• Šobrīd

    weather img

    Rīga +8°C

    Nauris Brikmanis: Mums nav tuvāka cilvēka kā pašu bērns

    Tēva sleja
    Ralfs Dravnieks
    Ralfs Dravnieks
    12. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: F64
    Vai spējat iztēloties mūziķi Nauri Brikmani metam kūleņus pa istabu un slēpjoties zem segas kopā ar savu meitu Elizabeti? Nemaz nav tik grūti, vai ne?

    Es ļoti gribētu, lai vecāki runā par savām attiecībām pēc bērna ienākšanas ģimenē, jo arī manas un Aijas attiecības sašķobījās. Es pats ne pārāk par to tagad gribu izteikties. Bet kādam taču ir jāsāk! Ja cilvēki par to runātu un skaļi pateiktu, ka tā ir visiem, daudziem būtu vieglāk. Skatoties no malas, gan šķiet, ka daudziem pāriem tā nav bijis, taču visdrīzāk arī viņu attiecībās daudz kas izdedzis un izvārījies, un kādu brīdi viņi dzīvojuši vājprātā. Viss mainās – gan savstarpējā uzmanībā, gan seksuālajā dzīvē. Un arī pēcdzemdību depresija ir reāla, tikai izpausmes – dažādas. Pirmos divus gadus, visticamāk, bērns vecākiem guļ blakus, bet, ja neguļ, durvis uz bērnistabu vienmēr ir vaļā. Ja pirms tam esi bijis baigais tīģeris (smejas), jaunās korekcijas pilnībā izmaina tavu dzīvi. Un izmaiņas ir jāprot pieņemt.  

    Kad Elizabete piedzima, biju divdesmit piecus gadus vecs. Nezinu, kāpēc, bet pāris dienas pēc dzemdībām nopirku motociklu. Citi dara pretēji, tiek no tā vaļā, bet es iegādājos 125 kubikcentimetrīgu cafe racer. Šāds gājiens man pašam šķita dīvains. Vienīgais izskaidrojums ir tāds, ka strauji tuvojās vasara, un man šķita – kāpēc gan siltā laikā nepavizināties.

    Neatceros, vai tad, kad Elizabete piedzima, es apraudājos. Emocionāls gan biju. Tagad gan es raudu. Viņa ir tik kolosāla!

    Dauzīšanās laiks

    Atceros, kādreiz, kad Elizabete bija mazāka, mēdzu apvainoties, jo meitai mammu vajadzēja vairāk nekā mani. Bet tas ir loģiski un pamatoti – viņa daudz vairāk laika pavada kopā ar mammu. Tagad mūsu kopā būšanas biežumu cenšos labot. Mēs daudz laika pavadām divatā, ejam vai braucam kaut kur kopā.

    Es mīlu to tēva un meitas brīdi. Mums ir izcila saskaņa. Viņa ir ļoti līdzīga man. Arī viņa ir spontāna un dzīvespriecīga.

    Ja esmu mājās laikā un neesmu pārguris, valda smiekli un mūsu kopīgie joki. Arī mamma nespēj atturēties un smejas, bet vienlaikus dusmojas, jo mēs muļķojamies, metam kūleņus, skraidām pa māju un kopā slēpjamies zem segām tieši pirms gulētiešanas. Un mēs daudz dziedam. Viņas sapnis ir dziedāt ar mani kopā uz skatuves, jo Balss pavēlniekā viņa redzēja, kā dziedu kopā ar meitenīti Šarloti. Starp citu, Elizabete ir sacerējusi arī savu pirmo dziesmu, ko sauc – Labas, labas, labas, lietas. Tā ir ļoti skaista dziesma.

    Sniegpārsliņa vasarā

    Protams, es mēdzu arī dusmoties. Pēc tam man par notikušo pats pārdzīvoju, jo nesaprotu, kā varēju sadusmoties. Bet tā nu tas ir – dažkārt bērns ikvienu vecāku spēj izvest. Mani spēj sadusmot tas, ja meitas rīcība traucē tam, ko esmu ieplānojis. Kad bildināju sievu, sētā papīra maisiņos saliku sveces. To darīt traucēja suns, kurš lēkāja apkārt un gāza tos maisiņus. Es biju tik nikns! Jo tobrīd darīju vienu no svarīgākajām lietām savā dzīvē, kamēr suns domāja, ka dauzos ar viņu.

    Bet es arī vienmēr eju atvainoties, jo tas ir svarīgi. Gadās, ka atnāku mājās pēc garas dienas un atsaku spēlēšanos meitai. Bet tad, kad esmu atvilcis elpu, meita jau ir gandrīz iemigusi. Neņemot to vērā, eju pie viņas – mīlinu, bučoju un atvainojos, ka tā sanāca. Moraļņiks jeb pārdzīvojums manī gan ir baigi jaudīgs.

    Audzināšanas jautājumos esmu diezgan stingrs. Man nepatīk nekārtīgi bērni. Meitai ir viss, ko viņa grib, ja vien dara tā, kā mēs gribam (smejas). Piemēram, ir noteikts dienas multfilmu limits. Bet planšete un tālrunis vispār viņas rokās nenonāk. Tā nav viņas pasaule. Izņemot krīzes situāciju, kad, piemēram, esam iesprūduši autobusā Somijā. Tad gan tiek izsniegts tālrunis, jo pretējā gadījumā bērnam sāksies histērija.

    Vēl, runājot par uzvedību, jāsaka, ka mēdzu sadusmoties reizēs, ja meita kādam citam bērnam izdara pāri vai pasaka ko nesmuku. Elizabete ļoti, ļoti reti manā balsī dzird paaugstinātu toni. Bet, ja viņa to dzird, piedzīvo neaprakstāmu pārdzīvojumu.

    Viņa tā spēj paskatīties uz mani ar savām asarainajām acīm, it kā es būtu pats ļaunuma iemiesojums. Tā ir šausmīga sajūta.

    Viņa ir tik jūtīga kā sniegpārsliņa vasarā, kas tūliņ, tūliņ izkusīs.

    Ir vēl viens noteikums, kas ir pats svarīgākais. Un tā ir mīlestība. Pēc pirmās reizes, kad bērns tev pasaka: es mīlu tevi, tēt, – par kādam vēl izjūtām mēs varam runāt? Man joprojām attiecībā uz meitu ir rozā brilles. Zini, saka, ka cālītis mēdz būt tik mīļš, ka viņu nedrīkst ņemt rokās, jo plaukstās to var saspiest. Man ir tāpat. Un man ļoti patīk šis posms, kad viņa sāk atbildēt. Reizēm, kad esmu prom, meita no mammas tālruņa man sūta balss ziņas. Es sēžu milzīgā korporatīvā pasākumā un stūrī klausos, ko meita man ir ierunājusi. Tas ir nenormāli skaisti, jo mums nav neviena tuvāka cilvēka kā pašu bērns.

    Pusmetru virs zemes

    Pirms kāda laika sešas dienas pavadījām divatā ar meitu. Dzīvojām pēc mana režīma, kas bija pilnīgi citāds. Es, piemēram, pirms miega nedziedāju, jo neprotu to darīt klusu. Tā nebūtu šūpuļdziesma, bet uzstāšanās. Es pat gribēju, lai viņa guļ pie manis lielajā gultā, jo viņa nav tas bērns, kurš, guļot, met virsū rokas vai kājas, taču Elizabete palika pie ierastā un gulēja savā istabā. Tikai beidzamajās divās dienās viņa palika pie manis, turklāt mēdza aizmigt ar visu princešu kleitu mugurā un kroni galvā. Nekustīgi kā Sniegbaltīte viņa spēja nogulēt visu nakti.

    Es meitai ļauju izbaudīt visas rozā lietas. Lai gan Aija bija pret visu rozā, tā nu sanācis, ka Elizabete ir tik ļoti meitenīga un sievišķīga, cik nu tas vispār iespējams.

    Pat ja mums būtu ģimenes pieaugums, es gribētu vēl vienu meitu, jo nezinu, ko darīt ar čali – kā viņam dibenu slaucīt.

    Es pat ar sevi netieku galā… (Smejas.)

    Mēs esam māņticīgi, tāpēc sargājam meitu no parādīšanās sociālajos tīklos. Manā Instagram kontā ir tikai viena bilde, un tajā pašā Elizabetei nevar redzēt seju. Daudzi cilvēki lielās ar to, kas viņiem ir. Bet es to labprātāk gribētu paturēt pie sevis, jo pasaulē ir daudz skauģu. Nav jārāda, cik labi vai cik slikti tev iet. Sociālie tīkli ir koplietošana. Es negribu savu bērnu nodot septiņu miljardu koplietošanai.

    Meitai no sirds es gribētu iemācīt līdzcietību. Man pašam bieži sāp sirds arī par svešiem cilvēkiem. Nezinu, vai tas ir pareizi. Bet es gribētu parūpēties par visiem. Tāpēc gribētu, lai arī Elizabetei rūp cilvēki, jo pasaule bez mums ir nekas. Un vēl es ceru, ka pratīšu iemācīt meitai baudīt dzīvi un neklausīties tajā, ko citi saka, tostarp – neklausīties manī. Arī es neesmu klausījies savos vecākos brīžos, kad man šķitis, ka pats zinu labāk. Un man izrādījās taisnība. Nav jēgas iet pa dzīvi. Ir jālido. Lai mēs sasniegtu vairāk, mums ir jābūt pusmetru virs zemes. Mans skolas biedrs Mikus Straume reiz sarakstīja dziesmu, kurā bija teksts – esmu pusmetru virs zemes, lampa uz galda nu jau ir mēness.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+