kilogramu no rekordlīdakas. Esi izdomājis, ko gatavosi?

Gan jau izcepšu kotletes. Pirms tam gatavoju ribiņas, kuras jāapvārta miltos un uz pannas vispirms jāapcep, bet tad jāsautē cepeškrāsnī krējumā. Vēl man patīk, piemēram, kotletes izsautēt tomātu mērcē ar sīpoliņiem. Vispār esmu dzirdējis, ka līdakas šašliks esot baigi labais. Iespējams, pamēģināšu arī to.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+